Pašgribētā badošanās – anoreksija. Mīti un skaidrojums

Pašgribētā badošanās jeb neirogēnā anoreksija ir psihiska slimība ar visaugstāko mirstību (5–20%) un visvienkāršāko diagnostiku. Diagnoze ir skaidra, ja pacienta ķermeņa svars ir pazemināts par vismaz 15% no normāla svara – ķermeņa masas indekss ir 17,5 vai zemāks – un tam nav cits iemesls.

Badošanās dēļ atrofējas un sarūk sirds, smadzenes, aknas, zarnas, nieres un muskuļi. Tieši badošanās dēļ rodas sirds ritma traucējumi, virsnieru mazspēja, bet pēc tam izzūd tievo zarnu skropstiņepitēlijs, un barības uzsūkšanās vairs vispār nenotiek. Nāves risks ir 10–18 reižu augstāks nekā vidēji populācijā.

Tieši no badošanās sekām bojā iet puse no pacientiem, vēl 20% nomirst, veicot pašnāvību. Pārējos, kam ir zudusi jebkāda pretošanās spēja slimībām, nogalina pievienojusies infekcija, piemēram, tuberkuloze.

Anoreksija norit atšķirīgi

Ir iespējama:

• viena epizode dzīves laikā – šajā gadījumā ir iespējama arī pašizārstēšanās, ja stāvoklis nav smags;
• viļņveida norise ar uzlabojumiem un paasinājumiem. Uzlabojumu brīdī ir iespējama pilntermiņa grūtniecība;
• ilgtermiņa slimība vairāku gadu un pat gadu desmitu garumā, cīņa ar komplikācijām: osteoporozi, olnīcu un citu iekšējās sekrēcijas dziedzeru atrofiju (cukura diabēts, neauglība, hipofīzes un virsnieru mazspēja), dismetabolu encefalopātiju, koriģējot zobu iztrūkumu;
• pāreja citos ēšanas traucējumos, piemēram, bulīmijā, vai citā psihiskā slimībā: depresijā, alkohola atkarībā u.c.

Badošanās sekas un komplikācijas lielākoties var izārstēt, pacientu pacietīgi barojot. Dažas komplikācijas, piemēram, osteoporozi, izārstēt neizdodas – arī pēc uztura un ēšanas režīma normalizācijas kauli savu blīvumu vairs neatgūst.

Vidēji aktīvas slimības (epizodes) ilgums ir 6–8 gadi.

Tipiska anoreksijas norise

Slimības sākums ir nemanāms. Parasti to pamana tad, kad pacientam/-ei jau ir nozīmīgs svara deficīts, kaut slimības pirmsākumi meklējami 3–5 gadus iepriekš. Visbiežāk tas ir bijis periods, kad pacients pastiprināti pievērsis uzmanību uzturam (piemēram, jaunieši sāk patstāvīgi gatavot, iziet veselīgas ēšanas kursus), sācis vingrot, koriģēt ārieni ar vispārpieņemtām metodēm (piemēram, veicot deguna plastisko operāciju). Parasti šādas pārmaiņas pavada labs garastāvoklis, labs ārējais izskats. Apkārtējie šīs pārmaiņas uztver atzinīgi, vecāki stimulē interesi par pareizu dzīvesveidu. Šajā fāzē, ja paciente cieš no neapmierinātības ar savu izskatu un apmeklē psihologu, psihiatru vai ģimenes ārstu, viņa saņem ieteikumu: “Mīliet sevi! Jums visas problēmas galvā. Jūs esat skaista. Pieņemiet savu sievišķību! Atsakieties no teicamnieka kompleksa.”

Slimības izvērstajā fāzē, kad neveselīgs izskats ir acīmredzams un izraisa aizdomas par kādu slimību, daži slimnieki ļauj sevi atvest pie ģimenes ārsta, pediatra, endokrinologa, gastroenterologa, ginekologa, uztura speciālista. Itin bieži pacientes patstāvīgi vēršas pie ginekologa sakarā ar neregulārām mēnešreizēm vai to iztrūkumu, pie skaistumkopšanas speciālista sakarā ar pastiprinātu apmatojumu vai ādas plankumiem, stomatologa (sakarā ar zobu emaljas bojājumiem), otolaringologa (sakarā ar klepu un/vai piesmakušu balsi biežas vemšanas dēļ) vai plastiskā ķirurga (ar lūgumu koriģēt tās ķermeņa daļas, kur tauki saglabājas visilgāk, – vaigus, dibena apakšējo daļu).

Tipiskā gadījumā paciente stāsta, ka kārtīgi ēd, bet nekas neiet labumā. Stāsta, ko gatavo, kā gatavošanas laikā “pieēdas”, tāpēc pie galda vairs nespējot neko ieēst.

