Matīss Pudāns: Demences sindroms – jēdziens, diagnostika un stadijas

Demence ir sindroms, kas radies galvas smadzeņu patoloģijas dēļ, parasti ar hronisku vai progresējošu norisi un daudzveidīgiem galvas smadzeņu garozas augstāko funkciju traucējumiem, tostarp atmiņas, domāšanas, orientācijas, saprašanas, rēķināšanas, spējas mācīties, runas un spriešanas spējas traucējumiem. Tas sastopams Alcheimera slimības, cerebrovaskulāru slimību un citos gadījumos, ja primāri vai sekundāri tiek bojātas smadzenes.

Demences sindroma jēdziens

Termins ‘demence’ ir radies no latīņu vārdiem ‘de’ (apzīmē atdalīšanos, zaudēšanu) un ‘mens’ (prāts) un var tikt tulkots kā “prāta zudums”. Pirmo reizi šis termins ir sastopams jau Senās Romas enciklopēdista Aula Kornēlija Celsa (Aulus Cornelius Celsus) darbos.

Demences izplatītākās formas ir Alcheimera slimība un vaskulārā demence. Alcheimera slimības gadījumā notiek patoloģiskas izmaiņas gan galvas smadzeņu šūnu (neironu) iekšpusē, gan ārpus tiem. Starpšūnu vidē veidojas patoloģiski nešķīstoši olbaltumvielu sakopojumi, bet šūnas iekšpusē tiek bojāts citoskelets. Rezultātā tiek bojāta šūnas transportsistēma, radot starpneironu signālu pārvades traucējumus un neizbēgamu neirona bojāeju. Savukārt vaskulārās demences patoģenēzes pamatā ir dažādas galvas smadzeņu asinsvadu patoloģijas (insulti, ateroskleroze u.c.), kuru dēļ iet bojā galvas smadzeņu audi.

Pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas demences izplatība vecuma grupā dubultojas ik pēc aptuveni pieciem gadiem (skat. 1. tabulu).

1. tabula. Pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas demences izplatība strauji pieaug

Demences sindroma diagnostika

Lai noteiktu demences kā sindroma diagnozi, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas publicētajiem kritērijiem pēc objektīvās un subjektīvās anamnēzes noskaidrošanas un neiropsiholoģisko testu veikšanas jākonstatē visi šie kritēriji:

Atmiņas traucējumi novērojami tādā pakāpē, ka tie traucē ikdienas aktivitātēm un padara neatkarīgu dzīvošanu par apgrūtinātu vai neiespējamu. Izteiktas grūtības pacientam sagādā jaunas informācijas apguve, taču smagākos gadījumos zūd arī agrāk iegūtās zināšanas. Piemēram, sākotnēji demences pacients spēj labi atcerēties jaunības notikumus, noskaitīt bērnībā iemācītu dzejoli, taču nevar atminēties, kas noticis pirms dažām dienām vai pat minūtēm.

Citu kognitīvo (prāta) spēju samazināšanās, proti, pacientam ir traucēta domāšana, plānošana un ikdienas lietu organizēšana – vieglākos gadījumos, par spīti grūtībām veikt noteiktas ikdienas aktivitātes, pacients vēl nav pilnībā atkarīgs no apkārtējiem, tomēr vairs nespēj patstāvīgi veikt sarežģītākus ikdienas uzdevumus vai brīvā laika aktivitātes. Smagākos gadījumos pacients kļūst atkarīgs no apkārtējo palīdzības ikdienas darbībās, ieskaitot iepirkšanos un apiešanos ar naudu. Piemēram, demences pacients aizmirst, ka nav noslēdzis gāzi vai atstājis tējkannu uz uguns.

Saglabāta apkārtnes apzināšanās – periodā, kad tiek izvērtēti iepriekšējie kritēriji, apziņa nav aptumšota (atšķirībā no delīrija) un vismaz sākotnēji ir saglabāta orientācija vietā un laikā. Tomēr, demencei progresējot, pacientam zūd spēja apzināties, kur viņš atrodas un kāds ir pašreizējais datums, proti, pacients var apmaldīties pat iepriekš pazīstamā apkārtnē.

Emocionālās kontroles vai motivācijas kritums vai izmaiņas sociālajā uzvedībā – pacients kļūst emocionāli nestabils, viegli aizkaitināms, apātisks, kā arī zūd sociālās prasmes tādas kā galda kultūra, ģērbšanās un saziņa ar apkārtējiem. Jāņem vērā, ka tās ir slimības izpausmes, nevis apzināts lēmums no brīvas gribas, tāpēc jābūt iecietīgam pat tad, kad pacienta uzvedība krasi neatbilst vispārpieņemtām sabiedrības normām.

Savukārt Psihisko slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM-5) definē demenci kā daudzpakāpju sindromu, kas skāris kādu no neirokognitīvajiem domēniem, traucējot patstāvīgai ikdienas funkcionēšanai.

Neirokognitīvie domēni:

• kompleksā uzmanība;
• izpildfunkcija;
• mācīšanās un atmiņa;
• valoda;
• uztveres un motorā funkcija;
• sociālā izziņa.

Saskaņā ar statistikas datiem Latvijā pacientu ar apstiprinātu diagnozi demence skaits ir mazāks nekā varētu domāt, vadoties no demences izplatības pasaulē. Tas liek domāt, ka Latvijā demences gadījumu ir daudz vairāk, nekā to uzrāda oficiālā statistika.

