Mūsdienu mēris – HIV

Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad tika atklāts jauns, neārstējams vīruss, kas lēni, taču mērķtiecīgi sagrauj cilvēka organisma imūnsistēmu, ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vīrusam tika dots nosaukums HIV – cilvēka imūndeficīta vīruss, bet infekcijas beigu stadijai – AIDS – iegūtais imūndeficīta sindroms. AIDS aizvien ik gadu atņem dzīvību vairāk nekā miljonam cilvēku visā pasaulē. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz 2010. gadam ar šo sērgu visā pasaulē bija inficējušies vairāk nekā 70 miljoni cilvēku, bet vairāk nekā 30 miljoni – miruši.

Par HIV izplatību un to, kā sevi var pasargāt ikviens un kāda pašlaik ir situācija Latvijā, uzrunājām labākos pašmāju speciālistus – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galveno speciālisti profesori LUDMILU VĪKSNU, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologu, hepatologu PAULU ALDIŅU un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori infektoloģi, hepatoloģi GUNTU STŪRI.

Kas ir HIV un kā tas norit

HIV (abreviatūra no angļu valodas Human Immunodeficiency Virus) ir vīruss, kura infekcijai raksturīgs lēna attīstība, tomēr tas mērķtiecīgi un pakāpeniski pilnīgi sagrauj cilvēka imūnsistēmu. HIV izraisa iegūtu imūndeficīta sindromu, ko sauc par AIDS, pret ko pasaulē vēl nav izgudroti ne medikamenti, ne vakcīnas, ne citas iespējas, kas spētu pilnībā atbrīvot no HIV vīrusa infekcijas. “Vīruss ir lēni progresējošs un viltīgs, jo tas ilgstoši var mitināties cilvēka organismā un pašam slimniekam par tā klātbūtni var nerasties ne mazākās aizdomas. Līdz brīdim, kad pats cilvēks var sākt nojaust, ka ar viņa pašsajūtu kaut kas nav kārtībā, var paiet pat vairāki gadi. HIV darbība ir vienkārša, taču graujoši neatgriezeniska – tas tik spēcīgi novājina cilvēka imūnsistēmu, ka inficētais sāk slimot ar dažādām citām slimībām un dažas no tām var kļūt par nāves cēloni. Dažkārt ir tā, ka dažādu citu slimību simptomu vienlaikus parādīšanās var būt kā paziņojums, ka, iespējams, ir notikusi inficēšanās ar HIV un ir nepieciešams veikt laboratorisko testu, lai noteiktu šā vīrusa esamību vai izslēgtu šo risku,” skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste profesore LUDMILA VĪKSNA.

Kā norit HIV infekcija? Profesore Ludmila Vīksna stāsta, ka HIV infekcijas attīstību iedala četrās stadijās. Pirmā ir tā dēvētā vīrusa izplatīšanās stadija, kas notiek aptuveni 1–2 nedēļas pēc inficēšanās brīža un tā var ilgt līdz pat 6 mēnešiem. Vidēji 1–2 nedēļu laikā pēc inficēšanās cilvēkam var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra vai citi vīrusu infekcijām raksturīgi īslaicīgi un pārejoši simptomi. Šī agrīnā stadija tiek novērota aptuveni 20–30% HIV inficēto. Tai seko tā sauktais latentais periods, kad nav novērojami nekādi fiziski vai kā citādi konstatējami simptomi. Saslimušajiem ir laba pašsajūta, un viņi šķiet veseli. Šis periods var ilgt, sākot no dažiem mēnešiem, līdz pat desmit un vairāk gadiem. Nākamā slimības attīstības stadija tiek saukta par AIDS saistīto kompleksu – šajā laikā inficētajiem parādās dažādu specifisku klīnisku simptomu kopums. Taču slimības simptomi joprojām nav izteikti. Var novērot apetītes samazināšanos vai tās zudumu, ķermeņa svara pārmaiņas (biežāk – samazināšanos), drudzi, uzņēmību pret dažāda veida infekcijām. Visbeidzot tam seko AIDS – iegūtais imūndeficīta sindroms –, kas ir HIV infekcijas pēdējā stadija, kad cilvēka imūnā sistēma vairs nav spējīga cīnīties ar citām infekcijām, kuras parastos apstākļos veselam cilvēkam neizraisa saslimšanu. HIV var bojāt arī slimnieka nervu sistēmu un pat izraisīt smadzeņu darbības traucējumus. Šī stadija ļoti strauji progresē un parasti beidzas ar nāvi.

