Mārtiņš Tēcis: Bērnu traumas un mikroķirurģija

Ārsts Mārtiņš Tēcis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Ģaiļezers” Mikroķirurģijas centrā sniedz akūto medicīnisko palīdzību pacientiem, kas guvuši traumas un kuriem nepieciešama rokas traumu un mikroķirurģiska ārstēšana. Lai gan Mikroķirurģijas centrā lielākoties tiek sniegta akūta palīdzība pieaugušajiem, Mārtiņam Tēcim kopš 2017. gada 4% pacientu ir bijuši bērni vecumā līdz 15 gadiem, kas guvuši rokas traumas. Bojāto struktūru vai bojājuma veids biežāk ir kombinēts. Visbiežāk pacientiem ir bojātas cīpslas, pēc tam secīgi kauli, nervi, gūts audu defekts, bojātas artērijas, gūtas amputācijas. Šādas traumas un bojājumi 88% gadījumu radušies dragāta ievainojuma dēļ, 7% tās ir grieztas brūces ar vairāku anatomisku struktūru bojājumu. Nav pārsteigumus, ka bērni visvairāk traumas gūst tieši vasarā.

Bērniem raksturīgi divi vecuma posmi, kuros rokas traumas tiek gūtas visbiežāk: no viena līdz trim gadiem un no 10 līdz 12 gadiem.

Maziem bērniem vecumā no viena līdz pieciem gadiem biežāk ir dragāti pirkstu ievainojumi, jo viņi iespiež pirkstus durvīs. Šādā veidā viņi gūst daļējas vai totālas pirkstu traumatiskas amputācijas vai audu defektus. Šajā vecuma grupā bērniem bieži ir arī šķembaini falangu lūzumi ar mīksto audu bojājumu vai defektu.

Nākamā pacientu grupa, kas biežāk ierodas pēc palīdzības, ir bērni ar grieztām brūcēm, kuras viņi gūst, savainojoties ar stikliem. Šādos gadījumos tiek bojātas arī cīpslas un nervi.

Smagākās traumas bērniem rodas kontaktā ar mehāniskām ierīcēm. Piemēram, 2019. gadā deviņus gadus veca meitene, braucot kā pasažiere uz motocikla, guva pēdas dragātu ievainojumu ar otrā pirksta daļēju amputāciju un pēdas mīksto audu defektu, kā arī apakšstilba kaulu lūzumu, savukārt šogad maijā 12 gadu veca meitene, strādājot ar malkas skaldāmo ierīci, guva plaukstas dragātu ievainojumu ar otrā pirksta amputāciju.

Plaukstas un plaukstas locītavas lūzumu skaits turpina palielināties, īpaši pusaudžiem, kas piedalās sacensību sportā. Savukārt delnas kaulu lūzumus visbiežāk pacienti gūst sadzīvē, mājās. Pēc pētījumu datiem var secināt, ka delnas kaulu lūzumi biežāk tiek gūti 10 līdz 19 gadu vecumā vai 15 līdz 24 gadu vecumā. Bērniem no piecu līdz 14 gadu vecumam biežāk ir falangu lūzumi. Citu valstu pētījumos līdzīgi norādīts, ka 11 līdz 15 gadus veciem pusaudžiem biežāk ir falangu lūzumi. Pētījumos par pediatriskiem plaukstas lūzumiem minēts, ka piektā pirksta vai īkšķa proksimālo falangu lūzumi tiek gūti visbiežāk. Savukārt piektā delnas kaula lūzumi ir nākamie biežāk gūtie savainojumi, turklāt vairums lūzumu ir lokalizēti ap metakarpofalangeālo locītavu.

Bērni no pieciem līdz 14 gadiem ir vecuma grupa, kurai visbiežāk konstatē plaukstas pamatnes kaulu lūzumus, no kuriem visbiežāk cietis tieši laivveida kauls.

Jāuzsver, ka bērni un pusaudži piedalās arī ārpusskolas aktivitātēs, kas rada plaukstas traumas, piemēram, skeitbords un braukšana ar skrejriteni.

Ķirurģiska ārstēšana ir nepārprotami pierādīta efektīvākā metode šādu traumu gadījumā: vaļēji lūzumi, dislocēti intraartikulāri lūzumi un dragāti ievainojumi. Tomēr jāuzsver, ka vaļēji lūzumi, augstas enerģijas traumas, infekcija brūcē, kaula materiāla zudums jeb deficīts, mīksto audu bojājums un devaskularizējoša trauma var radīt komplikācijas. Lai arī komplikāciju biežums ķirurģiskā ārstēšanā ir ievērojami samazinājies, tomēr risks attīstīties komplikācijām saglabājas. Biežākās komplikācijas ir infekcija, nesaaugošs lūzums, locītavu stīvums, posttraumatisks artrīts un ar implantiem saistītas komplikācijas.

Bilde nr. 1 pacients ar subtotālu pirksta gala amputāciju, saspiežot pirkstu durvīs.

Bilde Nr. 2 tas pats pacients ar subtotālu traumatisku pirksta amputāciju.

Bilde nr. 3. traumatiska I un II pirkstu amputācija 5 gadus vecam bērnam.

Bilde nr. 4. pacients 3 mēnešus pēc I un II pirkstu replantācijas.

Bilde nr. 5. replantēto pirkstu ekstenzija 3 mēnešus pēc operācijas.

Bilde nr. 6. replantēto pirkstu fleksija 3 mēnešus.

Mūsu mērķis ir informēt sabiedrību un vecākus par iespējamām traumām un bērnu vecuma grupām, kuras biežāk pakļautas raksturīgajām traumām. Aicinām vecākus nodrošināt bērnus, kas pārvietojas ar velosipēdu, skrituļslidām vai skrejriteni, ar aizsargierīcēm (ķiveri, elkoņu, ceļgalu, plaukstu un delnu sargiem), pievērst pastiprinātu uzmanību rakstā minētajām situācijām, lai novērstu smagas traumas, ar kritieniem saistītus lūzumus un mazinātu ar sportu saistīto plaukstas lūzumu biežumu.

Literatūra:

1. Lankachandra, M., Wells, C. R., Cheng, C. J., Hutchison, R. L. (2017). Complications of distal phalanx fractures in children. J Hand Surg Am. 42(7), 574.e1–574.e6.

2. Chew, E. M., Chong, A. K. (2012). Hand fractures in children: epidemiology and misdiagnosis in a tertiary referral hospital. J Hand Surg Am. 37(8), 1684–1688