Savu mērķu sasniegšanā – apspiest apetīti, turpināt mācīties, vingrot, saglabāt slaidumu – pacienti izrāda milzīgu gribasspēku. Nekas viņus nespēj apturēt, neviens nespēj pierunāt. Pēc rakstura bieži vien būdami mērķtiecīgi, spītīgi, gribas cilvēki, saslimuši viņi kļūst absolūti nekoriģējami.

Apkārtējo komentārus par slimīgo tievumu viņi uztver kā komplimentu – “tu esi pārāk tieva!” viņu ausīs skan kā “malacis, tu spēji pretoties kārdinājumam, tu visu kontrolē!”. Anoreksijas pacienti bauda savu slaidumu, labprāt fotografējas, īpaši izceļot savas tievās kājas, bet vecākas bildes – iznīcina. Velk drēbes, kas atklāj tās ķermeņa daļas, kas beidzot ir sasniegušas vēlamās aprises, piemēram, izspīlētus atslēgas kaulus, bet citas, vēl resnās ķermeņa daļas koriģē – piemēram, ar melnām slaidinošām zeķbiksēm.

Pēc ieēšanas pacientēm parādās nepatīkamas sajūtas – sāpes, dedzināšana, smagums, pūšanās kuņģī, vēderā vispār. Nereti pacientes izjūt, ka vaigi, vēders, gurni pielejas ar taukiem, tamdēļ rodas mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Tie var būt tik intensīvi, ka pacienti tās apraksta kā “iekšējo balsi”, kas pārmet, pazemo, apsaukā par resno govi, liek neizlaist treniņus, vingrot un mācīties vēl intensīvāk, aizliedz ēst, liek sevi sodīt par ēšanu – piemēram, griezt ādu, vemt. Pēc ēšanas vai pārēšanās lēkmes mēdz būt trauksme, agresivitāte pret apkārtējiem, domas par pašnāvību.

Gala stadijā izkrīt mati, zobi, rodas izgulējumi kaulu izciļņu vietās. Slimnieki pārdzīvo, ka ir “pavisam izkāmējuši, nav spēka, pastāvīgi salst, vairākas reizes dienā jādzer kafija, citādi reibst galva”, ar nolemtības sajūtu runā par drīzo un neizbēgamo nāvi, adekvāti pārdzīvo apkārtējo attieksmi (“skatās kā uz spitālīgo, ar līdzjūtību un riebumu reizē”). Bet neviens nesaka taisnību, piemēram: “Pirms pieciem gadiem es sāku pakāpeniski samazināt porciju lielumu, pazaudēju 40 kg svara un turpinu neēst un vingrot, lai gan sākās ģībšanas epizodes un sāpes krūtīs.”

Mīti par anoreksiju

1. mīts. “Agrāk anoreksijas nebija! Anoreksija ir mūsdienu problēma, kas radusies, iespaidojoties no skaistuma ideāliem (Bārbijas lelles, 60. gadu zvaigznes Tvigijas konstitūcijas modeles u.tml.). Jāaizliedz modes skatēs piedalīties anoreksijas slimniecēm, jāapkaro tievi skaistuma ideāli un jaunatne jāliek pie darba – tad mums nebūs anoreksijas.”

Patiesībā anoreksija kā slimība pazīstama jau sen, vairākus gadsimtus, un tās iemesli nav zināmi. Anoreksijas slimnieki ir pazīstami ar savām izcilajām darbaspējām – gan fiziskajā, gan garīgajā darbā, ko viņi saglabā līdz pašai slimības gala stadijai.

2. mīts. “Anoreksija rodas, ja cilvēks pārlieku aizraujas ar diētu, piemēram, pēc nelaimīgas mīlas sieviete mēģina uzlabot savu izskatu un tievējot zaudē mēru.”

Patiesībā uztura ierobežošana ir anoreksijas sekas. Slimības pirmsākums meklējams dažus gadus iepriekš, pirms sākusies tievēšana.

3. mīts. “Anoreksija ir normāla parādība dažu profesiju pārstāvjiem – baletdejotājām, mākslas vingrotājam, fotomodelēm un tērpu demonstrētājām. Citādi viņas būtu “amatam nederīgas”. Profesija liek viņām slimot ar anoreksiju (piemēram, modes industrija virza uz anoreksiju).”