Kā un kur nosaka HIV infekciju

Gluži tāpat kā citu infekciju gadījumā, vīrusam iekļūstot organismā, cilvēka imūnsistēma sāk izstrādāt speciālas antivielas cīņai pret to. Lai noteiktu, vai cilvēks ir inficējies ar HIV, laboratoriski asinīs tiek noteiktas HIV antivielas. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, HIV ir lēnas iedarbības vīruss, tāpēc arī organisms šīs antivielas izstrādā konkrētā laika periodā. Šis laiks katram cilvēkam ir individuāls un atkarīgs gan no viņa dabiskās imunitātes, gan dzīvesveida, gan asinīs nokļuvušo vīrusu daudzuma, kā arī dažādām citām slimībām, kas pazemina dabisko imunitāti. Var paiet no dažām nedēļām līdz pat vairākiem mēnešiem, līdz organismā nosakāmas antivielas.

Latvijā asinis laboratoriskam izmeklējumam HIV infekcijas noteikšanai var nodot jebkurā ārstniecības iestādē. Pacienta vārds ir kodēts, tāpēc izmeklējums, nosakot šo vīrusu, mūsu valstī ir anonīms. Analīžu rezultāti ir pieejami ģimenes ārstam vai citam speciālistam, kas pacientu uz šīm analīzēm nosūtījis, kā arī pašam pacientam.

Kā var inficēties ar HIV

Inficēties ar HIV var, esot saskarsmē ar cita inficēta cilvēka bioloģiskajiem šķidrumiem – asinīm, spermu, vagīnas izdalījumiem, kā arī mātes pienu, ja tie nonāk otra cilvēka asinsritē tiešā un tūlītējā veidā vai caur bojātu ādu vai gļotādu. Tā kā HIV ir nespējīgs izdzīvot apkārtējā vidē un tas tūlīt iet bojā, kontaktam, lai inficētos, ir jābūt tiešam un tūlītējam. Tāpēc visaugstākais risks, kā un kad var inficēties ar HIV, ir šādos gadījumos:

* seksuālo kontaktu ceļā (vaginālais, anālais, orālais dzimumakts), ja nenotiek izsargāšanās ar prezervatīvu. Sabiedrībā valda mīts, ka HIV vīrusa izplatība lielākoties raksturīga tiem, kam ir homoseksuālas attiecības, tomēr tā nav taisnība. Ar HIV var inficēties arī heteroseksuālā dzimumakta laikā. Tuvības laikā audi var tikt mehāniski bojāti – gan uz dzimumlocekļa, gan makstī, gan mutē un taisnajā zarnā var būt sīkas mikrotraumas, caur kurām organismā var iekļūt sperma vai izdalījumi no maksts, kas satur HIV. Turklāt jāatceras – lai inficētos ar šo bīstamo vīrusu, pietiek ar vienu tuvības reizi bez izsargāšanās ar prezervatīvu! Tāpēc ir ļoti svarīgi neielaisties gadījuma seksuālajos sakaros ar mazpazīstamām personām, pat tad, ja šis cilvēks izskatās vesels un tāds, kurš rūpējas par savu veselību. Ņemiet vērā, ka bieži vien pats saslimušais nezina, ka ir HIV infekcijas nēsātājs. Īpaši augsts risks ir stāties dzimumattiecībās ar personām, kas nodarbojas ar prostitūciju;

* inficēties ar HIV var gadījumos, kad notiek saskarsme ar inficētām asinīm, donoru orgāniem un citiem cilvēka organisma bioloģiskajiem šķidrumiem, ja tie satur asinis. Visbiežāk inficēšanās notiek, lietojot koplietošanas šļirces un adatas, injicējot narkotiskās vielas, nereti arī tetovēšanās laikā vai veicot pīrsingu.

