No psihiatra nav jābaidās

Šoreiz par pirmā žurnāla raksta varoni esam izraudzījuši profesoru ELMĀRU RANCĀNU – RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītāju, ārstu psihiatru otrajā paaudzē. Šogad septembrī apritēja 20 gadi, kopš ārsts praktizē izvēlētajā specialitātē, un viņš atzīst: “Šo gadu laikā ne mirkli neesmu nožēlojis savu izvēli – esmu priecīgs, jo daru to, kas man patīk, un ceru, ka arī pacienti novērtē manus centienus palīdzēt.”

Psihiatrs otrajā paaudzē

“Mana mamma Regīna Rancāne ir bijusi ilggadēja Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra 2. nodaļas vadītāja, un tieši viņa jau bērnībā mani neviļus iepazīstināja ar šo nozari – līdzīgi kā citi dakteru bērni es tiku ņemts līdzi uz darbu un uzaugu mammas nodaļā. Šo vidi ātri pieņēmu kā savu,” profesors atminas savu pirmo saikni ar pašreizējo specialitāti, atzīstot, ka pārliecība kļūt par ārstu bijusi jau kopš mazotnes. “Augstskolas laikā bija divas nozares, kuras mani saistīja visvairāk: psihiatrija un kardioloģija. Studiju noslēgumā bija iespēja trīs mēnešus pavadīt vienā no izcilākajām kardioloģijas klīnikām Karolinskas institūtā Zviedrijā, tomēr, atrodoties tur, mana interese par psihiatriju nerimās, tāpēc prakses laikā aizgāju iepazīties arī ar institūta psihiatrijas katedru. Viņu veiktā zinātniskā izpēte par smadzeņu darbības traucējumiem šķita tik fascinējoša un interesanta, ka redzētais kļuva par pagrieziena punktu specialitātes izvēlē.”

Profesors Rancāns praktizēšanu klīnikā apvieno ar mācībspēka pienākumiem universitātē un uzsver, ka tieši saskarsme ar studentiem un rezidentiem ir tā, kas pozitīvi uzlādē un palīdz smelties enerģiju darbam ar pacientiem. Lai spētu mācīt citus, ir nepagurstoši jāmācās arī pašam, kas nozīmē izglītību mūža garumā, sekojot līdzi pasaules vēsmām, apmeklējot starptautiskus kongresus, kā arī darbojoties zinātnē “Tas viss padara dzīvi interesantāku un krāsaināku, turklāt – jo pats jūties labāk, jo vairāk spēj dot citiem cilvēkiem, īpaši pacientiem”.

Vai viegli būt psihiatram?

Strādājot psihiatra profesijā, daudz laika jāvelta cilvēkiem, spējot uzklausīt viņu problēmas, iejūtoties pacientu stāvoklī (vienlaikus liekot pacientam noprast, ka ārsts saprot, cik grūti viņam ir), taču ikkatra pacienta sāpi ārsts caur sevi neizlaiž – to fiziski nebūtu iespējams izturēt. Izejot no kabineta, ārsts domā un rūpējas par sevi, neaizmirstot tik būtiskas ikdienas sastāvdaļas kā atpūtu un apmierinātību ar dzīvi. “Lai to īstenotu, katrs atrod sev tīkamu veidu: vienam patīk lasīt grāmatas, cits dod priekšroku mūzikai un kino, bet vēl kāds izvēlas aktīvi sportot. Es cenšos visu minēto kombinēt un, protams, atrast laiku, ko pavadīt kopā ar bērniem, tādējādi uzturot sevī možu un dzīvespriecīgu garu,” stāsta Elmārs Rancāns.

Atbildot uz jautājumu, vai viegli strādāt par psihiatru, ārsts skaidro, ka šajā nozarē strādājošajam jāpiemīt zināmām dotībām un pat talantam, jo galvenais instruments, ar ko palīdzēt cilvēkam, ir saruna. Pirmkārt, jāspēj nodibināt kontaktu un sarunāties ar cilvēku no jebkura sabiedrības slāņa un ar jebkuru izglītību, cenšoties izzināt to, kas cilvēkam traucē.