Pārsvarā šo profesiju pārstāvēm (kuras nav ar anoreksiju slimas) ar grūtībām izdodas kontrolēt savu svaru. To nosaka ārējie apstākļi un prasības, nevis iekšējā pārliecība (piemēram, jāsasniedz noteikts svars, lai piedalītos sacensībās). Pabeidzot aktīvo karjeru, kļūstot par trenerēm, horeogrāfēm, viņas sāk normāli ēst, bieži vien pieņemas svarā, sasniedzot vecuma un konstitūcijas normu. 

4. mīts. “Jāatstāj pacients/-e mierā, viņš ir jau pieaudzis cilvēks, saprātīgi spriež par savu slimību, pats paēdīs, kad kārtīgi izbadēsies.”

Jau 19. gadsimtā kļuva skaidrs, ka fatāli beidzas mēģinājumi ļaut pacientam pašam noteikt savu ēšanas režīmu un uzturu, kā arī ēst bez uzraudzības.

5. mīts. “Ir jāatrod savs ārsts, kas spēs pacientu dziedēt ar dvēseles maigumu, atradīs īpašu pieeju, atkodīs pacienta iekšējo noslēpumu, tikai viņam pacients uzticēs iemeslu, kāpēc neēd (nelaimīga mīla, vecāku strīds, tiekšanās pēc mūsdienu skaistuma ideāliem utt.). Psiholoģiska ārstēšana, psihotraumas atklāšana ir veiksmīgas ārstēšanas nosacījums. Ir nepieciešams draugu, skolas biedru, radinieku atbalsts.”

Tikai ļoti retos gadījumos izdodas noskaidrot kādu psiholoģiski saprotamu palaidējmehānismu (piemēram, cinisks sporta skolotāja komentārs par tusnītes tizlumu). Un tas nekādā gadījumā neizskaidro, kāpēc tieši šai meitenei attīstās anoreksija, bet citām ne, jo šādus komentārus no skolotāja vai klasesbiedriem ir saņēmušas teju 9 no 10 pusaudzēm. Ārstēšanas gaitā anoreksijas slimniekiem gandrīz vienmēr rodas domstarpības ar mediķiem. Iespējams, “savu ārstu” (kas pilnībā slimnieku atbalstītu un tikai slavētu) atrast neizdosies (tas gan nenozīmē, ka ārstēšanas process jāpārtrauc).

6. mīts. “Ja pacients apzinās savu problēmu, atklāti runā, ka slimo ar anoreksiju, saprātīgi spriež, ka pats/-i “novedis sevi līdz kapa malai”, ja raksta blogā, kā cīnās ar anoreksiju, raud un no sirds pārdzīvo, ka atkal svars krīt, – tad jau viņš/-a ir taisnā ceļā uz atveseļošanos.”

Kā zināms, daudzas modeles, kas piedalījušās anoreksijas apkarošanas kampaņās, sarunu šovos un rakstījušas grāmatas, pēc kāda laika mirušas no anoreksijas (jo turpināja neēst) – piemēram, slavenā modele Izabelle Karo 25 gadu vecumā ar svaru 24 kg piedalījās kampaņā “No anorexia”, uzrakstīja grāmatu, piedalījās dažādos šovos un konferencēs, uzņēma savu videodienasgrāmatu, tomēr 28 gadu vecumā nomira ar svaru 28 kg.

7. mīts. “Ja anoreksijas pacients atsakās – neviens nevar viņu piespiest ārstēties. Ja cilvēks negrib ēst – neviens viņu nespēj pabarot. Piederīgie var tikai ar asarām acīs noskatīties, kā viņu radinieks aiziet bojā bada nāvē.”

Latvijas likumi paredz ārstēšanu arī bez pacienta piekrišanas.

8. mīts. “Ja pacients atsakās uzņemt ēdienu caur muti – ārsti vienmēr varēs izglābt viņa dzīvību, nozīmējot barošanu vēnā, vitamīnu un minerālvielu preparātus.”

Nekas nevar aizvietot normālu ēdiena uzņemšanu (“ja zarnas strādā – ir tās jāizmanto”). Ēšana ir absolūti nepieciešama kuņģa un zarnu trakta darbības atjaunošanai – lai atjaunotos uzsūkšanās, atjaunotos normāla siekalu dziedzeru, žults un aizkuņģa dziedzera darbība, zarnu pasāža. Kuņģa un zarnu trakts anoreksijas slimniekiem mēdz būt nomocīts no badošanās, kā arī caurejas līdzekļu un notievēšanas līdzekļu lietošanas. Diemžēl ielaistos gadījumos, atsākot ēdiena uzņemšanu, barības vielas vairs neuzsūcas, un slimnieks tomēr aiziet bojā bada nāvē.

