Normunds Sūna, Inga Sūna: Alkohola abstinences sindroms
Diskutēt par alkohola pārmērīgas lietošanas “smagākajām” komplikācijām neirologiem liekas tikpat savādi, cik savāda šobrīd ir alkohola atkarības visvairāk skarto cilvēku aprūpe Latvijā kopumā. Nav noliedzams, ka alkohola atkarīgu cilvēku ārstēšana pēdējos gados ir ievērojami uzlabojusies. Ir pieejamas Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas par alkohola lietošanas riska mazināšanu, atkarīgu personu ārstēšanu, kā arī narkologu izstrādātas dažādas rekomendācijas un algoritmi, kā veikt aprūpi alkohola radīto komplikāciju gadījumā. Narkologs ir tiešas pieejas speciālists, ir arī alkoholisma ārstēšanas programmas, turklāt psihiatriskā palīdzība kopumā ir valsts apmaksāta. Izklausās lieliski, bet mums kā neirologiem iepriekšminētie pasākumi īpašas korekcijas ikdienā nav ieviesuši – joprojām ievērojams skaits alkohola atkarīgo personu pārvar visus narkologu uzliktos šķēršļus un algoritmu līkločus un savu ieilgušo dzeršanas epizodi pabeidz neiroloģijas nodaļā. Kāpēc neiroloģijas, bet ne narkoloģijas nodaļā? Grūti atbildēt, visticamāk, pastāvošā kārtība ir sekas ne līdz galam sakārtotai sistēmai, neizprastai situācijai, dzīvām tradīcijām un, iespējams, pastāvošai stigmatizācijai pret alkohola lietošanas problēmu kā tādu no mediķu puses.
Cik nopietna tad ir alkohola lietošanas smagāko seku problēma neiroloģijas klīnikā? Uz jautājumu var atbildēt, nosaucot objektīvu informāciju. Apkopojot datus par 8,5 gadu laikā neiroloģijas nodaļā stacionētiem pacientiem, redzams, ka ar smagas gaitas alkohola atcelšanas sindromu tika ārstēti 525 pacienti, tātad ap 60 gadā, t. i., viens pacients nedēļā. Ņemot vērā vidējo slimošanas ilgumu, pa kādam pacientam nodaļā atrodas gandrīz visu laiku. Izpētot slimības prognozi, izrādījās, ka vidēji pēc septiņiem gadiem pēc stacionāra ārstēšanas miruši bija 36% cilvēku – vecuma grupā līdz 45 gadiem 21% un vecuma grupā virs 45 gadiem 48% pacientu. Dramatiskie statistikas dati kopumā saskan ar Pasaules Veselības organizācijas ziņoto, ka alkohola pārmērīga lietošana katru gadu izraisa trīs miljonus nāves gadījumu pasaulē, turklāt jauniem cilvēkiem vecumā no 20 līdz 39 gadiem 13,5% visu nāves gadījumu ik gadu ir saistīti tieši ar alkohola lietošanu.
Tuvojas Līgo svētki. Diemžēl, kā katru gadu, daļai cilvēku šie svētki ieilgst un beidzas ar alkohola abstinences jeb atcelšanas sindromu. Alkohola atcelšanas sindroms ir simptomu un pazīmju kopums, kas attīstās pēc pārmērīgas un ilgstošas alkohola lietošanas (būtībā tikai alkohola atkarīgiem indivīdiem), tipiski tas sākas 6–48 stundu laikā pēc pēdējās alkohola lietošanas. Abstinences sindroms parasti neattīstās pēc izolētas alkohola iedzeršanas epizodes cilvēkam bez alkohola lietošanas problēmām, jo epizodiska alkohola lietošana ir pārāk īslaicīga, lai izmainītu homeostāzi, t. i., izraisītu neiromediatoru disbalansu galvas smadzenēs. No patoģenēzes viedokļa alkohola abstinences sindroms ir diezgan vienkāršs. Smadzenēs ir divi neiromediatori, kam minētā sindroma attīstībā ir galvenā nozīme: uzbudinošais glutamāts un nomācošā gamma aminosviestskābe jeb GABA. Tie normālos apstākļos ir līdzsvarā. Etanols darbojas līdzīgi GABA, alkohola ilgstošas iedarbības rezultātā organisms sintezē mazāk GABA, iestājas jauns līdzsvars (homeostāze), kad alkohols kopā ar GABA ir līdzsvarā ar glutamātu. Strauji pārtraucot alkohola lietošanu, GABA ir par maz, lai tas būtu līdzsvarā ar glutamātu, tāpēc izpaužas glutamāta uzbudinošie efekti. Alkohola iedarbības rezultātā tiek pastiprināta vēl viena neiromediatora – dopamīna – aktivitāte, kas veicina halucināciju rašanos.
