Podagra – no vēstures dzīlēm līdz šodienai
Podagra (no grieķu valodas – kāja slazdā) ir slimība, kas pazīstama jau kopš senākajiem laikiem – pirmās liecības par to atrodamas jau sešus gadu tūkstošus senās ēģiptiešu mūmijās. Precīzus aprakstus par podagru atstājis sengrieķu ārsts Hipokrats 4. gs. p. m. ē. – viņš uzskatīja, ka slimības skartajās locītavās uzkrājas pārmērīgi daudz kāda no ķermeņa šķidrumiem (asiņu, melnās žults, dzeltenās žults vai gļotu). Savukārt 1. gs. p. m. ē. romietis Auls Kornēlijs Celzs aprakstīja saikni starp podagru un pārmērīgiem ēšanas un dzeršanas paradumiem.
Slavenākie sirdzēji
Celza laikabiedrs romiešu vēsturnieks Gajs Svetonijs nosauca podagru par karaļu un bagātnieku slimību, norādot, ka ar to slimo pārsvarā turīgāko sabiedrības slāņu pārstāvji, proti, tie, kas bieži dzīro un uzturā patērē vīnu un austeres. Ar podagru sirgušas tādas izcilas personas kā mākslinieks Mikelandželo, filozofi Denī Didro un Imanuēls Kants, zinātnieki Bendžamins Franklins un Īzaks Ņūtons, reformatori Mārtiņš Luters un Žans Kalvins, valdnieks Aleksandrs Lielais, Svētās Romas imperators Kārlis V un virkne Francijas un Anglijas karaļu. Der piebilst, ka arī daudzu iemīļotajā seriālā Smalkais stils tā galvenā varone Hiacinte Burkā vīram Ričardam piedēvēja šo slimību, lepojoties, ka tā ir aristokrātu kaite, un cenšoties pēc iespējas daudziem darīt zināmu šo faktu, jo vīrs taču “saslimis labas dzīves dēļ”.
Podagra mūsdienu medicīnas izpratnē
Kas podagra ir mūsdienu izpratnē, palīdz noskaidrot Dr. med. INGA STUĶĒNA.
“Podagra ir gan iekaisīga locītavu, gan vielmaiņas slimība,” skaidro ārste. “Lai tā attīstītos, ir nepieciešama divu atšķirīgu procesu sakrišana – ir jābūt paaugstinātam urīnskābes līmenim (tad tā vairs nespēj tālāk izšķīst, un sāk veidoties adatveida kristāli) un organisma iekaisuma atbildes reakcijai uz šiem kristāliem. Ja minētie kristāli izgulsnējas locītavās, attīstās iekaisuma reakcija (podagras lēkme) ar pēkšņām asām, ļoti stiprām sāpēm (kas visbiežāk sākas naktī), locītavas pietūkumu un apsārtumu. Paaugstināts urīnskābes līmenis var izraisīt arī nieru bojājumu un urīnskābes nierakmeņu veidošanos.
Urīnskābe veidojas aknās no purīnvielām, kas uzņemtas ar uzturu vai sintezētas pašā organismā. Apmēram divas trešdaļas urīnskābes tiek izdalītas caur nierēm, bet atlikusī trešdaļa tiek šķelta zarnās.
Lai gan podagra nevar attīstīties, ja urīnskābes līmenis nav paaugstināts (dažādās iedzīvotāju grupās paaugstinātu urīnskābes līmeni sastop 2,6–47,2%), tomēr ne visiem cilvēkiem ar paaugstinātu urīnskābi asinīs tā attīstās (dažādās iedzīvotāju grupās podagras sastopamība ir 1–15,3%), tāpēc tiek uzskatīts ka jābūt vēl kādiem faktoriem vai apstākļiem, kas var veicināt podagras attīstību. Pētījumi rāda, ka nozīme varētu būt arī tādiem vides faktoriem kā temperatūra, pH, sāļu koncentrācija un vibrācija. Tā kā visbiežāk urīnskābes kristāli veidojas un podagras lēkme notiek locītavās, tad tiek uzskatīts, ka arī pašai locītavai ir loma tās attīstības gaitā. Locītavas skrimslis var darboties kā slazds, kas kavē to tālāku nokļūšanu asinsritē un izšķīšanu, kā arī locītavas skrimšļa novecošanās var veicināt tās attīstību.”
