Nellija Kleinberga: Starp zāli un zvaigznēm

Mēs stāvam, ja tā var teikt, uz rudens sliekšņa. Šogad rudens ir īpašs - tāds, kam pietiek saules siltuma dzīves nosalušajiem, tāds, kam pietiek bagātības garā nabagajiem, tāds, kas negaidīto padara par patiesību..

Laiks, kurā es dzīvoju, ir neparedzamu iespēju un vispārdrošāko izaicinājumu laiks. Katra jauna vide un cilvēki, ar kuriem nonāku saskarsmē, ir kā jauns kurss dzīves augstskolā.

No kultūras darba organizatores, caur pašvaldības darba plānotājas un vadītājas, līdz 12.Saeimas deputātes pienākumiem, esmu atgriezusies pie sava patiesā dzīves uzdevuma – organizēt, vadīt un kalpot cilvēkiem. Un tieši no Saldus slimnīcas pirms 60 pavasariem ienācu pasaulē, lai  šodien atgrieztos pie savām saknēm un sākuma.

Stāvu sava darba lauka malā un vēroju, ko pieci rudeņi atnesuši manā dzīvē, vadot Saldus medicīnas centru (SMC). Nokļūšana šajā darbā un amatā bija ļoti interesanta norise. Es, kura jau no agras bērnības ir vairījusies no satikšanās ar cilvēkiem baltos halātos, tiku uzaicināta piedalīties konkursā par SMC valdes vadītājas amatu. Nu, nē !!! Vienmēr esmu bijusi paškritiska, lai pieņemtu kādus izaicinājumus. Arī šoreiz. Bet pamudinājumi no ārpuses nerimās. Manas bailes par zināšanu trūkumu medicīnā tika nomierinātas ar tekstu – Tev taču nebūs jāārstē, bet būs jāvada iestāde. Un es pieņēmu šo jauno dzīves pavērsienu.

Divus mēnešus, rītos braucot uz darbu, bet vakarā – dodoties mājup, uzdevu jautājumu: vai tiešām šī būs mana īstā vieta? Vai sapratīšu, ko darīt nozarē, par kuras lielajām problēmām esmu lasījusi preses virsrakstos? Un tad, kādā izšķirošā rīta stundā, atvērās mana kabineta durvis un kautrīga runātāja saka: “Pamēģiniet vēl vienu nedēļu. Neaizejiet.” Kā sarunājuši, - tajā dienā vēl viens uzrunātājs: “Beidziet baidīties! Sāciet strādāt! Ko jūs nesaprotat? Atveriet datoru un jautājiet!” Un es sāku.

Par sava darba galveno jēgu uzskatīju atbildes meklēšanu jautājumam: kā es vēlētos justies, apmeklējot šo iestādi? Tad, kā no pārpilnības raga, radās arī pārējie: kā iekļūt šajā ēkā, ja problēmas ar fizisku pārvietošanos ? Kā nodrošināt mūsdienīgu un ērtu klientu apkalpošanu? Kā radīt motivāciju darbiniekiem, lai viņi lepotos ar SMC? Jautājumu bija un joprojām ir tik daudzi, ka darbus varu droši saplānot tuvākajiem 20 gadiem. Bet pats galvenais – kuri cilvēki būs gatavi tos paveikt kopā ar mani? Šis ir vissvarīgākais uzdevums – izveidot savu komandu. Šodien varu pateikt paldies ikvienam kolēģim, kuri jau no pirmajām mana darba dienām, bija atsaucīgi un pretimnākoši, lai manai jaunajai karjerai būtu turpinājums pēc pirmā nostrādātā pusgada.

