Oļegs Šuba: “Gada laikā izdzīvota vesela dzīve”

Pie Toksikoloģijas un sepses klīnikas durvīm jāzvana, lai tiktu iekšā. Tur apsargs stingrā balsī vaicā, uz kurieni es dodos. Nepagūstu atbildēt, jo klīnikas vadītājs anesteziologs-reanimatologs Oļegs Šuba, tērpies baltajā ārsta uzsvārcī, jau iznācis pretī un māj ar roku. Viņu šobrīd nereti dēvē par galveno Covid-19 ārstu, kurš cīnās frontes pirmajās līnijās. Tā tiešām ir, un to apliecina arī šajā pavasarī saņemtais apbalvojums – Latvijas Ārstu biedrības goda zīme “Tempus Hominis” par izciliem sasniegumiem medicīnā, kā arī nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpē un cilvēku dzīvības glābšanā Covid-19 pandēmijas laikā.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā esošajā Toksikoloģijas un sepses klīnikā strādā 140 cilvēki, un Oļegs sarunu sāk ar pateicības vārdiem saviem kolēģiem: “Es neesmu viens, kurš varonīgi cīnās, tas ir komandas darbs. Uz katru varu paļauties, un kopā spējam atrisināt sarežģītas situācijas. Priecājos, ka viens otru atbalstām arī emocionāli, bez tā ikdienā neiztikt, tāpēc liels paldies maniem kolēģiem!”

Plaušu ventilators labas automašīnas vērtībā

Pa ceļam uz savu kabinetu Oļegs izrāda klīniku. Gaitenī atrodas liels, sniegbalts aparāts, kas atgādina skapi. Izrādās, šī iekārta nepārtraukti attīra gaisu: “Es visiem stāstu, ka Covid nodaļā strādāt ir drošāk nekā veikalā,” viņš nosmej. Vienīgi apciemot savus ģimenes locekļus un draugus te nevar. Arī klīnikas darbiniekiem jāvelta pāris minūtes, lai uzģērbtu sterilu halātu, cimdus, masku un bahilas – tikai tad viņi var doties pie pacientiem: “Es atvainojos, ka tik atklāti saku, bet pēc pusstundas sviedri tā līst, ka esam slapji līdz apakšveļai.”

Oļegs ļauj ielūkoties arī noliktavā, kur stāv elektrokardiogrāfi, sirds ārējās masāžas ierīces, kā arī jaunākie un modernākie plaušu ventilatori. “Katrs ir labas automašīnas vērtībā,” viņš lepojas.

Pirmais Covid-19 pacients Toksikoloģijas un sepses klīnikā reģistrēts 2020. gada 8. martā, un Oļegs nespēj aptvert, ka gada laikā izdzīvots tik daudz: “Vairs neatceros, kā toreiz jutos, bet noskaņa bija ļoti saspringta, visiem bija bail saskarties ar nezināmo. Bija ātri jāreaģē, vajadzēja pasūtīt nepieciešamo aprīkojumu, bet to nemaz tik ātri nevarēja piegādāt, jo slēdza robežas. Mēģinājām laicīgi pielāgot esošos resursus un sagatavoties cīņai ar Covid-19. Tas, kā strādājām pirms gada un tagad, ir kā diena pret nakti. Atceraties, ka toreiz Latvijā pat masku trūka? Paskatieties, kāds ekipējums mums ir tagad!” viņš rāda.

Gada laikā ne tikai sagādāts jaudīgs ekipējums un pielāgota infrastruktūra, bet atkosti ārstēšanas algoritmi, kas kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu. “Tagad izprotam slimības gaitu un zinām, kuros brīžos pacientam jāpievērš īpaša uzmanība. Šī intuīcija rodas tikai ar laiku, kad esam saskārušies ar slimniekiem, jo sākotnēji informācija bija ļoti sadrumstalota – dažādas asociācijas sūtīja vienu vadlīniju pēc otras, bija grūti atšķirt būtiskāko informāciju.” Tagad arī Latvijā ir izstrādātas šādas vadlīnijas un rekomendācijas Covid-19 seku mazināšanai, un Oļegs ir viens no to autoriem.

