Marta Celmiņa: Kas ir miega medicīna?
Kas ir miega medicīna?
Miega medicīna jeb somnoloģija ir salīdzinoši jauna un mazatpazīta, tomēr atsevišķa medicīnas nozare. Somnologs jeb miega speciālists ir ārsts, kurš diagnosticē, ārstē, novēro un novērš miega problēmas. Lielākajā daļā pasaules (arī Latvijā) gan nav īpašas somnoloģijas rezidentūras (izglītības), tādēļ šos pienākumus uzņemas dažādu specialitāšu ārsti, kuri savā nozarē strādā ar noteiktas grupas miega slimībām. Kompetences var arī pārklāties. Piemēram, pneimonologi, anesteziologi un otorinolaringologi (LORi) ārstē obstruktīvu miega apnoju, psihiatri strādā ar bezmiegu, bet neirologi – ar miegainību un neparastām kustībām un notikumiem naktī.
Kā kļuvāt par miega ārstu?
Mans ceļš uz miega medicīnu ir nejaušību pilns. Nebija tā, ka uzreiz domāju – tagad kļūšu par miega ārstu, kur nu – miega ārstu! Neesmu pat viens no tiem cilvēkiem, kurš jau no agras bērnības zināja, ka strādās medicīnā, atklās vēža zāles vai panāks to, ka neviens neslimo. Man patiesībā bija pat bail no asinīm. Bioloģijas stundās sēdēju līdzās plakātam, kurā attēloti cilvēka muskuļi, un es uz to nespēju skatīties – bieži vien acij priekšā pieliku vai nu plaukstu, vai arī matu šķipsnu. Vidusskolas beigās tā arī nezināju, ko tālāk studēt, tādēļ mana māte devās pie astroloģes. Es gan uz to raudzījos ļoti skeptiski, bet astroloģe, izvērtējot manus dzimšanas datus (datums, diena, laiks un vieta), bija sagatavojusi pārsteidzoši atbilstošu aprakstu, kā arī ieminējās, ka man vajadzētu kļūt par ārstu. Plastisko ķirurgu. “Ko jūs, viņai bail no asinīm,” teica māte. Nu, ja ne plastiskā ķirurģe, tad mākslas terapeite. Tas šķita interesanti, tādēļ iestājos Rīgas Stradiņa universitātes psihologos ar plānu maģistratūrā studēt mākslas terapiju. Programmā tika ietvertas arī anatomijas (nozare, kas pēta dzīvu būtņu uzbūvi) lekcijas. Protams, ne tādā līmenī kā mediķiem. Vienā no lekcijām docente Žagare stāstīja par epitēlijaudiem (audi, kas nosedz ķermeni un izklāj dobumus – piemēram, āda, gļotāda). Tas bija tik skaisti, tik saprotami, tik loģiski, ka galvā noskanēja “klikšķis” – jāiet studēt medicīnu! Bet ko lai dara ar bailēm no asinīm? Par laimi, mans klasesbiedrs mediķos bija iestājies jau uzreiz, un viņš mani vienu dienu paņēma līdzi uz morgu, kur pirmā kursa studenti mācās anatomiju, secējot līķus. Atklāju, ka skolas laika bailes bija beigušās, tādēļ ceļš uz medicīnu vaļā!
Man tomēr priekšā bija šķērslis: ķīmijas eksāmens. Tā noteikti nebija mana stiprā puse, tādēļ visu gadu apmeklēju arī Rīgas Stradiņa universitātes organizētus ķīmijas kursus – piektdienu vakaros kādas trīs stundas (vai četras?) sēdējām lekciju zālē un cītīgi pierakstījām to, ko pasniedzēja diktēja, bet sestdienās tikpat ilgi visi kopā vairākas stundas pildījām ķīmijas uzdevumus. Psihologu pirmo gadu pabeidzu, un ļoti priecājos, ka tā, jo šīs zināšanas daudz līdzējušas tālākajās gaitās.
