Pēteris Studers: Ja gūžas locītava savu laiku nokalpojusi

Līdzīgi kā jebkas, ko lietojam ikdienā, arī locītavas, cilvēkam kļūstot vecākam, tiek pakļautas slodzei un laika zobam, kas normāli līdzenajās skrimšļa virsmās rada nodilumu, izraisot sāpes un vēlāk arī būtiskas kustību grūtības. Pirmajā mirklī, izdzirdot terminu gūžas locītavas endoprotezēšana, tas šķiet svešs un nesaprotams, taču, pārfrāzējot sarežģīto jēdzienu, varam to nodēvēt gluži vienkārši – par gūžas locītavas nomaiņu. Tieši par šo tēmu piedāvājam sarunu ar Rīgas Stradiņa universitātes docentu PĒTERI STUDERU – ārstu, kas nomainījis ne vienu vien savu laiku nokalpojušo locītavu, pacientiem ļaujot atgūt praktiski pilnvērtīgu kustību spēju.

Pārmaiņas – līdz ar vecumu

Pēteris Studers skaidro, ka locītavu bojājumus pārsvarā izraisa deģeneratīvas locītavu slimības – visbiežāk osteoartrīts. Deformācija var būt radusies arī reimatoīdā poliartrīta vai kādu blakusslimību (piemēram, cukura diabēta) un locītavai tuvumā notikušu lūzumu seku dēļ.

“Osteoartrīts ir viena no slimībām, kas attīstās cilvēkam pēc 50 gadu vecuma un kam raksturīgas skrimšļa pārmaiņas – tas zaudē elastību, formu, veidojas dažādas plaisas un nelīdzenumi tā virsmā, tāpēc pacientam locītavā attīstās sāpes un funkcijas ierobežojums, kas arī ir raksturīgākie nelabvēlīgu locītavu pārmaiņu simptomi,” stāsta ārsts, piebilstot, ka pacientiem ar deģeneratīvām gūžas locītavas slimībām grūtības sagādā pat tādas ikdienas aktivitātes kā uzkāpšana pa trepēm, iekāpšana sabiedriskajā transportā, mājas darbu apdarīšana, aiziešana uz pastu pēc pensijas un pat zeķu uzvilkšana.

Šīs pazīmes parasti atpazīst ģimenes ārsts, kas pacientu nosūta veikt rentgena izmeklējumu un doties pie speciālista, lai tas izvērtē, vai pacientam nepieciešama operācija.

“Protams, ne vienmēr klīniskie un rentgenoloģiskie rādītāji sakrīt. Ir reizes, kad rentgenā ieraugām, ka locītava ir ievērojami izmainīta, taču klīniski pacientam ir nebūtiskas sūdzības un viņš apgalvo, ka operāciju nevēlas. Šādos gadījumos tomēr iesakām veikt operāciju, jo, sagaidot sāpju pastiprināšanos un veicot operāciju pēc kāda laika, tā jau būs tehniski grūtāk izdarāma,” uzsver ortopēds.

Vaicāts, kā iespējams raksturot gūžas locītavas sāpes, Pēteris Studers norāda, ka tās visbiežāk lokalizējas gūžas locītavas rajonā vai cirksnī (atkarībā no deformācijas lokalizācijas locītavā un apjoma). Pacienti ar osteoartrītu gūžas locītavā nereti sūdzas arī par sāpēm mugurā vai ceļa locītavā un pie ortopēda atnāk novēloti, jo pirms tam nesekmīgi ārstējušies, piemēram, pie neirologa vai mugurkaula speciālista. Tikai vēlāk izrādās, ka sāpju izcelsmē vainojama strauji progresējoša gūžas locītavas deformācija, kas maldīgi radījusi sāpes citviet, tāpēc nav vērsusi ārstu uzmanību uz īsto izcelsmes vietu.