Barošana caur zondi noder ārstēšanas sākumā, kad pacienti nespēj uzņemt vajadzīgo kaloriju daudzumu, jo ir ļoti vārgi vai atsakās pabeigt maltīti vēdera sāpju dēļ. Barošana caur zondi ļauj ātri uzsākt barošanu, lēni un vienmērīgi izplešot kuņģa sieniņas, pastāvīgi ievadot ēdienu, bet vēlāk ir noderīga, kad pieaug slimnieku aktivitāte un līdz ar to – vajadzība pēc kalorāžas. Zondes barošana nodrošina ātrāku svara pieaugumu, parasti tā tiek subjektīvi labi panesta (pacienti mēdz aktīvi piedalīties barošanas procesā, norādot, ko tieši vēlētos saņemt/ievadīt katrā maltītē, neizjūt savu vainu par ēšanu un nestrostē sevi par to, mazāk sūdzas par vēdera uzpūšanos).

Barošanu caur vēnu var izmantot tikai nopietnu kuņģa un zarnu trakta slimību gadījumā.

9. mīts. “Pie ārstiem vērsties nav vērts – kamēr pats nesapratīs savus kļūdainos priekšstatus par resnumu, nesāks normāli ēst, nekas tāpat nemainīsies.”

Mūsdienīga kompleksa ārstēšana anoreksijas slimniekiem spēj nozīmīgi palīdzēt. Smagos, pret ārstēšanu noturīgos gadījumos kompleksa ārstēšana vismaz ļauj novērst sarežģījumu rašanos. Tikai 30% slimnieku ārstēšanas efekts ir nepietiekams.

Savukārt pacienta uzskatu maiņa var prasīt gadus un pat gadu desmitus.

10. mīts. “Lai noteiktu diagnozi, ir nepieciešami dažādi izmeklējumi. Kad diagnoze noteikta, atkal nepieciešami papildu izmeklējumi – moderni, augsti tehnoloģiski, kas uzrādīs kādu vienu parametru (zems apetītes vai laimes hormonu līmenis, smadzeņu elektriskās aktivitātes izmaiņas), kuru koriģējot normalizēsies arī ēšanas veids.”

Vispusīga izmeklēšana ir nepieciešama, ja ir aizdomas par ēšanas traucējumiem, kā arī lai noteiktu badošanās, caurejas un urīndzenošo līdzekļu lietošanas sekas. Izmeklējumi neuzlabo pašsajūtu, nemaina uzvedību un ēšanas paradums.

Ja diagnoze ir skaidra, jauni izmeklējumi būtu jānozīmē tikai gadījumā, ja ir aizdomas par kādu nopietnu pievienojušos patoloģiju, – piemēram, ilgstošu klepu, hroniski nedaudz paaugstinātu temperatūru, asinīm atvemtajās masās, ievērojamām izmaiņām analīzēs (īpaši augstu aknu darbības rādītāju līmeni, pārliecīgi lielu balto asins ķermenīšu skaitu u.c.).

Nav zināma neviena viela/parametrs, kuras ievade/korekcija varētu radikāli palīdzēt anoreksijas pacientam.

11. mīts. “Pacienti ir sadomājušies par savu resnumu un neglītumu; šīs fantāzijas vajadzētu kliedēt. Stāstot par anoreksijas komplikācijām (neauglību, osteoporozi), var panākt slimnieku atjēgšanos, ēšanas uzvedības normalizāciju.”

Parasti šī informācija slimniekiem nav aktuāla, un tā nespēj ietekmēt viņu uzvedību, lai gan parasti pacienti piekrīt tās nozīmīgumam (“jā, es nākotnē vēlos bērnus; jā, es saprotu, ko nozīmē mēnešreižu iztrūkums vairāku gadu garumā”). Citu anoreksijas slimnieku piemērs un dzīvesstāsts, bēdīgais dzīves noslēgums reti kad spēj radikāli ietekmēt pacientu uzvedību. Viņu uzskati ir nekoriģējami, mērķi – negrozāmi. Tas nav “fantāzijas, sadomāšanās” rezultāts – ja tas būtu tā, tad to varētu viegli mainīt (“pafantazējot, sadomājoties otrādi”, ka ķermenis atkal ir slaids).

12. mīts. “Ar anoreksiju slimo tikai meitenes – pusaudzes.”

Tā nav taisnība – ar anoreksiju slimo bērni, pusaudži, pieaugušie – gan vīrieši un sievietes. Precīza izplatība nav zināma, jo slimība vienmēr tiek slēpta vairāku gadu garumā.

13. mīts. “Ir nepieciešamas zāles, kas stimulē apetīti; ir nepieciešamas regulāras nodarbības pie uztura speciālista, kas pacientes iemācīs ēst no jauna.”