Cīņa ar stereotipiem

Kāpēc tieši Toksikoloģijas un sepses klīnikā nonāk smagākie Covid pacienti? Oļegs vispirms paskaidro, ka toksikoloģijā nav jāstrādā tikai ar narkomāniem un alkoholiķiem, kā daudzi nereti domā: “Ar šiem stereotipiem cīnīties ir grūti, bet klīniskā toksikoloģija nav narkoloģija! Mūsu pacienti ir arī tie, kas pārdozē medikamentus, saindējas ar sadzīves ķīmiju vai saelpojas tvana gāzi – tas ir ļoti plašs spektrs.” Starp citu, klīnikā atrodas barokameras – tās izskatās kā kapsulas no zinātniskajām filmām. Barokamerā nogulda pacientu, kurš saindējies ar tvana gāzi, un ar lielu spiedienu visos viņa ķermeņa audos iespiež skābekli. Šo tehnoloģiju izstrādātāja ir kosmiskā aģentūra “Roskosmos”, kas būvē kosmosa kuģus.

Tomēr smagākie gadījumi klīnikā ir sepses pacienti. Sepse, vienkārši skaidrojot, ir asins saindēšanās. Šī smagā infekcija var attīstīties jebkurā orgānu sistēmā – tas var būt, piemēram, kuņģa čūlas vai apendiksa plīsums, un, laikus neuzsākot ārstēšanu, var attīstīties sepse. “Jā, teorētiski, ja rokā iegriež ar nazi un šo brūci nekopj, tā var sākt pūžņot, un infekcija asinīs izplatās tālāk pa visu ķermeni,” nopietni skaidro Oļegs.

Sepse skar visas orgānu sistēmas, un sarežģīta ir ne tikai ārstēšana, bet arī infekcijas perēkļa atrašana. “Ne vienmēr ir skaidri redzama brūce, tāpēc esam izstrādājuši algoritmizētu diagnostikas procesu – esam uztrenējušies ātri noskaidrot, no kurienes cēlusies šī infekcija. Gribu uzsvērt, ka sepse ir dzīvību apdraudošs stāvoklis, un mirstība pacientu vidū ir augstāka septiskā šoka gadījumos, kad attīstās baktēriju izraisīta asinsvadu paplašināšanās un apasiņošanas traucējumi – no tā cieš viss organisms.”

Dažbrīd Oļega darbs tiešām atgādina sēriju no seriāla “Doktors Hauss”, jo jāiesaista visi slimnīcas resursi. “Jau pēc 12 stundām varam pateikt, kāda baktērija izraisījusi sepsi. Tad saprotam, kurā organisma vietā tai labāk patīk dzīvot, un zinām, kur jāmeklē infekcijas cēlonis,” viņš stāsta.

Ļoti bieži ar Covid saslimušajiem parādās septiskas komplikācijas: “Reti kuram ir tāds tīrs Covid, lielākā daļa šeit nonākušo ir ar blakus patoloģijām – diabēts, infarkts, insults, dažādas ķirurģiskas patoloģijas. Visbiežāk piederīgie gan saka: “Bet viņš nekad nav slimojis un pie ārstiem arī nav gājis!” Jā, bet tas nenozīmē, ka viņš bija vesels. “Gaiļezerā” ir lielākie diagnostikas resursi – ja nepieciešams, uz vietas varam arī operēt, un mums ir liela pieredze ar sepses pacientiem. Tāpēc arī šī ir nodaļa, kur ārstējam smagākos Covid gadījumus,” Oļegs paskaidro.

Izdegšana, bailes un cerību stariņš

Oļega kabinetā pie sienas piestiprināts liels televizora ekrāns, kurā viņš redz visu pacientu datus – kāds viņiem šobrīd ir pulss, asinsspiediens, skābekļa piesātinājums: “Neskatoties uz to, ka lielākā daļa pacientu saņem skābekli, skābekļa piesātinājums asinīs ir ļoti zems, asinsspiediens jāuztur mākslīgi ar medikamentiem.” Skatoties uz šiem datiem, viņam kā vadītājam nav pēkšņi jālec kājās un jāskrien palīdzēt, ja kāds rādītājs pasliktinās: “Mani sauc, kad jāpieslēdz plaušu ventilators, arī dažādās akūtās situācijās. Gadās, ka cilvēks pamostas un apjukumā izrauj visas caurulītes, sāk smakt vai asiņot. Reanimācijā situācijas ir dažādas.”

Tāpat šajā ekrānā var aplūkot, kādas antibiotikas un zāles katrs pacients saņem, daudziem ordinācijas lapā ierakstīti medikamenti, kas viņus notur dziļā miegā: “Bieži vien pacienti neatceras, ko viņu labā esam paveikuši. Covid ietekmē cilvēks cieš no skābekļa trūkuma organismā, tāpēc bieži novērojam apziņas traucējumus.

