Olga Ļubina: Ēšanas traucējumi pusaudžiem

Ēšanas traucējumi

Pusaudžu vecums ir ļoti jutīgs bērna attīstības posms: augšanas temps paātrinās, sākas hormonālās pārmaiņas, mainās bērna vizuālais tēls, ķermeņa kompozīcija un uzvedība. Šajā periodā pusaudžu psihe ir ļoti trausla. Vecāki vairs nevar tik labi izprast savu bērnu, grūti paredzēt viņa reakciju pat uz kādu pavisam ikdienišķu situāciju, un nejauši pateikts aizrādījums vai teikums var kļūt par dažādu slimību ierosinātāju, piemēram, nejauši pateikts vārds par meitenes vai puiša izskatu var provocēt ēšanas traucējumu attīstību.

Ēšanas traucējumi ir slimību komplekss, kas aizvien biežāk tiek diagnosticēts pusaudžiem. Ēšanas traucējumi tiek klasificēti kā trešā biežāk sastopamā (5% visu pusaudžu) hroniskā slimība. Jauniešiem šī slimība tiek konstatēta biežāk nekā 2. tipa cukura diabēts. Šīs slimības etioloģija mainās, un ar katru gadu biežāk šie traucējumi tiek diagnosticēti jaunāka vecuma meitenēm un puišiem, turklāt dažādu minoritāšu grupu pārstāvjiem.

Ēšanas traucējumus iedala:

• anorexia nervosa – izpaužas ar ļoti striktu uztura ierobežošanu;
• bulimia nervosa – izpaužas ar pārēšanas epizodēm, kas mijas ar centieniem samazināt pārēšanās sekas, izraisot vemšanu, lietojot laksatīvus (caureju izraisošus) medikamentus, badojoties;
• neklasificēti ēšanas traucējumi

Anoreksijas gadījumā meitenes bieži vien sāk ēst “veselīgi”: izslēdz no uztura cukuru, saldumus, pēc tam taukvielas, treknos produktus, ogļhidrātiem bagātus produktus, piemēram, kartupeļus, makaronus, rīsus. Bieži vien beigās vienīgie produkti, ko viņas lieto uzturā, ir dārzeņi, biezpiens vai jogurts bez piedevām. Šīs drastiskās diētas dēļ meitenēm ir vērojams straujš svara zudums, menstruālā cikla traucējumi – sekundārā amenoreja (pazūd menstruācijas) vai menstruālais cikls kļūst neregulārs. Pusaudžiem ar anoreksiju var pamanīt arī apsēstību ar ēdienu – viņi var par to runāt, gatavot visai ģimenei garšīgas maltītes, bet paši pat nepieskarties ēdienam.

Jāņem vērā, ka anoreksija ir nopietna psihiska slimība, kurai diemžēl ir augsta mirstība, tāpēc, ja ir aizdomas par anoreksiju, obligāti jāvēršas pie speciālista – ārsta psihiatra, kurš kopā ar klīnisko psihologu un uztura speciālistu palīdzēs pusaudzim un viņa ģimenei tikt galā ar šo slimību. Tas ir ļoti laikietilpīgs un sarežģīts ārstēšanas process ar uzlabojumiem un situācijas pasliktināšanos, tāpēc ir jābūt ļoti labam kontaktam ar speciālistiem, augstai motivācijai, lai spētu uzvarēt šajā cīņā ar slimību.

Kāpēc ļoti strikta uztura ierobežošana ir bīstama?

Tā var novest pie dzīvībai bīstamām veselības problēmām, piemēram:

• asinsspiediens kļūst zems, sirdsdarbība – lēna,
• aizkavējas augšana,
• tiek traucēta pubertāte, rodas amenoreja, kas var draudēt ar neauglību nākotnē,
• rodas aritmija,
• samazinās kaulu blīvums – osteopēnija, osteoporoze,
• rodas elektrolītu līdzsvara zudums,
• samazināts šķidruma daudzums organismā – rodas dehidratācija,
• rodas aizcietējumi,
• āda kļūst sausa,
• izkrīt mati vai, tieši pretēji, rodas pārlieku liels apmatojums – hirsutisms.
• ir depresija,
• iestājas nāve.

Bulimia nervosa – šī slimība ir arī grūtāk diagnosticējama, jo nav izteikta svara zuduma vai svara deficīta. Tieši pretēji – bulīmijas gadījumā svars var būt virs normas. Bulīmijai ir zemāks mirstības risks nekā anorexia nervosa gadījumā, taču pacienti, kas cieš no bulīmijas, dzīves laikā ir biežāk pakļauti pašnāvības riskam. Bieži mēdz būt arī situācijas, kad anoreksija pārtop par bulīmiju.