Protams, psihiatram ir jābūt erudītai un izglītotai personībai. Ne velti pagājušā gadsimta sākumā psihiatriju uzskatīja par medicīnas aristokrātiju, jo par psihiatriem strādāja sabiedrības inteliģentākie cilvēki. Mūsdienu tehnoloģiju attīstības priekšā nozare šķietami nobāl, jo psihiatrijā nav smalku izmeklēšanas iekārtu, kas ļautu attīstīties tehniski; galvenais (kā pirms gadsimta, tā joprojām) psihiatrijā ir cilvēks – ārsts, kas spēj no pacienta izdibināt slimības simptomus, savā prātā tos sakārtot un saprast, par kādu slimību tie vēsta, kā arī visbeidzot pacientam saprotamā veidā par to pastāstīt un palīdzēt cilvēkam pieņemt viņa slimību.

Psihiatra rīcībā ir nodota unikālākā cilvēka organisma daļa – un viņš ar savām zināšanām un prasmēm var palīdzēt sakārtot notiekošo cilvēka galvā, prātā un smadzenēs.

Traucē aizspriedumi

Ārsts atzīst, ka cilvēki baidās jau no psihiatra vārda pieminēšanas vien, jo psihiski traucējumi vairākumam asociējas ar ko smagu un neārstējamu.

“Visbiežāk vērsties pie psihiatra traucē aizspriedumi. Sabiedrība neinformētības dēļ psihiski slimu cilvēku uzskata par traku, nepilnvērtīgu, agresīvu, bīstamu un ar bažām raugās uz “tiem, kas ārstējas tur, Sarkandaugavā aiz lielā žoga”. Bet “tur” nokļūt var jebkurš no mums, jo no psihiatriskām slimībām nav pasargāts neviens. Un neviens pat nenojauš, ka, braucot sabiedriskajā transportā uz darbu, starp 30 cilvēkiem, kas tobrīd ir trolejbusā, vismaz 3–5 ir psihiski traucējumi. Viņi ir tādi paši līdzpilsoņi kā pārējie, taču iekšēji glabā kādu smagumu, sāpi, par ko kautrējas runāt.

Mūsdienu pētījumi ir pierādījuši, ka no psihiskiem traucējumiem dzīves laikā cieš katrs ceturtais planētas iedzīvotājs. Visbiežāk palīdzam tiem, kam ir slimības ar spilgtām izpausmēm, taču vēlos cilvēkus iedrošināt – arī tad, ja, teiksim, pēc kāda krasa notikuma dzīvē vairāku nedēļu laikā nav iespējams atgūt sirdsmieru, normāli gulēt vai strādāt, tā ir situācija, kad noderētu psihiatra konsultācija. Psihiatri sen vairs nekalpo par sabiedrības policistiem, bet gan strādā gluži tāpat kā jebkurš cits ārsts. Turklāt esam retā nozare, kas sniedz bezmaksas konsultācijas (arī ārstēšanās ir praktiski bezmaksas) – cilvēks var droši piezvanīt uz savai dzīvesvietai tuvāko ambulatorās palīdzības nodaļu un pierakstīties uz vizīti.”

Aplami domāt, ka mirklī, kad cilvēks saskaras ar psihiatru, tiek sabojāti dokumenti – šis stereotips ir vienīgi padomju laika mantojums, jo valstī mūsdienās nav likuma, kas, esot psihiatra uzskaitē, liegtu strādāt kādā profesijā vai kā citādi ierobežotu. Izņēmums ir tad, ja ierobežojumus nosaka profesijas nolikums (piemēram, ja cilvēks vēlas kļūt par pilotu, viņa veselības stāvokli izvērtē komisija, kuras sastāvā ir psihiatrs, kas dod vienīgi slēdzienu, to nepamatojot). Arī autovadītāja tiesības psihiatrs neatņem un nevienai institūcijai par cilvēka slimību neziņo. Balstoties uz psihiatrijas zelta likumu – konfidencialitāti –, viss, kas ticis pateikts psihiatra kabinetā, paliek šajās četrās sienās. Turklāt psihiatrijā ir pietiekami daudz slimību, kuras var izārstēt vai veiksmīgi apārstēt ar medikamentu palīdzību, ļaujot cilvēkam dzīvot normāli.

Intervijas turpinājumu ar profesoru Elmāru Rancānu lasiet žurnāla "ārsts.lv" jaunajā oktobra numurā!