Ņikita Bezborodovs: Tiku traucējumi un Tureta sindroms

Tiku (raustes) traucējumi, tajā skaitā Tureta sindroms, ir vieni no biežāk sastopamajiem neiropsihisko traucējumu veidiem bērnībā, kas lielai daļai pacientu var saglabāties arī pusaudžu un pieaugušo vecumā. Tiku traucējumi un Tureta sindroms pieder plašākai neirālās attīstības (neurodevelopmantal) traucējumu grupai un ir saistīti ar atipisku bērna centrālās nervu sistēmas attīstību un nobriešanu, ko nosaka sarežģīta mijiedarbība starp daudziem bioloģiskiem (tajā skaitā ģenētiskiem) un vides faktoriem. Tureta sindroms bērniem klīniski izpaužas ar kombinēto vokālo un daudzveidīgo motorisko rausti, kas ir hroniska un būtiski traucē bērna sociālajai funkcionēšanai un ierobežo viņa spējas veiksmīgi iekļauties izglītības sistēmā un citās vidēs. Nediagnosticēti un neārstēti tiku traucējumi saistīti ar būtiski paaugstinātu citu psihisko traucējumu (piemēram, emociju, mācīšanās un uzvedības traucējumu) attīstības risku un nelabvēlīgāku sociālu prognozi pusaudžu un pieaugušo vecumā. Tiku traucējumu ārstēšanā un rehabilitācijā pieejamas uz pierādījumiem balstītas, drošas un efektīvas psihosociālās un medikamentozās korekcijas metodes, kas var būtiski mazināt šo traucējumu simptomus un ar tiem saistītās funkcionēšanas grūtības un būtiski uzlabot pacienta psihosociālo prognozi.

Vispārējā informācija par tikiem. Kas ir tiki?

Tiki ir pēkšņas, ātras, atkārtotas, neritmiskas kustības vai vokalizācijas (izdvestas skaņas), kas stereotipi atkārtojas un ir ar mainīgu frekvenci, intensitāti un tiku veidu (simptomātisku izpausmi). Tiki lielākoties ir saistīti ar specifiskiem subjektīviem sensoriem fenomeniem, ko sauc par brīdinošu sajūtu vai auru (piemēram, iekšējā nemiera, spiediena, pieaugošas spriedzes sajūtu), kas rodas īsi pirms kustības vai vokalizācijas izdarīšanas, ir involuntāra (nepakļaujas gribas kontrolei) un rada pieaugošu, subjektīvu diskomforta sajūtu. Pati tiku kustība vai vokalizācija tiek izpildīta kā voluntāra atbilde involuntārai sajūtai. Pēc tika izpildīšanas ir momentāns atvieglojums un subjektīva diskomforta samazināšanās.  Bērns, kurš sasniedzis pietiekamu kognitīvu briedumu, ar gribas spēku uz brīdi var aizturēt tiku kustības vai skaņas izdarīšanu, līdz brīdim, kad kustība vai skaņa notiek ārpus apzinātās gribas kontroles iespējām (bet, – jo ilgāk tiki tiek aizturēti, jo vairāk pieaug subjektīvā diskomforta sajūta). Spēja apzināties un aprakstīt auru pieaug līdz ar bērna vecumu un kognitīvo nobriešanu – vidēji pēc aptuveni trim gadiem kopš pirmo tiku simptomu rašanās. Ņemot vērā, ka tiku kustības vai skaņas ir apzinātas, tās ievērojami samazinās vai pilnībā izzūd miega laikā.

Kādi ir tiku veidi?

Tiki var izpausties kā jebkura kustība vai skaņa, ko cilvēka ķermenis ir spējīgs veikt, un tos var iedalīt pēc veida, sarežģītības, rakstura, lokalizācijas, skaita, biežuma un ilguma.

