Mārtiņš Malzubris, Olafs Libermanis: Latviešu mikroķirurgi Ukrainas karā

Bailes. Jau trešo dienu taustāmies Kijivas virzienā. Attālums, ko kaimiņš Arno nobrauktu diennakts laikā. Draņķīgi ceļi. Pārkrāmēts buss. Ukraiņi vālē uz Rietumiem pa trim joslām. Mazliet sirreāla sajūta, jo darām tieši pretējo. Tā vajag. Mūs sargā Dievs un Ministrijas papīrs, ka esam divi doktori, mums nav ieroču un dodamies ārstēt, nevis  karot. Gadījumam, ja mūs apturētu ar paceltu roku, nevis bruņutransportiera borta lielgabalu.

Uz fronti ar Mārtiņu dodamies ne pirmo reizi. 2015.gada jūnijā bez binokļa varējām saskatīt Doņeckas skursteņus. Bijām tikuši tālāk par visiem, arī mūsu armijas delegāciju. Pēdējā aizsardzības līnija. Tālāk – krūmāji, pauguri un pretinieka izlūku grupas. Tad mērķis bija ekskursija – safotografēt un noziņot Saeimai. Safotografējām, noziņojām un tā viss arī palika. 

Šoreiz iet vaļā pa īstam. Uz busa paneļa turam binokli. Ko darīt, ja parādās lidmašīna? Drošākais laikam lēkt ārā un, slēpties krūmos. Uz Daiņa dāvātā “Folksvāgena” baltā fona labi izceļas lieli sarkani krusti. Vietējie tos respektē. Bet, kā ar oponentiem? Kristaps Keggi stāstīja, ka Vjetkongu ložmetējniekiem bijis vieglāk notēmēt uz sanitāro  helikopteru krustiem. Tāpēc negribēju izcelties no kopējās masas, bet Arno atnāca un uzlīmēja. Sasodītais dizaineris. Mārtiņš bija sajūsmā. Tagad kratāmies aprūsējušā, nosacīti baltā busā, ko nevar nepamanīt.

Vjetkongus mēs ceļā nesatikām. 4.marta Kijiva izskatījās dīvaini. Megapole bez gaismas. Praktiski bez cilvēkiem. Sirēnas. Pāris sadeguši auto. Sprādzieni un kanonāde  tālumā. Liekamies gulēt lieliski iekārtotas, bet gandrīz  tukšas divdesmitstāvu mājas tukšā dzīvoklī un no rīta sākam meklēt darbu.

Bailes. Ne jau no sirēnām, tukšām ielām, sprādzieniem un, ka var trāpīt, ka satiksim “pretējo komandu” vai pārāk nervozu pašu Ukraiņu patruļu. Ir gadījies kāpt kalnos, pludināties pa krāčainu upi, dzēst ugunsgrēku, kauties uz ielas un vētrā airēt ar kajaku. Lieta tāda, ka pēdējā laikā praktiski neoperēju. Jā, šuju sīkus asinsvadus pērtiķa ātrumā un varu šo prasmi iemācīt gandrīz jebkuram, bet, cik daudz būšu noderīgs Mārtiņam?

Pirmā pietura – Ramodanova neiroķirurģijas institūts. Dakterim Hukam ieplešas acis, kad atveram busa durvis. Vislielāko iespaidu atstāja sarkanās kastes, uzkrāmētas cita uz citas. Filmās rāda, ka tādās kastēs nopietni veči glabā APRĪKOJUMU. Un vēl vecais Shin – Nippon mikroskops, ko pirms desmit gadiem, Brūču klīnikas labajos laikos nopirkām mikroķirurģijas treniņiem. Lēts, vienkāršs un uzticams, laikam šo iemeslu dēļ noņemts no ražošanas.