Nākamo gadu jau turpināju medicīnas fakultātē. Tāpat kā vairums kolēģu, paralēli mācībām strādāju slimnīcā. Arī pavisam nejauši, jo pēc 3. kursa prakses, kuras ietvaros kā studenti divas nedēļas pavadījām kādā slimnīcas nodaļā, lai redzētu, ko nozīmē māsas darbs, tiku nosūtīta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Lai gan man, atšķirībā no grupas biedres, nebija nekādas pieredzes darbā slimnīcā, prakses beigās galvenā māsa piedāvāja darbu. Kā viņa vēlāk stāstīja – tas tādēļ, ka brīvajā laikā nevis garlaikojos, bet gan pētīju procedūras skapju saturu un lasīju zāļu aprakstus. Sāku strādāt par jaunāko māsu. Tas nozīmē – pienākumi tādi paši, bet, ņemot vērā, ka nav atbilstošas izglītības un sertifikāta, alga zemāka. Kārtējās nejaušības dēļ nokļuvu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, un tā atšķirība, ko, būdama students redzēju pieaugušo un bērnu slimnīcā, bija ievērojama. Nolēmu, ka labāk vēlos kļūt par bērnu ārstu. Kad sestā kursa beigās bija jāveic izvēle par tālāko nākotni, apsvēru bērnu kardioloģiju. Diemžēl (tagad domāju – par laimi) tajā iestāties tā uzreiz nevarēja – vispirms jāizmācās pediatrijas (bērnu ārstu) rezidentūrā. Izturēju konkursu, un sāku strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Rezidentūra nozīmē, ka jaunie ārsti (rezidenti) strādā patstāvīgi, bet kāda sertificēta ārsta uzraudzībā. Paši skatāmies pacientus, nozīmējam analīzes, ārstēšanu, to visu pārrunājot ar “lielo” ārstu. Tā nav vienkārši “atsēdēšana” lekcijās vai mācībās. Uzņemšanas nodaļa, piemēram, praktiski turas uz rezidentu pleciem.
Rezidentūras ietvaros ir dažādi cikli jeb rotācijas – noteiktu laika posmu pavadījām dažādās nodaļās, lai apgūtu visas ar bērnu veselību saistītās nozares. Otrajā rezidentūras gadā ierotēju bērnu neiroloģijas ciklā. Kādu dienu rotācijas vadītājs, bērnu neirologs dr. Jurģis Strautmanis, jautāja, ko vēlos darīt, kad pabeigšu rezidentūru. Lai gan pediatrija kā nozare man ļoti patika (un joprojām patīk), atbildēju, ka neesmu īsti pārliecināta. Īsti sevi pediatrijā nejutu. Vairāk patīk akadēmisks darbs – lasīt, pētīt, rakstīt… Iespējams, tikpat labi varētu iet strādāt arī apdrošināšanas firmā. Normālas darba stundas, nav nekādu naktsmaiņu vai jāstrādā nedēļas nogalēs un svētkos. “Tu vienmēr vari kļūt par Latvijas vadošo miega speciālistu,” teica dr. Strautmanis. Kaut kas atkal “noklikšķēja”, tādēļ, ilgi nedomādama, piekritu. Tas ir – piekritu mācīties un strādāt miega medicīnā, jo līdz “vadošajam miega speciālistam” ir vēl tāltāls ceļš ejams.
Kopš tā mirkļa man bija konkrēts mērķis. Ņemot vērā, ka Latvijā šo nozari apgūt nevar, braucu uz ārzemēm. Vairākus mēnešus pavadīju Skotijas slimnīcās gan pieaugušo, gan bērnu miega medicīnas nodaļā. Pēc tam vairākkārt uz pāris nedēļām – mēnesi devos uz dažādām Londonas miega klīnikām, kā arī pieredzes braucienos uz Zviedriju, Igauniju, Lietuvu, ASV… Protams, tam visam paralēli ir neskaitāmas konferences, kursi, semināri gan klātienē, gan tiešsaistē. Un – pilnīgi neapšaubāmi – pašizglītošanās, lasot dažādus pētījumus un pašai sperot pirmos soļus miega pētniecībā. Izglītošanās iespēju netrūkst!
Tikai tad, kad jau kādu laiciņu biju pavadījusi miega medicīnā, atceros studiju laiku sarunu ar māti. Īsti nezināju, kuru nozari tālāk izvēlēties, un viņa ieminējās, ka ir tādi miega ārsti. Ko tie dara? Nu kā - sēž un skatās, kā cilvēki guļ… Nekad nebiju par tādu dzirdējusi, bet izklausījās interesanti. Ņemot vērā, ka medicīnas studijās mums par miegu praktiski nestāstīja (kur nu – ka tā ir vesela nozare), par to pavisam drīz aizmirsu.