Mūsdienās ekonomiski attīstītās valstīs inficēšanās risks, pārlejot asinis ir līdzvērtīgs nullei, jo donoru asinis tiek testētas uz HIV infekciju ar ļoti jutīgu testu palīdzību. Diemžēl ekonomiski mazattīstītās valstīs situācija ir bēdīgāka, jo tur joprojām risks inficēties, pārlejot asinis, ir salīdzinoši augsts.

Latvijā līdz šim nav reģistrēts neviens HIV inficēšanās gadījums, kas būtu noticis, izmantojot donoru asinis. Latvijas likumdošana kopš 1985. gada pieprasa obligātu visu veidu (asins, orgānu, audu, spermas) donoru pārbaudi uz HIV. Protams, pastāv iespēja, ka donors nodod asinsanalīzes neilgi pēc iespējamās inficēšanās, kad organisms vēl nav paspējis izstrādāt antivielas pret HIV un tās nav iespējams noteikt, tomēr rūpīgi tiek pārbaudīti ne tikai asins materiāli, bet arī paši donori tiek izjautāti gan par vispārējo veselības stāvokli, gan viņu dzīvesveidu;

* inficēties ar HIV var, veicot dažādas manipulācijas ar nesteriliem instrumentiem, piemēram, veicot pīrsingu, tetovējoties, veicot akupunktūru, kā arī skaistumkopšanas un medicīnas iestādēs, kurās netiek veikta pareiza un rūpīga instrumentu dezinfekcija;

* ar HIV inficēta sieviete var apdraudēt savu vēl nedzimušo mazuli grūtniecības un dzemdību laikā, kā arī zīdot bērniņu ar krūti. Taisnības labad jāteic, ka tas notiek vienīgi tādos gadījumos, kad netiek veikta nepieciešamā profilakse. Šādos gadījumos risks, ka, pasaulē nākot, bērniņš būs slims ar HIV, ir pat 45% augsts. Bet, ja grūtniecība ir bijusi plānota, sieviete ir laikus stājusies uzskaitē pie ginekologa, grūtniecības laikā topošā māmiņa ir saņēmusi pretvīrusu terapiju, dabiskās dzemdības notikušas stingrā mediķu uzraudzībā vai bērniņš nācis pasaulē ar plānotu ķeizargriezienu un mazulis tūlīt pēc dzimšanas saņem nepieciešamo terapiju, inficēšanās risku ir iespējams samazināt pat līdz 0,5%. Jāņem vērā, ka inficētas sievietes piens satur HIV, tāpēc nav pieļaujams, ka jaunā māmiņa mazuli zīda ar krūti.

Kā nevar inficēties ar HIV

Tā kā HIV izplatās tikai caur cilvēka bioloģiskajiem šķidrumiem, ar to saslimt nevar:

* sadzīvisku kontaktu ceļā: sasveicinoties, apskaujoties, skūpstoties, šķaudot vai klepojot; lietojot kopīgus sadzīves priekšmetus (izņemot skuvekļus un zobu birstes!!!); lietojot kopīgus traukus; valkājot kopīgu apģērbu; apmeklējot kopīgas dušas vai tualetes, saunas, pirtis; peldoties vienā baseinā; braucot sabiedriskajā transportā vai kopīgi uzturoties jebkurā citā telpā; saskaroties ar HIV inficēta cilvēka urīnu, asarām, siekalām vai deguna izdalījumiem (ja vien tie nesatur asinis!);

* nav iespējams inficēties insektu vai citu dzīvnieku koduma rezultātā, jo dzīvnieki nepārnēsā šo vīrusu. HIV vīrusam iekļūstot dzīvnieku organismā, tas iet bojā, jo tur tam ir nelabvēlīga vide.