Sarkanajās kastēs tiešām bija instrumenti. Vajag mikroķirurģiju – lūdzu, ser! Varam sākt dažu stundu laikā. Institūta direktors ir akadēmiķis, spēcīgs džentlmenis jau krietnos gados. Kabinets iekārtots ar gaumi. Uz galda, zem A4 papīra lapas, Makarova pistole. Labi, puiši, Rīgā esmu bijis, Jāni Kupču pazinu, paldies ka atbraucāt, paskatīsimies, kā jūs var izmantot. (Ieročus ņemsiet, nē, esam ārsti, politikā nejaucamies, uz cilvēkiem nešaujam).

Nākamā pietura – vēl viena slimnīca. Uz Borispoli pie Žeņkas[i] jums nav ko braukt, nedēļas laikā Dņepras kreisais krasts kritīs. Un mikroķirurģi mums ir pašiem. Parunājot sīkāk – faktiski tie ir “karpālo kanālu” vecīši[ii]. Tātad nav  mikroķirurgi. Īsumā – mēs nepatikām viņiem, viņi nepatika mums, laižam atpakaļ pie Romodanova.

Dzīvē gadās visādi. Kad izkritu no mārketa, sapratu, ka jāuztur fiziskā forma un jāsaglabā iemaņas. Un vēl – komanda. Dabūju maģistra grādu Eiropā[iii]. Pateicoties Bosam Pī[iv], atsāku operēt. Tomēr Latvijā mikroķirurgs nevar dabūt darbu. Ja vien… Bet par to – citreiz. Tātad, – kaut arī nelaižat mani klīnikās, neviens nevar aizliegt pirkt tirgū vistas pēdas un trenēties. Vienīgais, ko varu kontrolēt. Veči – izstudēsim, dabūsim maģistru grādus un ieguldīsim supermikroķirurģijā[v]. Kad pagājušajā decembrī parādījām “Eiropai” savus instrumentus un prasmes, kolumbiešu instruktoriem atkārās žoklis. Grand Master Bos Masia[vi] teica – rakstiet puikas, savu apmācību programmu… Programmu uzrakstījām un iesniedzām 9.februārī. Bet divdesmit ceturtajā no rīta, kā parasti ieslēdzu datoru…

Doktors Huks saka, ka jāiegriežas pa ceļam Kara hospitālī. Satiekam slimnīcas galveno ķirurgu Pulkvedi. Kopā aizejam līdz traumatoloģijas nodaļai, centra un nodaļas vadītājs parāda četrus smagi cietušus pacientus un paprasa mūsu viedokli. To sniedzam bez kautrēšanās. Uzdod vēl dažus jautājumu par mūsu profesionālo pieredzi. Var redzēt, ka tas ir vairāk, nekā viņi gaidīja. Uzzinām arī, ka mikroķirurgs no Beļģijas, kurš it kā devās uz šo slimnīcu, tomēr nav ieradies. Un tā piecpadsmit minūšu laikā esam pieņemti darbā Kijivas Galvenajā Militārajā hospitālī. Ko jums vajag džeki? Nū – savu operāciju zāli, operāciju māsas, vietējo ārstu, kas pieskata pacientus un raksta papīrus. Labi, viss jums būs, krāmējaties ārā!

Bailes. Deviņpadsmitajā februārī zvanīju gan Žeņkam, gan Pulkvedim. Abi teica, ka gan jau viss atrisināsies. Izklausījās saspringuši un nelaimīgi. Lai uzmundrinātu draugus ieminējos - ja kas, atnāksim palīgā. Viņi saka, labi, mēs tev piezvanīsim. Atbildēju – nevajag, parādīs ziņās. Ukraiņi pasmējās. Divdesmit ceturtajā ieraudzīju… Solījumi jāpilda.

Te būs dzīvi, sadragāti cilvēki, nevis saldēta vistas pēda no Mammas ledusskapja Garciemā, kur esam iekārtojuši supermikroķirurģijas laboratoriju. Septiņpadsmit gadi dīkstāves. Bļāviens, bļāviens, bļāviens.