Kādi ir lielākie izaicinājumi?
Darbam miega medicīnā tādu nudien netrūkst. Šī ir jauna nozare, to universitātē un rezidentūrā praktiski nemāca, tādēļ nereti saskaros ar skeptisku “tas jau ir tikai miegs” un “tas nav tik svarīgi kā [ievietojiet jebkuru citu medicīnas nozares nosaukumu]” attieksmi, lai gan miegā pavadām teju trešdaļu dzīves. Nekas vēl nav zaudēts, vienkārši daudz vairāk jāpiestrādā, lai gan kolēģus, gan sabiedrību mācītu un piesātinātu informatīvo vidi ar miegu. Tas ietver gan dažādas lekcijas, gan populārzinātniskās publikācijas, intervijas radio un TV, kā arī jauno kolēģu apmācību. Priecājos, ka tagad miega medicīna kā viens no rezidentūras cikliem ir bērnu neiroloģijas, bērnu pneimonoloģijas, ģimenes medicīnas un drīz – arī bērnu psihiatrijas – programmā. Mēdzu pati “uzprasīties” – tas ir, uzrunāju gan ģimenes medicīnas, gan bērnu psihiatrijas rezidentūras vadītājus un izskaidroju nepieciešamību pēc somnoloģijas apmācības rezidentūras ietvaros. Par laimi, rezidentūru vadītāji izprata miega zināšanu nozīmi un pamainīja programmu. Diemžēl vēl ir gana rezidentūras programmu, kurās būtu ļoti svarīgi apgūt miega medicīnas pamatus, bet izmaiņas ne visur, kā mēdz teikt, tiek laipni gaidītas. Tomēr katru reizi, kad jaunais ārsts izbrīnīti pasaka “es nemaz nezināju, ka šādas lietas vispār var būt” vai “es šo dzirdēju jūsu seminārā un man vajag padomu”, uztveru to kā mazu uzvaru.
Gandrīz ik reizi, kad intervijās, lekcijās vai pasākumos runāju par miegu, saskaros ar galveno jautājumu: “Nu, ko darīt, ja nevar aizmigt?” Jautājums vietā, bet cik liels ir cilvēku pārsteigums, kad pastāstu, ka miega medicīna nozīmē ne tikai biežāk dzirdētās problēmas – grūtības iemigt vai krākšanu. Tā ietver ļoti plašu un daudzveidīgu slimību loku. Katrai medicīnas nozarei ir īpašs klasifikators, kur “pa plauktiņiem” tiek sakārtotas dažādas likstas. Somnoloģijā, piemēram, tādējādi iedala sešas lielas grupas (katrai no tām ir arī apakšgrupas).
Pirmā grupa ir bezmiegs. To raksturo iemigšanas grūtības, pārāk agra celšanās vai miega noturības traucējumi. Domāju, katrs, kurš kaut reizi to izjutis, spēj iztēloties, kādas mocības ir nespēt aizmigt ilgtermiņā un būtu gatavs darīt jebko, lai tikai uzlabotu miegu. Bezmiega biežākie iemesli ir stress, trauksme, depresija un citi garastāvokļa traucējumi, miegam nedraudzīgi paradumi, maiņu darbs, noteikti medikamenti, citas slimības (piemēram, hroniskas sāpes, obstruktīva miega apnoja, nemierīgo kāju sindroms, vairogdziedzera slimības un citas).