Kā sevi pasargāt

Pirmkārt, izvairīties no nedrošām seksuālām attiecībām un neielaisties dzimumattiecībās tā sauktajos vienas nakts sakaros. Bet, ja tiek izmantoti prostitūtu pakalpojumi, vienmēr jālieto prezervatīvs.

Infektoloģe profesore Ludmila Vīksna uzsver, ka pasargāt sevi no inficēšanās ar bīstamo vīrusu var ikviens, ievērojot elementāras normas attiecībā pašam pret savu dzīvi un veselību. “Pieaugušam cilvēkam tomēr būtu jāsaprot, ka tā sauktie vienas nakts sakari var būt simtprocentīgi riskanti un pietiek tikai ar vienu reizi, lai inficētos ar HIV. Turklāt mīts, ka HIV slimniekus var atpazīt pēc izskata vai dzīvesveida, ir absolūti maldinošs. Inficētais cilvēks var pat nenojaust, ka ir slims, viņš var strādāt labi atalgotu darbu, būt izglītots un labi ģērbies. Mīts, ka ar HIV slimo tikai narkotisko vielu lietotāji, prostitūtas un šīs vides cilvēki, ir absolūti nepamatots.”

Seksuāli aktīviem cilvēkiem reproduktīvā vecumā visdrošākais veids, kā izvairīties no inficēšanās ar HIV un citām slimībām, kas izplatās tieši dzimumattiecību ceļā, tiek rekomendēta dzimumdzīve ar vienu uzticamu partneri. Ārstu praksē gan mēdz būt gadījumi, kad pāris gadiem ilgi dzīvojis kopā, viņiem bijušas intīmas attiecības, bet vēlāk izrādās, ka viens no viņiem ir HIV pozitīvs. Infektoloģe, hepatoloģe profesore GUNTA STŪRE atklāj, ka šādi gadījumi ārstu praksē dažkārt notiek: “Protams, uzzinot, ka dzīvesbiedrs ir inficējies ar HIV, analīzes ir ļoti ieteicams nodot arī otram partnerim. Un reizēm tās izrādās negatīvas. Inficēšanās ar HIV nav notikusi vairāku gadu garumā, un tas ir neatkārtojams veiksmes faktors. Diemžēl ne visiem tā veicas. Mūsu aprūpē ir arī tādi pacienti, kam kontaktēšanās ar HIV nēsātāju bijusi vienu reizi, un cilvēks ir saslimis...”

Jāatceras, ka vislabākais veids, kā sevi pasargāt ne tikai no HIV, bet arī citām infekcijas slimībām, ir katrā dzimumakta reizē lietot prezervatīvu.

Seksuāli aktīviem cilvēkiem arī jāņem vērā, ka glāstīšanas, petinga vai masturbēšanas laikā jāuzmanās, lai sperma un izdalījumi no maksts nenonāk uz partnera dzimumorgāniem, mutē, uz acu gļotādas vai savainotas ādas. Skūpstoties jāizvairās no kodieniem.

Otrkārt, ja esat narkotisko vielu lietotājs un nemēģināt no šīs veselībai un dzīvībai bīstamās atkarības atteikties, vienmēr jālieto tikai vienreizējās šļirces!

Treškārt, jāizvēlas tikai sertificētas ārstniecības iestādes un skaistumkopšanas saloni. Nav pieļaujams, piemēram, pīrsingu vai tetovēšanu veikt pie meistara mājas apstākļos, kur nav zināms, kādi instrumenti tiek lietoti un kā tie tiek dezinficēti.