Palātās ir modernas gultas, kas sagāžamas uz vienu vai otru sānu, un arī matrači ir īpaši – tajos zem pacienta mainās spiediens, lai neveidotos izgulējumi. Aparāti klusi dūc un pīkst, un no visām pusēm stiepjas dažādas caurulītes, Oļegs skaidro – tur tiek ievadīti medikamenti, tur – šķidrā pārtika.

“Tie, kas ikdienā strādā ar Covid-19 pacientiem, neuzdod jautājumu, vai šis vīruss ir īsts. Katru skeptiķi nevaram te ievest apskatīties un pārliecināties par Covid eksistenci savām acīm,” pārdomās dalās Oļegs. Protams, klīnikā ir nonākuši cilvēki, kas Covid-19 netic, bet ar ārstiem viņi nestrīdas.

Oļegs atklāj, ka īpaši emocionāli kolektīvs reaģēja, kad sāka slimot kolēģi: “Daudziem bija jādodas karantīnā, un tas radīja personāla deficītu un stresu, palikušajiem pieauga slodze. Šī gada laikā esam izdzīvojuši veselu dzīvi.”

Ārstu ikdienā bailēm nav vietas, tā vietā Oļegs uztraucas, lai viss funkcionētu, kā nākas: “Drīzāk pārdzīvojām, vai visu paspēsim izdarīt, vai kaut kā no ekipējuma nepietrūks. Darījām to, kas mums bija jādara! Protams, bija jādomā par to, lai personāls netiktu apdraudēts, jo nevaram pusi klīnikas laist karantīnā. Pirmkārt, ciestu pacienti, otrkārt, mēs paši. Mēs visi apzināmies, ka esam frontes līnijā, tāpēc mums jānosargā personāls.”

“Nepārtrauktā stresa režīmā strādājam vairāk nekā gadu, cilvēki ir noguruši gan fiziski, gan psiholoģiski, visi esam pārstrādājušies,” Oļegs atklāj. Viņš atzīst, ka valsts finansiālais atbalsts ir nozīmīgs, bet pienāca brīdis, kad arī piemaksas nemotivēja strādāt virsstundas: “Kolēģi godīgi pateica – mana veselība un dzīvība ir apdraudēta, esmu izdedzis, man vajag pārtraukumu. Man kā vadītājam tas jārespektē, katram jāizvērtē savi enerģijas resursi. Arī es pats piedzīvoju izdegšanu un zinu, ko tas nozīmē.”

Kad 2020. gada rudenī tuvojās otrais Covid-19 vilnis, Oļegs Šuba ar komandu jau bija gatavi: “Tā kā tobrīd bijām smagāko Covid-19 pacientu ārstēšanas vieta, mums vakcinēties piedāvāja pirmajiem. Atceros, ka es poti saņēmu 28. decembrī, un tas visam personālam bija ilgi gaidītais cerību stariņš.”

Viņš pieļauj, ka lielākā daļa cilvēku par Covid vairs neko negrib dzirdēt, attiecīgi arī mediķu ieteikumus vairs īsti neņem vērā: “Es saprotu, mēs visi esam noguruši no Covid, visiem gribas izdrukāt vakcinēšanās sertifikātu un baudīt vasaru. Diemžēl mēs par Covid zinām ļoti maz, mums nav ne jausmas, kā šī slimība ilgtermiņā iespaido cilvēku mentālo stāvokli, kādas ir vēlīnās blaknes. Nav pat skaidri zināma efektīva ārstēšanas plāna! Tomēr prieks, ka visa pasaule kopā meklē risinājumus – vakcīnas jau ir, tagad testē arī dažādus perspektīvus medikamentus.”

Ikdienā no rutīnas nav ne miņas

Pirms epidēmijas klīnikā 16 gultas bija reanimācijas, bet 12 – klīniskās toksikoloģijas pacientiem. Šobrīd klīniskajai toksikoloģijai atvēlētas tikai četras – daudzus pacientus nosūta uz citām nodaļām, jo Oļega pārziņā ir smagākie Covid-19 pacienti. Viņa kalendārs ir raibs – ar zaļu krāsu iekrāsotas diennakts dežūras reanimācijā, ar zilu – anestezioloģijā. Dežūras Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā iezīmētas rozā, bet nedēļa, kad nācās aizvietot kolēģi, – dzeltena.