Līdzīgā situācijā nonācu 2022. gada vasaras nogalē, kad vienas diennakts laikā vajadzēja pārņemt Kuldīgas slimnīcas vadību. Situācija bija sarežģīta un nokaitēta, draudēja kolektīva darba apstādināšana. Tiku uzrunāta šo situāciju normalizēt. Piekritu šai “dubultdzīvei” uz vienu mēnesi, bet realitātē tas izvērtās par deviņus mēnešu garu dzīvi starp Saldu – Kuldīgu - Skrundu – Saldu. Arī Kuldīgā bija ļoti saprotoši un izpalīdzīgi mediķi, lai veidotu iestādi, ar kuru šodien lepojās daudzi. Uzrunāju un pieņēmu darbā slimnīcas galveno ārstu, kura vadības zināšanas un jaunības azarts deva ticību – slimnīcai būs labs stūrmanis. Līdzīgi kā Saldus medicīnas centrā, arī Kuldīgas slimnīcā mani urdīja jautājumi: kā es vēlos šeit saņemt pakalpojumu kā paciente, kādas “trīs labas lietas” atstāšu aiz sevis, kā apvienot vairāk nekā 300 darbiniekus kopīgiem, saprotamiem mērķiem? Maniem jautājumiem bija arī atbildes, kas “silda sirdi”, kad atceros šīs lietas: iekārtojām divas ģimeņu dzemdību palātas, izveidojām papildus darba vietu Rehabilitācijas nodaļas reģistratūrā, svinējām svētkus, aicinot kopā gan Saldus, gan Kuldīgas, gan Dienvidkurzemes novada mediķus, satikāmies ar Latvijas slimnīcu biedrības dalībniekiem. Lai nu kā, tika paaugstinātas arī darbinieku algas. Bet tas jau būtu cits stāsts.

Saldus medicīnas centrs izveidojās 2009. gadā, kad tika slēgta viena no labākajām  slimnīcām Kurzemē. Daudzi nespēja tam noticēt, ka tas varētu būt nopietni. Bet tā notika. Šodien, raugoties no gadu attāluma, jāteic, ka tas nav bijis gudrs un izsvērts lēmums. Slimnīcas nepieciešamību nosaka vairāki argumenti: ģeogrāfiskā atrašanās vieta pie maģistrāliem lielceļiem; novada iedzīvotāji ar augstāku iedzīvotāju ienākumu līmeni kā vidēji Kurzemē, pateicoties attīstītai ražošanai; gandrīz vienāds attālums starp reģionālām slimnīcām Liepājā, Ventspilī un universitātes slimnīcām  Rīgā. Tie ir tikai daži fakti, lai domātu, ka slimnīcai šeit noteikti  bija jāpaliek. Diemžēl politiski lēmumi bieži nemeklē faktus un argumentus, bet gan spēku un kādas grupas intereses. Bijušās slimnīcas personāls ir izklīdis pa visu valsti un tikai paši uzticīgākie palikuši, lai Saldus novada cilvēkiem kādi pakalpojumi tomēr būtu pieejami. Tā aizgājušas leģendas, bet palikusi vēsture. Šogad mēs tomēr atzīmēsim Saldus slimnīcas gadadienu. Neviens nevar apturēt sapņus, kas gadu no gada sitas pret stikla griestiem.

Šodienas veselības pakalpojumu pieejamību cenšamies nodrošināt ar sadarbības partneru atbalstu. Mēs varam būt gandarīti, ka SIA “Centrālā Laboratorija” bija ļoti atvērta ātrai un paplašinātai sadarbībai “COVID - 19” pandēmijas laikā. Analīžu ņemšanas punktu sagatavojām un atvērām 10 dienās. SIA “Vizuālā diagnostika” 2023. gada pavasarī  uzstādīja modernāko magnētiskās rezonanses iekārtu. Zinot, cik daudzi cilvēki psiholoģiski baidās no slēgtas vides izmeklējumiem, esam parūpējušies, lai  mūsu MR izmeklējumu telpā būtu logs. Iekārtu uzstādīšanas pārstāvis bija patīkami pārsteigts par šādu risinājumu. Šobrīd te pieejami gan rentgena, gan mamogrāfijas, gan datortomogrāfijas izmeklējumi. Cilvēki to ļoti novērtē un izmanto. Lai arī tie ir maksas pakalpojumi, vajadzība pēc izmeklējumiem tikai pieaug. Līdzīgi tas notiek arī medikamentu lietošanā. Mūsu telpu īrnieki “Mēness aptieka”, ļoti ātri reaģē uz pieprasījumiem. Situācijās, kad darbinieku trūkums jūtams ikvienā medicīnas specialitātē, esam pateicīgi sadarbībai ar SIA “Veselības centrs 4”, kuri organizē atsevišķu speciālistu pieņemšanas mūsu telpās. Labi kaimiņi mums dzīvo arī līdzās - vecās slimnīcas ēkas divos stāvos: Dienas centrs, BIOR laboratorija, Samariešu kustības atbalsta punkts, veselības un labsajūtas pakalpojumu sniedzēji. Daļu no mūsu iestādei piederošajām ēkām esam iznomājuši Saldus novada Sociālajam dienestam, Bāriņtiesai un Pašvaldības policijai. Lielākais ieguvums no kompaktās pakalpojumu saņemšanas vietas ir cilvēkiem, kuri apmeklē ģimenes ārstu privātprakses To mūsu telpās ir veselas septiņas. Man ir svarīgi, lai visi, kuri dzīvojam zem vien jumta, esam arī vienota saime. Palīdzības meklētājiem nav svarīgi, kurš kuram piederīgs vai pakļauts. Kad darba dienu pēcpusdienās sarūk apmeklētāju rindas, es bieži pastaigājos pa ēkas gaiteņiem, lai redzētu, kas uzlabojams, maināms. Vismazāk esmu traucējusi Neatliekamās Medicīniskās palīdzības dienesta posteņus. Arī viņi ir labi kaimiņi, kad jāsaņem ātra un profesionāla palīdzība.