Kam Latvijā tiek veiktas analīzes uz HIV

Infektologs, hepatologs Pauls Aldiņš uzsver, ka normatīvie akti nevienam nepieprasa veikt obligātas asins analīzes. “Protams, ir noteiktas iedzīvotāju riska grupas, kurām būtu ļoti ieteicams veikt šo izmeklēšanu, taču pacientam ir tiesības no tā atteikties,” saka ārsts. Viņš, tāpat kā kolēģi, atzīst, ka gadu gaitā tapis skaidrs, ka visefektīvākais līdzeklis cīņā pret HIV ir sabiedrības izglītošana par to, kā no šīs infekcijas var izsargāties un kāds ir tās izplatības ceļš.

HIV testu vajadzētu veikt ikvienam, kam bijis nedrošs sekss vai tiek bieži mainīti seksa partneri, kas injicējis narkotikas ar citas personas šļirci, kam bijusi gļotādas vai cita veida bīstama saskare ar cita cilvēka asinīm u.tml., taču nevienam šo testu neveic piespiedu kārtā. Obligāti uz HIV tiek pārbaudīti visi donoru materiāli, par ko donors tiek informēts. Grūtniecēm HIV testu veic vismaz vienu reizi grūtniecības laikā, lai nepieciešamības gadījumā varētu laikus sākt terapiju un samazinātu risku bērnam inficēties ar HIV. Vīzas saņemšanai uz dažām ārvalstīm un bērna adopcijas gadījumā jāveic veselības stāvokļa pārbaude, kurā vēlams iekļaut arī HIV testu. Arī atsevišķu profesiju pārstāvjiem, kam pastāv risks saskarties ar citu cilvēku asinīm, būtu ieteicams veikt HIV testu. HIV testu nepieciešams veikt arī personām, kuras slimo ar tuberkulozi vai kādu seksuāli transmisīvo infekciju.

HIV ārstēšana un situācija Latvijā

Ja cilvēkam tiek konstatēts HIV, viņš tiek nosūtīts uz konsultāciju pie infektologa, kas pēc dažādu analīžu rādījumiem nosaka, kādi medikamenti, kādās kombinācijās un kādās devās pacientam ir jālieto. Zinātnieki aizvien nenogurstoši pēta un veido dažādas jaunas medikamentu kombinācijas HIV vīrusa ārstēšanai. Medikamenti, kas pašlaik ir pieejami un tiek lietoti visā pasaulē, samazina HIV izplatības ātrumu organismā, un teorētiski agrīni sākta ārstēšana cilvēkam var ļaut nodzīvot pilnvērtīgu mūžu. Tomēr pat vēl mūsdienās, par spīti ārstu un zinātnieku nebeidzamajiem pētniecības darbiem un ievērojamiem atklājumiem, nav atrasts veids, kas ļautu pavisam atbrīvot pacientu no HIV esamības organismā.

Tomēr, kā norāda ārsti, Latvijā sistēma neatbilst tai, ko rekomendē Pasaules Veselības organizācija un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs. “Visā pasaulē tiek ieteikts HIV pacientu ārstēšanu sākt pēc iespējas agrāk – tad, kad imūnās sistēmas šūnu skaits organismā vēl nav zemāks par 500–350 vienā kubikmilimetrā. Diemžēl Latvijā HIV ārstniecība no valsts līdzekļiem tiek kompensēta vien tad, kad šūnu skaits ir nokrities zem 200,” skaidro infektologs Pauls Aldiņš.

Ārsta kolēģe profesore Ludmila Vīksna piekrīt, ka situācija ir absurda: “Nav iespējams ierobežot HIV izplatību valstī, ja mēs laikus nesākam ārstēšanu, bet pacientiem sniedzam palīdzību tikai tad, kad ir jau pavisam slikti. Turklāt līdz tam ikviens no šiem pacientiem ir potenciāls riska avots apkārtējai sabiedrībai.” Infektologs Pauls Aldiņš turpina: “Vesela cilvēka organismā ir 800 imūnās šūnas kubikmilimetrā. 500 šūnas jau ir ievērojams samazinājums, taču 350 jau ir galējā robeža. Sākt ārstēšanu brīdī, kad šūnu skaits ir nokrities zem 200, nozīmē ārstēt cilvēku stadijā, kad organisma imunitāte ir tuvu nullei!”