Otrā grupa ir elpošanas traucējumi miegā. Vispazīstamākā slimība šajā grupā ir obstruktīva miega apnoja. Šis nosaukums radies, savienojot grieķu un latīņu vārdus – “obstructio” nozīmē “nosprostojums”, bet “apnoe” – “bez elpas”. Tautā šo slimību visbiežāk atpazīst kā krākšanu. Lielākoties gan pats krācējs tam uzmanību nepievērš – it īpaši vīrieši. Bet velti! Obstruktīva miega apnoja patiesībā ir ļoti nopietna slimība, kas ir milzīgs riska faktors insultam, infarktam, seksuālai disfunkcijai, liekajam svaram, cukura diabēta attīstībai, kā arī miegainībai (tajā skaitā, aizmigšanai pie stūres vai darbā). Kā jau slimības nosaukums to labi definē – miega laikā dažādu iemeslu dēļ nosprostojas elpceļi, kā dēļ cilvēks nespēj paelpot. Rezultātā smadzenēs krīt skābekļa līmenis, un nereti smadzenes cilvēku pamodina, lai viņš atsāktu elpot. Ar milzīgu spēku velkot gaisu, rodas krākšana. Runājot tiešā valodā – cilvēks miegā smok. Ja krācēji šādā veidā (ne)elpotu arī dienas laikā, tad pa galvu pa kaklu mestos uz slimnīcu un lūgtos, lai viņus ārstē. Kā izskatās krākšana un elpas aiztures, varat redzēt attēlā Nr.1. Par citu, arī bieži sastopamu elpošanas traucējumu miegā - hipoventiāciju (hypo nozīmē zems, ventilācija - elpošana) - runā daudz mazāk. Tas nozīmē, ka ķermenis nespēj pietiekami labi izvadīt ogļskābo gāzi. To var izraisīt dažādas plaušu slimības (piemēram, hroniska obstruktīva plaušu slimība), liekais svars, krūšu kurvja un mugurkaula problēmas (piemēram, izteikta skolioze) un cits.
Attēls Nr. 1. Smaga obstruktīva miega apnoja - 10 minūšu pieraksts. Redzamas sērijveida elpas aiztures, pēc kurām seko krākšana, smagas pakāpes skābekļa līmeņa pazemināšanās asinīs un sirdsdarbības frekvences paātrināšanās. Sirdij tiek uzlikt papildus slogs - tā sāk darboties ātrāk, lai organismu apgādātu ar pietiekami daudz skābekļa
Trešā grupa ir centrālās hipersomnolences. “Centrālas” nozīmē “ar centrālo nervu sistēmu saistītas”, bet “hiper” – “liela”, “somnolence” – “miegainība”. Tātad, cilvēks jūtas miegains nevis tādēļ, ka krāc vai iepriekšējo nakti ir ballējies, vai strādājis, bet gan tādēļ, ka smadzenēm ir grūti kontrolēt miega un nomoda sadalījumu. Viena kritiski neatpazīta miegainības slimība ir narkolepsija. Neļaujiet nosaukumam sevi maldināt – tam nav nekāda sakara ar narkotikām! Arī šīs slimības nosaukuma sākumi ir grieķu un latīņu valodā: “narkē” nozīmē nejūtīgums, „lepsis” – lēkme. Miegainība ir pirmais un galvenais narkolepsijas simptoms. Tā var izpausties kā grūtības koncentrēties, iemigšana, braucot sabiedriskajā transportā vai mašīnā, vai arī pat kā aizmigšana, runājot ar kādu vai staigājot. Narkolepsijai raksturīgs simptoms ir katapleksija: tas ir pēkšņs muskuļu vājums, kas rodas pastiprinātu emociju, it sevišķi pozitīvu, rezultātā. Piemēram, smiešanās mirklī sāk ļodzīties ceļi, varbūt kaut kas izkrīt no rokām vai arī “noslīd” seja – izskatās, ka cilvēks ir piedzēries. Bez šīm pazīmēm vēl var vērot miega paralīzi – tā ir sajūta, ka nevar pakustēties pamošanās vai iemigšanas laikā, - kā arī redzes vai dzirdes halucinācijas. Kopumā Latvijā varētu būt līdz pat 3000 cilvēku ar kādu no miegainības slimībām, bet līdz šim atklāti vien pārdesmit. Iedomājieties, kā jūs justos, ja nebūtu gulējis vismaz pusotru diennakti! Līdzīgi jūtas cilvēki ar centrālu hipersomnolenci, vienīgi viņiem izgulēšanās situāciju neuzlabo. Svarīgākā ziņa – simptomus var kontrolēt, tādējādi nodrošinot labāku dzīves kvalitāti. Galvenais – atpazīt un vērsties pie miega speciālista.