Bulīmijas gadījumā ir raksturīgas nekontrolētas pārēšanās lēkmes, taču pēc tam pusaudzim rodas sirdsapziņas pārmetumi par apēstā ēdiena daudzumu, par ēdienreizi kā tādu, tāpēc viņš izraisa vemšanu, lai neļautu uzsūkties pārtikai, kas tika apēsta, vai lieto laksatīvos jeb caureju veicinošos medikamentus, lai traucētu uzturvielu uzsūkšanos. Bulīmija ir bīstama ar to, ka, regulāri lietojot caurejas vai diurētiskos medikamentus un izraisot vemšanu, mainās elektrolītu līdzsvars organismā, tāpēc tiek traucēta sirds un asinsvadu sistēmas darbība, rodas sirdsdarbības traucējumi un aritmija, kas var izraisīt sirds mazspēju un nāvi. Vemšanas dēļ var rasties barības vada iekaisums un plīsums, zobu emaljas bojājumi, gremošanas trakta darbības traucējumi. Retos gadījumos var būt kuņģa plīsums kā sekas biežām, pārmērīgām pārēšanās epizodēm.

Kas liecina par ēšanas traucējumiem?

1. Ir novērojams svara zudums, neraugoties uz to, ka svars var būt normas robežās (piemēram, straujš svara zudums meitenei 14 gadu vecumā no 75 kilogramiem uz 60 kilogramiem).
2. Ir menstruālā cikla traucējumi.
3. Ļoti ierobežots uzturs, nenormāli ēšanas paradumi un ēšanas uzvedība: izlaiž ēdienreizes, krasi samazina porcijas lielumu, izslēdz no uztura vairākas produktu grupas, neēd kopā ar ģimeni vai draugiem, izvairās no ēšanas publiskās vietās.
4. Atkārtota vemšana, medikamentu lietošana ar mērķi kontrolēt svara dinamiku.
5. Pārmērīga nodarbošanās ar sportu.
6. Satraukums par ķermeņa kompozīciju, savu izskatu un bailes pieņemties svarā.

Vecāki, kuru bērniem ir konstatēti ēšanas traucējumi, stāsta, ka šīs pārmaiņas bērnā no sākuma viņi vai nu nepamanīja, vai uzskatīja par normālu bērna vēlmi ēst veselīgi. Diemžēl pie speciālistiem vecāki sāk vērsties tad, kad pusaudža svara zudums jau ir ļoti izteikts, kad viņš ir ierobežojis savu uzturu līdz minimumam un vienu vai divām ēdienreizēm dienā.

Protams, ka zem šiem ēšanas traucējumiem slēpjas bērna problēmas, jo viņš netiek galā ar savām bailēm, jūtas vientuļš, tāpēc viņu nedrīkst nosodīt vai lamāt, jo tas tikai pasliktinās vecāku attiecības ar bērnu un attālinās no viņa. Nedrīkst arī pakļauties bērnam un visām viņa prasībām, jo tādējādi viņš sāks to izmantot un manipulēt ar savu slimību sarunā ar vecākiem.

Dažreiz sarunās vecāki atklāj, kāpēc tā tas ir noticis. Meklējot atbildi uz šiem jautājumiem, bieži uzprasu, kāds bērns ir bijis mazotnē, kā vecāki tolaik ēdināja savus bērnus un cik labprāt viņi ēda. Daudzi vecāki neaizdomājas, ka tas, kā viņi baro savu bērnu mazotnē, var atspoguļoties arī uz to, kādi ēšanas paradumi un attieksme pret ēdienu bērniem būs pusaudžu un pieaugušā vecumā.

Atšķirīgās ēdināšanas prakses

Atkarībā no dažādām audzināšanas un barošanas tehnikām pastāv atšķirīgas bērna ēdināšanas prakses, kuras ir saistītas gan ar kultūras normām, gan ar vecāku un bērna iezīmēm. Izšķir atbildīgu, kontrolējošo, iecietīgo un noraidošo (neglecting) prasi.

Pirmā un bērnam vislabvēlīgākā ir atbildīgā (responsive) ēdināšanas prakse, kad tiek nodalīti pienākumi un tiesības – vecāki ir tie, kas nosaka, kur, kad un ko bērns ēdīs, savukārt bērns nosaka, cik daudz viņš apēdīs. Vecāki nosaka robežas, pārrunā, ko un kā vajadzētu ēst, runā pozitīvi par ēdienu un seko līdzi tiem signāliem, ko dod viņiem bērns attiecībā uz ēdienu un ēdienreizi. Viņi vada ēdināšanas procesu, bet nepiespiež un pārmērīgi nekontrolē. Ir novērots, ka, ģimenē ievērojot šādu ēdināšanas praksi, bērni labprāt izvēlas iekļaut savā uzturā dārzeņus un augļus, mazāk ēd ātrās uzkodas, tāpēc viņiem retāk ir novērota aptaukošanās.

Otrās – kontrolējošās – prakses gadījumā vecāki pārmērīgi kontrolē visu, kas notiek ēdienreizes laikā. Parasti pie šādas prakses pieturas vairākums tēvu un vairāk nekā puse māšu. Piekopjot šādu ēdināšanas praksi, tiek ignorēti bērna izsalkuma signāli, bērni var tikt sodīti vai slavēti par ēšanu/neēšanu. Šī prakse var veicināt to, ka bērnam būs augstāks ēšanas traucējumu attīstības risks.