Terapija Latvijā 100% apmērā ir valsts kompensēta, tomēr jāņem vērā, ka Latvija joprojām ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur ārstēšana tiek sākta tik novēlotā stadijā. Viena HIV inficēta pacienta ārstēšana valstij izmaksā, sākot no 350 līdz pat 7000–8000 eiro atkarībā no pacienta vecuma, veselības stāvokļa un vīrusa attīstības. Ārsti atgādina: ja terapija ir sākta, tā ir mūža terapija!

Infektoloģe profesore GUNTA STŪRE uzsver, ka mūsdienās ir svarīgi apzināties, ka HIV infekcija vairs nenozīmē tūlītēju nāves spriedumu, kā tas bija tās pirmsākumos. “Pacientam, laikus saņemot pareizu terapiju, pat ar HIV infekciju ir iespēja nodzīvot tikpat garu un pilnvērtīgu mūžu kā veselam cilvēkam. Protams, ļoti būtisks ir ārsta un pacienta sadarbības faktors, vizīšu regularitāte, medikamentu pareiza lietošana un terapijas precizitāte,” skaidro ārste. “Ir jābūt gatavam, ka šie medikamenti, tāpat kā jebkuras citas zāles, var izraisīt dažādas blakusparādības. Par tām jāinformē savs ārsts, lai atrastu vispiemērotākos medikamentus konkrētajā gadījumā un lai pacients varētu dzīvot pilnvērtīgu ikdienu.”

Infektologs Pauls Aldiņš dalās pārdomās, ka ārstēšanās sekmīgums ir atkarīgs arī no tādiem faktoriem kā cilvēka dzīvesveids un viņa vecums. “Protams, nevar apgalvot, ka šie gadījumi ir simtprocentīgi, tomēr tendence ir novērojama – labāk ārstēšanai pakļaujas gados jaunāki nekā gados vecāki pacienti. Tas skaidrojams ar organisma dabiskajiem resursiem attiecībā pret vecumu. Saprotams, ka jaunībā cilvēka organisms ir spēcīgāks nekā mūža nogalē. Ārstēšanas sekmīgums ir atkarīgs arī no pacienta dzīvesveida – vai cilvēks nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, lieto veselīgu un pilnvērtīgu uzturu, nesmēķē, nelieto alkoholu. Visi kaitīgie blakusfaktori, tādi kā alkohols, smēķēšana vai, vēl ļaunāk, – narkotiskās vielas, samazina veiksmes iespēju ārstēšanās periodā.”

Speciālisti atklāj, ka visbēdīgākā situācija valstī ir tieši ar tiem HIV inficētajiem pacientiem, kas ir atkarīgi no narkotiskajām vielām, jo ar apņēmību sākt ārstēšanos nepietiek, jo vēl ir jāuzvar cīņa ar narkotiskajām vielām. “Gadās, ka šie cilvēki pazūd uz gadu, diviem un atgriežas pie mums tikai tad, kad ir jau pavisam slikti un viņiem ir jau AIDS stadija,” stāsta infektoloģe profesore Gunta Stūre.

Profesore Ludmila Vīksna vērtē, ka kopumā sabiedrībā gan par HIV infekciju, gan par inficētajiem pacientiem joprojām valda greizi uzskati – sākot ar to, ka ar šo infekciju lielākoties slimo tumša dzīvesveida piekritēji un beidzot ar to, ka HIV – tā ir droša nāve. “Viens no būtiskākajiem veidiem, kā samazināt inficēšanos ar HIV, ir sabiedrības informēšana un profilakse,” uzsver profesore.

Ja tu esi HIV inficētais

Kādi pienākumi attiecībā pret saviem tuviniekiem un apkārtējiem ir tiem, kas ir inficējušies ar HIV vīrusu?

