Plombējamie materiāli

Kas ir zobu plombēšana, zina gandrīz katrs pieaugušais un divas trešdaļas bērnu līdz 12 gadu vecumam. Tomēr, kas ir šīs procedūras iemesls, kā tā tiek veikta un kas tiek ievietots mūsu zobos procedūras laikā, zina tikai retais.

Zobu plombēšana ir zobu ārstēšanas procedūra, kuras laikā zobs tiek atbrīvots no kariozajām masām. Kariess sarunvalodā tiek saukts par caurumu vai zoba bojājumu. Kariesa biežākais iemesls ir nepietiekama mutes dobuma higiēna. Pēc Veselības ministrijas datiem, zobu tīrīšanu divreiz dienā veic tikai trešdaļa pieaugušo un puse bērnu līdz 12 gadu vecumam. Taču našķošanās starp ēdienreizēm lielākajai daļai iedzīvotāju notiek biežāk nekā trīs reizes dienā. Līdz ar to mutes dobuma higiēna ir ļoti vāja, kā rezultātā veidojas zobu bojājumi.

Zobu bojājuma biežākās lokalizācijas vietas uz zoba ir starpzobu virsmās, rajonos pie smaganas, kā arī zobu fisūrās jeb rieviņās un bedrītēs kožamajās virsmās, jo tajās vietās visvieglāk nogulsnējas aplikums. Aplikums ir mūsu ēstā ēdiena daļiņu sajaukums ar siekalām un lielu daudzumu mikroorganismu. Mikroorganismi, iedarbojoties uz ēdiena nogulsnēm, sāk ražot skābes, kā rezultātā zoba emalja sāk šķīst, un veidojas demineralizācijas rajons – emaljā sāk veidoties caurums. Zobam ir vairākas bojājuma pakāpes – sākotnējs kariess, virspusējs kariess, vidēji dziļš un dziļš kariess un kariesa komplikācijas. Sākotnējs un virspusējs kariess ir bojājuma pakāpe, ko iespējams ārstēt tikai ar profilaktisku ārstēšanu, kā ogļhidrātu koncentrācijas samazināšanu, fluorīdu terapiju, siekalu plūsmas un aizsargsistēmas uzlabošanos. Taču vidēji dziļš un dziļš kariess ir bojājums jau dentīna robežā, līdz ar to ārstēšana iespējama tikai ar zobu kariesa mehānisku izņemšanu un plombēšanu. Kariesa komplikācijas, kā pulpīts un periodontīts, ir bojājuma pakāpes, kas sasniegušas jau zoba mīksto audu daļu jeb pulpu, tāpēc pirms zoba plombēšanas nepieciešams veikt arī zoba kanālu ārstēšanu.

Zobu plombēšana tiek veikta ne vien zobu bojāšanās gadījumos, bet arī tad, ja ir zobu lūzumi, plaisas vai zobu struktūras zudums tādu paradumu dēļ kā nagu graušana, zobu griešana, neapzināta, spēcīga zobu sakošana, arī, ja zobus lieto, lai atvērtu, piemēram, saulespuķu sēklu vai pistāciju riekstu apvalkus. Mēdz veikt plombēšanu arī estētikas uzlabošanai. Ar balto plombu iespējams slēgt diastēmu (šķirbu starp priekšzobiem), ar plombas slāni iespējams pārklāt pārkrāsojušos zobu, kā arī veikt nelielas zoba formas izmaiņas.

Zobu plombēšanas galvenais mērķis ir novērst zoba tālāku bojāšanās procesu, novērst komplikācijas, atjaunot zoba anatomisko formu, atjaunot funkcionalitāti un estētisko efektu, aizsargāt zobu no apkārtējās vides. Neārstēts zoba kariess izraisa komplikācijas, kuru dēļ zobu var nākties izraut.

Lai izvairītos no zobu bojājuma, jāuztur laba mutes dobuma higiēna, tīrot zobus vismaz divreiz dienā, kā arī zobus diegojot ar speciālu zobu diegu. Tikpat svarīgi ir domāt par savu uzturu – ēst sabalansētu uzturu noteiktās ēdienreizēs, maksimāli samazināt našķošanos starp ēdienreizēm. Īpaši jāizvairās no lipīgiem produktiem vai saldumiem, kas ilgstoši jātur mutes dobumā, piemēram, sūkājamām konfektēm. Jāsamazina skābu produktu lietošana, kā kafija, vīns, dažādas sulas, ikdienā jādzer tīrs vai mineralizēts ūdens. Lai laikus diagnosticētu zobu bojājumus, zobu higiēnists jāapmeklē divreiz gadā un zobārsts reizi gadā, ja kariesa intensitātes risks ir zems.