Diennakts ritma traucējumi izpaužas kā “iekšējā pulksteņa” problēmas. Piemēram, tas ir iestatīts tā, ka miegs dabiski nāk tikai ļoti vēlu naktī (un attiecīgi gribas celties vēlāk dienas laikā). Par to nereti sūdzas pusaudžu vecāki. Citiem ir tieši otrādāk – miegs nāk daudz ātrāk, nekā “sociāli pieņemts”. Dažkārt “iekšējais pulkstenis” nestrādā 24, bet gan, piemēram, 26 stundu ietvarā. Tas nozīmē, ka cilvēks vienu dienu iet gulēt pulksten 22, nākamajā dienā – 24, tad – pulksten 2, un tā joprojām uz priekšu. Citiem iekšējais pulkstenis vispār nav ritmisks un miega/nomoda ritms ir pilnīgs haoss. Diennakts ritma traucējumus var izraisīt dažādas lietas, – piemēram, maiņu darbs, ikdienas rutīnas un miega higiēnas izmaiņas/neievērošana, hormonālās izmaiņas un cits.
Parasomnijas (“para” – “ap” grieķu valodā, “somnia” – “miegs” latīņu valodā) ir nevēlamas fiziskas norises vai arī sajūtas, kas izpaužas miega laikā. Izšķir dziļā miega un REM (rapid eye movement – ātro acu kustību) miega parasomnijas. Pirmās bieži sastopamas bērnu vecumā – piemēram, runāšana miegā jeb somnolokvija, nakts bailes, mēnessērdzība jeb somnambulisms. Lai gan tās var izskatīties biedējošas, lielākoties šie notikumi ir labdabīgi un ar laiku izzūd paši no sevis, tomēr ir cilvēki, kuri miegā vada mašīnu vai gūst nopietnas traumas. Dziļā miega parasomnijas pastiprina jebkas, kas traucē miega kvalitāti – piemēram, gulēts pārāk maz, kofeīns, troksnis, skaņas un cits. Pieaugušā vecumā dažkārt var novērot arī tādas neparastas parasomnijas kā, piemēram, sekssomnija (nodarbošanās ar seksu vai masturbācija miegā) vai ar miegu saistīti ēšanas traucējumi. Pēdējais nozīmē, ka cilvēks miegā dodas uz virtuvi un var ēst dažādus produktus – gan tādus, kurus uzturā lietotu nomodā, gan arī pavisam dīvainus (piemēram, jēlu gaļu). Biežākā REM miega parasomnija ir murgi. Ikkatrs no mums kādu reizi ir redzējis sliktu sapni, bet ir cilvēki, kuriem tie ir tik bieži un traucējoši, ka ietekmē dzīves kvalitāti un rada bailes iet gulēt, kas vēl vairāk pastiprina murgus. Kāda cita parasomnija, ko svarīgi laicīgi atpazīt un doties pie ārsta – REM uzvedības traucējumi, kuru laikā guļošais uz āru “izspēlē” sava sapņa saturu. Piemēram, ja sapņo, ka cīnās ar pūķi, tad var sākt vicināties ar rokām vai spārdīties, tādējādi ievainojot vai nu sevi, vai arī gultas partneri. Šāda parasomnija var būt (bet ne obligāti) nopietnāku slimību (piemēram, Parkinsona slimības) priekšvēstnesis.
