Osvalds Kļaviņš: Stress

Varen sastresojies bija mans sencis, kad, svilpodams devies trušu medībās, rokā ņēmis akmens šķēpu un loku ar saindētām bultām, ieraudzīja zobenzobu tīģeri no krūmiem izlienam. Sencim caur organismu izskrēja fizioloģisku reakciju ķēde, kas viņu sagatavoja cīņai vai bēgšanai– muskuļiem pieplūda asinis no visiem depo orgāniem, ādas kapilāri sašaurinājās, lai pārlieku neasiņotu brūces, ja nu āda tiktu savainota. Elpošana kļuva straujāka, sirds sāka pukstēt stiprāk un straujāk. Sencim atlika tikai ātri izšķirties – bēgt vai galēt tīģeri nost. Spriežot pēc tā, ka cilvēki pasaulē joprojām dzīvo un vairojas, bet zobenzobu tīģeri jau ir izmiruši, sencis izvēlējās cīņas paņēmienu. Vēl vairāk – sencis ar šo panākumu tikai vairoja gan savu, gan savu pēcnācēju organismu spējas aizsargāt sevi un savus pēcnācējus.

Gadu gaitā, cilvēkam attīstoties pa vēstures un ģenētikas kāpnēm, izstrādājās ne tikai spēja reaģēt uz stresa situāciju, bet arī radīt stresa situācijas līdzcilvēkiem un visām citām dzīvām radībām. Patiesībā cilvēks, kas dzīvo vairāk vai mazāk noslēgtā vidē pilsētā vai laukos, to vien dara, kā rada stresa situācijas sev, saviem tuvākajiem un pilnīgi svešiem cilvēkiem. Stress gan var būt gauži labvēlīgs, piemēram, mani joprojām sastreso garkājainas formīgas skaistules jau ar to vien, ka viņas netiek man, bet kādam citam tēviņam.

Stresa radīšanu visai apkārtējai pasaulei cilvēkbērns sāk jau agrā bērnībā, kad skaļi kliedz, spārdās un rosās tieši tajā diennakts stundā, kad māte, tētis un kaimiņi ir nolēmuši saldi pasapņot. Vēlāk šis cilvēkbērns izkopj sīkas palaidnības, kas kā stresogēns kairinātājs ir paredzēts tikai tālab, lai vecākus uzturētu tonusā, uzlabotu asinsriti un ļautu dzīvot ilgāk un veselīgāk. Vai jūs esat redzējuši vēzi bicepsā? Nē, vēzis parasti veidojas tikai tajās organisma daļās, kas funkcionē mazāk. Tātad bērns, izstrādājot savu kārtējo palaidnību, patiesībā ir vecāku aizsargmehānisms, kas ļauj stresa sistēmai iedarboties un leikocītiem nonākt līdz iespējamām vēža šūnām.

Pilnīgi cita līmeņa stresa radīšanu piekopj pusaudži, kas iepriecina savus vecākus ar nemācīšanos, nelāgu kompāniju vai pārlieku agru (no vecāku viedokļa) seksuālo dzīvi. Bet pa īstam kaitināšanas metodes un stresa plašo amplitūdu (nereti līdz pilnībai) cilvēks apgūst pieaugušo dzīvē, stresā dzenot savu sievu vai vīru, bērnus un vecākus, darba kolēģus, īpaši priekšniecību vai padotos, citus autobraucējus, ārstus un māsiņas slimnīcā. Cilvēki, kam ir visvairāk attīstīti līdzcilvēku stresošanas gēni, parasti izvēlas kļūt par nodokļu inspektoriem, ceļu policistiem vai veselības ministrijas ierēdņiem.

Katrā ziņā jebkurš cilvēks pamanās veikt arī visstresaināko pasākumu – nomirstot sastreso pakaļpalicējus.

