Mēs varam visu, gandrīz visu
Latvija ir maza valsts, kas var lepoties ar lieliskiem sportistiem, zinātniekiem, māksliniekiem un ārstiem. KĀRLIS KUPČS ir viens no tiem, kura vārdu pazīst arī aiz Latvijas robežām. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas institūta vadītājs, klīnikas DiaMed medicīnas direktors, viens no vadošajiem invazīvajiem neiroradiologiem Baltijā ar jau vairāk nekā 15 gadu darba stāžu. Ikdienā izcils ārsts, pie kura pēc palīdzības nonāk ne mazums pacientu. Intervijas laikā Kārlis Kupčs saka: “Ārstam vissvarīgākā ir gandarījuma izjūta, kad ir izdevies palīdzēt un izglābt, dot iespēju ilgai un laimīgai dzīvei.”
Profesija kā mantojums
Mani vecāki ir ārsti. Mans tētis bija profesors neiroķirurgs Jānis Kupčs, bet mamma Biruta Kupča ir profesore psihiatrijas nozarē. Protams, ka mana profesijas izvēle bija kā mantojums. Šķita diezgan pašsaprotami izvēlēties medicīnu. Cik sevi atceros, laikam nekad tā īsti neesmu analizējis iespējamās profesijas izvēli. Mazliet interesantāk bija ar to, kā izvēlējos tieši radioloģiju. Kaut kur zemapziņā ir palicis gadījums, kad starp sava tēva medicīnas grāmatām atradu slavena profesora izdevumu krievu valodā, kas bija izdots pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Laikam šī grāmata bija viena no tām, kas bija kā pats pirmais grūdiens radioloģijas izvēlē. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar invazīvo radioloģiju. No šīs grāmatas lappusēm atceros, ka tajā jau bija minētas pirmās pamatlietas, ko var darīt, kā var ārstēt.
Mani tas fascinēja, jo invazīvā radioloģija nav tikai diagnostika, tā faktiski ir jau ārstēšana. Kad pabeidzu studijas Rīgas Stradiņa universitātē, pienāca liktenīgais brīdis, kad bija jāizvēlas specialitāte. Kopš 1997. gada – ja tā paraugās, nemaz tik sen tas nebija, – sākās mācības rezidentūrā, arī radioloģijā. Tēvam bija kāds draugs, kas mani pamudināja – nāc uz radioloģiju. Gaidāma jauna aparatūra, pavisam drīz tā būs. Tolaik Latvijā pat vēl nebija magnētiskās rezonanses, bija skaidrs, ka tūlīt būs jaunas tehnoloģijas un viss ļoti strauji attīstīsies. Un tas bija pēdējais grūdiens. Devos uz rezidentūru radioloģijā... Tiklīdz to izlēmu, tā faktiski arī paliku Stradiņos.
Ar jauno aparatūru strādājām vairāki nozares speciālisti – draudzīgi to dalījām gan dienā, gan arī nakts stundās. Faktiski mana darba pieredze sākās līdz ar rezidentūru 1997. gadā. Bet tolaik Latvijā bija zināma invazīvā radioloģija un kardioloģija – operācijas sirds, roku, kāju asinsvados, tomēr galvas smadzeņu asinsvadu patoloģijas joprojām neviens neārstēja, jo nebija ne materiālu, ne aparatūras, ar ko strādāt, ne arī ārstu, kas to mācētu. 2000. gadā man izdevās nokļūt Zviedrijā, Upsalas universitātē, kur sāku apgūt invazīvo neiroradioloģiju. Zviedri jau kopš pirmsākumiem invazīvajā radioloģijā bijuši ļoti attīstīti. Tieši no Zviedrijas nāk ļoti slaveni invazīvie radiologi – Seldingers, Lunderkvists, viņi ir pionieri, kas izgudrojuši un ieviesuši jaunas tehnoloģijas.
Starp fantastiku un mūsdienu realitāti
Tas, ko mēs spējam šodien, pirms gadiem divdesmit bija zinātniskā fantastika. Invazīvā radioloģija tomēr kopumā ir samērā jauna nozare. Ja runājam tieši par invazīvo neiroradioloģiju – šī nozare pastāv kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Mēs, Latvijā, sākām invazīvās procedūras kādus desmit gadus vēlāk, bet apguvām mēs visu ļoti ātri un strauji pietuvojāmies tam līmenim, kāds ir pasaulē. Ja tagad salīdzinām to, ko dara pasaulē, un to, ko darām mēs, bez šaubām varu teikt, ka mēs spējam to pašu. Salīdzinot ar citām, attīstītākām valstīm, varbūt pat var apgalvot, ka mēs darām vairāk un noteikti ne sliktākā līmenī.