Vai locītavu slimība pārmantojas

Pacienti nereti pie ārsta vēršas ar jautājumu, vai locītavu problēmas pārmantojas, proti, vai tad, ja mātei tikusi protezēta gūža, tāds pats liktenis agrāk vai vēlāk piemeklēs arī meitas gūžu. Speciālists atbild: “Savā praksē esmu izoperējis abas gūžas locītavas gan mātei, gan dēlam. Jāpiebilst, ka pacienti bieži vien piemin, ka mātei vai vecmāmiņai bijušas līdzīgas problēmas, bet tolaik nebija iespējams veikt operāciju. Zinot ģimenes anamnēzi – tuvāko radinieku slimību vēsturi, droši nevar paredzēt pārmaiņas, tomēr ģenētiska predispozīcija ir vērā ņemama. Ir arī vairāki literatūras dati, kas norāda, ka cilvēkiem, kuriem viena locītava jau ir aizvietota, ir pārmaiņas arī otrā locītavā, taču jāņem vērā, ka atbilstoši osteoartrīta klasifikācijai tas var būt monoartrīts (skar vienu locītavu) vai poliartrīts, kas rada pārmaiņas mugurkaula jostas daļā, gūžās, ceļos un pat plaukstas locītavās. Šā iemesla dēļ vienmēr novērtējam vispārējo pacienta stāvokli un, redzot, ka vienu gūžu nepieciešams aizvietot, pievēršam uzmanību arī pārējām locītavām un pacientam varam norādīt, ka, piemēram, arī otra gūžas locītava ir slima.”

Protezēšanas operācija

Lai novērstu locītavu skrimšļa pārmaiņu radīto diskomfortu un dzīves kvalitātes samazināšanos, bojāto locītavu endoprotezēšanas operācijas laikā aizstāj ar pacientam piemērotu protēzi.

Lūgts raksturot operācijas norisi, ārsts paskaidro, ka tā lielākoties tiek veikta spinālā anestēzijā, kas nozīmē, ka mugurkaula kanālā ar dūriena palīdzību tiek ievadīts medikaments, kura iedarbība padara nejutīgu ķermeni no nabas uz leju. Visu operācijas laiku pacienta dzīvībai svarīgus rādītājus uzrauga anesteziologs un ar atbilstošiem medikamentiem tos uztur normas robežās. Protams, ja pacients nevēlas redzēt un dzirdēt procesu, anesteziologs pacientu ievada vieglā snaudā.

Arī attiecībā uz īpašu sagatavošanos operācijai pacientiem nav jāsatraucas, jo jau vairākus gadus Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā darbojas pirmsoperācijas izmeklējumu nodaļa, kurā pirms gaidāmās operācijas izvērtē pacienta stāvokli un izskaidro pacientam interesējošos jautājumus (kā iestāties slimnīcā; kādas palīgierīces – kruķi vai staigulis – jāņem līdzi, un citus). Ja notiek gatavošanās ortopēdiskai operācijai, veic ortopēdiskos izmeklējumus – rentgenogrāfiju un klīniskos pārbaudījumus. Pacientu konsultē arī slimnīcas anesteziologi un terapeiti.

“Pacienta stāvokļa izvērtēšana tiek veikta vienas dienas laikā 10–14 dienas pirms gaidāmās operācijas, līdz ar to atliek diezgan laika, lai koriģētu izmaiņas laboratoriskajās analīzēs, normalizētu asinsspiedienu un tamlīdzīgi. Svarīgi tas, ja pacientam atrod kādu nopietnu blakusslimību vai patoloģiju, kura nav savienojama ar liela apjoma ķirurģisku operāciju, mēs operāciju nevaram veikt. Nesen, piemēram, bija paciente ar nozīmīgu nieru bojājumu, kura dēļ viņai būtu pārāk riskanti veikt operāciju. Tādos gadījumos nozīmējam konservatīvu ārstēšanu vai rekomendējam vērsties sāpju kabinetā.”

Atgriešanās pie aktivitātēm

Atlabšanas laiks pēc operācijas atkarīgs no katra pacienta individuāli. Pēc gūžas locītavas nomaiņas vidēji četru nedēļu laikā pacients var diezgan aktīvi staigāt – daļēji ar vai pavisam bez palīgierīcēm.

Ortopēds precizē: “Gados jaunākiem pacientiem, ja protēzes fiksācija notikusi bez cementa, rekomendējam iesākt staigāt bez palīgierīcēm pēc 6–8 nedēļām, bet ar cementētiem implantiem varam atļaut pacientam daļēju slodzi jau nākamajā dienā, taču apmēram triju četru nedēļu laikā drīkst pārvietoties aktīvi.

Lielā mērā atgriešanās aktīvajā dzīvē atkarīga no pacienta fiziskās aktivitātes, vispārējā stāvokļa, apkārtējiem cilvēkiem, kā arī sadzīves apstākļiem. Ir, piemēram, tādi pacienti, kas dzīvo komfortabli – privātmājas pirmajā stāvā, viņiem ir duškabīne (nav jākāpj vannā), mājās ir silti, un līdzās atrodas ģimene, kas radinieku aprūpē – šādos apstākļos ir vieglāk rehabilitēties nekā tad, ja pacients dzīvo laukos, viņam pašam ir jāienes malka un ūdens, jo nav ne kaimiņu, ne vairs dzīvesbiedra, kas varētu palīdzēt ikdienā. Tad ļaujam slimnīcā palikt dažas dienas ilgāk par vidējo stacionēšanas laiku.”

