Pēteris Gerke: Nelūgtie viesi – hemoroīdi!

Palielināti hemoroidālie mezgli ir viena no izplatītākajām proktoloģiskām slimībām. Katru gadu ar šo slimību saskaras arvien vairāk iedzīvotāju, un tiek lēsts, ka drīz problēmas ar hemoroīdiem varētu piemeklēt katru otro cilvēku. Kas tad īsti ir hemoroīdi, un kā tos mūsdienīgi ārstēt? Stāsta Veselības centrs 4 Baltijas vēnu klīnika asinsvadu ķirurgs, ķirurgs ar specializāciju proktoloģijā, Veselības centrs 4 ķirurģijas nodaļas vadītājs Pēteris Gerke.

Kas ir hemoroīdi

Hemoroīdi parasti tiek raksturoti kā labi apasiņoti audu spilventiņi, kuri atrodas taisnās zarnas izejas daļā (anālajā kanālā), un tiem ir noteiktas funkcijas (līdzīgi blīvei tie nodrošina hermētismu). Hemoroidālais asinsvadu pinums ir visiem cilvēkiem, bet par slimību liecina tas, ja pacientam ir kādas sūdzības vai ārsts konstatē kaut kādas izmaiņas. Gadījumos, kad sūdzību vai šīs slimības komplikāciju nav, bet – vissvarīgākais – kad ārsts pacientu rūpīgi izmeklējis un pierādījis, ka pacientam nav citu resnās un taisnās zarnas slimību (galvenokārt ļaundabīgu), ar ārstēšanu nebūtu jāsteidzas.

Hemoroīdus iedala tā sauktajos iekšējos un ārējos hemoroīdu mezglos. Iekšējie hemoroīdu mezgli atrodas taisnās zarnas iekšpusē, un tos neredz. Ielaistas slimības gadījumā tie uz laiku vai pastāvīgi izslīd no anālās atveres. Iekšējos hemoroīdu mezglus klāj taisnās zarnas gļotāda, kurā nav sāpju receptoru. Savukārt ārējie mezgli atrodas ārpusē pie anālās atveres, tie ir redzami no ārpuses un nereti pacientam traucē vairāk. Ārējos hemoroidālos mezglus klāj starpenes āda, un atšķirībā no anālās gļotādas tajā ir ļoti daudz sāpju receptoru.

Kāpēc rodas hemoroīdi

Slimības izcelsmē liela nozīme ir tādiem faktoriem kā mazkustīgs dzīvesveids, ilgstoša sēdēšana, nepareizs, rafinētiem produktiem pārbagāts, pikants uzturs, kas rada aizcietējumus. Daudzi pacienti uzsver, ka slimība liek sevi manīt pēc viesībām, kad lietots alkohols un bagātīgi ēsts (īpaši piparoti un vircoti ēdieni). Zināma nozīme slimības izcelsmē ir iedzimtībai un fiziski smagam darbam.

Slimības simptomi

Par hemoroīdu klātbūtni liecina asiņošana no taisnās zarnas, kas parasti izpaužas kā svaigas asinis vēdera izejas beigās, pēc daudzu pacientu vārdiem – “uz papīra”. Nereti pacienti asiņošanu apraksta kā visai apjomīgu, bet novēroti tikai atsevišķi gadījumi, kad asiņošana noved pie akūtas vai hroniskas mazasinības, kuras dēļ būtu nepieciešama stacionēšana, asins pārliešana un citi ar asins zudumu saistīti steidzami pasākumi. Nereti hemoroidālie mezgli var trombozēties un iesprūst. Iesprūšana raksturīga vēlāku slimības stadiju (visbiežāk trešās) gadījumos, kā arī ārējo hemoroīdu palielināšanās gadījumā. Pacienti sūdzas par ļoti stiprām sāpēm, tūpļa apvidū un nereti pie anālās atveres konstatē sāpīgu veidojumu – iesprūdušu vai trombozētu hemoroidālo mezglu. Arī sākotnēju slimības stadiju gadījumā ir raksturīgs diskomforts anālās atveres rajonā: mitrošanās un nieze. Tā kā vēlākās slimības stadijās mainītais hemoroidālais vēnu pinums vairs nenodrošina blīves funkcijas, var rasties maz izteikta fēču nesaturēšana, tai galvenokārt raksturīga mitrošanās vai smērēšanās. Mitrošanās dēļ rodas pastāvīgs starpenes ādas kairinājums, kas savukārt rada niezi un ādas iekaisumu (ekzēmu vai dermatītu).

Daudzu hronisku taisnās zarnas slimību paasinājumi izpaužas kā sāpes tūpļa apvidū, iekaisums gļotādā vai starpenes ādas rajonā, piemēram, hemoroidālās slimības paasinājums nereti izpaužas kā t.s. hemoroidālās krīzes, kas pēc savas būtības ir hemoroīdu mezglu iekaisums un tromboze. Nereti anālās atveres rajonā parādās taustāmi veidojumi – iekaisuši, trombozēti hemoroidālie mezgli.