Trešā – iecietīgā – prakse ir balstīta uz it kā bērna vajadzībām. Vecāki pakļaujas bērnam, tas tiek ēdināts, kad viņš grib, un ar to, ko viņš grib. Bieži var dzirdēt, ka māte gatavo vairākus ēdienus vienlaicīgi vienai ēdienreizei un katru reizi pārjautā, vai bērns to ēdīs vai ne. Māte izmisīgi mēģina pabarot bērnu, savukārt bērns bieži vien sāk ar to manipulēt un ignorēt vecākus.

Ceturtā – noraidošā – prakse tiek realizēta, ja vecāki negrib uzņemties atbildību par bērna ēdināšanu, viņiem ir grūtības noteikt robežas un bērnam piedāvāt vajadzīgo ēdienu. Ja, ēdinot zīdaini, vecāki ar viņu neuztur acu kontaktu, ja bērnus, kas apmeklē bērnu dārzu, ēdienreizes laikā atstāj vienus un nepalīdz ēšanas laikā, izaug cilvēki, kuriem kā vecākiem pašiem var būt nopietnas psiholoģiskas problēmas, emocionālas grūtības un depresija.

Uz ārstu un speciālistu jautājumiem vecāki ar noraidošo attieksmi nespēs dot atbildi, tā būs ļoti neskaidra. Pārmērīgi kontrolējošie vecāki teiks, ka viņi piespiež bērnu apēst to, kas ir uz šķīvja, ka bērnam tas ir jāapēd, pat ja viņš negrib. Vecāki, kuriem ir grūti noteikt robežas, apgalvos, ka viņi lūgsies, lai bērns vismaz kaut ko apēd, meklēs kaut kādu citu ēdienu, ko piedāvāt atvasei. Šādas ēdināšanas prakses veicinās to, ka nākotnē bērnam var būt vai nu negācija pret ēdienu – nosliece uz anoreksijas attīstību, vai arī pārmērīga patika pret ēdienu, kas var veicināt obsesīvi kompulsīvu ēšanu un bulīmiju.

Uztura terapija un palīdzība ēšanas traucējumu novēršanā

Pusaudžiem, kas ir saslimuši ar ēšanas traucējumiem, uztura terapija var palīdzēt sasniegt vēlamo, drošu, veselīgo svaru, spēt normalizēt ēšanas paradumus un izglītot gan pusaudžus, gan viņu vecākus par uzturu, lai nodrošinātu veselīga uztura paradumu ievērošanu ilgtermiņā, kas ir nepieciešama atveseļošanai.

Bērniem ir jāmotivē iekļaut uzturā dažādu produktu grupas, tostarp ar kalorijām bagātus produktus, lai novērstu slimības recidīvus (atkārtošanos). Bērnus ir jāiedrošina sākt lietot tos produktus, kas viņus sākotnēji biedē, lai mazinātu uztraukumu un bailes, ka viņi zaudēs kontroli, ja sāks lietot uzturā šos produktus. Lai atjaunotu organisma hormonālo darbību un veicinātu lielāku uzturvielu uzņemšanu, nepieciešams palielināt taukus saturošu produktu un ar kalciju bagātu produktu lietošanu. Tas palīdzēs uzlabot kaulu blīvumu, mazināt osteoporozes attīstības risku. Nelielos daudzumos vēlams lietot tos produktus, kam ir zema enerģētiskā vērtība, piemēram, kabačus, gurķus.

Jāmudina pusaudžus ēst ārpus mājas, kopā ar draugiem, lai viņi varētu socializēties, mazāk baidītos no ēdiena un varētu izbaudīt ēšanas procesu, nevis domāt par svara kontroli. Tas ir arī svarīgi, lai vecāki varētu kontrolēt, ka bērns ir apēdis to, kas viņam ir nepieciešams, un ka tas pēc tam netiks izvemts. Uztura speciālistam ir svarīgi arī iedrošināt un izskaidrot gan bērnam, gan ģimenei, ka kopā viņi ne tikai darbosies, lai palīdzētu bērnam pieņemties svarā, bet arī tad, kad tiks sasniegts vēlamais svars, palīdzēs to pēc tam stabilizēt, jo, protams, pacientiem ir bail no nekontrolēta svara pieauguma, ar kuru viņi netiks galā.

Ja novērojat savam bērnam strauju svara zudumu, emocionālu labilitāti, badošanās epizodes, domas par pašnāvību – obligāti vērsieties pie ārsta psihiatra! Turklāt Latvijā bērniem līdz 18 gadiem, kam ir ēšanas traucējumi, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un tās novietnē “Gaiļezers” ir iespējams saņemt profesionālu multidisciplināru (dažādu speciālistu) palīdzību. Šeit tiks arī vispusīgi izvērtēts pacienta veselības stāvoklis.

Olga Ļubina

Uztura speciāliste

Bērnu klīniskā universitātes slimnīca

olga.lubina@bkus.lv

Foto: shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!