Par ko liecina analīzes
Analīžu nozīme
Pēdējos gados strauji attīstoties medicīnas tehnoloģijām, ir daudz veidu, kā diagnosticēt slimību, diemžēl visām diagnostikas metodēm ir ne vien savas priekšrocības, bet arī savi trūkumi. Piemēram, izmantojot rentgena, magnētiskās rezonanses vai ultraskaņas izmeklējumus, var noteikt tikai nopietnas anatomiskās novirzes orgānu un sistēmu darbībā, bet organisma funkcionālos traucējumus parasti nevar atklāt. Dažas slimības (vēzis, urīnceļu infekcijas, endokrīnās slimības un citas) var attīstīties praktiski bez simptomiem, tādēļ ieteicams periodiski veikt asins un urīna analīzes, lai pārliecinātos, ka jūsu organisms darbojas nevainojami, vai slimības gadījumā, ja tā tiek konstatēta, pēc iespējas ātrāk sāktu ārstēšanu. Tāpēc ārsti papildus iepriekš minētajām diagnostikas metodēm parasti nozīmē analīzes. Analīzes tiek veiktas gan profilakses nolūkos, gan lai noteiktu vai apstiprinātu diagnozi, jo ir daudzas diagnozes, kuras tiek apstiprinātas, pamatojoties tikai uz laboratorijā veikto analīžu rezultātiem.
Nav daudz tādu cilvēku, kas kaut reizi dzīvē nebūtu nodevuši analīzes. Kad esam no ārsta saņēmuši nosūtījumu analīžu veikšanai, satraukušies nākam uz laboratoriju, kur priekšā ir asins paraugu paņemšanas procedūra, – pat viegls un ātrs dūriens vienalga ir dūriens, un lielākajai daļai cilvēku šīs sajūtas nav patīkamas.
Kad esam veiksmīgi nodevuši visas analīzes, ar satraukumu gaidām rezultātus un, tos saņemot, mēģinām izprast, ko nozīmē dažādi saīsinājumi. Sākot ar šo žurnāla numuru, SIA Centrālā laboratorija ārsti un laboratorijas speciālisti konsultēs lasītājus par dažādu analīžu interpretāciju un nozīmi.
Konsultē SIA Centrālā laboratorija vadītāja medicīnas jautājumos laboratorijas ārste Olga Degtjarjova
Katru dienu nākas konsultēt pacientus par veikto analīžu rezultātiem. Tāpēc nedaudz pastāstīšu par dažiem biežāk veiktiem testiem. Jāuzsver, ka laboratorijas ārsta kompetencē ir konsultēt pacientu par analīžu rezultātu novirzēm no normas vai ieteikt kādus izmeklējumus var veikt vēl papildus, bet nekādā gadījumā nedrīkst veikt analīžu interpretāciju un vērtēt, vai rezultāti ir labi vai slikti, – to var darīt tikai ārstējošais ārsts, kam ir pieejama visa informācija par pacientu. Piemēram, pacients saņem analīžu rezultātus, kurās ir ievērojama novirze no normas, bet konkrētajam pacientam šādi rezultāti pat ir labi, jo iepriekš tie bija ar vēl lielāku novirzi no normas un tikai liecina par veiksmīgu ārstēšanu.
Savu konsultāciju sākšu ar iekaisuma marķieru un autoantivielu izmeklējumu grupu, no kuras pieminēšu gan tikai dažus, kas ikdienas praksē ļauj noteikt dažādu iekaisumu, infekciju un autoimūnu slimību klātbūtni cilvēka organismā.
C reaktīvais olbaltums
C reaktīvais olbaltums (CRO) pieder pie iekaisuma akūtās fāzes olbaltumu grupas, kas tiek veidots aknās noteiktu ierosinātāju (mikroorganismu, parazītu) vai audu bojājumu ietekmē (temperatūra, trauma, autoimūnas slimības).