Saldus medicīnas centrā palikusi aprūpes nodaļa ar 25 gultām. Ikdienas darba nodrošināšanai nepārtrauktā režīmā, lai saglabātu hronisko pacientu aprūpes profilu,   mums trūkst 3,5 ārstu - internistu slodzes. Spējam nodrošināt pacietu uzraudzību ar mediķu “mājas dežūrām”, bet tas neatbilst Ministru kabineta noteikumiem. Tā atkal ir dilemma starp reālo dzīvi un ierēdņu definētām prasībām. Kur lai atrodam tik ļoti, ļoti trūkstošos mediķus? Un būsim godīgi – vai visas citas reģionu slimnīcas to spēj? Es zinu, ka  - nē. Šķiet, ierēdņi redz tikai skaitļus un Ministru kabineta noteikumus. Bet, kur lai šodienas apstākļos paliek dzīvs cilvēks, kurš savu dzīvi izvēlējies dzīvot tālāk par novada centru, lielajām pilsētām un Rīgu? Kur viņam rast palīdzību, ja asinsspiediens “uzlēcis” vai sirds “saskrējusies”? Kurp lai viņš dodas pēc neveiksmīga kritiena vai ieilgušām galvas sāpēm?

Mūsu Steidzamās medicīniskās palīdzības punkts ir vieta pašu vienkāršāko funkciju veikšanai. Jaunie mediķi diez kā neizvēlās savu karjeru uzsākt šādās vietās. Un arī viņus var jau saprast. Jaunībai vajag dinamiku un ambiciozu ideju vietu realizāciju. Bieži dzirdot vārdus “cilvēks mums ir galvenais”, es skumji pasmaidu. Vai daudzi ir padomājuši, kā šim cilvēkam no attālākiem lauku pagastiem šodien atrast ceļu līdz Rīgas speciālistiem? Kā šim cilvēkam, kuram bieži trūkst naudas, lai par visu samaksātu, rast iespēju uzlabot veselību? Varbūt, kāds ir dzirdējis vēl spārnotāku salīdzinājumu: “cilvēks - centrā”. Teorētiski tas arī varētu būt, bet palūkojaties apkārt, kas noticis pēc pašvaldību teritoriālās reformās? Šķiet, ka tuvākie centri, līdz ar daudziem vienkāršiem pakalpojumiem, ātri vien pārbīdījušie uz daudz lielākiem un tālākiem punktiem. Autobusu pieturvietas aizaug. Skolas slēdz vai labākajā gadījumā tās kļūst par sociālās aprūpes centriem. Un pildās slimnieku skaits gan novadu slimnīcās, gan aprūpes  nodaļās.

Saldus medicīnas centrs bieži pieņēma pacientus no augstāka līmeņa slimnīcām, lai atvieglotu/atbrīvotu vietu daudziem citiem sasirgušajiem. Ir bijušas reizes, kad  ieraugām visai nepatīkamas ainas, kas radušās no paviršas aprūpes. Esmu bijusi gan sarūgtināta, gan dusmīga par šādu attieksmi. Un atkal – varu saprast – ierobežotais personāla skaits un naudas  trūkums. Vairāk par zālēm un plāksteriem mūsu pacientiem vajag sadzirdēt kādu labu, atbalstošu vārdu. Aprūpes nodaļas personāls kļūst par vistuvākajiem radiniekiem, jo kam gan citam lai uztic savas dzīves sāpīgos stāstus. Ārsti kā Dieviņi – baltākie, gudrākie, saprotošākie. Tieši šādu apzīmējumu  esmu dzirdējusi no mūsu nodaļas slimniekiem. Pacientiem vienmēr ir ceļa izvēle:  palikt ārsta vai slimības pusē. Lai arī lielākā daļa pacientu cer un tic, ka slimība, nespēks atkāpsies, taču kādam no viņiem dzīves ceļš beidzās aprūpes nodaļas palātā.