Pacientiem apetītes sajūta nav traucēta, līdz pat gala stadijai tā mēdz būt diezgan spēcīga (un dažreiz noved pie pārēšanās epizodēm). Nodarbības pie uztura speciālista noder tiem, kam trūkst zināšanu par uzturvielām un veselīgu pārtiku. Savukārt anoreksijas slimnieki bieži vien ir ļoti labi informēti par uzturvielu saturu, nepieciešamo kalorāžu, vitamīniem un minerāliem. Viņi neēd, jo nevēlas pieņemties svarā, nevis ir aizmirsuši, kā to darīt. Nodarbības ir lietderīgas, kad ir jāizveido individuāla ēdienkarte (atjaunojot barošanu vai arī pankreatīta, cukura diabēta gadījumā).

14. mīts. “Ja slimības sarežģījumu nav un svara zudums vairs nenotiek, pacients/paciente sadarbojas ar ārstiem, regulāri iziet ārstēšanas kursus, apmeklē diētas speciālistus, viņu var uzskatīt par izārstējušos, lai gan svars saglabājas ļoti zems.”

Izārstēt anoreksiju, saglabājot zemu svaru (uz ko bieži vien pacienti ļoti cer!) nav iespējams.

 

Kas liek domāt par anoreksiju

Kad svars vēl ir normāls, nav straujas svara samazināšanās, cilvēka uzvedību grūti atšķirt no normālas uzvedības notievēšanas/diētas ievērošanas gadījumā, normālām raizēm par savu izskatu. Nākas aizdomāties par iespējamu slimību, ja:

• bērns/piederīgais atsakās ēst noteiktus pārtikas produktus, un to saraksts arvien pieaug – piemēram, ēd tikai griķus, spinātus, diētisko kolu, zaļus ābolus, vārītu vistu un daudz dārzeņu;
• mainās ģērbšanās maniere – pārsvarā ģērbjas uniseksa stilā, pufīgās jakās, brīvi plīvojošās, tumšās drēbēs. Vai arī ģērbjas neatbilstoši laikapstākļiem – pārāk silti;
• parādās ādas un matu izmaiņas – āda kļūst sausa, uz ekstremitātēm marmorizēta (zilgana ar asinsvadu dzīsliņām jeb zīmējumu), ar dzeltenu nokrāsu (sevišķi uz plaukstām un pēdām), mati izkrīt, parādās lanugo (pūkveida spalviņas uz ķermeņa);
• strauji bojājas un izkrīt zobi;
• jaunietis/-e izrāda izteiktu fizisku aktivitāti, nav nogurdināms – agri ceļas, vingro, palīdz mājas darbos, dodas uz veikalu, pēc mācībām – uz sporta zāli vai skriet;
• ir veselības problēmas bez skaidra organiska pamata – piemēram, dismenoreja (menstruāciju izmaiņas laikā), amenoreja (menstruāciju iztrūkums), funkcionāli kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi (dispepsija), bērniem – augšanas un dzimumattīstības atpalikšana, kā arī gadījumā, ja ārsti vai medicīnas darbinieki netieši norāda uz ēšanas uzvedības problēmām: rekomendē ēst vairāk vai nozīmē saudzējošu diētu;
• uzrāda vecumam netipiskas zināšanas par uztura kalorāžu – piemēram, paskatoties vien uz ēdienu, spēj nosaukt kaloriju daudzumu;
• notikusi strauja ēšanas paradumu maiņa – ēdienu gatavo atsevišķi, ietur ilgas maltītes, raksturīga ēdiena sagriešana, ilga košļāšana, ēdiena svēršana, pauzes ēšanā un sekojoša ēdiena izmešana, aizbildinoties, ka “ēdiens ir atdzisis, vairs nav apetītes”;
• raud, dusmojas, izvairās no kopējas maltītes, biežāk to novēro, ja jāēd kopā, piemēram, lauku mājās;
• ēd atsevišķi no pārējiem – skolā, pa ceļam uz mājām, pie draudzenēm, vecvecākiem, izvairās ēst kopā vai dodas uz vannasistabu uzreiz pēc maltītes;
• ir raksturīgas bažas pieņemties svarā, izsaka pesimistiskus vai ciniskus komentārus par savu ārieni (arī uz bildēm): “Atkal es saēdos, resnā govs tāda!”; vēlmes un mēģinājumi koriģēt savu izskatu (veicot plastiskas operācijas, aparātprocedūras), kuras nekad pilnībā neapmierina;
• pacilāta, dzīvespriecīga noskaņojuma un izteiktas fiziskas aktivitātes periodi ar dejām, vingrošanu, iepirkšanos, jaunu bilžu izlikšanu sociālos tīmekļos, tiklīdz izdodas svaru samazināt (“jo mazāk sveru, jo pārliecinošāk jūtos, jo vairāk sevi mīlu”), mijas ar drūmumu, aizkaitināmību un neapmierinātību, kad svars stāv uz vietas un nesamazinās;
• piedalīšanās attiecīgās interešu grupās sociālajos tīmekļos – kur tievē, mainās ar diētu receptēm, sacenšas tievēšanā, dalās ar bildēm un padomiem, piemēram, ar ko labāk savilkt vidukli. Grupas “40 kg” interneta vietne tika slēgta pēc tās organizatores bojāejas no anoreksijas izraisītiem sirds ritma traucējumiem;
• studenti cenšas braukt prom no mājām, dzīvot atsevišķi, doties ceļojumos un apmaiņas programmās, no katra ceļojuma atgriežas ievērojami nokritušies svarā, aizbildinās, ka “nebija laika, iespējas paēst, bija daudz jāstrādā, jāmācās”.

