Mazs, bet ļoti svarīgs katram vīrietim
Kurš Latvijas iedzīvotājs gan nav redzējis reklāmas, kas katru vakaru tiek rādītas televīzijā, kur redzams vīrietis, kas naktī pamostas, dodas tualetes virzienā, un fonā skan – prostatīts, prostatas adenoma, vēzis... Klīnikas Uro urologs ARMANDS BĀLIŅŠ sarunā skaidro, kas ir šīs slimības, kas tām ir kopīgs un kā tās ārstēt.
Sarunas sākumā urologs Armands Bāliņš nekavējoties uzsver: “Tās ir trīs dažādas slimības, kuras nav savstarpēji saistītas. Prostatīts jeb priekšdziedzera iekaisums nepāriet labdabīgā prostatas adenomā jeb hiperplāzijā (LPH), un tā, savukārt, nepāriet vēzī. Tātad arī tad, ja prostatas jeb, kā latviski to nereti sauc, priekšdziedzera iekaisums vai labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija netiks ārstēta, no tās neizveidosies vēzis. Sliktais ir tas, ka visām šīm priekšdziedzera slimībām neatkarīgi no tā, vai tas ir iekaisums, labdabīga hiperplāzija vai tomēr vēzis, ir diezgan līdzīgas izpausmes, viena no tām – biežāka urinācija naktīs. Šīs izpausmes var nosaukt par apakšējo urīnceļu simptomātiku – bieža urinācija, kairināta urinācija ar pastiprinātu vēlmi urinēt, pēkšņa vēlme urinēt. Otra simptomu grupa – lai gan rodas vēlme urinēt, parādās grūtības to iesākt, raksturīga vājāka urīna strūkla, nevar beigt urināciju un turpinās pilēšana. Turklāt šie simptomi ir raksturīgi ne tikai prostatas slimībām, arī, piemēram, neirogēna urīnpūšļa vai pāraktīva urīnpūšļa gadījumā simptomātika būs ļoti līdzīga.”
Viens simptoms – daudz slimību
“Ja runājam tieši par biežu urinēšanu, vīriešus daudz vairāk uztrauc bieža nakts, nevis dienas urinēšana. Biežas celšanās un iešanas uz tualeti dēļ tiek traucēts miegs, cilvēks neizguļas un tas ir traucējošs faktors, kas ietekmē dzīves kvalitāti. To, ka vīrietis dienas laikā uz tualeti aiziet reizi pa trijām stundām, nevis četrām – visbiežāk nepamana ne pats, ne sieva un tas sūdzības nerada, taču naktīs…” Nakts urinēšana var būt kā simptoms daudzām uroloģiskām vai neiroloģiskām problēmām (neirogēns urīnpūslis, pāraktīvs urīnpūslis), taču tā var būt arī citu slimību izpausme, piemēram, hroniskas sirds mazspējas vai cukura diabēta gadījumā. Tā var būt arī vienkārši organisma īpatnība, skaidro ārsts: “Naktī guļ ne tikai pats cilvēks, bet – arī niere, un nakts diurēze jeb urīna izdalīšanās ir divas reizes mazāka nekā dienā. Ir cilvēki, kas strādā nakts darbu, organismam sajūk dienas ritms, un niere vairs nezin, vai ir diena vai – nakts. Slimību diferenciācijai būtisks ir izdalītā urīna daudzums. Ja cilvēks nakts vidū pieceļas un urīna daudzums tajā vienā reizē sasniedz puslitru, tad, visticamāk, tā nebūs uroloģiska problēma. Taču, ja naktī aiziet divreiz un katru reizi izdalās pa 150 ml, tad jādomā, ka kaut kas nav kārtībā ar urīnpūsli.”
Ko uzskata par biežu urināciju
“Principā vesels cilvēks naktī neceļas. Ja kāds pacients man saka, ka viņš bieži urinē, uzreiz ir pretjautājums, – cik bieži un cik daudz vienā reizē? Lielākoties uz šiem jautājumiem vīrietis atbildēt nevar. No cilvēka fizioloģiskā viedokļa – nav ne biežas, ne retas urinācijas. Veselā urīnpūslī ietilpst no 250 ml līdz 500 ml urīna. Interesanti, ka lauku iedzīvotājiem urīnpūšļa tilpumi ir mazāki. Tur cilvēks, strādājot uz lauka, atvieglojas turpat, lauka malā. Dzīvojot pilsētā, strādājot ofisos, veikalos pie kases aparātiem un citur, cilvēks nevar aiziet uz tualeti jebkurā brīdī, tādā veidā trenējot urīnpūsli. Visvienkāršākais izmeklējums, par kuru nereti pacienti apvainojas un vairs pie urologa neatnāk, ir nolikt trauku tualetē un pamērīt, cik daudz urīna izdalās vienā reizē.
Bieža urinēšana var būt arī atkarīga no citiem faktoriem, piemēram, ja cilvēks izdzer četrus litrus dienā vai uzņem daudz augļu un dārzeņu, tad nevajag paust izbrīnu, ka tualeti nākas apmeklēt 10–15 reizes un vēl naktī jāpieceļas. Arī tad, ja visu dienu šķidrums netiek uzņemts, bet vakarā pie televizora tiek izdzertas četras alus pudeles, visticamāk, ka naktī vajadzēs piecelties. Tātad urinācijas biežums ir atkarīgs no šķidruma patēriņa, no tā, cik ātri urīnpūslis uzpildās un no urīnpūšļa trenētības,” skaidro ārsts.
