No brīnuma 1958. gadā līdz realitātei mūsdienās sirds ritma traucējumu ārstēšanā

1958. gada rudenī 43 gadus veca zviedru vīra Arnes Larsona dzīve tuvojās beigām. Viņš cieta no sirds aritmijas, kas bija radusies pēc pārslimotas vīrusa infekcijas. Viņa sirds sita tikai 28 reizes minūtē, kad vesela sirds miera stāvoklī saraujas 50–90 reizes minūtē. Larsons nepārtraukti zaudēja samaņu un bija nepieciešams veikt atdzīvināšanu 20–30 reizes dienā. Šausminoši, bet nebija nekādu cerību ārstēšanai, jo nebija medikamentu, kas var pastāvīgi paātrināt sirdsdarbību. Bet viņa sieva Else Marija atteicās pieņemt vīra bēdīgo likteni. Viņa bija lasījusi avizē, ka Stokholmā Karolinskas slimnīcā kardiologs profesors Oke Senings kopā ar inženieri Rūni Elmkvistu izstrādā implantējamu sirds stimulatoru. Larsones kundze bija pārliecināta, ka tas ir glābiņš viņas vīram, par spīti tam, ka līdz tam mirklim zinātnieki bija eksperimentējuši tikai ar dzīvniekiem un nebija izgudrota cilvēka ķermenim atbilstoša iekārta. Pateicoties sievas pūliņiem, slepenā neatliekamā operācijā 1958. gada 8. oktobrī Arnem Larsonam tika implantēts pirmais sirds stimulators. Ārsts Rūne Elmkvists, pasaulē pirmā implantējamā sirds stimulatora izgudrotājs, bija inženieris kompānijā Elema-Schönander (vēlāk – Siemens-Elema) un bija agrāk strādājis par kardiologu.

Laika trūkuma dēļ viņš pārklāja pirmā stimulatora komponentus ar epoksīda sveķiem vienkāršā plastmasas traukā. Divi elektrodi, piestiprināti pie stimulatora, nodrošināja sirds muskuļa stimulāciju. Pirmās ierīces baterija kalpoja tikai pāris stundu un bija jāmaina. Mūsdienu stimulatori strādā vidēji 8–10 gadus.

Arne Larsons nodzīvoja līdz 86 gadiem – ilgāk, nekā ārsts, kas glāba viņa dzīvību. Larsona kungam dzīves laikā tika nomainīti 26 sirds stimulatori. Pateicoties nelielajām ierīcēm, viņš drīz varēja atgriezties aktīvā dzīvē un darīt lietas, kas viņam patika: braukt ar riteni, burāt, dejot un ceļot.

Kopš 1958. gada stimulatoru ražošanas attīstība ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, gandrīz vai lēkšiem. 1980. gadā sekoja pirmā defibrilatora (ierīce dzīvībai bīstamas ātras sirdsdarbības ārstēšanai) implantācija cilvēkam, kas tika veikta Džona Hopkinsa slimnīcā. Toreiz defibrilatora svars bija 225 g, un tam bija tikai defibrilācijas funkcija. Mūsdienu implantējamie kardioverteri defibrilatori ir daudz mazāka izmēra, mazākie sver pat tikai 73 gramus (Epic HF– SJM).

Sirds ritmu ārstējošās un novērojošās ierīces var iedalīt četrās pamatgrupās:

• elektrokardiostimulatori (EKS) ir nepieciešami pacientiem, ja savs sirds ritms ir pārāk lēns;
• sirds resinhronizācijas iekārtas (CRT) ir stimulatori, kuri palīdz ārstēt sirds mazspēju pacientiem, kam spēcīgākie sirds dobumi jeb kambari, kuriem jānodrošina sūkņa funkcija, nesaraujas vienlaikus;
• implantējami kardioverteri defibrilatori (ICD) ir stimulatori, kas var ārstēt gan lēnu sirds ritmu, gan arī novērst dzīvībai bīstamas aritmijas ar ātru stimulāciju vai defibrilatora izlādi jeb šoku;
• implantējami cilpas rakstītāji ir sirds ritmu novērojošas ierīces, lai diagnosticētu tādus sirds ritma traucējumus, kas izpaužas reti. Iespējams novērot sirds ritmu aptuveni trīs gadus ilgi.

Sirds stimulators ir neliela ierīce, ko implantē krūškurvja rajonā zem ādas vai muskuļa, lai kontrolētu nepareizu sirds ritmu. Stimulators izmanto elektriskus impulsus, lai liktu sirds dobumiem sarauties pareizajā laikā.

Sirds stimulatorus izmanto, lai ārstētu aritmijas jeb nepareizu sirds ritmu. Aritmijas laikā sirdsdarbība var būt par lēnu vai par ātru vai neritmiska. Pārāk ātru sirdsdarbību sauc par tahikardiju, bet pārāk lēnu – par bradikardiju.

Aritmijas laikā sirds funkcija pasliktinās, un tā nespēj sūknēt pietiekami daudz asiņu, lai nodrošinātu adekvātu ķermeņa asins apgādi. Sirds sūkņa funkcijas traucējumi izpaužas kā vājums, nogurums, elpas trūkums, tūskas, reiboņi vai reizēm pat ģīboņi. Dzīvībai bīstamu aritmiju gadījumā sirds sūkņa funkcija ir tik vāja, ka netiek nodrošināta asins plūsma dzīvībai svarīgiem orgāniem, un, laikus neārstētas, šādas aritmijas var izraisīt samaņas zudumu un pat nāvi.

Vairāk par sirds vadīšanas sistēmu, sirds ritma traucējumiem un to ārstēšanas iespējām lasiet žurnāla "ārsts.lv" oktobra numurā!