Zobu plombēšana

Zoba ārstēšana tiek veikta, mehāniski izņemot bojātos audus. Procedūras sākumā, ja nepieciešams, tiek veikta anestēzija, lai izvairītos no sāpēm attiecīgajā rajonā. Tad ar rokas rotējošu instrumentu, kura darba galā ir iestiprināts urbis, tiek izņemtas kariozās masas. Tiek izvēlēts atbilstošas formas un lieluma urbis – tas atkarīgs no zoba atrašanās zobu lokā, bojājuma lieluma un lokalizācijas uz zoba virsmas. Sākotnēji tiek izmantots ātrgaitas rotējošais instruments jeb turbīna, ar kuras palīdzību tiek noņemta bojātā un kariesu nosedzošā emalja. Tā kā dentīns ir mīkstāks par emalju, bojāto audu masas ir jāizņem saudzīgākā veidā un tiek lietots lēnas gaitas rotējošais instruments – mikromotors. Ar šī urbja palīdzību tiek izņemts bojājums līdz veselajiem audiem, lai būtu iespējams ievietot plombu un drīz vien nerastos jauns bojājums. Kad bojājums ir izņemts, zobārsts sagatavo kavitātes jeb cauruma formu atbilstoši izvēlētajam plombējamam materiālam, jo atšķirīgi plombējamie materiāli prasa atšķirīgu zoba formu, lai zoba plomba maksimāli ilgi kalpotu. Dziļākām kavitātēm tiek lietotas oderes, kas aizsargā zoba pulpu no dažādiem kairinātājiem, kas rodas, zobu plombējot. Tie var būt gan ķīmiski, gan termiski kairinātāji, kas, atrodoties tuvu zoba pulpai, var izraisīt zoba jutību vai pat nerva bojāeju. Dažas oderes jeb bāzes ne vien aizsargā pulpu, bet arī izdala fluoru, kas samazina iespēju veidoties jaunam bojājumam.

Dažādiem plombējamajiem materiāliem ir dažāda saistība ar zoba virsmu. Ir materiāli, kas neprasa īpašu saitēšanas sistēmu, un tie tiek ielikti bez īpašas virsmas apstrādes. Taču ir materiāli, kuru saistīšanos ar zobu nodrošina saišu sistēma (līmviela starp zobu un plombu), līdz ar to virsma ir jāapstrādā. Īpaši nozīmīgi tas ir gaismā cietējošajām baltajām plombām. Kā pirmais solis ir virsmas kodināšana ar speciālu skābi. Skābe veido speciālu virsmu, ar ko vieglāk sasaistās saistviela. Pēc tam, kad skābe ir kārtīgi noskalota un nožāvēta, tiek lietota saite, kas saista zoba virsmu ar plombu. Lai saite veiktu tūlītēju saistīšanos, tā ir jāgaismo ar zobārstniecībā lietojamo halogēna vai LED gaismu. Kad saite ir nogaismota, tiek sākts plombēšanas process, kad kavitāte tiek aizpildīta ar speciālu materiālu, lai zobs atkal iegūtu anatomisku formu un spētu funkcionēt. Jāatceras, ka plombas kalpošanas ilgums atkarīgs ne tikai no plombas, bet arī no saites stipruma. Saitei jānodrošina ne vien divu materiālu adhēziju jeb salipšanu, bet arī jānodrošina aizsardzība pret baktēriju iekļūšanu starp zobu un plombējamo materiālu. Aplikumā esošo baktēriju veidotās skābes un uzturā lietoti skābi produkti spēj ātrāk sairdināt saiti.

Plombējamo materiālu veidi

Plombējamo materiālu klāsts ir bagātīgs, tomēr to lietojums un priekšrocības ir jāizvērtē katram zoba defektam individuāli. Materiāla izvēlei jāatbilst zoba veidam un funkcijai. Defekta slēgšanas materiāls jāizvēlas pēc plombējamā rajona zoba virsmā, pēc defekta lieluma, pēc pacienta individuālā kariesa riska, pēc pacienta vēlmēm, estētiskajām prasībām un finansiālajiem apsvērumiem.