Kustību traucējumi miegā var būt daudzi un dažādi. Ļoti bieži sastopams, bet nepelnīti neatpazīts ir nemierīgo kāju sindroms. Nosaukums samērā precīzi raksturo šo slimību: tā ir nepārvarama nepieciešamība kustināt kājas, kas saistās ar nepatīkamām sajūtām. Tā var būt tirpšana, duršana, spiešana, aukstums, karstums un tā tālāk. Simptomi pastiprinās miera stāvoklī (it īpaši vakaros pirms gulētiešanas), bet samazinās, kustoties. Izveidojas apburtais loks: ejot gulēt, kājās sāk rasties nepatīkamas sajūtas. Lai tās mazinātu, nepieciešams kustēties, bet tas traucē iemigt…
Ar šo vēlos parādīt, ka miega problēmu patiešām ir daudz. Kā tās ārstēt? Vienas atbildes nav. Tas būtu tieši tāpat kā sagaidīt īsu, konkrētu atbildi uz jautājumu: “Kā izārstēt neiroloģiskās slimības?” Tomēr jau uzreiz varu arī pateikt, ka miega slimības ārstēt ir milzīgs izaicinājums, jo diemžēl nav tādas “brīnumtabletītes”, ko iedzerot, viss atrisinās. Daļai miega problēmu (piemēram, bezmiegam) pirmā terapija ir nemedikamentozā – tas ir, bez zālēm. Piemēram, noteikta veida psihoterapija, miegam draudzīgu paradumu izstrādāšana un ievērošana. Tā ir vesela pasaule! Diemžēl to dzirdot, pacients nereti kļūst neapmierināts, jo vēlas ātru un vienkāršu risinājumu, kura nav. Piemēram, šogad piedalījos Miega dienas rīkošanā. Tirdzniecības centrā “Akropole Rīga” bija skatuve ar miega speciālistu diskusijām un runām, bet cilvēkus zālē aicināja aizpildīt dažādus miega problēmu testus. Aizpildot bezmiega testu, pirmais, ko cilvēki teica, bija: “Ooo, mans bezmiegs ir samērā nopietns… Būs jāiet pie ģimenes ārsta pēc miega zālēm!” Uzdodot papildus jautājumus, noskaidrojām, ka bezmiegs ir pazīme kaut kam citam, – piemēram, stresam darba dēļ, bet tā vietā, lai strādātu ar stresu un tā iemeslu, pieņemts vienkārši “uzlikt plāksteri” – iedzert miega zāles. No pieredzes varu arī teikt, ka slimības, ko ārstē ar medikamentiem, ārstēšanai padodas daudz labāk, ja kombinācijā pielieto arī nemedikamentozās metodes. Kopumā salīdzinājumam varu iezīmēt šādu situāciju – vai jūs no cilvēka, kurš visu dienu pavada uz dīvāna un brokastīs, pusdienās, vakariņās ēd milzu porciju neveselīga ēdiena, piedzerot litru saldas limonādes, sagaidītu perfektu, trenētu augumu? Protams, nē! Tieši tāpat ir ar miegu. Nevar radīt miegam nedraudzīgu vidi un cerēt, ka tas uzlabosies pats no sevis, neieguldot darbu.
Kopumā miega traucējumi sastopami ļoti bieži. Piemēram, 2022. gadā Kantar veiktajā aptaujā, kur piedalījās 800 Latvijas iedzīvotāju, 70% norādīja, ka pēdējā mēneša laikā izjutuši miega traucējumus, bet trešdaļa atzina, ka miega traucējumi ir katru nedēļu/vairākas reizes nedēļā. Izveidojas apburtais loks. Cilvēki ar miega traucējumiem ir, bet viņi bieži vien nezina, pie kā vērsties. Ja arī apmeklē speciālistu, nereti šie traucējumi netiek atpazīti un pienācīgi ārstēti. Piemēram, nesen runāju ar cilvēku, kuram ir dažādas veselības problēmas. Speciālisti viņu izmeklējuši no galvas līdz kājām, bet neko sliktu neatrod. “Jums jāizguļas,” ir kopējais slēdziens. Ļoti pareizs ieteikums, vienīgā problēma – lai ārstētu visa pamatā esošo miega problēmu, nepieciešama konkrēta miega terapija, ko nodrošina vien daži speciālisti Latvijā, bet par to daudzi ārsti vēl nezina. Tā nu cilvēks spiests samierināties ar savām problēmām, bet ārstiem varētu maldīgi šķist, ka miega traucējumi ir kaut kas nenozīmīgs un reti sastopams.
Vēl viens šķērslis ir maksas medicīna pieaugušajiem – piemēram, dažu slimību atklāšanā tik nozīmīgie miega izmeklējumi nav valsts apmaksāti. Atšķirībā no izmeklējuma, to cena var būt 100 līdz 600 eiro. Darbojos Latvijas Miega medicīnas biedrības valdē – strādājam, lai arī tos iekļautu valsts apmaksāto pakalpojumu klāstā (turiet īkšķus!), bet tas noteikti nebūs ātri.
Kopumā noteikti nevēlos radīt pesimistisku iespaidu – lai gan vēl daudz darāmā, situācija jau ir krietni labāka, nekā pirms pāris gadiem! Bērnu miega medicīnas pakalpojumu klāstā esam praktiski līdzvērtīgi Rietumu klīnikām.