Kā ārstē hemoroidālo slimību

Slimības ārstēšanā kompleksi lietojamas gan medikamentozas, gan ķirurģiskas ārstēšanas metodes, kā arī nepieciešama dzīvesveida un uztura režīma maiņa. Konkrēta ārstēšanas programma atkarīga no slimības stadijas un tās izpausmēm.

Slimības gadījumā jāizvairās no mazkustīga dzīvesveida, maksimāli jāatturas no ilgstošas sēdēšanas (vismaz ārpus darba). Nav vēlami vingrinājumi, kas saistīti ar lielu vēdera preses muskulatūras slodzi. Ikdienā jālieto daudz šķidruma, ideāli būtu 2–3 litri diennaktī (minerālūdens, tēja utt.). Uzturā vēlams ieviest ar šķiedrvielām bagātus produktus: dārzeņus, augļus, klijas, rupjus graudus un linsēklas saturošus produktus.

Medikamentozas ārstēšanas pamatā ir lokāla terapija: siltuma procedūras (sēdvanniņas) un dažādi medikamenti ziežu vai svecīšu veidā. Šo ārstēšanu var kombinēt ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, kuri nostiprina vēnu sieniņas, samazina tūsku un iekaisumu, kā arī uzlabo asinsriti. Tiesa, ārstējoties tikai ar lokālo terapiju vai iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, ne vienmēr izdodas panākt vēlamo rezultātu.

Ķirurģiskās ārstēšanas metodes iedala trīs grupās. Pirmajā grupā ietilpst metodes, kuras neprasa anestēziju un kuras veicot nav zarnas audu slāņu bojājuma, tās drīzāk pieskaitāmas manipulācijām. Otrā grupa ir minimāli invazīvā ķirurģija ar nelielu ietekmi uz zarnas audu slāni. Trešā grupa iever sevī operāciju metodes ar kādu taisnās zarnas gļotādas un zemgļotādas daļas izgriešanu, ietverot palielinātos hemoroidālos pinumus.

Mazāk traumatiska ir hemoroidālās slimības ārstēšana, izmantojot pusķirurģiskas metodes jeb manipulācijas: elastīgo gredzenu uzlikšanu uz iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem, skleroterapiju, iekšējo mezglu infrasarkano staru koagulāciju un citas metodes. Parasti šīs manipulācijas veic ambulatori, un pacients var doties mājup uzreiz, retāk – pēc vienas dienas stacionāra apstākļos. Veicot šīs manipulācijas, izmanto lokālo virsmas atsāpināšanu, vai anestēzija nemaz nav vajadzīga. Šīs metodes lieto sākotnējo stadiju hemoroidālo slimību gadījumā un ir mazāk traumatiskas un sāpīgas, taču slimības recidīvi, salīdzinot ar gadījumiem, kad tiek veiktas operācijas, vērojami biežāk. Nereti šādas manipulācijas ir jāatkārto. Tomēr arī šāda pusķirurģiska hemoroidālās slimības ārstēšana ir un paliek ķirurģiska iejaukšanās. Ķirurģiskās operācijas izmanto ielaistos gadījumos. Ķirurģisko operāciju pamatā ir iekšējo un ārējo hemoroidālo mezglu izgriešana un nosiešana. Var veikt tikai atsevišķu iekšējo vai ārējo mezglu operācijas vai arī izoperēt visus hemoroidālos mezglus, ja tie ir iekaisuši vai palielināti. Pasaulē ir vairāk nekā 10 hemoroīdu operāciju veidu.

Operāciju gadījumā vienmēr nepieciešama atsāpināšana – efektīva vietējā anestēzija, spinālā anestēzija vai arī vispārīgā narkoze. Daļu operācijas var veikt ambulatori, bet vairākumam operāciju nepieciešams vismaz dienas stacionārs. Salīdzinot ar manipulatīvajām ārstēšanas metodēm, operācijas ir apjomīgākas, bet slimības progresēšanas iespējamība ir mazāka. Par lielāko klasiskās (konvencionālā) hemoroīdu operācijas trūkumu jāuzskata sāpes un defekācijas grūtības pirmajās pēcoperācijas dienās un pat nedēļās (tā sauktajā agrīnajā pēcoperācijas periodā). To skaidro ar to, ka operācijas gadījumā tiek traumēta anālā kanāla gļotāda un starpenes āda, un tā, kā jau minēts, ir jutīga un bagātīga ar sāpju receptoriem.

Pašlaik vispopulārākā mazinvazīvā metode pasaulē ir THD jeb transanālā hemoroīdu dearterizācija. Ar doplera zondes palīdzību uzgalī precīzi, līdz milimetra desmitdaļai var atrast visus asinsvadus, kas dzen asinis cauri hemoroidālajiem mezgliem. Ar šo pašu iekārtu, tajā ieliekot adatu ar šuvēju, uz asinsvadiem tiek uzliktas šuves, lai pilnībā pārtrauktu asins piekļuvi hemoroidālajiem mezgliem. Trešajā un ceturtajā stadijā, kad hemoroidālie mezgli krīt ārā, ar šo aparātu speciālā veidā tos var ievietot atpakaļ zarnā un fiksēt pie tās sienas – vietā, kur tiem pēc dabas būtu jābūt.