Diagnostiski izmeklējums ir nozīmīgs akūta iekaisuma vai slimības progresēšanas/izpausmju mazināšanās novērtēšanā. CRO tiek uzskatīts par visagrāko akūtās fāzes indikatoru, jo tā līmenis sāk paaugstināties jau pēc 6–8 stundām, bet koncentrācija serumā maksimumu sasniedz 2–3 dienu laikā. Ņemot vērā tā pusizvades laiku (19–24 stundas), normas robežās šis rādītājs spēj atgriezties 3–5 dienu laikā, ja nav radušās papildu komplikācijas.
CRO līmeņa normas robežas ir 0–5 mg/L, taču jāņem vērā, ka ir arī vairāki rezultātu ietekmējoši faktori. Samazināta koncentrācija ir vērojama nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu, glikokortikoīdu un antibakteriālu līdzekļu lietošanas laikā. Turpretī palielināta koncentrācija – ja tiek lietoti perorālie kontraceptīvie līdzekļi.
Zināms, ka CRO ir svarīga loma arī kā sirds un asinsvadu slimību riska marķierim (augsti jutīgs CRO), bet noteiktās koncentrācijās tas korelē arī ar audzēja prognozi un izplatību, ja ir izslēgta infekcijas klātbūtne. Jāpiebilst, ka ar CRO palīdzību ir iespējams nošķirt bakteriālu infekciju no vīrusu izraisītas infekcijas.
Noteiktām cilvēku grupām (ar palielinātu ķermeņa masas indeksu, sievietēm pēcmenopauzes periodā, lietojot hormonaizvietojošo terapiju, smēķētājiem) CRO līmenis var būt nedaudz paaugstināts.
Antistreptolizīns (ASO)
Antistreptolizīns ir antiviela, kas cilvēka organismā veidojas pret A (arī C, G) grupas streptokokiem (Streptococcus dzimtas baktērijas) raksturīgo streptolizīna O antigēnu.
Diagnostiski šāds izmeklējums ļauj apstiprināt nesen pārslimotu vai esošu streptokoku infekciju (piemēram, bakteriālu endokardītu, reimatisko drudzi, glomerulonefrītu).
ASO antivielas veidojas 7–30 dienu laikā pēc streptokoku infekcijas sākuma, taču koncentrācijas maksimumu sasniedz 3–5 nedēļu laikā. Jāpiebilst, ka antivielas paliek nosakāmas pat vairākus mēnešus pēc izārstēšanās. ASO antivielām ir raksturīga arī spēja skart citus orgānus, piemēram, sirdi, locītavas, ādu u.c.
ASO izmeklējuma normas robežas ir 0–200 IU/ml.
Zems vai nenosakāms ASO antivielu līmenis liecina, ka cilvēkam pēdējā laikā nav bijusi streptokoku ierosināta infekcija vai arī tā ir veiksmīgi pakļāvusies ārstēšanai. Tomēr abos gadījumos rezultāta apstiprināšanai iesaka veikt atkārtotu pārbaudi pēc 10–14 dienām.
Reimatoīdais faktors (RF)
Reimatoīdais faktors (RF) ir autoantiviela, kas pieder pie reimatoīdo faktoru grupas un ir vērsta pret imūnglobulīna G (IgG) Fc rajonu.
RF noteikšana palīdz apstiprināt reimatoīdo artrītu pacientiem ar raksturīgu simptomātiku, kā arī nošķirt to no citiem artrīta veidiem ar līdzīgu simptomu izpausmi. Reimatoīdā faktora normas robežas ir 0–30 IU/ml.
Augsta RF koncentrācija liecina par reimatoīdā artrīta iespējamību, ja ir aizdomas, ka pacientam ir reimatoīdais artrīts. Jāpiebilst, ka RF ir salīdzinoši nespecifisks rādītājs un ir sastopams līdz pat 5% veselo cilvēku un pacientiem ar hroniskām sistēmiskām slimībām. Šajos gadījumos RF nav diagnostiskas vai slimības attīstības pakāpes novērtēšanas nozīmes.