Stress nav tikai mūsdienu civilizācijas produkts

Latviešu interneta vidē un sieviešu žurnālos valda uzskats, ka psihiskais un fiziskais stress raksturīgs tikai mūsdienu civilizācijai, ka to radījusi saspringtā pilsētas dzīve ar tās ārprātīgo ritmu, pieaugošā konkurence, datorizācija un automatizācija. Valda pieņēmums, ka īstā veselīgā un cilvēka psihei draudzīgā vide bija 19. gadsimta latviešu lauku viensētā, kurā ēda veselīgi, elpoja svaigu gaisu un fiziski smagi strādāja. Man gan vienmēr ir licies, ka visu gada tumšo laiku latviešu zemnieku viensēta bija stresogēns perēklis, jo visi ļaudis tika saspiesti lielajā saimes istabā – veci un jauni, ģimenes un vieninieki, kašķupodi un flegmatiķi. Tā bija sabiedrība, kas ir itin līdzīga kosmosa kuģa komandai, kura nemainīgā sastāvā gadu riņķo ap zemeslodi.

Komunisti uzskatīja, ka stresu radījusi kapitālistiskā sabiedrība, kas dzīvo uz strādniecības rēķina, spēlē visiem uz nerviem un tiek paskubināta ar krīzēm. Kapitālisti ziņoja, ka galvenais pasaules stresa cēlonis ir kodolpoga uz Brežņeva, Mao Dzeduna vai Kima Čenira galda. Visu varu vadītāji atrod galveno stresa cēloni kādā ārējā ienaidniekā, bet kā stresa slāpētāju izvēlas ar lielāku vai mazāku karaspēku pie šī stresa cēlēja ierasties. Īpaši čakli uz šādām aktivitātēm ir Tuvo Austrumu līderi.

Patiesībā stress raksturo jebkuru sabiedrību visos cilvēces vēstures posmos, turklāt stress mērenās devās raksturo gan vaļēju gan slēgtu sabiedrību. Atvērtā sabiedrībā, kur Londonas megapolē cilvēki cits citu nepazīst, agri vai vēlu atrodas kāds, kas savu vientulības stresu izlādē, šaujot pa citiem cilvēkiem ar mašīnpistoli. Slēgtā sabiedrībā, piemēram, kalnu ciemā, kur cits citu pazīst, stresogēno ļaunuma sakni identificē konkrētā cilvēkā un mēģina iznīcināt to.

Stresogēnas reakcijas var viegli modelēt dzīvniekiem. Pamēģiniet ilgstoši ignorēt savu suni, un viņš nomirs no garlaicības stresa. Manam kaimiņam ir franču buldogs, kas mani katru dienu sagaida pie sētas smilkstēdams un luncinādamies. Es nedēļu nepiegāju pie sētas ar viņu aprunāties, un viņš galīgi sašvakojās – gulēja un glūnēja uz mani kā tautas ienaidnieku.

Atceros, manā jaunībā mūsu kolhozā vienā fermā nekādi nevarēja sasniegt dižu izslaukumu – vienkārši govis pienu nedeva, un viss. Apmainīja govis starp fermām – atkal pienu nedeva tās, kas tika izmitinātas konkrētajā fermā. Beigu beigās noskaidroja – gan slaucējas, gan strādnieki šajā fermā bija jauni, visu dienu dārdējis vidējas kvalitātes roks, turklāt vietējo roķeru kaverversijas. Lopiņi šīs mūzikas ietekmē nav ne ēduši, ne pienu devuši.

Stress kopš neatminamiem laikiem bijis cilvēka pavadonis, neatņemams izdzīvošanas faktors. Stress ir klāt katrā mūsu reakcijā uz jebkuru mūs satraucošu notikumu, kas ietver sevī izaicinājumu vai stimulu. Stress ir aktīvs spēks, kas palīdz organismam mobilizēties. Cilvēks pilnveidojas, pieņemot izaicinājumus, cīnoties pa dzīvi un pielāgojoties grūtajiem apstākļiem. Ar stresu ir kā senā teicienā – kas par daudz, tas par skādi. Mērens stress palīdz organismam mobilizēties un cīnīties ar vēža šūnām. Liels stress var būt palaidējfaktors un atbalstītājfaktors, kāpēc cilvēks saslimst ar vēzi.

Ar gēniem pārmantota spēja stresot

Tātad – mans sencis man ar gēniem ir nodevis spēju mobilizēties stresa situācijai. Mūsu reakcija uz stresa situāciju ir ātra un efektīva– organisms stresa situācijā atkārto to pašu reakciju ķēdi, kas senci sagatavoja cīņai vai bēgšanai – muskuļiem pieplūst asinis no visiem depo orgāniem, ādā kapilāri sašaurinās, elpošana kļūst dziļāka, sirds sāk pukstēt stiprāk un straujāk utt.