Diennakts dežūras sākas 7.45 no rīta, kad visi uz stundu sanāk pārrunu telpā un iepriekšējā maiņa nodod dežūru. “Atkarībā no situācijas apspriežam pacientu ārstēšanas plānu, tajā skaitā datortomogrāfijas un plaušu rentgenus, laboratoriskos datus. Dežūras nodošana ir ļoti svarīga dienas sastāvdaļa, jo tajā iezīmējam dienas izmeklējumu un ārstēšanas plānu.” Analīzes parasti ņem četros piecos no rīta, tāpēc no rīta pieejami jaunākie dati: “Tur nav tikai pilna asins aina, bet arī asins gāzu analīze, asins bioķīmija, koagulogramma, mikrobioloģiskie dati. Pacientiem var veidoties trombozes, tāpēc dodam asinis šķidrinošas vielas, un vienmēr jāpārbauda, kāda ir situācija ar asins recēšanu – lai nenonāk otrā grāvī un cilvēks nenoasiņo. Mēs nedrīkstam nodarīt pacientam pāri.”

Plaušu rentgens sagādā uzskatāmākos pierādījumus, kā Covid-19 ietekmē cilvēku veselību. “Veselas plaušas ir tumšas, jo ir pilnas ar gaisu. Covid-19 slimnieku plaušas ir gaišas, tās ir bojātas un satur daudz mazāk gaisa. Vai šie bojājumi ir neatgriezeniski? Kādas būs paliekošas sekas? To pasaulē īsti vēl nezina, to varam tikai nojaust. Tagad varu teikt tikai to, ka plaušu bojājumi ir nopietni. Var veidoties dažādas komplikācijas, tādas kā pneimomediastinums, destrukcijas dobumi – un, ja plauša plīst, tad krūškurvis piepildās ar gaisu. Dažiem pacientiem gaiss izlaužas zemādā, un āda it kā gurkst,” Oļegs biedē.

Viņš atzīst, ka rutīnu nepazīst, gadās arī tādas darbadienas, kad jālido Nacionālo bruņoto spēku helikopterā, lai nogādātu slimnīcā kādu pacientu, kuru vest neatliekamās palīdzības mašīnā ir pārāk bīstami: “No jebkuras Latvijas puses stundas laikā varam slimnieku nogādāt Rīgā. Vienīgi gaisā nevaram veikt reālas manipulācijas, tur ir liels troksnis un vibrācija. Daudzas reizes esam nocēluši cilvēkus no kuģa, reiz jūrā bija tik augsti viļņi, ka situācija atgādināja “Discovery” kanālā redzēto...”

Ārstiem ikdienā jāpieņem nopietni lēmumi, ko pēc tam ilgi nevar aizmirst: “Pēc kādas dzimšanas dienas ballītes mašīnā bija salīduši 12 cilvēki – arī bērni un grūtniece. Toreiz lokālās slimnīcas uzņemšanas nodaļā izskatījās kā karalaukā – cietušie bija salikti rindā, un mums bija jāpieņem lēmums, kuru glābsim pirmo. Jā, tādas situācijas gadās, bet tāds ir mūsu darbs.”

No masiera līdz klīnikas vadītājam

Skolas gados Oļegam bija vairākas idejas, ko darīt nākotnē. Kaimiņos dzīvoja klasesbiedrs, kura vecāki bija ārsti, un viņš pārliecināja, ka abi varētu kļūt par feldšeriem: “Toreiz feldšeris bija neatkarīga ārstniecības persona, kas varēja strādāt gan ātrajā palīdzībā, gan ambulatorajos punktos, feldšeris bija tiesīgs izrakstīt receptes un uzstādīt diagnozes. Turklāt bija jāmācās tikai divarpus gadi!” Oļegs ieguva diplomu ar izcilību, un profesors Indulis Purviņš, kurš mācīja farmakoloģiju, mudināja viņu obligāti studēt Latvijas Medicīnas akadēmijā un kļūt par ārstu: “Man tādu domu pat nebija, bet arī māte teica, ka bez augstākās izglītības palikt nedrīkst.”

