No riteņkrēsla līdz slaloma trasei
Pēc profesijas esmu fizioterapeite. Fizioterapija – tāda, kādu mēs to pazīstam šodien Latvijā, – patiesībā, pieejama ir tikai nedaudz vairāk nekā 20 gadus. Nevar teikt, ka pirms tam ārstēšanā netika izmantotas dažādas fizioterapijas metodes un tehnoloģijas. Bija fizikālās terapijas māsas, kas veica dažādas elektroprocedūras un siltumprocedūras, bija masieri, bija mehanoterapija, bija ārstnieciskās fizkultūras metodisti, tomēr par fizioterapiju šodienas izpratnē nevienu no šīm metodēm saukt īsti nevar. Pirmais izlaidums RSU Rehabilitācijas fakultātē, kura sagatavo fizioterapeitus, bija 1997. gadā. Toreiz mums, beidzējiem, nebija viegli pārliecināt ne ārstus, ne pacientus, ka metodes, ko lieto fizioterapeiti, ir efektīvas un vitāli nepieciešamas daudzu slimību ārstēšanā. Priekšstati par to, ko īsti dara fizioterapeiti, lielākoties aprobežojās ar viedokli – nodarbojas ar ārstniecisko vingrošanu. Atceros laikus, kad fizioterapeitus stacionāra nodaļā pacienti sauca par “vingrošanas māsiņām”, tuvinieki sašutumā dzina prom no sirdzēja gultas, jo “kaut kādi trakie” atnākuši vingrināt tik smagu slimnieku – viņu tuvinieku, bet ārsti ar skepsi jautāja – ko tad jūs tur ar vingrinājumiem varat izdarīt, ja zāles nepalīdz... Šodien gan ārsti, gan pacienti zina, ka fizioterapeita izmantoto metožu klāsts pacientu ārstēšanā ir gana iespaidīgs gan satura, gan efektivitātes ziņā un fizioterapeiti ir vieni no pieprasītākajiem speciālistiem ne tikai rehabilitācijas centros, bet arī stacionāros (visu profilu nodaļās), ambulatorajās praksēs, sporta centros, lielajā sportā, skolās, bērnudārzos un pat pašvaldībās. Šajos 20 gados fizioterapija kā atsevišķa disciplīna ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu gan slimību ārstēšanā, gan profilaksē.
Metodes un tehnoloģijas, ko lieto fizioterapeits, tiek apgūtas Rīgas Stradiņa universitātē, nevis māsu skolā vai Fizkultūras institūta sporta skolotāju nodaļā. Profesionālo grādu fizioterapeits var iegūt četru gadu laikā. Pēc tam divi gadi jānostrādā savā specialitātē pieredzējuša kolēģa uzraudzībā, lai iegūtu sertifikātu un tiesības praktizēt patstāvīgi. Parasti šajā laikā fizioterapeits arī izvēlas konkrētu specializāciju – pediatrijā, neiroloģijā, traumatoloģijā vai citā nozarē –, jo, lai arī fizioterapeiti netiek īpaši iedalīti noteiktās specializācijā, pieredze, kas nepieciešama, strādājot ar noteikta profila pacientiem, ir jāiegūst šaurākā papildizglītībā. Tātad kopā fizioterapeitam minimālais apmācību ilgums ir seši gadi. Sertificēti fizioterapeiti var iestāties maģistrantūrā un turpināt akadēmisko izglītību līdz pat doktora grāda iegūšanai.