Vairums cilvēku, kuri alkoholu lietojuši ar “viduvēju centību”, izjutīs šo bioloģiski aktīvo vielu līdzsvara traucējumu izraisītus nekomplicētus simptomus, kas parasti ilgst 2–7 dienas un pāriet paši no sevis. Cilvēks izjutīs viegli pastiprinātu svīšanu, roku trīci, aizkaitināmību, bezmiegu, būs apetītes trūkums, slikta dūša, galvassāpes. Par adrenerģisko aktivitāti liecinās paātrināta sirdsdarbība un paaugstināts asinsspiediens. Apzinoties minētos simptomus, var pavērot svētdienu rītos notikumus veikalā pie kases – daži pilsoņi ar sārtāku sejas ādu, nemierīgi un viegli aizkaitināmi mēģina iepirkties pēc iespējas ātrāk. Tautā dēvētā “salāpīšanās” atkal atjaunos līdzsvaru starp glutamātu un “mākslīgo GABA” un nepatīkamie simptomi būs pārgājuši. Diemžēl simptomu mazināšana ar papildu alkoholu arvien vairāk samazina dabīgā GABA koncentrāciju, bet alkohola lietošana kādā brīdī būs jāpārtrauc. Vienam tas var notikt apstākļu sagadīšanās dēļ, piemēram, jāiet uz darbu, citam – kādu veselības apstākļu dēļ, bet visbiežāk vienkārši ir beidzies alkohols.
Aptuveni 20% gadījumu alkohola abstinences sindroms norit smagi. Iepriekš aprakstītie simptomi pacientam ir vairāk izteikti, vēro nemieru, uzbudinājumu un alkohola abstinences sindromam raksturīgo alkohola halucinozi. Halucinoze ir agrīna alkohola atcelšanas sindroma pazīme, parasti attīstās 12–24 stundu laikā pēc alkohola lietošanas pārtraukšanas un lielākoties beidzas līdz 48 stundu laikā pēc alkohola lietošanas, retos gadījumos var turpināties nedēļu vai ilgāk. Raksturīga pazīme – cilvēkam ir netraucēta orientācija laikā un telpā, un viņš izjūt vizuālas, skaņu un taktilas halucinācijas. Tautā runā par “baltajām pelītēm”, kuras pacienti tiešām pa palātu mēģina noķert. Praksē gan šādus pacientus esam iemācījušies atpazīt agrīnāk. Var vērot, ka cilvēks, kurš nesen iestājies palātā, sāk kaut ko meklēt savās mantās, pārkārto somu, kaut kur gatavojas iet. Jautājot, vai kas noticis, tiek saņemta noraidoša atbilde, bet šis ir īstais brīdis jautāt, vai gadījumā nav redzējis kādu dzīvnieku palātā. Tā kā dzīvnieki cilvēkiem parasti patīk, tad runāšana par kaķiem un zaķiem atraisa emocijas. Palūdzot paskatīties, vai gadījumā kaut kur kāds neslēpjas, pacients pamana, ka zem blakus gultas kaut kas aizskrēja vai noslēpās. To, ka pa sienām rāpo mušas un citi insekti, var uzzināt ļoti bieži. Šādos gadījumos nozīmējam profilaktisku delīrija terapiju, pretējā gadījumā medicīnas personāls pavadīs nakti, cīnoties ar pacieta vēl spilgtākiem pārdzīvojumiem un agresiju. Iepriekšējas agresijas epizodes, kas saistāmas ar alkohola pārmērīgu lietošanu, parasti pacients rūpīgi slēpj, lai gan statistiskie dati liecina, ka tādas visticamāk ir bijušas.
Otrs smagi noritoša alkohola abstinences sindroma agrīns simptoms ir alkohola atcelšanas lēkmes, kas bieži sākas vēl pirms halucināciju novērošanas, tipiski 6–48 stundu laikā pēc pēdējās alkohola lietošanas, un gandrīz nekad starplaiks starp pirmo un pēdējo lēkmi nav ilgāks par sešām stundām. Alkohola atcelšanas lēkmes nav epilepsijas lēkmes, tām nav nekāda sakara ar neiroloģisku slimību epilepsiju, bet šī fakta nezināšana no medicīnas profesionāļu puses, visticamāk, ir radījusi situāciju, ka pacienti tiek stacionēti neiroloģijas nodaļā. Jāuzsver, ka alkohola atcelšanas lēkmes ir viena no komplicēta alkohola atcelšanas sindroma pazīmēm, kurš savukārt ir saistīts ar palielinātas mirstības risku. Tātad neiroloģijas nodaļā nonāk augsta riska pacienti pēc krampju lēkmēm. Lēkmes, kā zināms, var atkārtoties relatīvi īsu brīdi, pacients saņem ārstēšanu, kas mazina nepatīkamos abstinences simptomus, bet grūtākie brīži daļai pacientu vēl ir priekšā.