Katrai darba videi un vietai ir savi nerakstītie noteikumi un kārtība. Pirmajās darba nedēļās, kad apciemoju un iepazinos ar katru darbinieku, pamanīju satraukumu, aizdomīgumu un reizē arī interesi - ko “jaunā slota” slaucīs? Bet es nesteidzos ar “tīrīšanas” darbiem. Mācījos saprast, ko katrs darbinieks dara, kā viņš sadarbojās ar citiem, cik atbildīgs vai ieinteresēts savā darbā. Mana priekšrocība bija tā, ka mani vēl visi neatpazina “sejā”, tāpēc  daudzreiz varēju sajust patieso attieksmi vai rīcību. Iepazīšanās laiks gāja ātri, jo pieņemot lēmumu par iestādes vadīšanu, bija sakrājies daudz neatliekamo ikdienas darbu. Pirmās sarunas par jaunu ārstu piesaisti, darba vides sakārtošanu, atalgojuma jautājumi, teritorijas apsaimniekošanas problēmas un daudzi, daudzi citi svarīgi un neatliekami uzdevumi. Vēlās pēcpusdienas stundās, kad aktīvo darba cēlienu bijām aizvadījuši, apsēdos pie sava darba galda, ar patiesu baudu dzēru kafiju un sapņoju par nākotni, kas atnākusi jau šodienā ar daudzām jaunām lietām un darbiem. Savas darba kabineta durvis turu atvērtas ikviena nācēja sarunām, jo esmu radusi lietas un darbus izdarīt pēc iespējas ātrāk. Ja tic horoskopu zīmēm, tad man kā tipiskam Aunam, tas arī ir raksturīgi. Ja ticētu personības raksturojumam pēc dzimšanas dienām, tad man, kā Lieldienu svētdienas vēlā vakara stundā dzimušajai, dzīvē vajadzētu būt kā “laimes luteklim” – mazliet bezrūpīgai un veiksmīgai. Kāds noteikti tam piekritīs, bet tikai es pati zinu, ko nozīmē atrasties situācijās, kurās esmu  bijusi nospiesta pie “zemes, zemāk par zāli”. Arī manā dzīvē nācies sastapties ar ļoti smagām situācijām, kurās bija jādara grūtas izvēles – jāpieņem nepopulārus, pat smagus lēmumus. Ir tikai divas lietas, kas man līdzējušas tikt galā ar grūtībām un piecelties no viszemākā punkta – ticība saviem sapņiem/mērķiem, un līdzcilvēki, kuru viedoklis man ir ļoti svarīgs. Kāda dzīvesgudra draudzene man reiz teica – bēdu vajag  vismaz trīs reizes no sevis “norunāt nost,” tas ir, pārrunāt ar kādu domubiedru, un tu pati atradīsi atbildi. Man tas palīdz un strādā. Es ceļos no zemes un eju uz …zvaigznēm. Jā, jā, arī tur esmu pabijusi – ar labi novērtētiem amatiem, valsts un pašvaldību mēroga atzinību, līdzcilvēku mīlestību un uzticību. Bet arī skaistie laiki reiz beidzās. Atkal esmu ceļā – no zāles uz zvaigznēm. Un tas, manuprāt, ir pats skaistākais. Man katru dienu apkārt ir brīnišķīgi kolēģi, sākot no rūpīga, atbildīga tehniskā darbinieka, līdz profesionāli gudriem, empātijas un līdzcietības bagātiem mediķiem. Kopā mēs visi – kalpojam cilvēkiem, novadam, valstij. Mēs visi, kā katrs viens, zinām, cik neizmērojami liela vērtība ir veselībai un pilnvērtīgi nodzīvotai dzīvei. Starp ikdienas darbiem jāatrod laiks arī kādiem atpūtas un prieka brīžiem. Lai tos sarūpētu – ieslēdzas manas pamatprofesijas (svētku režisore) īstais gars. Pārsteigumus es protu sagādāt (man pašai tā šķiet). Saldus medicīnas centrā pabijuši daudzi slaveni skatuves mākslinieki, jo reizi gadā mēs godinām darba jubilārus, svinam Medicīnas darbinieku dienu. Reiz, kad biju salauzusi kāju un nevarēju piedalīties klātienes pasākumā, mans neaizstājamais izpilddirektors noorganizēja digitālu pasākuma vadīšanu caur Zoom platformu. Un bija kā vienmēr – uzrunas, sveicieni, koncerts, dzejas un dejas. Šogad svinēsim “Saldus slimnīcai 85+50”. Tas nozīmē – slimnīcas sākumu vecajā ēkā un darbības turpinājumu jaunajā ēkā. Aicināsim kopā Saldus novada esošos un bijušos slimnīcas darbiniekus, kā arī novada mediķus. Darbam un svētkiem jābūt līdzsvarā, jo veselam jābūt ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei un garam. Kāds ārsts reiz mani raksturoja ar apzīmējumu – “dziedniece ar konservatorijas diplomu”. Un tas vēl notika ilgi pirms manas darba karjeras medicīnas nozarē. Tas apzīmējums viņam radās kādā tālā, kopīgā ceļojumā, kad ceļa locītavas pietūkumu mēģināju ārstēt ar svaiga kāposta lapu, kāju nobrāzumus – ar ceļtekas lapu. Daktere, vai atceries teiktos vārdus par dziednieci? Tagad man dota iespēja!