Ieraugot mūs, Pulkvedis nopriecājās. Kaut arī noguris, izskatījās rosīgs. Dienā trīsreiz jāuzlādē telefons. Intensīvās terapijas nodaļā sašauts oponentu desantnieks. Gulta vienā rindā ar pārējiem ievainotajiem. Dienā, kad viņu ieveda, esot operējuši līdz trijiem naktī.

Dzīvosim un strādāsim LOR nodaļā. Traumatologiem ir pāris pacientu rītdienai. Vienam no šodien skatītajiem pacientiem nepieciešams, un stāvoklis atļauj veikt, pēdu saglabājošu rekonstrukciju un Mārtiņš nolemj operēt. Seši vakarā, aprīkojums izkrauts, septiņos slēdz ārā gaismu. LOR nodaļas Boss iepazīstina ar Ļenu un Viktoriju – operāciju māsām. Tātad meitenes, mums ir viena  stunda. Operāciju mikroskopu esat redzējušas. Uzmanīgi ar instrumentiem, sevišķi galiem. Parādam, kā droši rīkoties ar maza izmēra pincetēm un šķērēm. Jaunās sievietes visu uztver ātri. Septiņos hospitālī izslēdz gaismu. Mārtiņš sagādājis pieres lampas. Dodamies uz Traumatoloģijas nodaļu pie Antonoviča. Kur ir Boss? Māsiņa bijīgi atbild, ka ārstu istabā, viņiem ir apspriede. Muļķības – kāda apspriede Traumatoloģijas nodaļā septiņos vakarā… Veči dzer, protams… Karš, pa pusei aplenkta pilsēta… Normāli.

Antonovičs bija skaidrā, visi desmit vai divpadsmit doki arī. Viņi tiešām pārrunāja dienas darbu un plānoja rītdienu. Apsprieda, tā sacīt, dažus “aktuālās sadzīves jautājumus”. Oponenti ir piecpadsmit kilometru attālumā. Antonovičs paziņo, ka viņam ir automāts un, ja uzbruks hospitālim, tad dzīvs rokās nedosies. Saskatāmies ar Mārtiņu, labi, kur mēs varam dabūt automātus un, kāds ir hospitāļa aizsardzības plāns? Ar smilšu maisiem aizkrāmēto logu otrā pusē skanēja sirēnas, periodiskas zenītraķešu detonācijas un artilērijas šāvieni Irpeņā.

Vakariņas – voluntieru sagādāto restorāna ēdienu izgaršojam sveču gaismā, LOR nodaļas lielajā ēdnīcā. Citās Eiropas galvaspilsētās šāda ekstra maksā naudu. Vīrieši  rosīgi un drusku pacilāti, sievietes koncentrējušās, daudzas nelaimīgas. Lai gan darba jautājumos korektas, raud pa stūriem. Večiem beidzot īsta ģēla, sievietēm – risks, nedrošība, izpostīta sadzīve… Harkiva, Mariupole… Gadiem polsterē savu ligzdiņu, te pēkšņi – hopā – oponentu sūtīta raķete. Studenti, volontieri un no maiņas brīvie kareivji – jautri, trokšņaini un baksta smārtfonus. Dažas meitenes sēž klēpī puišiem – jaunatne, viss kā parasti.

Rīts sākas dinamiski. Pacients ar divām ložu brūcēm labajā kājā. Tā kā šauts ar Kalašņikovu, izrauts krietns gabals audu un lauzts papēža kauls. Aleksandrs Sergejevičs rosās kā sasvilis, lai visu saorganizētu. Mārtiņš ir lielisks ķirurgs, agresīvs, ātrs, vērīgs un drusku neciešams. Kā jau visi mačo. Mazliet čammājas ar pirmsoperācijas pārbaudēm. Par ko saņem aizrādījumu no Valentīna – kolēģi, lūdzu aktīvāk, mums ir karš, mirst cilvēki, muldēt varat savā Eiropā. Taisnība. Saspringstam un raujam. Gracilis[vii] lēveri Mārtiņš izceļ tik viegli, kā Centrāltirgus miesnieks karbonādes gabalu. Olaf, tavs uzdevums ir debridement[viii] un recipienta asinsvadu preparēšana. Klausos, Bos! Lai arī ilgus gadus bez īsta darba, meistarību nevar nodzert. Kā nekā esmu Latvijas debridmenta tēvs un pēc dažām minūtēm rokas kustas pašas. Arī asinsvadus izpreparēju normāli. Visu pabeidzām trijās stundās, labs laiks, arī pēc Latvijas standartiem. Pēkšņi Mārtiņš saka – lēveris slikti izskatās, pārbaudām zem mikroskopa. Konstatējam artērijas nosprostošanos. Kamēr paņemam papildus vēnas transplantātu un problēmu novēršam, izveidojot jaunas anastomozes[ix], klāt vēl pusotra stunda, bet arī nav slikti.