Kas slimo visbiežāk
“Ar podagru biežāk slimo vīrieši, bet sievietēm saslimstība pieaug pēc menopauzes iestāšanās. Arī urīnskābes līmenis asinīs ir atšķirīgs dažādās vecuma grupās un starp dzimumiem. Bērniem tas ir zemāks nekā pieaugušajiem, zēniem jau pubertātes vecumā tas pieaug sasniedzot līmeni kā pieaugušiem vīriešiem, kamēr sievietēm reproduktīvajā vecumā tas saglabājas zemāks nekā tāda paša vecuma vīriešiem. Šo dzimumu atšķirību galvenokārt nosaka estrogēnu iedarbība, un pēc menopauzes iestāšanās seruma urīnskābes līmenis sievietēm pieaug, sasniedzot tādu pašu līmeni kā vīriešiem,” norāda speciāliste, piebilstot, ka risks saslimt ar podagru pieaug līdz ar vecumu un maksimumu sasniedz aptuveni 75 gadu vecumā.
“Podagru biežāk novēro cilvēkiem ar aptaukošanos, jo tās gadījumā ir pastiprināta urīnskābes produkcija, kā arī palielināts taukaudu daudzums izraisa sistēmisku iekaisuma reakciju, tauku šūnas producē iekaisuma citokīnus.
Arī iedzimtībai ir zināma nozīme – apmēram 40% podagras pacientu ar to slimo arī kāds no viņu vecākiem. Savukārt, ja kādam no vecākiem ir podagra, tad iespējamība, ka tā attīstīsies arī bērniem, ir 20%.”
Ietekmē dzīvesveids un ēšanas paradumi
“Ir zināms, ka paaugstinātu urīnskābes līmeni un līdz ar to arī podagras veidošanos ietekmē vairāki ar dzīvesveidu saistīti faktori. Par aptaukošanos minēts jau iepriekš. Arī pēkšņa badošanās var izraisīt urīnskābes līmeņa pieaugumu un podagras lēkmi – tās laikā pastiprināti izdalās ketonvielas, kas samazina nieru spēju izdalīt no organisma urīnskābi,” uzsver Inga Stuķēna un turpinājumā skaidro, kuri no pārtikas produktiem vistiešāk ietekmē urīnskābes līmeni un nosaka iespējamību attīstīties podagrai.
Urīnskābes līmeni paaugstina:
- gaļas (sarkanās gaļas, mājputnu un īpaši, subproduktu – aknu, nieru) lietošana;
- jūras produktu (anšovu, siļķu, sardīņu, pikšu, mīdiju, tunča, makreļu) lietošana;
- alkohola, īpaši alus lietošana (vīns mērenās devās nepaaugstina);
- fruktozi dabiski saturošu dzērienu (apelsīnu sula) un ar to saldinātu dzērienu (dažādu limonāžu) lietošana;
- nepietiekama šķidruma lietošana.
Savukārt urīnskābes līmeni var pazemināt:
- piena produktu (ar pazeminātu tauku saturu) lietošana;
- ķiršu un to dabiskās sulas lietošana;
- kafijas lietošana;
- pietiekama dārzeņu un augļu lietošana uzturā.
“Arī dažu medikamentu lietošana var palielināt risku saslimt ar podagru, piemēram, tiazīdu diurētiskie līdzekļi, ko bieži lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai, mazu devu aspirīna lietošana vai ciklosporīns (medikaments, ko lieto lai novērstu orgānu atgrūšanu pēc orgānu transplantācijas).
Dažu slimību – metabolā sindroma, arteriālās hipertensijas, cukura diabēta, nieru slimību – gadījumā arī ir lielāka iespējamība, ka attīstīsies arī podagra,” uzsver speciāliste.
Raksta turpinājumu par podagras dažādajām izpausmēm un ārstēšanas iespējām lasiet žurnāla "ārsts.lv" 2016. gada decembra numurā!