Kā notiek ārstēšana

Noteikti jāārstējas slimnīcā, ja:

• ārstējoties ambulatori, svars turpina kristies;
• ir ģīboņi, krampju lēkmes, vājuma, ģīboņa tuvošanās sajūtas epizodes ar pulsu 40 reizes minūtē un mazāk;
• ir akūts aknu vai nieru bojājums/ aizkuņģa dziedzera iekaisums;
• ir izteikts fizisks vājums – pacients nespēj pieslieties gultā sēdus vai piecelties no tupus stāvokļa bez roku palīdzības;
• aizdusa vai sāpes krūškurvī;
• izteiktas sāpes citās ķermeņa daļās (piemēram, kājās);
• pieceļoties stāvus, pulss pieaug vairāk par 20 reizēm minūtē vai sistoliskais asinsspiediens krītas vairāk nekā par 20 mm Hg;
• hipotermija (serdes temperatūra ir zemāka par 35 grādiem);
• sirds ritma traucējumi (izņemot sinusa bradikardiju – ritmisku lēnu sirdsdarbību, kas ir bieži sastopama anorektiķiem);
• tūskas (t.s. bada tūskas) vai šķidruma uzkrāšanās vēdera vai krūškurvja dobumā;
• izteiktas novirzes analīzēs – hipoglikēmija (< 2,5 mmol/L) vai nozīmīgi elektrolītu līdzsvara traucējumi (fosfors < 2 mg/ml);
• svars < 70% no ideālā vai ķermeņa masas indekss (ĶMI) < 15 kg/m², jo īpaši ja svara zudums bija straujš (> 10% pēdējā pusgadā vai vairāk par 0,5 kg nedēļā). Ja svars ir samazināts 30% zem normas, stacionārai ārstēšanai būtu jābūt ilgstošai, vajadzētu realizēt vismaz sešus mēnešus ilgu ārstniecības programmu (piemēram, sākot ārstēšanu Rīgas Austrumu KUS Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un nutrīcijas klīnikā, pēc tam turpinot to psihiatrijas stacionārā, dienas stacionārā un visbeidzot ambulatoriski pie psihiatra un psihoterapeita);
• ja pēdējo 5 dienu laikā ir ļoti maz ēsts un dzerts (< 100 kcal/dienā) – tad ēšanas atjaunošanai būtu jānotiek sevišķi uzmanīgi, izvairoties no t.s. barošanas atjaunošanas sindroma jeb angl. refeeding syndrome).
• ja ir psihiski traucējumi – izteikta nomāktība, nespēja nomierināties, drūmums un aizkaitināmība, pārņemtība ar domām un fantāzijām par ēdienu, kas neļauj domāt ne par ko citu; domas par pašnāvību vai veikts paškaitējums (vēnu griešanas mēģinājums, zāļu pārdozēšana pašnāvības nolūkā, u.c.);
• ja katru dienu ir vemšana, pat ja tā ir mākslīgi izraisīta.

Bieži vien slimnieki, nākot pie samaņas, atgūstot spējas noturēt līdzsvaru un pārvietoties bez apkārtējo palīdzības, tiecas ātrāk tikt izrakstītiem no stacionāra. Lūdz piederīgus ātrāk viņus vest mājās “pret parakstu”. Ārstēšanas gaitā ļoti ātri rodas domstarpības ar mediķiem: mediķi vēlas, lai pacients ēd, pieņemas svarā, savukārt pacients vēlas uzlabot pašsajūtu, nepieļaujot svarā pieņemšanos, saglabājot slaidumu vai pat vēl vairāk samazināt “īpaši resno, uzkrītoši neglīto” ķermeņa daļu aprises. Dažreiz pacienti skaidri formulē: “Ēdīšu, kamēr svars sasniegs 30 kg, bet ne par gramu vairāk!”