Jebkuru draudu priekšā organismā veidojas noteikta reakciju ķēde, kura veic organisma apgādi ar papildu enerģiju, kas būtu pietiekama, lai cilvēks būtu gatavs cīnīties vai arī glābties bēgot. Mans sencis – pirmatnējais cilvēks – itin bieži nonāca situācijās, kad atbildi uz jautājumu – dzīvot vai mirt – izšķīra rīcības veids un modrība, spēks un ātrums.

Mūsdienu cilvēks saskaras ar pavisam citām problēmām. To risināšanai parasti nenākas lietot muskuļu spēku, tāpēc reakcija stresa situācijās bieži vien ir neadekvāta. Ja jau zobenzobu tīģeris no krūmiem bija izlīdis, cilvēks muka, cik spēja, un, ja aizmuka, tad visus asinīs izsviestos stresa hormonus bija iztērējis. Tātad stresam senatnē bija īslaicīgs raksturs, un tas prasīja instinktīvu atbildi.

Mūsdienās stresu visbiežāk rada ilgstoši emocionālie, profesionālie un eksogēnie faktori. Stresa mūsu dzīvē un ik brīdi visapkārt ir tik daudz, ka tā pārciešanai vajag noteiktu psihiskās un fiziskās veselības stāvokli. Mums jābūt gataviem grūtiem un gariem krīzes periodiem un tādiem cilvēka dzīves spējas pārbaudījumiem kā šķiršanās, darba zaudējums, tuvinieku zaudējums, algas samazinājums, sods uz mašīnas priekšējā stikla par it kā nevietā novietotu mašīnu vai vienkārši (no mana kā ārsta viedokļa) slimība. Tas nozīmē, ka jautājums: “Cīnīties vai bēgt” – jārisina citā līmenī, citādi, nekā to risinājuši mūsu senči. Vakar mani apturēja policists un apgalvoja, ka esmu braucis par 6 km ātrāk nekā uz manas ielas paredzēts (Apvienotajā Karalistē nav kā Latvijā, kur ātrumu pārsniegt par 10 kilometriem stundā tiek uzskatīts par normu). Iedomājieties – man milzīgs stress, bet nevaru ne cīnīties (piemēram, iesist šim ceļu policistam pa viņa vīzdegunīgo seju), ne bēgt, jo bēgšana gan mums maksā ļoti dārgi. Tā es smaidu tam dienaszaglim, bet mani stresa hormoni pārpilda manus asinsvadus un tuvina mani nāvei. Jācer, ka tikšanās ar policistu nav tik ļoti stresogēns pasākums, kas man pēc pieciem gadiem varētu atnest vēzi.

Vai var ar stresu sadzīvot

Gluži kā mans sencis, arī es pats un mans līdzcilvēks cenšas ar stresu cīnīties vai ar stresu sadzīvot. Mana sieva ar stresu sadzīvo, pār mēru iepērkoties, apmeklējot frizieri, masieri, podologu, kosmetologu, krioterapeitu, solāriju, saunu, baseinu un burbuļvannu (mana sieva ir velsiete un latviešu valodā nelasa). Tipiskākais sievietes draugs un sabiedrotais stresa situācijā ir ledusskapis, īpaši vakarā pirms vai pēc gulētiešanas, un viņa ledusskapī meklē ne tikai šokolādi, bet arī sieru, desu, garneles, sēnes, siļķi, gurķus un visbiežāk – kūkas un saldējumu. Vidusmēra Apvienotās Karalistes sieviete virs trīsdesmit pieciem gadiem stresu mēdz pārvarēt ar alkoholu, ko lieto draudzeņu pulciņā, bet biežāk viena. Viņa šo savu netikumu ne tikai slēpj, bet arī kategoriski noliedz. Attīstītajā Eiropā sievietes dzer gandrīz tikpat bieži kā vīrieši, un tas tikai stresa dēļ.

Ko dara vīrietis, kam stress līst pāri malām? Dzer, smēķē, spēlē azartspēles. Vīrietis biežāk tomēr izvēlas metodi “cīnīties vai bēgt” un savam stresogēnam iesit ar dūri pa zobiem vai vismaz izlamā. Dažādām nācijām ir dažādas tradīcijas, bet man šķiet, ka vidējam krievam ir vieglāk izlādēt savas stresa emocijas nekā vidējam anglim.