Pacienti tiek aktivizēti, liekot kustēties agrīni pēc operācijas, – ar to nodarbojas fizioterapijas nodaļa, kuras speciālisti jau nākamajā dienā pēc operācijas nāk pie pacienta, lai iemācītu piecelties un ierādītu vingrinājumus muskulatūras nostiprināšanai un kustību apjoma uzlabošanai locītavā. Līdzestīgi darbojoties, pēc desmit dienām pacients prot patstāvīgi ne vien piecelties no gultas, bet arī pārvietoties pa kāpnēm, līdz ar to pēc hospitalizācijas perioda viņam ir vieglāk veikt ikdienišķas aktivitātes. Pēc sarežģītākām operācijām (piemēram, gūžas locītavas iedzimta mežģījuma korekcijas, kad ir zināms risks izmežģīt protēzi) pacientam tiek ieteikts mērenāk intensīvs rehabilitācijas periods un noteikti ierobežojumi.

Ārsts skaidro, ka lielākais risks protēzes mežģījumam ir pirmo 4–6 nedēļu laikā, taču vēlāk, audiem sarētojoties un sadzīstot operācijas laukam, risks pakāpeniski samazinās, līdz ar to aktivitātes var pieaugt. “Lai arī pieredze rāda, ka pacienti mēdz pierast pie tā, ka nesāp un kustības ir labas, līdz ar to norādījumus aizmirst, jāatceras, ka sēdēt, piemēram, jogas pozPēteris Studers: Ja gūžas locītava savu laiku nokalpojusiā vai veikt citas pārmēru kustības (tādas kā jāšana ar zirgu, basketbola spēlēšana vai vienkārši lēkāšana) pēc operācijas nebūs vēlams,” piebilst Pēteris Studers un min, ka praksē ir pat pacientes, kas pēc gūžas locītavu protezēšanas iznēsā bērnu, tomēr šīm sievietēm mazuli pasaulē vēlams laist pasaulē nevis pa dabiskiem ceļiem, bet gan ar ķeizargrieziena palīdzību.

Katram pacientam pielāgo individuāli

“Lai izvēlētos pacienta ķermenim piemērotu implantu izmēru, gatavojoties operācijai, izmantojam locītavas rentgena attēlu elektronisku mērīšanas programmu, bet operācijas laikā izmantojam rentgena kontroli, lai vēlreiz pārliecinātos, vai protēzes izmērs un pozīcija ir atbilstoša,” skaidro Pēteris Studers.

Protēzes ir izgatavotas no augstmolekulāra polietilēna vai medicīniski atļautiem metāla sakausējumiem, savukārt to fiksācija kaulā notiek, ielīmējot ar speciālu kaulu cementu iegurņa un augšstilba daļā vai arī fiksējot bez cementa pēc īpašas tehnoloģijas, ko veido ķirurga prasmju, zināšanu un spēka apvienojums.

“Aktīviem cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar ekstrēmu sportu, iesakām īpašus protēzes modeļus. Ja grib nodarboties, teiksim, ar slēpošanu, varam izmantot kombināciju ar iespējami labākām slīdvirsmām, lai pēcāk nerastos komplikācijas. Vecākiem cilvēkiem (pārsvarā tiem, kas krituši un salauzuši augšstilba kaula kakliņu) bieži vien operāciju veicam ar vienpola implantiem, kas nozīmē, ka mainām tikai augšstilba daļu, atstājot paša pacienta iegurņa bedrīti.”

Runājot par protēžu derīguma termiņu, ortopēds atzīst, ka jebkura implanta kalpošanas ilgums atkarīgs no pacienta aktivitātes, kā arī protēzes fiksācijas kaulā un dažādiem citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts paredz iespēju protēzi nomainīt bez maksas, ja ārstu konsilijs, izskatot pacienta gadījumu, lemj par atkārtotas operācijas nepieciešamību radušos komplikāciju dēļ.

Savukārt jautājumā par vecuma ierobežojumiem, kas attiecas uz iespējamību aizvietot locītavu ar mākslīgu, ārsts norāda, ka vecums nav rādītājs – galvenais ir pacienta stāvokļa un viņa slimības izvērtēšana. “Reti, bet arī bērniem tiek implantētas locītavas. Mans jaunākais pacients bija aptuveni 16 gadus veca meitene ar nesadzijušu augšstilba kaula lūzumu. Nu jau kopš operācijas pagājuši vairāk nekā 10 gadi,” piebilst Pēteris Studers.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!