Plombējamo materiālu iedalījums

Plombējamos materiālus iedala pēc restaurāciju veida – kā tiešās un netiešās restaurācijas. Tiešās restaurācijas veic ar plombām, kas tiek ievietotas zobā uzreiz pēc zoba bojājuma izņemšanas zobārstniecības kabinetā. Procedūras ilgums vidēji ir viena stunda.

Netiešās restaurācijas veic ar plombām, kas tiek izgatavots zobu tehniskajā laboratorijā. Tas tiek darīts plašu defektu gadījumos, kad nav iespējams vai nav indicēts veikt tiešu zoba restaurāciju. Pirmajā vizītē tiek izņemti visi kariozie audi, tiek veidota atbilstoša forma un ņemts nospiedums. Laboratorijā tiek izgatavota restaurācijas plomba no izvēlētā materiāla, nākamajā vizītē tā tiek iecementēta zoba kavitātē. Šīs restaurācijas plombas tiek dēvētas par inlejām, ja zoba defekts neiesaista paugurus, vai onlejām, ja defektā iesaistīti zoba pauguri. Restaurācijas materiāli ir zobārstniecībā lietojamā keramika vai zelts. Onlejām un inlejām piemīt augsta mehāniskā izturība un nepiemīt saraušanās īpašības. Tās īpaši iesaka lietot rajonos, kur baltā gaismā cietējošā plomba nespēj nodrošināt košanas slodzi. Porcelāna plombām raksturīgs ļoti labs estētiskais efekts. Zelta restaurācijas plombām piemīt ļoti laba saistīšanās ar zoba audiem, to mehāniskās īpašības ir ļoti tuvas zoba īpašībām. Onleju un inleju izmaksas ir salīdzinoši ļoti augstas, taču dzīvotspēja ir ilgāka nekā tiešajā restaurācijā izmantotajiem materiāliem.

Plombējamos materiālus var iedalīt pēc klīniskā lietojuma: pagaidu un pastāvīgie.

Pēc zoba kroņa defekta restaurācijas veida iedala priekšzobu un sānu zobu restaurācijas.

Pēc sastāva tos iedala cementa materiālos (fosfātcements, silikātcements, cinka oksīda eigenola cements, stikla jonomērs), polimēru materiālos (kompozītplombas) un metāla plombējamos materiālos (amalgama jeb, kā sarunvalodā lieto, sudraba plomba).

Stikla jonomērs

No cementu materiāliem biežāk lietotais plombējamais materiāls ir stikla jonomērs. Tas tiek lietots zoba kakliņa defektu slēgšanai, zoba saknes kariesa gadījumā, kā pagaidu plombējamais materiāls, taču visbiežāk to lieto piena zobu plombēšanai. Savienojot pulvera un šķidruma komponentus, izveidojas plastiska masa, kas sacietējot veido cietu vielu. Stikla jonomēra priekšrocības ir ērta ievietošana un zoba audu saudzēšana, jo tam nav nepieciešama noteiktas formas kavitāte. Materiāls labi saistās ar zoba audiem, kā arī aizsargā zobu pret jauna kariesa rašanos, jo izdala fluora jonus. Ar šo materiālu nevar panākt ļoti augstu estētisko līmeni, tomēr to iespējams iegūt dažādos toņos. Kā vēl viena priekšrocība jāmin materiāla salīdzinoši zemā cena. Taču materiāls ir mehāniski neizturīgs, tas ir ķīmiski nestabils, jo šķīst siekalās, tam ir salīdzinoši zems estētiskais efekts.

Kompomērs

Kompomērs ir plombējamais materiāls, kas pēc sastāva ir balto kompozītmateriālu un stikla jonomēra kombinācija. Materiālu, līdzīgi kā stikla jonomēru, lieto kakliņu rajona plombēšanai un piena zobu plombēšanai. Taču to neiesaka lietot lokalizācijās ar augstu mehānisko slogojumu. Kā lielākā priekšrocība kompomēra materiālam bērnu zobārstniecībā ir pieejamā krāsu izvēle – pieejami dažādu krāsu spektri. Pieejamās krāsas – zelta, sudraba, zila, rozā, zaļa, oranža, dzeltena, violeta – rada interesi un prieku par zobārstniecību bērniem.