Būtiskais, ka mūsu sabiedrība attīstās gauži ātri un gadu no gada piedāvā jaunas, iepriekš nebijušas problēmas. Ko nozīmēja Latvijas pāreja no sociālās ekonomikas uz tirgus ekonomiku? Dažiem cilvēkiem tas nozīmēja vieglu un lielu peļņu. Kādai piektdaļai tas nozīmēja izaugsmes iespējas un iespējas strādāt labi atalgotu, interesantu darbu, bet visiem pārējiem – 80% Latvijas iedzīvotāju – pastāvīgu stresu par mazu algu, dārgiem dzīves apstākļiem, medicīnas un sociālās palīdzības sarežģīto pieejamību. Kaut arī visumā Latvijas iedzīvotāji pašlaik dzīvo labāk nekā 1990. gadā, lielākajai daļai pastāvīgais stress ir radījis pavisam pretēju iespaidu. Pārmērīgs nervu sasprindzinājums uzkrājas, izmisīgi cenšoties vienkārši noturēties virs ūdens, cilvēks nerod atbrīvojumu. Tas rada iekšējās sekrēcijas un veģetatīvās nervu sistēmas disbalansu, kas var vērsties pret mums pašiem.

Tad, kad Latvija pārgāja uz tirgus ekonomiku, man nācās izšķirties – strādāt par Repšes rubļiem Latvijā vai par angļu mārciņām Londonā. Izvēlējos pēdējo, bet tas man radīja neiedomājamu stresu – nācās runāt svešā valodā, šajā svešajā valodā pārlikt eksāmenus, cīnīties par prakses iespējām, cīnīties ar negatīvismu un nihilismu, jo Londonas vidē mani uzskatīja par nemākuli un nezinīti. Katrā ziņā pirmie pieci gadi pēc ierašanās Apvienotajā Karalistē bija man vislielākais stress, kādu vien varu iedomāties.

Mehānismi, ko daba devusi, lai cīnītos ar krīzes situācijām, ļautu no krīzes bēgt vai ar šo krīzi cīnīties, tagad kļūst bīstami vai pat iznīcinoši mums pašiem un noved pie iekšējās sekrēcijas un nervu sistēmas izsīkuma. Jāatrod veidi, kā atbrīvoties no pārlieku lielās garīgās un fiziskās spriedzes, kas raksturīga reakcijai „cīnīties vai bēgt”, un ar to palīdzību sekmīgi izturēt pastāvīgi mainīgo ārējās pasaules spiedienu.

Stresa bioķīmija – interesanti, taču sarežģīti

Mēģināšu īsumā paskaidrot stresa bioķīmisko un somatisko ķēdi. Brīdī, kad cilvēkam draud briesmas, galvas smadzeņu zemgarozas kodoli sūta virkni impulsu smadzenēm, iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, asinsvadu sieniņu un zarnu receptoriem un virknei dažādu orgānu receptoru. Šie impulsi ir miljardiem hormonu molekulu, kas tiek izgrūstas no hipofīzes, vairogdziedzera, virsnierēm, zarnu sieniņas, sirds muskuļa, aizkuņģa dziedzera un citiem sekrēcijas orgāniem. Man pat šķiet, ka stresa situācijā katra šūna kļūst par ziņnesi, kas ar kāda hormona palīdzību sūta ziņu citām šūnām. Kā milzīga pasta nodaļa ar sašķirotām un neizšķirotām vēstulēm, internets, kur katrs ziņojums sasniedz katru lietotāju. Es raksturotu īstu stresu tā – jūsu e-pasta adresē iebirst miljardiem vēstulīšu, kuras jums tomēr būtu jāizlasa.

Stresa situācijā lielākoties prāts noskaidrojas, ķermenis saspringst, organisms nonāk enerģētiskā pacēluma stāvoklī, kļūst gatavs rīcībai. Vispirms uzbudinājumu fiksē hipotalāms, kas ir dziedzeris smadzeņu pamatnē, kas kontrolē visas organisma automātiskās somatiskās funkcijas un reakcijas. Hipotalāms izdala endorfīnus – vielas, kas darbojas kā dabiskie atsāpinātāji. Endorfīni pazemina sāpju slieksni, mazina apjukumu, palīdz koncentrēties, bloķē visus faktorus, kas varētu traucēt cilvēkam izdarīt visu, kas ir viņa spēkos konkrētajā situācijā.

