Nils Konstantionovs: Mobinga cēloņi, sekas un izpausmes: emocionālā vardarbība skolās
Latvijas skolās emocionālā vardarbība ir plaši izplatīta – to apliecina gan starptautiskie, gan vietējie pētījumi. Pētījumā, ko nesen veica ZZ Čempionāts kopā ar centru SKDS, teikts, ka vairāk nekā puse jeb 57% Latvijas skolēnu pēdējā gada laikā savā klasē saskārušies ar ņirgāšanos un izjutuši atstumtību. Tikmēr katrs trešais bērns (36%) saskāries ar klasesbiedru agresiju. Pētījumos arī secināts, ka emocionālā vardarbība negatīvi ietekmē bērnu un pusaudžu psihisko veselību, sekmes mācībās, karjeras un nākotnes izredzes. Tādēļ gan vecākiem un pedagogiem, gan veselības aprūpes speciālistiem jābūt īpaši uzmanīgiem, ja rodas aizdomas, ka bērns varētu būt cietis no emocionālās vardarbības.
Vardarbība skolā
Viena no vietām, kur bērni visbiežāk sastopas ar emocionālo vardarbību, ir skola. Bērnu savstarpējā vardarbība ir pēdējā laikā aizvien biežāk pētīts un diskutēts temats. Tas ir tādēļ, ka mēs aizvien labāk saprotam sekas, ko tā var atstāt uz bērna psihisko veselību, emocionālo pašsajūtu un nākotnes izredzēm. Runājot par vardarbību starp vienaudžiem bērnu vai pusaudžu grupās, ierasts lietot starptautisko terminoloģiju.
Bulijings (no angļu valodas vārda bully – pāridarītājs) apzīmē vairākkārtēju viena bērna varmācīgu uzvedību pret citiem. Šī uzvedība var būt fiziska – sišana, grūšana, speršana vai emocionāla – ņirgāšanās vai atstumšana. Savukārt mobings (no angļu valodas vārda mob – grupējums) ir pāridarīšana, kuru veic vairāki bērni. Klasisks mobinga piemērs ir, kad klasē vairāki bērni apsmej kādu citu bērnu. Tā kā bērni un pusaudži vardarbību pārsvarā veic kopā ar citiem vienaudžiem, tad visbiežāk dzird runājam tieši par mobingu.
Parasti mobings ir vardarbīga uzvedība, kas atkārtojas. Lai varētu runāt par mobingu, vardarbībai, pazemošanai vai ķircināšanai ir jābūt sistemātiskai, apzināti vērstai pret vienu konkrētu upuri. Tāpat arī mobings ir vardarbība, kas norisinās starp vienaudžiem. Trešā būtiskā iezīme – tajā ir nesamērīgs spēku sadalījums un tiek nodarītas ciešanas vājākajam. Nereti par vājāko kļūst vienaudzis, kurš ir kādā veidā atšķirīgs no pārējiem – pēc etniskās piederības, sociālā slāņa, seksualitātes izpausmēm vai kādiem trūkumiem. Strīdi un dažāda veida cīņas starp diviem klases līderiem var kļūt agresīvas vai pat reizēm vardarbīgas, taču abi dalībnieki ir līdzvērtīgi iesaistīti šajā uzvedībā. Tātad, ja novērojam bērnu rīcību, kas apzināti ir vērsta pret kādu citu, vājāku vai citādi pretoties nespējīgāku bērnu un kas turpina sagādāt šim bērnam ciešanas, tad mēs esam atpazinuši mobingu.
Dažādās mobinga sejas
Mobinga izpausmes var būt ļoti atšķirīgas. Pētījumi rāda, ka starp zēniem vairāk ir izplatīts tiešais mobings, kas izpaužas fiziskā agresijā, kamēr meitenes vairāk pazemo netieši, ignorējot vai izplatot negatīvas baumas par klasesbiedreni.
Mobingā ir arī dažādas lomas. Tās ir pāridarītājiem un upurim, kā arī malā stāvētājiem. Pētījumi rāda, ka malā stāvētājiem, kas ieņem aktīvu pozīciju un nosoda vardarbīgu rīcību, ir lielas iespējas mobingu pārtraukt. Vēl īpaši jāuzsver lomu kombinācija: upuris–pāridarītājs. Liela daļa (tā varētu būt vairāk nekā puse) bērnu, kas cietuši no mobinga, kādā brīdī paši ir bijuši pāridarītāji, un otrādi. Šī ir lielākā riska grupa, jo tieši bērniem, kas ir bijuši abās lomās, ir lielākie psihiskās veselības un citu iespējamo problēmu riski.
Kā rīkoties?
Pierādījumi liecina, ka mobings ir tik sarežģīta parādība, ka prasa iesaisti visos līmeņos – no klases audzinātāja un pašiem skolēniem līdz skolas vadībai un direktoram. Tas ir saprotams, jo bērnu uzvedība galvenokārt ir vides nosacīta. Ja pašreizējā vidē mobings ir kļuvis par parādību, kas tiek akceptēta vai vismaz pieciesta, tad ir nepieciešams mainīt visu skolas iekšējo noskaņu un gaisotni, lai panāktu paliekošas izmaiņas. Efektīvas intervences līdz šim ir izrādījušās tās, kuras spējušas iekļaut gan bērnus, gan viņu vecākus, gan pedagogus un skolas vadību. Par neefektīvām ir atzītas metodes, kas vērstas uz atsevišķiem skolēniem vai klasēm, vienlaikus neiedarbojoties uz skolas mikroklimatu kopumā.
Noslēgumā var secināt, ka emocionālā vardarbība skolās ir plaši izplatīta, turklāt Latvijā plašāk nekā citviet. Tā rada pierādītu apdraudējumu bērna veselīgai attīstībai, labsajūtai, psihiskajai veselībai un dzīves tālākajām prognozēm. Lai šādas situācijas veiksmīgi risinātu, ir nepieciešams pēc iespējas precīzāk diagnosticēt emocionālās vardarbības izpausmes – pēc formas, tipa, iesaistīto lomām. Jāatceras, ka nereti vienai personai mēdz būt dubultās lomas – gan upuris, gan pāridarītājs, tādēļ atbalsts un palīdzība var būt nepieciešama visiem iesaistītajiem. Izšķiroša var būt malā stāvētāju iesaiste, kas spēj mainīt bērnu attieksmi pret mobingu. Vislielākās izredzes mainīt situāciju ir, nevis cenšoties mainīt uzvedību atsevišķiem skolēniem vai klasei, bet radot atbilstošu mikroklimatu visā skolā, kas nosoda un nepieļauj emocionālo vardarbību. Tas ir iespējams, iesaistoties visiem – skolēniem, viņu vecākiem, pedagogiem, psihologam, sociālajam darbiniekam un skolas vadībai. Taču tur, kur tas nav iespējams, jebkāds atbalsts – arī neliela saruna vai norāde uz palīdzošiem interneta resursiem, var palīdzēt bērnam un viņa ģimenei rast cerību šajās nopietnajās grūtībās.
Nils Konstantinovs
Pusaudžu resursu centra klīniskais vadītājs,
bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālists
E-pasts: nils@pusaudzim.lv
Pusaudžu resursu centra tālrunis/WhatsApp: 29164747
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada aprīļa numurā!