Amalgama

Sudraba plomba jeb amalgamas sakausējums, ko lieto stomatoloģijā kā dentālo amalgamu, satur sudrabu, varu, alvu, cinku un dažreiz arī dzīvsudrabu. Amalgama mūsdienās tiek apspriesta kā toksisks materiāls, jo tajā sastāvā esošie dzīvsudraba joni var būt kaitīgi cilvēka veselībai. Skandināvijā amalgamu kā plombējamo materiālu vairs nelieto.

Galvenās dzīvsudraba izraisītās briesmas rada dzīvsudraba tvaiki, kas visbiežāk izdalās tieši procedūru laikā, materiālu maisot. Mūsdienās uzlabotā kapsulu sistēma ievērojami samazina dzīvsudraba iztvaikošanu ārējā vidē. Visvairāk apdraudētie ir tieši zobārsti, kuriem saskarsme ar dzīvsudraba saturošu amalgamu ir ikdienišķa. Tāpēc arī viņiem jābūt visieinteresētākajiem nodrošināt kvalitatīvu dzīvsudraba savākšanu. Mēdz būt gadījumi, ka pacienti sūdzas par hipersensitivitāti jeb paaugstinātu jutību pēc amalgamas ievietošanas, kas izpaužas kā diskomforta vai pat sāpju sajūta dažādās ķermeņa daļās. Simptomi sastopami reti, taču šādos gadījumos plomba jāmaina pret cita materiāla plombām.

Amalgama ir metālisks materiāls, tāpēc tās vizuālā pievilcība ir zema. Mūsdienu pacientiem augstākās prasības ir pret plombējamo materiālu izskatu, līdz ar to amalgamas lietošana jau ir limitēta līdz sānu zobiem. Amalgamas materiālam kā metāliskai vielai piemīt ļoti augsta siltuma vadītspēja. Šī īpašība var izraisīt zoba jutību. Lai izvairītos no šīm komplikācijām, jāveido atbilstošas formas kavitāte ar maksimālu audu saudzēšanu, kā arī jālieto odere zem plombējamā materiāla.

Amalgamas plombai nepieciešama īpaša cauruma forma – jāveido tāds kavitātes dizains, kas nodrošina maksimālu saķeri ar plombu, jo materiālam nepiemīt adhēzijas spējas. Bieži vien, lietojot šo plombas materiālu, nākas izņemt pilnīgi veselus emaljas un dentīna audus. Dažādo metālu klātbūtnes dēļ amalgamas materiālam novēro arī korozijas iespējas apkārtējās vides ietekmē.

Taču amalgamai ir arī vesels klāsts pozitīvo īpašību, kuru dēļ materiāls tiek vēl plaši lietots. Amalgamas spiedienizturības dēļ materiāls bieži tiek indicēts lietot lielās kavitātēs, kurās iesaistītas vairāk nekā divas zoba virsmas. Tāpēc to bieži lieto sānu zobu rajonā, ja ir liels zobu audu zudums. Stipro mehānisko īpašību dēļ plombai ir salīdzinoši ilgs kalpošanas laiks un zems nodilums. Materiālam piemīt arī baktericīdas īpašības, kas samazina zoba sekundāra kariesa rašanos. Tas ir arī salīdzinoši lēts materiāls.

Pašlaik Latvijā bērniem līdz 18 gadu vecumam valsts apmaksā zobārstniecības pakalpojumus. Sānu zobu rajonā bērniem tiek lietota tieši amalgamas plomba, kas ir īpaši ieteicama bērniem ar augstu kariesa risku piena zobu, maiņas, pastāvīgā sakodienā.