No virsnierēm asinīs nonākošais adrenalīns un noradrenalīns palīdz mobilizēties. Adrenalīna un noradrenalīna ietekmē paātrinās sirds ritms, paaugstinās asinsspiediens, tiek stimulēta dzīvībai svarīgo metabolītu izdalīšanās asinīs. Adrenalīna ietekmē sasprindzinās muskuļi, bet elpošana kļūst straujāka un seklāka. Noradrenalīns izraisa pozitīvu ekstātisku uzbudinājumu. Vēl viens hormons no virsnierēm – kortizols – sāk strauji pārveidot aknās uzkrāto glikogēnu par glikozi, tā tiek izsviesta asinīs, darbojas kā mobils enerģijas avots un uzlabo smadzeņu darbību. Tas nozīmē – organisms laiž cīņā savas rezerves.

Nepieciešamo enerģijas un spēka pieplūdumu nodrošina vīrišķais hormons – testosterons, kuru vīriešiem izdala sēklinieki, bet sievietēm līdzīgus spēka hormonus producē olnīcas un virsnieres. Vairogdziedzeris izstrādā tiroksīnu – hormonu, kas veicina vielmaiņu, paaugstina darbaspējas un pastiprina skābekļa uzņemšanu. Tas ir ļoti svarīgi, jo organismam var rasties nepieciešamība pēc papildus enerģijas resursiem. Vienlaikus palēninās gremošanas sistēmas procesi, jo asinis atplūst no kuņģa un zarnām. Organisms pats nospiež visas sarkanās pogas un atslēdz visas sistēmas, kuru darbība nav nepieciešama konkrētajā momentā, lai koncentrētos to sistēmu spēku mobilizācijai, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Tā kā gremošanas sistēmai nav izšķirošas lomas situācijā, kad briesmās ir dzīvība, tā uz brīdi atslēdzas. Tā paša iemesla dēļ asinis atplūst arī no ādas.

Tātad organisms ir izstrādājis ātru un efektīvu reakciju cīņā par izdzīvošanu. Sencim šis stresa faktors nodrošināja iespēju izdzīvot, izdzīvoja tie, kam šī sistēma bija visveiksmīgākā. Mūsdienu medniekam zobenzobu tīģera vietā parādās, teiksim, pikta sievasmāte. Bet parādās nevis reizi pusgadā, bet katru brokastu un vakariņu cēlienu. Mūsdienu mednieks katru reizi ieslēdz savu stresa mehānismu – hormoni asinīs, asinis no zarnu trakta prom (kuņģa čūla klāt), bet ne bēgt, ne cīnīties, pat stiprāku vārdu nepateiksi. Vēl trakāk, ja zobenzobu tīģera vietā stulbs priekšnieks vai kašķīga grāmatvede.

Stresa simptomi, kurus mēs visi redzam, apskatot citu, – stresa ķerto acu zīlīšu paplašināšanās, stipra svīšana, bet papētot – arī paātrināta sirdsdarbība un paaugstināts asinsspiediens (lai labāk apgādātu ar asinīm smadzenes, muskuļus un sirdi), straujāka elpošana (lai organismu labāk apgādātu ar skābekli), sasprindzināti muskuļi (gatavi rīcībai), paaugstināta uzbudināmība un tramīgums (lai spētu ātri novērtēt situāciju un nekavējoši rīkoties). Tie simptomi, kurus redz un novērtē ārsts ar savām diagnostikas metodēm, ir pastiprināts asins pieplūdums sirdij, smadzenēm un muskuļiem, asins atplūdums no ādas, gremošanas trakta, nierēm un aknām, kā arī cukura, tauku un holesterīna līmeņa paaugstināšanās, trombocītu daudzuma un asinsrecēšanas spējas palielināšanās.

Pastāvīgi uzvilkta hormonālā sistēma nozīmē, ka tā agri vai vēlu ir sagrauta sistēma. Organisma ilglaicīga noturēšana kaujas gatavībā nelabvēlīgi ietekmē mūsu fizisko un garīgo stāvokli un labsajūtu. Tādējādi reakcijas, kurām būtu mūs jāaizstāv bīstamos brīžos, var kaitēt mūsu veselībai.