Neapšaubāmi, tas, ko mēs esam šajos desmit un mazliet vairāk gados redzējuši un apguvuši, ir milzīga attīstība. Tad, kad mēs sākām ar to nodarboties, nevarējām pat iedomāties, ka mūsu iespējas ar katru gadu tikai pieaugs. Piemēram, pirms desmit gadiem pacientam bijām spiesti teikt, ka šo problēmu mēs nevaram atrisināt un nevaram viņu izārstēt, jo mūsu rīcībā nav tādas tehnoloģijas, tad tagad tas ir mainījies un tādu situāciju, kad mēs nevaram palīdzēt, ir aizvien mazāk un mazāk. Man gribētos teikt, ka mēs varam visu, gandrīz visu. Un vēl – ja kaut ko nevaram izdarīt šajā nozarē šeit, Latvijā, tad, visticamāk, to nevar izdarīt arī nekur citur pasaulē.
Radioloģija ir uz tehnoloģijām ļoti balstīta nozare. Attīstība notiek milzīgiem soļiem. Invazīvajā radioloģijā gan aparatūra, ar kuru mēs strādājam, gan materiāli, kurus lietojam, ir augstākās tehnoloģijas sasniegumi. Man ir bijusi iespēja būt dažās rūpnīcās, kurās ražo šīs ierīces. Tas ir visaugstākais līmenis – kosmosa tehnoloģijas. Protams, uzreiz jāsaka, ka visas jaunās ierīces ir ļoti, ļoti dārgas. Kad ir veikti visi pētījumi un šīs tehnoloģijas var sākt lietot klīniskajā praksē, saprotams, ka uzņēmuma investori vēlas ne tikai atpelnīt ieguldīto naudu, bet arī nopelnīt. Tāpēc zinu, ka tādai mazai valstij kā Latvija ar esošo medicīnas gada budžetu ir ārkārtīgi grūti pavilkt to, tomēr mēs esam vilcienā iekšā, par spīti grūtībām, un mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas un savu iespēju robežās palīdzam saviem pacientiem.
Ārsta izvēle un tās atbildība
Gandrīz ik dienu ir situācijas, kurās ārstam ir milzīga loma sava pacienta dzīvē – jāizdara izvēle. Ir jāpieņem lēmums – vai šo pacientu operēt vai tomēr nogaidīt. Kurā gadījumā risks būs lielāks un kurā – mazāks? Patiesībā visa medicīnas nozare balstās uz pieredzi. Un tā ir gan paša speciālista personiskā, gan kolēģu pieredze. Uz pierādījumiem balstīta pieredze. Piemēram, mēs zinām – ja aneirisma ir plīsusi, ir bijis asinsizplūdums, pastāv ļoti liela varbūtība, ka tā plīsīs atkal, un mēs tāpat zinām, ka rezultāti ir pārliecinoši labāki, ja pacientus šādos gadījumos ārstē. Tādās situācijās nav jautājumu, jo šāda pieredze balstās uz pierādījumiem. Tomēr gadās tā, ka pacientam ir atklāta aneirisma, kas nav plīsusi, operācija tehniski ir ļoti sarežģīta, pacients ir cienījamā vecumā, varbūt ir vēl kādi riska faktori, un tad rodas sarežģītais jautājums – ko ārstam darīt? Operēt vai tomēr nogaidīt? Un ārstam jāuzņemas atbildība – kurš no riskiem ir lielāks – nogaidīšana ar iespēju, ka aneirisma plīsīs, vai operācija?
Ir reizes, kad es balstos tikai uz savu pieredzi, zinu, ko varu izdarīt, zinu, kādi būs riski, apsveru to visu, pārrunāju ar pacientu un tad pieņemam lēmumu, ka šoreiz varam nogaidīt un nesteigties ar operāciju. Protams, ja ir skaidri redzams, ka operācijas risks ir augsts, ir samērā viegli pieņemt lēmumu neoperēt, bet ir gadījumi, kad riski ir līdzvērtīgi. Tādās reizēs jāņem palīgā ārzemju kolēģu lielā pieredze un zināšanas. Ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību nav nekādu problēmu nosūtīt bildes kolēģiem, pajautāt, ko viņi darītu šādā situācijā. Ir labi, ka neesi viens. Viedokļi vienmēr palīdz, it īpaši, ja situācija nav vienkārša un ir būtiski pieņemt pareizo lēmumu.
Dominē gandarījums
Mans pamatdarbs ir slimnīcā, kur ikdienā tiekos ar akūtiem pacientiem, kā arī veicu operācijas. Reizi nedēļā konsultēju arī privātklīnikā DiaMed. Pirms vairākiem gadiem Latvija invazīvajā neiroradioloģijā bija soli priekšā mūsu kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai. Ir bijuši arī gadījumi, kad esmu devies palīgā uz operācijām pie kolēģiem uz Kauņu, Viļņu, Tartu, Klaipēdu, Panevēžu. Bet nupat jau arī viņi ir sasnieguši labu līmeni, ieguvuši lielu pieredzi un lieliski tiek galā.