Kompozīts

Kā jau nosaukums liecina, kompozīts sastāv no diviem vai vairāk komponentiem. Katras sastāvdaļas uzdevums ir maksimāli uzlabot materiāla pozitīvās īpašības un paplašināt lietošanas iespējas. Sveķus saturoši kompozīta restaurācijas materiāli pārsvarā sastāv no šādiem komponentiem:

• organiska sveķu matrice;
• neorganiskas pildvielas;
•  

Sveķi ir ķīmiski aktīvs komponents, kas sākotnēji ir šķidras vielas monomērs, taču reakcijas rezultātā pārveidojas stingrā polimērā, kas nozīmē – gaismas ietekmē plombējamais materiāls no mīkstas un blīvējamas vielas kļūst ciets. No monomēra (daudzām atsevišķām daļiņām) veidojoties polimēram (vieni kopīgai sistēmai), notiek tā sauktā polimerizācijas saraušanās, kā rezultātā materiāls samazinās savos apmēros. Tas ir lielākais materiāla trūkums, kāpēc materiālu neiesaka lietot lielos zoba defektos. Saraujoties materiālam, kas cieši saistīts ar zoba virsmām, zobs tiek pakļauts augstam lūzumu riskam.

Lielāko materiālu dažādību nosaka tieši pildvielu daudzveidīgums. Viens no materiāla iedalījuma veidiem ir tieši pēc pildvielu lieluma. Materiāli pieejami gan ar makrodaļiņām, gan mikrodaļiņām, gan tā sajaukumi jeb hibrīdkompozīti. Makrodaļiņas nodrošina augstāku materiāla izturību, taču tam ir lielāka nodiluma iespēja. Mikrodaļiņas nodrošina gludāku plombas virsmu, taču materiāla izturība ir zemāka, jo lielāko daļu aizņem tieši sveķu matrice. Materiālam ir labāks estētiskais efekts, to lieto priekšzobu rajonā nelielu defektu slēgšanai. Hibrīdkompozīti apvieno abu materiālu īpašības – augstu estētisku līmeni un paaugstinātu izturību.

Kā uzlabots materiāls mūsdienās tiek lietots nanomateriāls, kura sastāvā tiek lietotas īpaši mazas pildvielu daļiņas. Tieši šim materiālam piemīt vislielākā dimensiālā cietība un nodilumizturība, salīdzinot ar citiem kompozītmateriāliem. Estētiskās un fizikālās īpašības ļauj materiālu lietot gan priekšzobiem, gan sānu zobiem.

Kā vēl viena kombinācija ir pieejams nanohibrīds, kas sastāv no nanodaļiņām un mikrodaļiņām. Arī šim materiālam piemīt labas fizikālās un estētiskās īpašības.

Savienotājviela ir svarīga, saistot sveķu matrici ar pildvielu daļiņām, lai uzlabotu kompozītmateriāla mehāniskās un fizikālās īpašības.

Viens no galvenajiem materiāla lietošanas iemesliem ir labs estētiskais efekts kombinācijā ar mehānisko stiprību. Tā saistīšanās ar zobu, lietojot saišu sistēmu, nodrošina saistīšanos ar zoba audiem jebkādā kavitātes formā, līdz ar to zobs nezaudē veselos materiāla audus. Kompozīta estētiskā kvalitāte mūsdienu zobārstniecībā ir attīstījusies ļoti augstā līmenī. Materiāls pieejams plašā krāsu skalā atbilstoši katra pacienta zobu tonim. Materiāla augsto estētisko efektu nodrošina pievienotie pigmenti, kas ļauj materiālu pielāgot katram zobu tonim.

Kā trūkums ir jau minētā polimerizācijas saraušanās, kā rezultātā var veidoties malu sūce un plombas malu pārkrāsošanās. Materiālu tāpēc nepieciešams ieklāt nelielās kārtās, kur katrs slānis ir jāgaismo ar speciālu zobārstniecībā lietojamu lampu, līdz ar to plombēšana ir salīdzinoši darbietilpīga. Materiāls laika gaitā var mainīt krāsu, ko var paātrināt slikta mutes dobuma higiēna, krāsainu pārtikas produktu (sarkanvīna, kafijas, ogu) lietošana uzturā un smēķēšana. Materiāls ir salīdzinoši dārgāks.

Pacienti vēlas, lai plombējamais materiāls būtu estētisks, ilgmūžīgs, funkcionāls, komfortabls, veselīgs un lēts. Tiek veidoti arvien jauni materiālu veidi, paplašinot lietošanas iespēju klāstu un uzlabojot materiālu īpašības, taču vēl neviens neatbilst visām zobārstu un pacientu vēlmēm. Tāpēc svarīgākais katra uzdevums ir sargāt savus zobus pašam, tīrīt tos vismaz divreiz dienā un domāt par savu diētu, lai nerastos nepieciešamība veikt zobu plombēšanu.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada oktobra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!