Esmu uzsākusi otro termiņu kapitālsabiedrības “Saldus medicīnas centrs” valdes priekšsēdētājas amatā. Izaicinājumi, kas mani sagaida, palikuši daudz sarežģītāki nekā pirms pieciem gadiem: valsts apmaksāto pakalpojumu samazinājums, finansējuma trūkums pakalpojumu attīstībai, ārstu - speciālistu nepietiekamība un tā tālāk. Vairāk par visu mani satrauc un rada dusmas – pārmērīgi lielā birokrātija, iztapīgā “burtu kalpu” attieksme, risinot ikdienas situācijas, neiedziļinoties konkrētā vietā un apstākļos. Galvenais, lai viss ir div un trīskārtīgi aprakstīts, aizmirstot, ka aiz šīm dokumentu kaudzēm, stāv dzīvs cilvēks un “dzīvē viss ir savādāk”. Ir sajūta, ka tādas, salīdzinoši nelielas ārstniecības iestādes, ir ļoti neērtas ierēdņiem, bet ļoti, ļoti vajadzīgas cilvēkiem. Domāju, ka Latvijas iedzīvotājiem, kuru skaits tik ātri samazinās, būtu jāsaņem pakalpojums vajadzīgā apmērā, jo tomēr tiek maksāti nodokļi. Tas diemžēl nenotiek. Un veidojās apburtais loks – cilvēki nesaņem  pietiekamā daudzumā un laikā medicīnas pakalpojumus – viņam veidojās neticība valstij un nozares sistēmai. Tālāk tas pārvēršas retoriskā jautājumā: kāpēc man jāmaksā nodokļi, ja… Un kādreiz viņš arī atrod veidu kā nemaksāt vai maksāt par pakalpojumu tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Kāpēc tik ilgus gadus nespējam atrisināt jautājumu par veselības apdrošināšanu? Ķīlnieki visā šajā sistēmā ir mediķi un slimnīcas, jo kaut kur taču cilvēkam ir jāsaņem palīdzība. Ārstniecības procesos strauji ienāk digitalizācija un mākslīgais intelekts. Mēs visi ceram, ka ātrāk tiks atklāti smagākie, sarežģītākie saslimšanas iemesli. Bet neviena tehnoloģija vai mākslīgais intelekts neaizstās ārsta zināšanas, dzīves pieredzi un līdzestību pacientu ārstēšanā.

Latvijā rudens ir viens no skaistākajiem gadalaikiem. Krīt krāsainas lapas, pil lietus lāses aiz logiem. Sentimentu par aizgājušo vasaru nomaina domas par Ziemassvētku gaidīšanas laiku, kad atkal viens otram vēlēsim labus vārdus un domas. Es teiktu – jums ikvienam – sakiet labos vārdus parastā ikdienā, vienkārši dzīvēs ceļā sastaptiem cilvēkiem. Es ticu un zinu, ka labais vairo labo. Būsim savstarpēji iejūtīgi, atbalstoši un saprotoši. Atrodiet prieku mazajās ikdienas nodarbēs, jo lielā laime tad jūs atradīs pati. Brīvdienu rītos ar smaržīgu kafijas termosu dodieties dabā, jo Latvijā ir pati skaistākā. Saldus medicīnas kolektīva vārdā novēlu:

“Lai vienmēr taviem darbiem ir domu un sirds vadīta virzība.”

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!