* Jāinformē par HIV statusu savs ārsts (ģimenes ārsts, zobārsts, ginekologs utt.), kā arī nelaimes gadījumos – pirmās palīdzības mediķi un slimnīcas personāls.

* Pirms grūtniecības plānošanas jākonsultējas ar ginekologu un, ja nepieciešams, arī ar citiem speciālistiem.

* Jāinformē par savu veselības stāvokli savs partneris, un dzimumaktu laikā vienmēr jāizmanto prezervatīvs.

* Nedrīkst būt nekāda veida donors.

* Skuveklis un zobu birste jāuzglabā atsevišķi no citu ģimenes locekļu higiēnas piederumiem, un šie priekšmeti jāizmanto tikai savām vajadzībām.

* Nekādā gadījumā nedrīkst lietot koplietošanas šļirces, bet savas izlietotās šļirces jāiznīcina, nepieļaujot iespēju, ka tās nokļūst kādas citas personas lietošanā.

* Rūpīgi jāpārsien savas brūces un ievainojumi, līdz tie ir pilnīgi sadzijuši.

* Jāiznīcina plāksteri, pārsēji, vates tamponi, uz kuriem varētu atrasties inficētas asinis.

* Jārūpējas par savu veselību – jāievēro veselīgs dzīvesveids, jāatsakās no narkotisko vielu lietošanas un alkohola. Regulāri jāapmeklē ārsts, kas uzrauga HIV infekcijas ārstēšanu.

Ķermeņa šķidrumi, kas var saturēt HIV un izraisīt inficēšanos

* Asinis

* Sperma

* Maksts izdalījumi

* Mātes piens

Ķermeņa šķidrumi, kas nesatur HIV (ja vien tie nesatur kādu no infekciozajiem šķidrumiem!)

* Siekalas

* Sviedri

* Asaras

* Deguna izdalījumi

* Urīns, izkārnījumi, vēmekļi

HIV vēsturiskos datos

* Viena no versijām skaidro, ka HIV ir radies Āfrikas rietumos un tās vidienē, kur tas ir bijis izplatīts pērtiķiem. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā HIV no pērtiķiem nonācis pie cilvēkiem.

* Pirmais HIV infekcijas gadījums konstatēts 1959. gadā Lielbritānijā. Vēl atsevišķi gadījumi konstatēti 1960. gadā (Kongo Demokrātiskā Republika) un 1969. gadā (ASV). Pirmie plašākie HIV infekcijas gadījumi aprakstīti 1978. gadā Ņujorkā.

* 1981. gada beigās ASV jau bija reģistrēti aptuveni 30 šādi saslimšanas gadījumi. Visi slimnieki smagā stāvoklī nomira. Pavisam drīz pēc tam Pasaules Veselības organizācija (PVO) izsludināja trauksmi, paziņojot par simtiem šādu gadījumu – sākumā ASV, vēlāk arī citās valstīs. Ārstiem, izmeklējot pirmos slimniekus, tapa skaidrs, ka šo cilvēku imūnsistēma ir pilnīgi bojāta.

*1982. gadā jaunajai slimībai tika dots nosaukums – AIDS. Pirmie AIDS gadījumi tika reģistrēti vīriešu homoseksuālistu vidū, tāpēc slimību sākotnēji centās saistīt ar šāda veida dzimumdzīvi un izplatību. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem AIDS konstatēja arī tādiem cilvēkiem, kam bija veikta asins pārliešana, vēlāk arī narkotisko vielu lietotājiem, kuri narkotikas lietoja, ievadot tās vēnā ar šļirci. Sākotnēji uzskatīja, ka inficēšanās ar HIV vīrusu heteroseksuālos dzimumkontaktos notiek reti, tomēr drīz ārsti nāca pie atklāsmes, ka arī šis uzskats bijis maldinošs. Pirmie pētījumi liecināja, ka slimībai varētu būt infekciozs raksturs, ka tā tiek pārnesta no slimnieka uz veselu cilvēku ar asinīm vai citiem organisma šķidrumiem. ASV sabiedrībā izcēlās panika, jo slimība izpaudās kā vīrusu infekcija un tās izraisītājs bija neskaidrs, nebija arī zināma tā ārstēšana. Slimnieki, kuru organisms kļuva nespējīgs pretoties infekcijām, mira aptuveni gada laikā. ASV statistika kļuva biedējoša – saslimušo skaits ik pēc pusgada dubultojās.