Par ko uztraucas urologi
Prostatīts un labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija pēc būtības ir simptomātiskas slimības. Ko tas nozīmē? Tās, protams, traucē cilvēkam dzīvot, bet līdz noteiktai robežai var izvēlēties – ārstēt vai tomēr ne. Ārsts skaidro, kādēļ tā: “Piemēram, hroniska iekaisuma gadījumā, kas izpaužas tikai kā biežāka urinācija un kas pašam cilvēkam netraucē, ļaujam viņam tā arī dzīvot tālāk bez ārstēšanas. Ja iemesls tam, ka jāceļas naktīs, ir labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija, kas ir biežākais cēlonis biežai urinācijai vīriešiem virs 50 gadu vecuma, un arī tā vīrietim netraucē, tad, visticamāk, arī viņu mēs varam atļauties neārstēt. Taču citādi ir ar prostatas vēzi, kam simptomi ir tādi paši kā iepriekš minētajām slimībām. Tagad vīriešiem prostatas vēzis ir pirmajā vietā no visiem audzējiem, sasniedzot ap 1000 jauniem gadījumiem gadā, apsteidzot pat plaušu vēzi.”
PSA – vai jānosaka katram vīrietim
“Patiesībā prostatas vēzis būtu jāmeklē nevis cilvēkiem, kas divas vai trīs reizes naktī ceļas un iet uz tualeti, bet jāmeklē ātrāk – profilaktiski. Ja cilvēks jūtas labi, vai mums vienmēr vajag kaut ko meklēt un ārstēt?” retoriski vaicā ārsts. “Ja pacientu pašu uztrauc – vai man gadījumā nav vēzis, viņš to grib atklāt un ārstēt, tad noteikti! Šādos gadījumos, ja nav citu riska faktoru – cita rase (negroīdi), vēža gadījumi citiem ģimenes locekļiem, vizītē pie urologa būtu jādodas, sākot no aptuveni 45 gadu vecuma. Šis ir tas vecums, kad, pirmo reizi apmeklējot urologu tieši šajā jautājumā, būtu nepieciešams izrunāt esošo situāciju, nodot analīzes, izvērtēt riskus un, ja nekas netiek atklāts, izrunāt, kā dzīvot tālāk, cik bieži nākt uz vizītēm utt.” A. Bāliņš stāsta, ka ārsts un pacients ļoti atšķirīgi skatās uz problēmām: “Cilvēki profilaktiski iet pie ārsta, taisa rentgenu plaušām, ultrasonogrāfiju vēderam, un ar tādu pašu domu vīrietis nodod analīzes, lai noteiktu prostatas vēža marķieri – prostatas specifisko antigēnu PSA, lai pārliecinātos, ka viņam tur nekā nav, ka viņš ir vesels. Ārsts uz to raugās citādi. Es pacientus sūtu nodot analīzi ar domu, lai izķertu prostatas vēzi. Šajā gadījumā jāsaprot, ka, izdarot pirmo soli, iespējams, būs jāveic arī otrais solis. Ja PSA būs paaugstināts, tad, visticamāk, būs jāveic vēl kāds izmeklējums, kas vai nu pierādīs, vai noliegs aizdomas. Ja tomēr aizdomas apstiprināsies, sekos trešais solis – jāpiedāvā atbilstoša ārstēšana, kam pašā sakumā, nododot analīzi, cilvēks vispār nav gatavs. No vienas puses, mēs visiem sakām, ka, sasniedzot noteiktu vecumu, vajag profilaktiski noteikt PSA, no otras puses, tas jādara cilvēkam, kurš par to interesējas un ir gatavs rīkoties tālāk.”
Kurā brīdi jāsāk uztraukties
“Vairākumā gadījumu par problēmu tā jāuzskata tad, kad tā sāk uztraukt pašu cilvēku. Protams, ja situācija mainās uz slikto pusi, piemēram, ja cilvēks visu laiku naktīs ir mierīgi gulējis, bet pēdējo mēnešu laikā sācis bieži celties, tad droši vien ir iemesls uztraukties. Parasti šādas situācijas uztrauc arī pašu pacientu un viņš meklē palīdzību. Protams, ir simptomi, kuru gadījumā obligāti jāmeklē urologa palīdzība, – pēkšņa situācijas maiņa, sāpīga urinācija, asins piejaukums urīnā, kā arī simptomu kombinācijas un temperatūras pievienošanās.” Lai arī asins piejaukums urīnā var būt dažādu slimību gadījumos, gan tad, ja ir iekaisums, akmeņi, gan dažādas lokalizācijas audzēji, vai reizēm arī bez nopietna iemesla, ārsts uzsver – tas ir simptoms, kura gadījumā obligāti jādodas pie urologa.
Raksta turpinājumu par uroloģisko slimību diagnostikas un ārstēšanas iespējām lasiet žurnāla "ārsts.lv" novembra numurā!