Vietējie nopēta mūsu darbu un atzīst par labu. Naktī katras divas stundas kāpjam stāvu augstāk skatīties pacientu. Antonovičs saka, ka iestājies karavīrs ar sadragātu elkoni un apakšdelmu – jūs varat kaut ko izdarīt? Protams, Bos. Vēl viena diena, vēl viena mikroķirurģiska pārstādīšana. Nākamajā tas pats. Tad sadragāta plauksta Robežsargu hospitālī. Tad atkal mūsējā. Tad pie  robežsargiem divi pacienti vienlaicīgi, stumjam mikroskopu no vienas operāciju zāles uz otru. Mārtiņš dragā lēverus, es šuju asinsvadus. Ātri, kvalitatīvi un veikli kā mērkaķis, jo esmu gadiem trenējies un mums nav tiesību izgāzties.

Tā izskatījās mūsu pirmās dienas un nedēļas Kijivā. Antonovičs neatļāva operēt astotajā martā, jo operācijas zāles meitenēm bija apsolījis  brīvdienu. Ko tieši darīju pārējās marta dienās, kādi un vai šim mēnesim toreiz vispār bija datumi, ar pārliecību pateikt nevaru. Pavadījis Mārtiņu līdz hospitāļa vārtiem, sapratu, ka vienreiz esmu trubā. Visu laiku biju turējies aizvējā, aiz kolēģa, drauga un ķirurģisko piedzīvojumu kompanjona platās muguras. Cēlu, nesu, gādāju, rakstīju, kārtoju dokumentus un fotogrāfijas, naktīs gāju pārbaudīt pacientus, lai Mārtiņš izguļas. Tagad - tētuks aizbrauca, Olafiņ, nāksies pastrādāt pašam.

Ķirurģija ir vienkārša. Kā teica Guntis Bite[x], kur mīksts, tur griež, kur ciets, tur kaļ. Vienkāršojot lietas, ir izredzes vismaz neizgāzties. Tā kā vietējiem mūsu operēšanas stils nav pazīstams, neizgāšanās jau nozīmē gūt panākumus. Man nav vajadzīgi desmit audu ielāpu vai transplantātu veidi, sākumā pietiks ar diviem. Apgūsim tos līdz automātismam. Man neder Mārtiņa advancētā  pieeja, darīšu vienkāršāk, tā kā pašam vieglāk. Pacients vienalga pie mums saņems to, ko citādi nesaņemtu. Ja mums būs vieglāk, samazināsies izgāšanās risks.

Soli pa solim virzāmies uz priekšu. Ivans, Jakovs un Mikola pieteicās palīgā. Uz īsu brīdi iebraucot Rīgā aprīļa beigās, varējām konferencē noziņot par pacientiem, ko ārstējusi latviešu – ukraiņu komanda pēc Mārtiņa aizbraukšanas. Divi veiksmīgi mikroķirurģiski pārstādīti transplantāti, viena smagi bojāta un amputācijai paredzēta roka, ko mums izdevās saglabāt. Tātad veči, mēs kaut ko varam. Ar saziedotiem materiāliem, ar norakstāmas iekārtas, mikroķirurģijas mamuta[xi] un vietējās jaunatnes  resursiem.