* 1983. gadā franču zinātnieki L. Montanjē vadībā, kā arī 1984. gadā R.K. Gallo un Dž. Levi ASV izolēja vīrusu no slimnieku limfocītiem. Tika pierādīti slimības rašanās cēloņi, un no slimnieku limfocītiem, asinīm, siekalām, maksts izdalījumiem un spermas izolēts vīruss, pret kuru slimnieku asinīs konstatē antivielas. Starptautiskā taksonomijas komisija kopš 1986. gada vīrusu apzīmē ar trim burtiem – HIV, vīrusa latviskais nosaukums – cilvēka imūndeficīta vīruss.

HIV Latvijā

• Latvijā HIV/AIDS gadījumi tiek reģistrēti kopš 1987. gada.
• Pirmie gadījumi, tāpat kā citur pasaulē, atklāti starp vīriešiem, kas infekciju bija ieguvuši homoseksuālo dzimumattiecību ceļā.
• 1990. gadā reģistrēts pirmais gadījums, kad HIV iegūts heteroseksuālo attiecību ceļā, inficētā bija sieviete.
• Līdz pagājušā gadsimta 90. gadu vidum infekcija izplatījās pārsvarā tikai dzimumattiecību kontaktos, un katru gadu jauni HIV gadījumi tika atklāti visai maz.
• 1997. gads bija lūzuma punkts – HIV infekcija iekļuva injicējamo narkotiku lietotāju vidē, un kopīgu narkotiku injicēšanas piederuma lietošanas dēļ ļoti strauji izplatījās.
• Visbiedējošākā statistika – 2001. gadā tika reģistrēti 807 jauni HIV gadījumi, un kopš tā laika (gada laikā reģistrētie gadījumi) gadījumu skaits ir ievērojami samazinājies.
• Līdz šī gada 1. jūnijam Latvijā reģistrēti 165 jauni HIV infekcijas gadījumi (113 vīrieši un 52 sievietes). 2014. gadā reģistrēti 347 HIV infekcijas gadījumi, no tiem – 111 sievietēm un 236 – vīriešiem.
• Pēc Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs datiem, līdz 2014. gada 1. oktobrim Latvijā bija reģistrēti 6117 HIV inficēto, tomēr reālais skaits tiek lēsts vismaz 2–3 reizes lielāks, jo daļa inficēto pat nenojauš, ka ir HIV vīrusa nēsātāji.
• Visaugstākā HIV infekcijas koncentrācija no visām Latvijas pilsētām ir Rīgā, kur katrs 200. iedzīvotājs ir HIV pozitīvs. Tad seko Ventspils – katrs 240. un Jūrmala – katrs trīssimtais.
• Šobrīd HIV inficētie pacienti ir sievietes un vīrieši galvenokārt vecuma grupā no 25 līdz 45 gadiem. 48% ir injicējamo narkotisko vielu lietotāji, bet 52% vīrusu ieguvuši seksuālā kontakta ceļā. Varētu pat apgalvot, ka HIV nēsātājs var būt jebkurš no mums – arī bez atkarībām, ar vienu pastāvīgu seksuālo partneri, ar labu izglītību un cienījamu profesiju.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Infektoloģijas centrs speciālisti brīdina, ka statistikas dati ataino tikai reģistrēto HIV/AIDS gadījumu skaitu. Patiesais HIV inficēto personu skaits Latvijā tiek lēsts 1,5–2 reizes lielāks.

* Izmantoti Slimību profilakses un kontroles centra dati!

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada novembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!