Pētījumi rāda, ka organisma mobilizācija notiek neapzināti. Emocijas, piemēram, naids, uztraukums vai aizkaitinājums, izsauc organismā tādus pašus ķīmiskos procesus, kādi rodas, redzot, ka virsū brāžas automobilis – nervu un hormonālās sistēmas reakcija nodrošina organisma gatavību cīnīties vai bēgt. Taču, ja šāds stāvoklis (naids, uztraukums vai aizkaitinājums) saglabājas pārāk ilgi, tas var kļūt organismam postošs, to iznīcinošs.

Zināmai daļai cilvēku, kam jau kopš bērnības skolotāji, klasesbiedri, draudzīgi uzmundrinošās tantes un onkuļi ir radījuši pastāvīgu stresu, sava pastāvīgā papildenerģijas pieplūduma dēļ kļūst par stresa narkomāniem, tas ir, viņi kļūst atkarīgi no adrenalīna, kas atbrīvojas no virsnierēm stresa situācijās. Rodas pieradums atrasties pastāvīgā nervu uzbudinājuma stāvoklī, nemaz neapzinoties tā kaitīgo ietekmi. Mans kolēģis Villijs bija tik atkarīgs no stresa hormoniem, ka ne tikai brauca katru brīvu brīdi kāpt pasaules augstākajos kalnos, bet līda bez nodrošinājuma tepat pa Skotijas krasta klintīm. Viņš noslīka, jo sadomāja vizināties ar kajaku starp ledājiem Ņūfaundlendas krastos. Pazinu puisi, kas izdzīvoja kuģa Estonia katastrofā, jo bija stresa ģenerators un mācēja ledusaukstajā ūdenī izpeldēt, bet pēc dažiem gadiem nositās ar automašīnu avārijā, jo vienmēr brauca riskanti ātri.

Paaugstināts adrenalīna līmenis izraisa nervozitāti un aizkaitināmību, tāpat kā pārlieku liels noradrenalīna daudzums liek mums justies pacilātiem un atraisītiem. Ja uzbudinājums saglabājas, virsnieru dziedzeris sintezē pretiekaisuma vielas, kuras paātrina audu sadzīšanu. Tai pašā laikā kortizols nomāc imūnsistēmu, mazinot organisma spējas aizsargāties pret slimībām. Notiek nātrija uzkrāšanās, kas ir bīstama sirds un asinsvadu sistēmai, jo nātrijs aizkavē šķidruma izdalīšanu no organisma, paātrina pulsu, paaugstina asinsspiedienu un veicina asins sabiezinājumu veidošanos. Klasisks stresa simptoms ir kuņģa čūla, jo satraukuma periodos samazinās kuņģa apasiņotība, bet pastiprinās skābes sekrēcija. Ass, tāpat kā ilgstošs stress cilvēku var pat nogalināt.

Stresam ir graujoša iedarbība uz emocionālo un fizisko stāvokli – tas viegli var novest līdz depresijai, nemieram, nepārliecinātībai, panikai, naidam, bezpalīdzības sajūtai un kraham. Ilgstošs stress var veicināt ģimenes iziršanu, izraisīt garīgas slimības, alkoholismu vai narkomāniju.

Pret stresu imunitāte neveidojas, tāpēc mums jāmācās atpazīt briesmu pazīmes un cīnīties ar tām. Tas nozīmē, ka labāk jāiepazīst savs organisms, smadzeņu un citu orgānu darbība, jo tikai tad varēsim veiksmīgi pārvarēt stresu un dzīvot pilnvērtīgāku un veselīgāku dzīvi.

Stress– ārsta un pacienta attiecībās

Viens no interesantākajiem aspektiem stresa radīšanā un noņemšanā ir ārsta attiecības ar pacientu. Nav jau grūti iztulkot “The trouble with doctor – patient relations”, kas Eiropā ir uzmanības centrā, bet es to tulkotu kā medicīnas stresu. Atbraucu uz Latviju, mums bija studiju grupas vakars, atzīmējot kopš studiju beigām aiztraukušos kārtējo gadu desmitu. Ko man stāsta mani Latvijas kolēģi, ko lūdz izlasīt? Likumu, ko viņi sauc par Čakšas likumu, – ārstam jāatsaka palīdzība visiem, kas nemaksā nodokļus. Anglijā gan visi cilvēki veselības jomā ir vienādi – kaut saprotu, ka karalieni un bezpajumtnieku izmeklē atšķirīgi un aprūpē atšķirīgi. Bet principā – ja pie manis praksē būs bezpajumtnieks, es viņam izrakstīšu tādus pašus izmeklējumus, tādas pašas analīzes un tādus pašus medikamentus kā Sitijas bankas menedžerim ar tādu pašu kaiti un simptomiem.