Kamēr paša meistarība pakāpeniski atgriezās, Ivans traucās augšā kā raķete. Aiz kautrīga un ārkārtīgi korekta lauku puiša ārējā veidola ir teicamas rokas, izcils intelekts un dziļi reliģioza cilvēka pieticīgais godīgums. Jakovs -  militārās ķirurģijas interns kabatā nēsājamas pistoles izmērā, - būdams vienlīdz ciets un bīstams, ir profesionāls karavīrs. Uzņēmās pārraudzīt aprīkojumu, materiālus, dokumentus un pacientu apriti. Andrjuham atklājās neticamas spējas sīko asinsvadu šūšanā, kad nav operāciju, viņš trenējas pat trīs reizes dienā. Armands no Māra Andersona atpirka  pilnībā lietojamu Zeiss mikroskopu un nogādāja Kijivā. Simtiem cilvēku ziedoja mums naudu. Iegādājos aprīkojumu un instrumentus, kādu – esmu gandrīz drošs – nav Rīgas “vadošajās klīnikās”. Paplašinājām anatomisko reģionu un transplantātu klāstu, kļuvām arvien ātrāki, labāki un pašpārliecinātāki. Vietējie mūs vairs neuzskatīja par avantūristiem un ķirurģisko piedzīvojumu meklētājiem, īpaši, kad uzaicinājām kolēģus piedalīties  mikroķirurģijas un supermikroķirurģijas treniņos.

Līdz iestājās lūzuma punkts. Īstenībā, jau kopš Jāņiem sāku atdot pozīcijas.  Nogurums. Nav kas nomaina. Un, – kurš to varētu uzņemties, ņemot vērā Hospitāļa specifiku. Te ir Ukrainas armija. Cilvēki, kas komandē un pieraduši klausīt komandām. Pulkvežu starpā jāprot izdzīvot. Izdevās noturēties šaurajā joslā starp izpalīdzību un pielīšanu, neatkarību un augstprātību, karavīra subordināciju un gļēvulīgu pakļaušanos. Tas viss prasīja resursu.

Ja agrāk nelikos mierā, kamēr nebiju atradis vēl kādu vēnu, lai transplantāta izdzīvošanu padarītu drošāku, tagad samierinājos ar minimumu. Kādu laiku veicās, pateicoties izkoptajai šuvju tehnikai. Tad iekritām, par vēlu noreaģējām un pazaudējām vienu transplantātu. Par laimi, kāju izdevās saglabāt. Oktobrī atsākās Kijivas bombardēšana. Draugi teica, lai braucu mājās, kamēr vēl tieku, runāja par uzbrukumu no Baltkrievijas puses, kas pārtrauktu transporta kustību caur Ļvivu. Runāja par kodoltriecienu Kijivas rajonam vai pašai Kijivai.

Lai latvieši bēgtu, jābūt nopietnam iemeslam. Sākām gatavoties darbam, gadījumā, ja palielinātos ievainoto skaits. Kolēģi no mobilajiem hospitāļiem deva padomus. Mārtiņš apņēmās parūpēties par meitenēm Rīgā, ja nu kas.

Oktobra beigās Ivanam bija jādodas uz mobilo hospitāli. No “pēdējā asistenta” Vaņečka bija izaudzis par vecāko ordinatoru asinsvadu ķirurģijas nodaļā. Viss, veči, mums nav resursu. Vaņa prom, esmu pārguris, mājās briest problēmas. Atļausiet braukt, Pulkvedi? Protams, kad sadomāsiet atgriezties, piezvaniet. Mēs jūs gaidām un paldies par darbu.