Pēc veida izšķir motorus (kustību) tikus un vokālus jeb fonētiskus tikus (skaņas, zilbes un vārdi). Gan motorie, gan vokālie tiki pēc savas sarežģītības var būt vienkārši (iesaistīta tikai viena muskuļa grupa) un kompleksi (tika izdarīšanā  iesaistītas vairākas muskuļu grupas). Pēc rakstura tiki var būt kloniski (ilgst mazāk par 100 ms), distoniski vai toniski (ilgst vairāk par 300 ms). Atbilstoši etioloģijai tiki var būt primāri un sekundāri (kā sekas citiem veselības traucējumiem, piemēram, infekcijas slimībai). Pēc ilguma tiki var būt pārejoši (saglabājas mazāk par vienu gadu) un hroniski (saglabājas ilgāk par vienu gadu).

Cik izplatīti ir tiki?

Atsevišķas pārejošas tiku epizodes ir ļoti plaši sastopamas un dzīves laikā var skart līdz 15 % no vispārējās populācijas. Lielākoties tā ir īsa, pašlimitējoša parādība bērnībā, ko provocē vides stresori (piemēram, skolas gaitu uzsākšana) un kas neatstāj nekādas sekas cilvēka turpmākajā dzīvē. Hroniski tiki un Tureta sindroms, atbilstoši dažādu pētījumu datiem, skar no 0,3 līdz 1 % vispārējās populācijas. Hroniski tiki tipiski sākas bērna vai pusaudža vecumā (līdz 18 gadiem), un tiem ir viļņveidīga gaita ar relatīvām saasināšanās un uzlabošanās epizodēm. Tikus trīs – četras reizes biežāk novēro puišiem nekā meitenēm, bet pieaugušo vecumā dzimumu disproporcija ir mazāk izteikta.

Kāda ir tiku dabiskā norise?

Tipiskais hronisko tiku sākšanās vecums ir pieci līdz astoņi gadi (tomēr ap 40 % gadījumu pirmie simptomi rodas vēl agrākā vecumā), tiem ir viļnveidīga gaita un lielākajai daļai pacientu tie savu intensitātes maksimumu sasniedz 8 līdz 12 gadu vecumā. Tiku simptomātika lielākoties sākas ar vienkāršiem tikiem, kas laika gaitā var kļūt kompleksāki un progresēt rostrāli kaudālā virzienā (no galvas uz ekstremitātēm). Lielākoties motorie tiki rodas vienu – divus gadus agrāk par vokālajiem tikiem, tomēr dažkārt vokālie tiki var rasties pirmie. Tiku traucējumu dabiskā attīstība laikā ir salīdzinoši labvēlīga. Līdz ar pusaudžu vecumu tiku intensitāte lielākajai daļai (līdz pat 80 %) pacientu pakāpeniski samazinās, un ap 18 gadu vecumu  tiku intensitāte un biežums lielākoties ir tiktāl samazinājušies (ar viegli izteiktu tiku simptomiem), ka tie vairs būtiski neietekmē ikdienas dzīvi un pacientu funkcionēšanu. Tomēr nelielai daļai pacientu arī pieaugušo vecumā hroniskie tiki var saglabāties ar nemainīgu vai pieaugošu intensitāti un biežumu un var būt saistīti ar būtiskām ciešanām un funkcionēšanas grūtībām. Tiem pacientiem, kuriem pieaugušo vecumā tiki nav izzuduši, ir tendence uz stabilāku klīnisku ainu bez lielām svārstībām simptomu intensitātē.

Kā ārstē tikus?