Pēc 48 stundām kopš alkohola lietošanas pārtraukšanas iestājas vēlīns alkohola atcelšanas sindroms, kura tipiska pazīme ir delīrijs. Medicīnā to apzīmē ar terminu delirium tremens. Kopumā delīrijs rodas 5–10% pacientu ar alkohola atcelšanas sindromu, bet, kā izklāstīts iepriekš, atcelšanas lēkmes jau ir smagi noritoša sindroma pazīme, un šādā gadījumā 30% pacientu rodas delīrijs. Delirium tremens ir alkohola atcelšanas sindroma vissmagākā izpausme. Ja pacients neārstējas, 15% iestājas nāve, savukārt, ja tiek ārstēts, mirstība ir 1–5% gadījumu. Tā kā organisms alkohola iztrūkuma apstākļos nespēj strauji atjaunot neiromediatoru līdzsvaru smadzenēs, arvien izteiktāki kļūst glutamāta un dopamīna izraisītie efekti. Vēl vairāk pasliktinās autonomās disfunkcijas simptomi – pacients ir nosvīdis, viņam novēro ātru sirdsdarbību, trauksmi, uzbudinājumu, trīci, cilvēkam aptumšojas apziņa, viņš kļūst dezorientēts un piedzīvo halucinācijas un ar tām saistītos pārdzīvojumus. Iznākumā pacients kļūst agresīvs, gūst traumas un izrāda agresiju pret personālu un apkārtējiem. Turklāt pacientam var būt sirds ritma traucējumi, miokarda infarkts un iestāties nāve.
Tā kā apzināmies augsto delīrija risku nodaļā stacionētiem pacientiem, nodrošinām profilaktisku terapiju, lai delīrijs nerastos. Tomēr šāda terapija ne vienmēr ir efektīva. Ļoti izteiktu simptomu gadījumā pacients nonāk intensīvās terapijas nodaļā, pacientus ar vieglākiem simptomiem pārved atbilstoši profilam uz psihiatrijas slimnīcu, bet pārsvarā mēģinām izārstēt paši. Neiroloģijas nodaļa nav slēgta tipa nodaļa, tāpēc daļa pacientu aizmūk, par to tiek ziņots policijai.
Alkohola atcelšanas sindromam ir vēl viena negatīva pazīme – neiromediatoru līdzsvara pārmērīgu izmaiņu dēļ tas pats par sevi izraisa nervu šūnu bojāeju un deģenerāciju, pastāv “apburtā loka” mehānisms, kad abstinences sindroms pasliktina katru nākamo alkohola atcelšanas epizožu smagumu un komplikāciju risku.
Pēc ārstēšanās neiroloģijas nodaļā pacients dodas mājās un vai nu pierakstās pie narkologa uz vizīti, vai arī izmanto tautas metodes alkohola abstinences sindroma atlikušo simptomu korekcijai ar ātru iztrūkstošā GABA līmeņa atjaunošanu. Pacientu nokļūšana narkoloģijas nodaļā uzreiz pēc komplicēta alkohola abstinences sindroma simptomu izārstēšanas varētu ļaut pacientam uzreiz iesaistīties alkoholisma ārstēšanas programmā un novērst turpmākas ar alkohola lietošanu saistītas problēmas. Realitātē diemžēl pat pēc alkohola abstinences sindroma smagākajām izpausmēm pacienti no vispārēja profila stacionāra narkoloģiska profila nodaļā nokļūst visai kūtri.
Alkohola atkarīgu personu ārstēšanas iespējas Latvijā kopumā ir labas. Tomēr būtu jāorganizē, lai alkohola abstinences sindroma smagāk skartie pacienti nokļūtu pie narkologa savlaicīgi, lai uzsāktu atkarības ārstēšanu tās agrīnā stadijā. Tas uzlabotu iespēju, ka pacients neturpinās lietot alkoholu. Ģimenes locekļiem, kuri savam radiniekam novēro alkohola abstinences sindroma pazīmes vai arī apstiprina, ka alkohols tiek lietots daudzas dienas pēc kārtas, būtu jāapzinās, ka minētais liecina par alkohola atkarību vai vismaz par veselībai kaitējošu alkohola lietošanu. Alkohola atkarība ir slimība, tā ir risināma ar narkologa palīdzību, tāpēc nosodījuma vietā būtu jāsniedz atbalsts un jāmotivē pacients ārstēties.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada jūnija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