Fizioterapijas pamatmetode ir kinezioloģija. Galvenais faktors, ko fizioterapeits lieto pacientu ārstēšanā, ir kustība, kura pielāgota un mērķēta tieši uz problēmu. Tā nav vienkārši izkustēšanās vai vingrošana. Fizioterapeits ar noteiktiem vingrojumiem noteiktās pozās un tempā, izmantojot smaguma spēku vai izslēdzot gravitācijas ietekmi uz kustību, arī ar dažādām papildu tehnikām – izmantojot pretestību, inerci, refleksus un pat dažādas elpošanas tehnikas, spēj precīzi sasniegt ārstēšanā izvirzītos mērķus – mazināt sāpes, atjaunot locītavu kustības, muskuļu garumu, spēku, tonusu, ķermeņa un locītavu stabilitāti, uzlabot vielmaiņas procesus audos, atjaunot zaudēto ķermeņa funkciju un nostiprināt ārstēšanas rezultātus. Ir virkne slimību, kas spēcīgi ietekmē pacienta funkcionālās spējas, un vienīgā ārstēšana faktiski ir fizioterapija. Diemžēl nav tablešu, kuras iedzerot pēc ģipša noņemšanas sāks kustēties kāja, pēc amputētas plaukstas piešūšanas kvalitatīvi sāks darboties pirksti, pēc smaga insulta atjaunosies gaita vai iztaisnosies asimetriska mugura. Daudzos gadījumos kustība ir veselības maize – endokrīnās slimības, sirds un asinsvadu slimības un pat depresija vairs netiek ārstētas ar medikamentiem vien, bet pielāgojot un nodrošinot pacientiem noteiktus kustību režīmus.
Lai arī pamatmetode fizioterapijā vienmēr būs kustības, fizioterapeitu tehnoloģiju klāstā ir fizikālās terapijas procedūras, siltuma un aukstuma terapija, masāžas tehnikas, manuālās terapijas elementi, stiepšana, mehanoterapija, kā arī šauri specifiskas, speciāli apgūstamas metodes, piemēram, Bobata terapija, neirodinamiskās metodes, Voita terapija, pilates, joga, teipošana, slinga jeb saišu terapija un citas.
Lielākoties fizioterapeits ir starpdisciplināras komandas cilvēks un ciešā sadarbībā ar pacientu, viņa tuviniekiem, ārstējošo ārstu un citiem speciālistiem veic pacienta ārstēšanu vai rehabilitāciju, izmantojot fizioterapijas metodes. Tomēr fizioterapija arī kā monopakalpojums ir efektīva daudzu muguras problēmu, locītavu traumu un problēmu ārstēšanā un slimību profilaksē. Daudzviet pasaulē fizioterapeits ir rutīnas speciālists (tāpat kā savs zobārsts, ginekologs vai ģimenes ārsts), kuru pacients regulāri apmeklē, lai novērstu kustību un balsta aparāta problēmas, muguras sāpes, nelielas sporta traumas vai vienkārši uzturētu veselību.
Fizioterapeitus var satikt gan stacionāra intensīvās terapijas nodaļā, gan nodaļās. Pat ja pacients ir smagā stāvoklī, jau slimības agrīnajā fāzē ārstēšanas procesā iesaistās fizioterapeiti. Galvenie uzdevumi ir komplikāciju profilakse, maksimāla dažādu funkciju saglabāšana un pacienta sagatavošana agrīnai aktivizēšanai, tikko tā ir iespējama. Gulošiem pacientiem fizioterapeits uzrauga pozicionēšanas procesu, pielāgo pozicionēšanas pozas, piedalās pacienta ikdienas aktivitāšu veikšanā, nodrošina plaušu drenāžu un mikrocirkulāciju perifērajos audos. Svarīgs uzdevums ir kontraktūru jeb nekustīgu locītavu veidošanās profilakse, ko fizioterapeits nodrošina, pasīvi izkustinot locītavas arī pacientiem, kas paši aktīvas kustības veikt nespēj. Ļoti būtiska loma fizioterapeitam ir pacienta vertikalizācijas procesā, kas pēc ilgstošas gulēšanas var radīt dažāda veida riskus un komplikācijas. Fizioterapeits stacionārā veic arī piederīgo apmācību un ir viens no galvenajiem speciālistiem, kas palīdz rast motivāciju pacientam cīnīties par savu veselību un funkcionālajām spējām arī pēc smagām traumām un slimībām, kas bieži vien nozīmē paliekošu fizisku defektu – nespēju staigāt vai veikt pašaprūpi. Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" jūlija numurā!