Lielākajai daļai pacientu, kuriem ir tiki,  specifiska ārstēšana nebūs nepieciešama, ņemot vērā to pārejošo dabu. Specifiska ārstēšana būs nepieciešama tikai tādos gadījumos, kad tiku simptomi bērnam/pusaudzim izraisa būtiskas funkcionēšanas grūtības vai negatīvi ietekmē pacienta sociālo vai emocionālo dzīvi. Ja tiki neizraisa bērnam ievērojamas ciešanas un būtiski netraucē ikdienas aktivitātes, to ārstēšana aprobežojas ar izglītošanu un atbalsta sniegšanu pacientam un ģimenei. Ja tiki saistīti ar subjektīvu diskomfortu vai būtiski ietekmē bērna ikdienas funkcionēšanu, tos var ārstēt ar specifiskām nemedikamentozām vai medikamentozām metodēm. Nav nevienas ārstēšanas metodes, kas var izārstēt tikus, bet ir vairākas, kas var palīdzēt samazināt to simptomu intensitāti un izraisītās sekas. Lielākoties tiku ārstēšanu sāk ar nemedikamentozu intervenci, ko sauc par Visaptverošu biheiviorālu intervenci tikiem (Comprehensive Behavioral Intervention for Tics (CBIT)), un medikamentozo ārstēšanu uzsāk tikai gadījumā, ja nemedikamentozā terapija nav efektīva vai nav pieejama.

CBIT balstās uz izpratni par tikiem kā neiroloģiskiem simptomiem, kuru izteiktība atkarīga no vides ietekmēm, un kuru intensitāti pacients var iemācīties samazināt.

CBIT pamata komponentes

Funkcionālā intervence (angliski -  functional intervention)

Mērķis: mazināt “tiku trigeru” ietekmi un veidot “tiku neitrālo” vidi.

1. solis – identificēt ikdienas situācijas, kas pastiprina vai samazina tikus (ārējie faktori – citu cilvēku klātbūtne un viņu reakcijas, aktivitātes, vide; iekšējie faktori – nogurums, trauksme, koncentrācija, somatosensorās sajūtas aura). Sniegt pozitīvu vai negatīvu atgriezenisko saiti (apguves laikā).
2. solis – mainīt vidi, lai: samazinātu tiku trigerus un veidotu “tiku neitrālo” vidi (piemēram, mainīt apkārtējo reakciju uz tikiem; mainīt aktivitātes, lai samazinātu tiku saasināšanās iespējamību).

Apzināšanās treniņš (angliski - awareness training)

Mērķis: labāk apzināties tikus.

1. solis – ļoti smalki un precīzi aprakstīt tikus.
2. solis – trenēties atpazīt tikus un auru (piemēram, spēle “Noķer tiku”).

Konkurējošās atbildes treniņš (angliski - Competing response training)

Mērķis: iemācīties izpildīt konkurējošu darbību, sajūtot vēlmi izdarīt tiku.

1. solis – izveidot konkurējošās darbības (pretēja vai ar tiku nesavienojama kustība (“tiku bloks”), kas ir sociāli mazāk traucējoša un ko var noturēt īsu laiku (līdz vienai minūtei)).
2. solis – atbalstīt bērnu konkurējošās atbildes praktizēšanā (motivācija un sociāls atbalsts).

Jebkuras tiku ārstēšanas mērķis nav pilnīga tiku simptomu izzušana, bet simptomu intensitātes samazinājums līdz līmenim, kad tie vairs neizraisa diskomfortu un netraucē pacientam funkcionēt.

Ja pacientam ar tiku traucējumiem ir indikācijas terapijas uzsākšanai, bet CBIT nav pieejama vai, ja pacients un viņa vecāki dod priekšroku medikamentu terapijai, iespējams uzsākt tiku traucējumu simptomātisku medikamentozo terapiju. Vieglāk izteiktu tiku simptomu gadījumos ārstējošais ārsts var ieteikt fenibuta terapijas četru līdz astoņu nedēļu ilgu kursu, bet smagāk izteiktu un funkcionāli ierobežojošu tiku simptomu gadījumā vislielākās efektivitātes zinātniskie pierādījumi ir dopamīna bloķējošiem medikamentiem (piemēram, aripiprazolam, haloperidolam, risperidonam).

Uzsākot medikamentozo terapiju, to nepieciešams regulāri pārskatīt sadarbībā ar ārstējošo ārstu (bērnu psihiatru) un turpināt tikai tik ilgi, kamēr tiku simptomu saasinājuma dēļ pacientam saglabājas indikācijas tiku simptomātiskai ārstēšanai.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!