Hemoroidālo mezglu ārstēšanai izmanto arī HAL-RAR metodi, kuras laikā izmanto HAL (Haemorrhoidal Artery Ligation) hemoroīdu nosiešanas – RAR (Recto Anal Repair) rektoanālo ārstēšanas sistēmu. HAL metode ir īpaši efektīva II un III pakāpes hemoroīdu ārstēšanai, bet kopā ar RAR izmantojama III un IV pakāpes hemoroīdiem. Šīs operācijas laikā līdzīgi kā ar THD metodi audi netiek izgriezti, notiek tikai iekšēju šuvju uzlikšana taisnās zarnas gļotādā – vietā, kur nav sāpju receptoru, tāpēc asiņošana un pēcoperācijas komplikāciju risks ir ļoti zems.

Ir arī mazinvazīvā radikālā ķirurģija – tā sauktā mehāniskā šuvēja izmantošana jeb Longo metode (PPH). Speciālā veidā, iefiksējot aparātu taisnajā zarnā hemoroidiālajā zonā, tiek ievilkti visi palielinātie hemoroidālie mezgli kopā ar lieko gļotādu, kas ir izveidojusies virs šiem mezgliem, un veicot savilkšanu, visa zona tiek cirkulāri nogriezta, kā arī automātiski uz brūces uzliktas mikroskopiskas titāna skavas, lai slēgtu bojājumu. Darbība notiek taisnās zarnas dziļākajā daļā, kur nav sāpju receptoru, un pēcoperācijas periodā pacientam nav izteiktu sāpju, asiņošanas, diskomforta, kas ir novērojams pēc klasiskām operācijām, kuras veic ar grieziena palīdzību. Cilvēks ātri atgriežas ikdienas dzīvē, un nav jāievēro nekādi ilgstoši ierobežojumi.

Hemoroīdu ārstēšanai izmanto arī lāzerterapiju. Piemēram, ar Eufoton LASEmaR 1500™ unikālo lāzersistēmu mazinvazīvi var ārstēt II, III un IV pakāpes hemoroīdus ar ievilktu vai fiksētu prolapsu. Lāzera zonde ir īpaši izstrādāta hemoroidālās slimības ārstēšanai. Tā ir aprīkota ar konusveida smailu silīcija stikla uzgali, kas atvieglo piekļuvi problēmzonai un nodrošina precīzu hemoroidālā mezgla koagulāciju. Lāzerenerģija no uzgaļa tiek izstarota konusveidā 360 grādu leņķī, kas nodrošina vienmērīgāku enerģijas izkliedēšanu hemoroidālo mezglu iekšpusē un netraumē apkārtējos audus, panākot drošāku ablāciju.

Latvijā ir pieejama ļoti saudzējoša inovatīva metode ar HET™ (Hemoroid Energy Therapy) bipolāro liģēšanas sistēmu. Šī metode dod iespēju efektīvi ar mazinvazīvu (neķirurģisku) iejaukšanos ārstēt hemoroidālās slimības sākumā stadijā. Parasti neielaistu slimību gadījumā, kamēr hemoroidālie mezgli ir tikai nedaudz paplašināti, izmanto medikamentozu terapiju. Tomēr daudziem pacientiem šī konservatīvā ārstēšana ir apgrūtinoša un ne vienmēr sniedz vēlamo rezultātu.

HET sistēma ietver ligatoru ar speciālu audu kompresijas mehānismu un temperatūras sensoru ar bipolāriem elektrodiem, kas ģenerē siltuma enerģiju. Hemoroidālo pinumu barojošos asinsvadus taisnajā zarnā uzkarsējot līdz 60 °C temperatūrai, tie koagulējas, un tiek pārtraukta asins piekļuve iekšējiem hemoroidālajiem mezgliem. Vēlamais rezultāts tiek panākts bez muskuļu un audu bojājuma, izmantojot daudz zemāku temperatūru nekā citās termiskās metodēs, piemēram, ja veic lāzerterapiju. Tehnoloģija ir ļoti precīza, jo aparatūra enerģijas jaudu un ilgumu regulē automātiski, tāpēc sniedz papildu drošību, izslēdzot nepiemērotu jaudas parametru lietošanu. Turklāt šī procedūra norisinās daudz ātrāk nekā citas hemoroīdu operācijas. Ar šo tehnoloģiju var apstrādāt lielāku zonu, tāpēc var vienlaikus ārstēt simptomātiskas I un II pakāpes hemoroīdu slimības, kas bieži prasa vairākas procedūras, lai novērstu simptomus. HET operācijas veic ambulatori vieglā sedācijā (intravenozā anestēzijā).

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada janvāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!