Bet Latvijā ir radīta sistēma, kā stresu pilnībā aiznest uz ārsta praksi. Es iedomājos to sarunu starp ārstu un pacientu: “Ak tad nodokļu nemaksātājs? tad nu tev ir vienkārši jāmirst nost.” Stress abiem – kā ārstam, tā pacientam. Kuram lielāks? Jāskatās, kā viens vai otrs pēc šīs sarunas guļ un kustas. Tipiskākā darba stresa pazīme ir bezmiegs. Ārsti visā pasaulē izdeg stresa dēļ un slikti guļ. Paši lieto dažādus miega līdzekļus, jo pēc darba mājās turpina izdzīvot savu pacientu slimības, ligas un nedienas.

Ar tiem vārdiem – kā kustas, es domāju fiziskās aktivitātes. Vai ārsts, kurš to bezpajumtnieku (nodokļu nemaksātāju, kuru tāpat neviens negaida darba tirgū) izmeta bez palīdzības nomiršanai uz ielas, jo Čakša tā vēlējusi ar savu likumu, vai šis ārsts pēc tādas rīcības spēj aiziet uzspēlēt skvošu ar kolēģi vai noskriet 8 jūdzes? Ja viņš to spēj, tad sadedzina savus stresa hormonus un nākamajā dienā var laipni ārstēt nodokļu maksātāju. Ja ne, tad viņam no ikdienas politiķu radītā stresa jāmirst nost kopā ar viņa izraidīto nodokļu nemaksātāju.

Vai stresu samazinās un to trouble noņems e-veselība? Nē. E-veselība gan Apvienotajā Karalistē, gan Latvijā ir radīta tikai, lai labi padarīta darba apziņu saņemtu politiķi, finansisti un programmētāji, bet nekādā ziņā ne ārsti vai pacienti. Paskatījos Latvijas e-veselības moduli, tas viss ir radīts tikai tādēļ, lai gan ārsts, gan pacients dabūtu stresu, saslimtu ar kuņģa čūlu, infarktu vai vēzi un samazinātu valsts budžeta rūpes un raizes. Latvijas e-veselības sistēmai ārsti pat tuvumā nav tikuši, viņiem, skatot pacientu, tagad vajadzēs atbildēt tikai uz tiem jautājumiem, kas interesē programmētāju vai politiķi – vai pacientam ir divas kājas, viena vai neviena; vai pacients ir slimojis ar masalām vai varbūt nemaz nezina, kas tā par slimību, bet, ja man nāktos kā Latvijas e-veselības lietotājam skatīties plaušu rentgenu, man nāktos rentgenbildēs saskaitīt ribas.

Lasu to Latvijas nodokļu nemaksāšanas likumu, kurā apgalvots, ka nodokļu maksātājiem medicīnas nebūs, bet nodokļu nemaksātājiem būs vēl mazāk, un saprotu, ka pastāvīgs stress būs gan ārstiem, gan pacientiem. Skatos e-veselību un nesaprotu, kā tā vispār var strādāt, tātad tā radīta tikai stresošanai.

Ko darīt, ja nu ir stress? Īsiem vārdiem – vairāk gulēt, vairāk fizisku aktivitāšu, vairāk seksa, pozitīvu domu, mīlestības un tāda stresa, kas pēc tam stresa hormonus nodedzina. Mūsdienās tas nozīmē – nostāties uz maratona starta līnijas un gaidīt starta šāvienu. Veikals, frizieris, manikīrs, pedikīrs, ledusskapis un solārijs nebūs pirmās kārtas izvēle. Ja man ļaus, par stresa reakciju likvidāciju rakstīšu citreiz.

Foto: http://coolnchic.com/2016/08/17/dealing-stress-anxiety/

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada februāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!