Nodaļā slimnieki cenšas kompensēt uzņemto kaloriju daudzumu, vingrojot, lietojot caurejas līdzekļus, sūdzas par sliktiem apstākļiem vai sāk ēst, lai tiktu ātrāk izrakstīti, lai mājās varētu netraucēti badoties.

Iziešana no kaheksijas/izdilšanas parasti aizņem vidēji 4 nedēļas. Šiem slimniekiem vidēji svars nāk klāt pa 0,5–1 kg nedēļā vai vairāk (reti – svars nedaudz samazinās uz tūsku rēķina, ja tādas ir bijušas vai parādās ārstēšanas laikā). Parasti ap 4.–5. ārstēšanas nedēļu svarā pieņemšanās ātrums palielinās. Pacienti atkal sāk bažīties, ka svars nāk pārāk strauji, atkal “tauki nāk”, sāk pretoties barošanai, pieaug aktivitāte, un viņi atsāk vingrošanu. Ar to ir jārēķinās, un konsekventi jāturpina ārstēšanas process.

Ja, izrakstoties no nodaļas, pacients nav pieņemies svarā vai pieņemšanās svarā ir minimāla – piederīgajiem būtu jāuzstāj uz stacionāras ārstēšanas turpināšanu (mēģinot citas metodes, pārvedot uz citu stacionāru).

Relatīvi droši var izrakstīt no slimnīcas anoreksijas pacientu:

• ja ĶMI ir vismaz 15, pašsajūta ir stabila, relatīvi apmierinoša un ir laba reakcija uz zālēm, ārstēšana var notikt poliklīnikā vai dienas stacionārā;
• ja stabili (vairākas dienas, nevis 1–2 dienas) ir labs noskaņojums, saticīga uzvedība, pareiza uzvedība svēršanas laikā (bez izmisīgas raudāšanas, atteikšanās kāpt uz svariem, smagu priekšmetu slēpšanas zem drēbēm);
• cita tipa drēbju uzvilkšana (piemēram, svārki bikšu vietā, lai gan sakarā ar pieņemšanos svarā ir pārdzīvojumu par “kāju resnumu”);
• nav sūdzību par izteikti sliktu pašsajūtu pēc ēšanas;
• nav tendences uzreiz dedzināt uzņemtās kalorijas ar intensīvu vingrošanu, vemšanu un/vai speciālu medikamentu lietošanu;
• ir stabili pozitīva svara dinamika, kas pacientam neizraisa negācijas;
• nākotnes plānos nav intensīvu, dominējošu domu par kādu ķermeņa daļas vai sejas daļas neglītuma korekciju;
• pacients piedalās nodaļas dzīvē, interesējas par apkārt notiekošo, parādās jaunas, vecumam un intelektam atbilstošas intereses (kas neattiecas uz ēdienu, veselību, vingrošanu, skaistumkopšanu), jaunas attiecības (piemēram, sadraudzējas ar vienaudzi, kurai/-am nav ēšanas traucējumu, depresijas, pārņemtības ar savu ārējo izskatu).

Ārstējoties ambulatori, vēlamais svara pieaugums ir 0,5 kg/nedēļā.

Ko darīt? Pie kā vērsties? Kā notiek ārstēšana? Ko var darīt piederīgie?

Anoreksijas agrīnā atklāšanā ir liela loma skolotājiem, piederīgiem, sporta treneriem, bet galvenokārt dažādu specialitāšu ārstiem.

Plašsaziņas līdzekļiem ir iespējas uzsvērt pareizu ārstēšanas stratēģiju, informēt par ārstēšanas iespējām.

Anoreksiju vajadzētu pamanīt agrīni, pirms iekšējos orgānos nav sākušies sarukšanas procesi (t.s. atrofija), un sākt pacientu papildus barot atbilstoši vecuma normai.

Ēšanas traucējumu un aizdomu par ēšanas traucējumiem gadījumā būtu jāvēršas pie psihiatra, kas šo diagnozi apstiprina, kā arī atšķir no citām psihiskām slimībām ar līdzīgu ainu (depresijas, šizofrēnijas). Parasti anoreksijas slimniekus psihiatrs konsultē, tiem ārstējoties somatiskā slimnīcā.

