Par gaļu

Kādu gaļu latvietim ēst? Daudziem gaļa garšo, gardēži neesam un neesam arī pārāk izvēlīgi.

“Vai, meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī?” Tā nesen vaicāja arhibīskaps Jānis Vanags.

Pirmais ir skaidrs – ko gan arhibīskaps varētu zināt par lopiem un to mocīšanu.

Visi taču zina, ka lopi aug laukos. Tur tie dzimst kādā lauku sētā, nobarojas un tiek nokauti. Aina zīmējas burvīga. Lopkopis vēro, kā sivēnmāte rakņājas pa pļavu, tai pakaļ skrien sivēnu bariņš. Tā ir aina, ko mēs stāstām saviem pilsētā dzimušiem bērniem, lai viņi nedomātu, ka gaļa rodas veikalā.

Gaļa paliek gaļa. Lai arī reizēm pēc tās ēšanas kādam piemetās nelabums vai caureja vai abi reizē, smagas sekas (salmoneloze, kampilobakterioze, E. coli, šigatoksīni) ir reti vai pat to nav gandrīz nemaz. Galu galā cilvēki ir samērā tuvi plēsējiem, kas spēj veiksmīgi pārtikt pat no samērā vecas gaļas. Ņemot vērā arī latviešu gaļas gatavošanas paradumus, kad gaļu vārām, līdz tā izšķīdusi.

Bet. Veikalā diezin vai varam nopirkt lauku idillē augušas cūkas gaļu. Ko tad varam nopirkt? Gaļu, kas ražota rūpnieciski. Dzīvnieki tiek turēti apstākļos, kas nemaz neatgādina dabu. Gaļa rodas no ļaužu acīm slēptās betona kastēs. Uz katriem trīs kvadrātmetriem mīt divas 100 kg smagas cūkas! Kakā tur, kur stāv, pēc tam tur arī guļ, turpat arī ietur savas spēcinošās maltītes. Šādas platības noteiktas Latvijas dzīvnieku “labturības prasībās”. Platība cūkai mazāka, nekā man pienāksies zārkā (izrēķināju – varu rēķināties ar 0,80 m2). Lai arī Eiropas Dzīvnieku tiesību hartā teikts, ka dzīvniekam ir tiesības uzvesties dabiski. Kam gan interesē harta!

Veselā saprāta robeža neapšaubāmi jau ir pārkāpta. Uz kakām un milzu blīvumā audzētiem lopiem risks saslimt ir liels. Un te nu ir jānāk veterinārārstam ar antibiotikām pieblīvētu recepti, lai glābtu pacientu veselību. Par svaigu gaisu, kustībām, pakaišiem zāļu vietā mēs necenšamies nevienam stāstīt. Bet antibiotikas – to pārmērīga lietošana katru dienu sekmē arvien jaunu rezistentu baciļu veidošanos, kuri nopietni apdraud cilvēku veselību.

Ir gaļas ražošanas uzņēmums, kurš pieder biznesmenim. Jāpiebilst, ka par biznesu mūsdienu pasaulē ir pieņemts saukt uzņēmumu, kura galvenais (dažkārt – vienīgais) mērķis ir gūt peļņu. (Atšķirīgas ir t.s. sūtības profesijas, kur ilgi ir bijuši, ārsti, skolotāji, mācītāji, zemnieki u.tml.) Nevis godam izaudzēt labu bekonu, ar kura gaļas kvalitāti lepojamies, bet no katra kūts kvadrātmetra – pēc iespējas lielāku peļņu. Vai tiešām ir labi, ka lopi, kuru gaļu dodam bērnam, ne reizi mūžā nav redzējuši sauli un nav elpojuši svaigu gaisu? Ko bērni teiktu, ja mēs censtos viņiem pastāstīt, kā tur šos dzīvniekus?

Zemes taču mums netrūkst, cilvēku arī. Brīvi audzēti lopi – kā teica Mārtiņš Rītiņš: kas var būt labāks par ŠO?! Pat tiem, kam interesē naudas taisīšana, paveras plašs darbības lauks.

Gaļu ēst retāk, un to izvēlēties apdomīgāk ir vismaigākais ieteikums. Audzējiet paši, pērciet no kaimiņa Jēkaba vai izvēlieties mazāk piedrazotu gaļu – ēdiet aitas, teļa gaļu, galu galā medījumus un bioloģiski ražoto.

Nobeigumā

Apstākļos, kādos šobrīd ražo gaļu, neko prātīgu saražot nav iespējams. It kā ar to vien būtu par maz, kroplajā gaļas ražošanas sistēmā, tās kvalitātes vērtēšanas daļā ir arī pamatīgi robi. Viens no šādiem robiem – atzinumu par lopa veselību pirms kaušanas pieņem pats saimnieks – ar darbā pieņemta veterinārārsta palīdzību. Iznāk tāds kā privāts gaļas inspektors.

Vai mums vispār vajag labu gaļu? Tas katram lemjams.

Atbilst prasībām vēl nenozīmē – “ir labs”.

“Cik savādi,” domā pie sevis (Kārlis) Ulmanis, ilgāku laiku vērodams Amerikas fermerus un sarunādamies ar viņiem, “tādus zemniekus kā latviešus neesmu redzējis ne Vācijā, ne še. Mūsējie ir viņiem pakaļpalikušāki lauksaimniecības ienesības ziņā, bet viņi nava palikuši par zemes vergiem. Viņi dzīvo kādā lielā garīgā draudzībā ar zemi un visu, kas no tās rodas.” (Edvards Virza. Kārlis Ulmanis: Monogrāfija)

Simts gadu laikā taču neesam kļuvuši mazvērtīgāki?!

 

 

Mg. med.vet. Juris Tolpežņikovs