Negatīvs RF neizslēdz reimatoīdā artrīta iespējamību, jo ir zināms, ka aptuveni 20% cilvēku ar šādu slimību ir ļoti zema vai nenosakāma RF koncentrācija. Līdz ar to diagnozes apstiprināšanai ir nepieciešami papildu izmeklējumi, piemēram, ciklisko citrulinēto peptīdu noteikšana (anti-CCP), kam ir svarīga loma agrīna reimatoīdā artrīta diagnostikā.
Ekstrahētas nukleāras antivielas (ENA skrīnings)
Ekstrahētas nukleāras antivielas pieder pie antinukleāro autoantivielu grupas, kas ir vērstas pret šūnas citoplazmas un kodola antigēniem un ir saistāmas ar autoimūnas saistaudu sistēmas slimības ierosināšanas procesu.
ENA izmanto pacientu skrīningdiagnostikā, ja ir aizdomas par noteiktu autoimūnu slimību – sistēmisko sarkano vilkēdi, Šēgrena sindromu, Šarpa sindromu, polimiozītu/dermatomiozītu, progresējošu sistēmisku sklerodermu un jauktu saistaudu sistēmas slimību. Ekstrahēto nukleāro antivielu normas robežas ir < 1 indekss.
Pozitīva un negatīva rezultāta iegūšana vienmēr tiek izskatīta saistībā ar pacienta simptomu izpausmi.
Mieloperoksidāzes antivielas (anti MPO; ANCA p)
Mieloperoksidāzes (MPO) antivielas ir autoantivielas, kas ir vērstas pret neitrofilos leikocītos un monocītos lokalizētiem mieloperoksidāzes enzīmiem. MPO antivielas, kas tiek dēvētas arī par antineitrofilu citoplazmatiskām antivielām, ir uzskatāmas par marķieriem mikroskopiska poliangīta diagnostikā, kā arī ir informatīvas slimības attīstības novērtēšanā. Mieloperoksidāzes antivielu normas robežas ir 0–5 U/ml.
Pozitīvs rezultāts liecina par diezgan augstu mikroskopiskā poliangīta iespējamību, tomēr jāņem vērā, ka MPO antivielas nav specifiskas, kas nozīmē, ka šīs antivielas ir atrodamas arī citu sistēmisku slimību gadījumos (Gudpāsčera sindroms, sistēmiskā sarkanā vilkēde, Čērga-Strosas sindroms, Vēgenera granulomatoze u.c.).
Negatīvs rezultāts norāda uz iespējamību, ka cilvēkam nav mikroskopiska poliangīta.
Proteināzes-3 antivielas (anti-PR3; ANCAc)
Proteināzes-3 antivielas ir autoantivielas, kas ir vērstas pret neitrofilos leikocītos un monocītos lokalizētiem proteināzes-3 enzīmiem. Diagnostikā tās palīdz nošķirt Vēgenera granulomatozi no citām asinsvadu iekaisuma formām. Proteināzes-3 antivielu normas robežas ir 0–5 U/ml.
Pozitīvs anti-PR3 antivielu rezultāts bieži sastopams pacientiem ar aktīvi noritošu Vēgenera granulomatozi un ir uzskatāms par specifisku rādītāju. Zināms, ka anti-PR3 antivielas ir sastopamas mazāk par 2% cilvēku, kam nav Vēgenera granulomatozes. Pozitīvu rezultātu iesaka papildus apstiprināt ar mieloperoksidāzes antivielu noteikšanas testu.
Negatīvs rezultāts visbiežāk liecina, ka cilvēkam nav šādas slimības, tomēr jāpiebilst, ka negatīvs rezultāts novērots aptuveni 20% pacientu ar ierobežotu Vēgenera granulomatozi.
Nobeigumā vēlos lasītājus aicināt rūpēties par savu veselību profilaktiski, jo dzīves realitāte parāda, ka medicīnas pakalpojumu pieejamība nav perfekta līmenī, medicīnas pakalpojumi nebūt nav lēti, bet analīzes ir visvienkāršākais un informatīvākais veids, kas ļauj laikus atklāt daudzas veselības problēmas.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada septembra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