Vienotas, universālas ārstēšanas shēmas, kas derētu visiem anoreksijas slimniekiem, nav. Ārstēšanas shēma tiek sastādīta individuāli, tiek koriģēta atbilstoši slimības ainai (piemēram, pievienojoties depresijai, uzsvars tiek likts uz tās ārstēšanu). Ārstēšana notiek sadarbībā ar citu specialitāšu ārstiem, aizņem vairākus mēnešus, pat gadus. Arī pēc remisijas sasniegšanas (kad normalizējas svars, atjaunojas fizioloģiskas funkcijas, atsākas vecumam atbilstoša augšana) slimniekiem jāatrodas ārstu novērošanā, jo ir iespējami recidīvi.

Piederīgo iesaistīšanai ir liela nozīme, tai jābūt proporcionālai pacienta vecumam, stāvokļa smagumam un līdzestībai.

Lai ārstam būtu precīzi un objektīvi dati, anoreksijas slimnieku piederīgiem būtu ieteicams sekot pacienta uzvedībai: cik apēd, kā uzvedas pēc maltītes (atlaižas sakarā ar vājumu, vēdera uzpūšanos vai uzreiz dodas uz tualeti); cik intensīvi vingro; vai pacients nelieto medikamentus, kurus ārsts viņam nav nozīmējis; vai uzreiz pēc maltītes vai pirms ārsta apmeklējuma nesadzeras ūdeni.

Ja ir pārēšanās lēkmes – vajadzētu liegt slimniekam pieeju pārtikai (neveselīgiem našķiem), sevišķi vakaros un nakts laikā.

Plānveida stacionēšanas gadījumā kopā ar pacientu un ārstu tiek izstrādāti un formulēti skaidri mērķi: svars, izskats, fizioloģiskās funkcijas, ēšanas uzvedība (“ēdu četras reizes dienā, maltīte aizņem ne vairāk par 30 min, nevienu reizi neizraisu vemšanu, starpbrīžos našķojos tikai ar veselīgu pārtiku”).

Kamēr pacients ārstējas nodaļā, tuvinieki var piedāvāt savu palīdzību barošanas procesā (barojot ar karoti), iespēju robežās var sagādāt vēlamo pārtiku, saskaņojot to ar ārstiem (piemēram, speciālu šķidru pārtiku – kalorijām bagātus maisījumus vai pagatavot maisījumus (smūtijus, biezeņus, maltās gaļās mērci), ko var ievadīt caur zondi vai var apēst nekošļājot.

Iespēju robežās jāpērk vai pašiem jāpagatavo matu un ādas kopšanas līdzekļi (pārsvarā – sausiem, bojātiem matiem un ādai domātus). Uzmanīgi jāveic kāju, roku, muguras masāža, sildošas (parafīna) vanniņas, var iegādāties elektriskās sedziņas.

Pēc izrakstīšanas no intensīvās terapijas nodaļas ambulatorā psihiatra konsultācija ir nepieciešama tuvāko trīs dienu laikā, un piederīgie var palīdzēt to organizēt (pieteikt vizīti ērtākajā laikā un aizvest pacientu pie ārsta). Valsts iestādēs psihiatriskā palīdzība ir bez maksas (par zālēm ir jāmaksā). Ja ieteikta psihoterapija, jārēķinās, ka tā prasa naudu un var būt nepieciešama piederīgo iesaistīšanās nodarbībās, ikdienas dzīves stereotipa izmaiņas, komunikācijas stila izmaiņas ar slimnieku atbilstoši speciālista ieteikumiem.

Ko nav vērts darīt vai nedrīkst attiecībās ar anoreksijas pacientu

Slimības akūtā fāzē nav vērts iedziļināties attiecībās ar pacientu, atcerēties pagātnes konfliktus, vecākiem nav vērts vainot sevi, skolotājus, draugus.

Nedrīkst cerēt, ka slimnieks bez attiecīgas palīdzības saņemsies, apzināsies riskus, izpildīs solījumus un sāks ēst normāli.

Nedrīkst piekrist ārstēšanas pārtraukumam pēc pacienta iniciatīvas, ja ārsts iesaka ārstēšanos turpināt. Nav vēlams izbeigt psihoterapijas seansus, ja pēkšņi pacients apgalvo ka psihoterapeits “viņu vairs nesaprot, nejūt līdzi”.

Anoreksijai mēdz būt recidīvi!

Jāatceras, ka anoreksijai var būt recidīvi. Tos parasti pacients slēpj un aizbildinās ar “pārtikas saindēšanos”, “stresu”, bet, atgriežoties no ceļojuma, – “viesnīcā bija slikta virtuve”. Sevišķi bieži anoreksija recidivē grūtniecības laikā – pacientēm parādās aplama ēšanas uzvedība, absolūti izslēdzot treknus, ogļhidrātiem bagātus produktus, un nepareiza, nepietiekama, reta, stingri pēc pulksteņa – “lai nepārbarotu” – bērna barošana.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada maija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!