Lai agrīni diagnosticētu demenci, noteiktu tās formu (Alcheimera slimība, vaskulāra demence u.c.) un izslēgtu citas fiziskas vai psihiskas slimības, kas var radīt demencei līdzīgu simptomātiku, kopš 2005. gada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers darbojas Atmiņas kabinets, kurā sadarbojas vairāku nozaru speciālisti (neirologi, klīniskie psihologi, radiologi u.c.). Atmiņas kabinets ir pieejams gan valsts finansētā kārtībā, gan kā maksas pakalpojums.

Ja jums ir radušās aizdomas, ka jums vai jūsu tuviniekam ir simptomi, kas liek domāt par demenci, vērsieties pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs, vai nepieciešama tālāka neirologa vai psihiatra izmeklēšana.

Demences stadijas un prognoze

Lai arī bieži pacientus ar demenci uztver kā izdalāmu atsevišķu grupu senioru populācijā, tomēr trūkst pierādījumu, ka var novilkt skaidru robežu starp demences skarto un “normālo” senioru grupu. Daži zinātnieki uzskata, ka pastāv kontinuitāte no normālas funkcionēšanas līdz smagai demencei. Savā ziņā demence, ko novēro vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir to kognitīvo un uzvedības izmaiņu pārspīlēta izpausme, ko parasti novēro novecošanās laikā. Tomēr Alcheimera slimības gadījumā runa ir par atsevišķu patoloģisku procesu, kas nav normālas novecošanās daļa.

Leonards Bergs (Leonard Berg) ir izstrādājis noderīgu demences stadiju shēmu (skat. 2. tabulu). Ievērojami lielākā daļa senioru visās vecuma grupās atbilst šīs tabulas pirmajai kolonnai, proti, lai arī viņiem novēro zināmas ar vecumu saistītas kognitīvas izmaiņas, tomēr tas nav pamats, lai runātu par demenci.

Parasti no demences pirmajām pazīmēm līdz vēlīnām stadijām paiet septiņi gadi. Alcheimera slimības gadījumā dzīvildze ir aptuveni 10 gadu no diagnozes noteikšanas brīža, bet vaskulāras demences gadījumā – pieci.

2. tabula. L. Berga klīniskais demences izvērtējums (Clinical Dementia Rating, CDR)

Demences ārstēšana

Atkarībā no demences formas un smaguma pakāpes ārsts var nozīmēt specifisku farmakoloģisko ārstēšanu – holīnesterāzes inhibitorus (donepezilu, rivastigminu, galantaminu) vai N-metil-D-aspartāta receptoru antagonistu (memantīnu). Tomēr jāatzīmē, ka diemžēl Latvijā minētie preparāti nav valsts kompensēti. Psihisku simptomu (uzvedības traucējumu, depresijas) korekcijai ārsts var arī nozīmēt antidepresantus un/vai jaunākās paaudzes antipsihotiskus līdzekļus kursu veidā.

Taču jāņem vērā, ka pieejamā farmakoterapija sniedz mērenu simptomātisku efektu, proti, tā mazina slimības izpausmes, nevis ārstē tās cēloni.

Liela nozīme ir arī nefarmakoloģiskajai ārstēšanai – palīgierīču izmantošana atgādinājumam (kalendārs, tāfele, speciālas vietas noteiktiem priekšmetiem), vizuālas informācijas izmantošana (fotogrāfijas u.c.), mūzikas terapija, socializācija un kognitīvā stimulācija un regulāri aerobi vingrinājumi (pastaigas, peldēšana).

Slimībai progresējot, var rasties nepieciešamība pēc ievietošanas sociālās aprūpes iestādē, kad slimnieka kopšana mājas apstākļos kļūst objektīvi neiespējama.

Demences profilakse

Latvijas Neirodeģeneratīvo slimību asociācija pavisam nesen ir izdevusi Alcheimera slimības, vaskulāras demences, Levi ķermenīšu demences un frontotemporālās demences klīniskās vadlīnijas (atrodamas internetā http://www.vmnvd.gov.lv), kas sniedz vērtīgus ieteikumus, kā pēc iespējas mazināt risku saslimt ar demenci:

• fiziskas aktivitātes;
• veselīgs uzturs (piemēram, Vidusjūras diēta);
• intelektuālas aktivitātes;
• atteikšanās no smēķēšanas un alkohola;
• kardiovaskulāro risku mazināšana (jāārstē paaugstināts asinsspiediens, jānormalizē holesterīna vai glikozes līmenis; jāārstē mirdzaritmija; cukura diabēts; aptaukošanās);
• pēc iespējas jāizvairās no galvas traumām 

Ļoti svarīga ir demences slimnieku aprūpētāju izglītošana par slimības norisi un atbalsta sniegšana viņiem, lai mazinātu izdegšanas risku. Kopt demences skartu pacientu ir ļoti smags uzdevums, tāpēc palīdzības lūgšana saviem apkārtējiem vai profesionāļiem ir ne vien pašsaprotama, bet pat obligāta, jo bez formāla vai neformāla atbalsta izdegšanas risks ir ļoti augsts, kas apdraud kopšanas kvalitāti.

Paldies RAKUS Atmiņas kabineta neiroloģei Ievai Paeglei par viņas sniegtajiem ļoti vērtīgajiem padomiem.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!