Feldšera studiju laikā Oļegs bija apguvis arī masiera arodu, un pāris mēnešus līdz iestāšanās brīdim augstskolā viņš pastrādāja dzimtajos Preiļos: “Kā feldšeris strādāju ātrajā palīdzībā, bet poliklīnikā pieņēmu kā masieris. Kad studēju akadēmijā, otrajā kursā sāku strādāt ātrajā palīdzībā kā feldšeris, pēc tam kā feldšeris reanimācijas brigādē un vēl trīs gadus nostrādāju bērnu reanimācijā. Rezidentūrā izvēlējos anestezioloģiju-reanimatoloģiju, kur mani noskatīja daktere Vija Cera – viņa toreiz bija Toksikoloģijas centra vadītāja klīniskajā slimnīcā “Gaiļezers.” Viņa mani pārliecināja un ievilināja pie sevis – strādāju kā ārsts anesteziologs-reanimatologs un toksikologs intensīvajā terapijā.”

Pēc rezidentūras Oļegs kādu brīdi strādāja Katastrofu medicīnas centrā, kā arī četrus mēnešus stažējās Jeila universitātē ASV pie profesora Kristapa Kegi. Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas stacionārā “Gaiļezers” veica reorganizāciju un uz Toksikoloģijas centra bāzes izveidoja Toksikoloģijas un sepses klīniku, par kuras vadītāju pirms 11 gadiem kļuva Oļegs Šuba.

“Bieži atceros, ka rezidentūras laikā, strādājot dakteres Ceras paspārnē, teicu, ka esmu ļoti aizņemts. Viņa man atbildēja – tik brīvs kā šobrīd tu nekad vairs nebūsi. Un tā tiešām ir – ar katru gadu kļūstu arvien aizņemtāks.” Tāpēc brīvo laiku viņš cenšas pavadīt ar ģimeni – sievu, trīs dēliem un pelēko kaķi Nio. “Agrāk man pat bija laiks makšķerēšanai, lielākā līdaka, ko esmu izvilcis, bija sešus kilogramus smaga! Arī samus esmu ķēris. Visu nakti sēdēt Daugavas vidū, kad pūš auksts vējš, ir vesels piedzīvojums!”

Oļega dzīvesbiedre Kristīne arī ir ārste – viņa Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādā par pediatri un bērnu gastroenteroloģi, tāpēc labi saprot izaicinājumus vīra darbā: “Kad abi pabeidzām studijas, sēdējām un spriedām, kurš no mums ies medicīnā, bet kurš pelnīs naudu. Tā kā jau strādāju ātrajā palīdzībā un biju saskāries ar reanimatoloģiju, sieva devās strādāt uz farmācijas uzņēmumu, vēlāk viņa pievērsās pētniecībai. Tomēr visu laiku viņa teica, ka grib būt īsts ārsts, tāpēc iestājās rezidentūrā un, pabeidzot to, kļuva par pediatri un gastroenteroloģi.”

Vēl nav zināms, vai kāds no Oļega dēliem strādās medicīnā: “Vecākajam ir 14, bet jaunākajam seši gadi, viņi ir pārāk mazi, lai redzētu manas nodaļas darbu. Vecākais iecerējis strādāt IT jomā un mērķtiecīgi uz to iet. Redzēsim, kādu nākotni izvēlēsies pārējie.”

Oļega ieguldījums medicīnā nepalika bez ievērības, un Latvijas Ārstu biedrības goda zīmi “Tempus Hominis” viņam pasniedza profesors Viesturs Boka: “Pirms 11 gadiem viņš bija Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs, un iecelt mani par Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītāju bija viņa lēmums. Tāpēc saņemt šo balvu no viņa rokām bija īpašs gods.” Šobrīd balva atrodas plauktā Oļega kabinetā, un turpat līdzās ir Raimonda Vējoņa pateicības raksts – viņš reiz bija Oļega pacients. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā Oļegs 2019. gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Šo apbalvojumu gan viņa kabinetā neatrast – ordenis atrodas mājās.

Viņš atzīst, ka šis gads bijis ārkārtīgi saspringts, daudz laika veltīts skaidrojošajam darbam, lai kliedētu viltus ziņu ietekmi: “Stāstījām, ka Covid ir īsts, ka mediķi smagi strādā. Nācās skaidrot, ka tie nav izdomājumi, bet skarba realitāte, tāpēc emocijas bija sakāpinātas. Mēs katru dienu atkārtojām vienu un to pašu stāstu, bet daļu diemžēl pārliecināt tā arī nespējām. Tomēr skumt nav laika, mums ir jāglābj cilvēki.”

Raksta autore: Andra Čudare

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada jūlija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!