Kāds ir rezultāts mūsu medicīniskajai misijai Ukrainā? Gribas atbildēt ar pretjautājumu – vai šādai misijai var būt gala rezultāts? Ārstēto pacientu skaits? Darbā pavadītās stundas, dienas, nedēļas, mēneši? Ja neskaita tiešu palīdzēšanu ukraiņu karavīriem, viņu operējot, tad gribas teikt, ka rezultāta vēl nav. Te nevar runāt par rezultātu, ir jārunā par procesu, sava veida dao jeb “ceļš”, kas jāiet. Mēs visi saprotam, ka pat ja karš beigtos rīt, kas noteikti tā nebūs, tad ievainoto ārstēšana turpināsies nākošos, iespējams, pat 10 un vairāk gadus. Svaigus ievainojumus ātri un sekmīgi izārstēti tikai daļā gadījumā. Liela daļa noteikti radīs vairāk vai mazāk jūtamas sekas daudziem pacientiem. Visai Eiropai būs ilgstoši jāpalīdz ārstēt kara radītus pacientus ar hronisku osteomielītu, ekstremitāšu deformācijām, locītavu kontraktūrām, kustību traucējumiem, amputētām ekstremitātēm. Esam dabūjuši neatkārtojamu pieredzi, ko jāturpina likt lietā, turpinot ārstēt kara traumu seku pacientus Latvijā. Ar mums regulāri sazinās Ukrainas kolēģi, prasa viedokli dažādu pacientu ārstēšanā. 

Cilvēki mūs atbalsta. Cilvēki grib palīdzēt. Cilvēki nezina, kā. Ar specializētu ķirurģiju – tādā veidā, ka operatīvi uzņemam ievainotos,  kam nepieciešama specializēta ķirurģija – pirmkārt jau mikroķirurģija, tad sejas- žokļu ķirurģija, neiroķirurģija. Eiropas klīnikas kur  Ukraina  vēršas, reaģē lēni.

Noteicošais te ir ātrums. Pacientam jābūt uz galda Rīgā 3 – 5, maksimums 7 dienu laikā. Latvijā jāizveido stacionāra platforma un komanda. Jāizveido transporta kanāls.

Jāapvieno  speciālisti, kas to gatavi  uzņemties - plastiskie ķirurgi, traumatologi ortopēdi, viens  vai divi sejas žokļu ķirurgi. Pāris  kolēģi būs no Ukrainas - kā stažieri. Vajadzīga viena operāciju zāle ar 2 galdiem diennakts gatavības režīmā, dažas operāciju māsas, sanitāri 10 gultas ķirurģiskā nodaļā.  Anestezioloģijas dienests. Intensīvā terapija.

Ukrainā Latvijas ārsti var apgūt militāro ķirurģiju. Kuru, cerams, mums nekad nenāksies pielietot. Diemžēl daži saka, ka mūsu medicīnas sistēma ir pilnībā gatava potenciāliem militāriem konfliktiem.

Tomēr  dažas ledainas dienas uz ielas praktiski pilnībā izsmeļ slimnīcu resursus traumu pacientu palīdzībai, nemaz nerunājot par teorētiski daudz apjomīgākām pacientu plūsmām. Skaidrs, ka nav mērķtiecīgi turēt liekus resursus, bet rīcības plāns ar variācijām dažādiem scenārijiem un specifiska apmācība, ir tie virzieni, kuros var un vajag virzīties. Tas prasa sadarbību starp ministrijām un speciālistu asociācijām.

Sadarbība. Militārā ķirurģija. Pēdējais reāli mēģināja kaut ko darīt, bija Guntis Belēvičs 2015.gadā.

Jāturpina attīstīt rekonstruktīvās mikroķirurģijas treniņprogrammu. Tai jau pieteikušies kolēģi no Ukrainas – viņi saprot, ka steigšu jāpapildina zināšanas, jo Eiropa visus smagos pacientu nepaņems, vienmēr pie viņiem kāda speciālista no citas valsts arī nebūs, savukārt pacienti, kam tas nepieciešamas, – ir un būs. Un daudz.

Nu jā, bet mēs jau  esam tie, kas klonē mikroķirurgus. Vajag mikroķirurģiju – lūdzu ser! Izkrāmēsim no busa un palaidīsim.