Gadiem ejot, esmu iemācījies neņemt galvā lietas, ko katru dienu redzu un piedzīvoju slimnīcā. Agrāk bija grūti, tomēr ar laiku tu sāc saprast, ka dari visu, kas tavos spēkos, lai palīdzētu, bet reizēm tā vienkārši nenotiek. Un, jo vairāk tu sevi par to moki, jo sliktāk jūties, bet jēgas no tā nav. Atceros, ka pirmajos gados, izejot pa slimnīcas durvīm, nekādi nesanāca pārslēgties, nedomāt... Tas bija ļoti grūts laiks. Tagad esmu iemācījies un apguvis pašu svarīgāko – sevis un ģimenes dēļ tas vienkārši ir jādara, citādāk tu pats pārdegsi. Labi pārslēgties palīdz sports, piemēram, skriešana, ko cenšos darīt regulāri.
Bet kopumā es nepavisam nevaru sūdzēties, jo manā specialitātē pozitīvo iznākumu rādītāji ir salīdzinoši augsti, pieļauju, ka ir nozares, kurās šie skaitļi ir stipri atšķirīgi. Man ir neizmērojams prieks, ka mums ir laimīgie stāsti, par kuriem ir milzīgs gandarījums, un to ir krietni vairāk nekā tie, kam ir bēdīgs vai ne tik labs iznākums. Protams, strādājot medicīnā, vienmēr ir jārēķinās, ka var notikt ne tā, kā esi plānojis un paredzējis. Tomēr manā specialitātē gandarījuma izjūta noteikti ir dominējošā.
Jauno kolēģu degsme
Citās medicīnas nozarēs dažkārt sūdzas, ka trūkst studentu un jauno kolēģu, bet, runājot par radioloģiju, nevaru teikt, ka jauniešos nejūtu motivāciju. Ir labi, centīgi jaunie kolēģi. Un mēs katru gadu redzam, kāds skaits piesakās uz nedaudzajām budžeta vietām. Konkurence ir patiešām iespaidīga, jo, manuprāt, radioloģija ir perspektīva joma. Ja speciālists Latvijā pabeidz rezidentūru, viņa sertifikāts ir derīgs visā Eiropā, un tā, protams, ir vēl viena liela motivācija to darīt. Radioloģija ir pieprasīta gan pie mums, gan ārzemēs. Tomēr esmu pārliecināts, ka strādāt griboši un centīgi jaunieši visi var atrast darbu savā specialitātē tepat, Latvijā.
Radioloģijā samērā labi attīstīts ir arī privātais sektors, jo tā ir salīdzinoši ienesīga nozare. Daudzi mani kolēģi savu profesionālo kāri apmierina slimnīcā, bet par finansiālo pusi rūpējas privātajā sektorā. Nevienam to nevar pārmest, jo tāda ir finansiālā situācija valstī, un mums ir jāpriecājas, ka kolēģi vēl ir palikuši Latvijā, nevis devušies kaut kur peļņā uz citām valstīm. Tāpēc esmu pārliecināts – ja jaunajiem speciālistiem ir vēlme mācīties un strādāt tepat, to vajag darīt, jo iespējas ir un būs.
Galvenā loma ir laikam
Ikdienā pie mums, slimnīcā, nokļūst dažādi pacienti – katram ir savs stāsts. Ir divdesmitgadīgi pacienti, ir trīsdesmitgadīgi, arī 80 gadus veci cilvēki. Latvijā ir salīdzinoši sarežģīta pacientu loģistika, kādā ceļā cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, līdz mums nokļūst. Runājot par akūtiem pacientiem – ja trombs nosprosto galvas smadzeņu artērijas un ja laikus tajās netiek atjaunota asins plūsma, daļa smadzeņu iet bojā un cilvēks, visdrīzāk, kļūs par invalīdu vai pat nomirs. Tāpēc es vienmēr uzsveru – šādos gadījumos galvenā loma ir laikam. Šādos gadījumos katra sekunde ir vērtība, katrs brīdis, ko varam ieekonomēt, izdarot kaut ko vairāk, ir neizmērojama veiksme.
Tāpēc uzskatu, ka ārstu pienākums ir informēt sabiedrību par ārstēšanas metodēm, īpaši uzsverot, cik svarīgs ir laiks brīžos, kad nepieciešams atpazīt insulta lēkmi. Esmu piedalījies konferencēs, kurās stāsta, ka jau skolas vecuma bērniem vajadzētu stāstīt par insulta pazīmēm, lai to var atpazīt un pēc iespējas ātrāk palīdzēt pacientiem. Jo ātrāk rīkojamies šādās situācijās, jo lielāka iespēja, ka cilvēks varēs atgriezties pilnīgi normālā dzīvē un nekļūs par kopjamu invalīdu.
Bet es nekādā gadījumā negribu sūdzēties un runāt par to, kas varētu būt labāk, jo, piemēram, insulta ārstēšanā vērojama milzīga evolūcija – kāda tā bija agrāk, un kāda tā ir šobrīd! Un lielā mērā tas noticis, pateicoties tehnoloģijām un speciālistiem, kas ir mūsu rīcībā.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2015. gada decembra numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