Viens no maniem karjeras mērķiem – darīt visu, lai somnoloģija Latvijā būtu miega medicīnā attīstīto valstu līmenī. Apzinos, ka tas ir ļoti ambiciozs mērķis, kam nepieciešams daudz laika un arī mediķu paaudžu nomainīšanās, tādēļ, ja piedalīšos spēcīgu pamatu izveidē, lai jaunie kolēģi varētu strādāt tālāk, mērķi uzskatīšu par sasniegtu.
Kā diagnosticē miega traucējumus?
Pirmā un galvenā vienmēr ir saruna. Nereti ar to pietiek. Reizēm nepieciešams veikt asins analīzes, – piemēram, lai noskaidrotu vairogdziedzera hormonu un dzelzs rezervju līmeni. Pavisam vienkāršs, bet ļoti informatīvs un noderīgs instruments ir miega dienasgrāmata – it īpaši bezmiega gadījumā. Ja dodaties pie ārsta, pavisam brīnišķīgi, ja tādu esat aizpildījis par divām nedēļām, jo uzreiz rodas daudz pilnīgāks priekšstats par miegu.
Noteiktos vai neskaidros gadījumos jāveic miega izmeklējums. Tie ir dažādi, bet informatīvākie ir polisomnogrāfija, poligrāfija un multiplais miega latenču tests.
Polisomnogrāfijas gadījumā ar dažādiem sensoriem visas nakts laikā reģistrē ķermeņa funkcijas miegā: smadzeņu darbību, acu kustības, elpošanu, sirdsdarbību, muskuļu darbību, skābekļa līmeni. Šis izmeklējums notiek īpašā miega laboratorijā. To veic, ja ir aizdomas par kādu no centrālajām hipersomnolencēm vai dīvainām kustībām/notikumiem miegā. Polisomnogrāfija ir ļoti informatīva, bet samērā dārga izmantoto resursu dēļ un ir laikietilpīga, tāpēc nereti izmantota versiju ar samazinātu sensoru daudzumu – poligrāfiju. Tās laikā nosaka elpošanu, sirdsdarbību un skābekļa līmeni asinīs. Šis izmeklējums notiek cilvēka mājās – sensorus pievienot nav sarežģīti, turklāt mājās lielākoties miegs ir labāks.
Attēls Nr. 2. Polisomnogrāfijas gadījumā ar dažādu dažādiem sensorimu visas nakts laikā tiek reģistrētas ķermeņa funkcijas miegā: smadzeņu darbībua, acu kustības, elpošanua, sirdsdarbībua, muskuļu darbībua, skābekļa līmenis. Šis izmeklējums notiek īpašā miega laboratorijā. Šo izmeklējumu veic, ja ir aizdomas par kādu no centrālajām hipersomnolencēm vai dīvainām kustībām/notikumiem miegā
Attēls. Nr. 3. Normāla elpošana miegā. Attēlā redzams 2 minūšu pieraksts. Elpošanas līkņu pieraksts (oranžās un zilās līnijas) ir vienmērīgs, ritmisks, bet sirdsdarbība un skābekļa līmenis asinīs - stabils
Pavisam interesants ir multiplo miega latenču tests. Arī tas notiek īpašā miega laboratorijā – nākamajā dienā pēc polisomnogrāfijas, saglabājot sensorus, kas izvērtē smadzeņu darbību (elektroencefalogrammu), acu un muskuļu sensorus. Lai izvērtētu patoloģisku miegainību, cilvēku aptuveni pusotru stundu pēc piecelšanās aicina pagulēt diendusu. Pēc 20 minūtēm viņu pamodina, un tad atkal pusotru stundu var darīt, ko vēlas. Šādas snaudas ar pusotras stundas intervālu veic četras līdz piecas reizes. Ja daži no mums varētu aizmigt vienu līdz divas reizes, it īpaši, ja iepriekšējā naktī slikti gulēts, tad ir tādi, kuri aizmieg visas reizes, turklāt dažu sekunžu laikā.
Vai kādu reizi bijusi doma strādāt ārzemēs?
Nevarētu teikt, ka nebūtu bijis iespēju vai piedāvājumu. Ārvalstīs esmu pavadījusi samērā daudz laika. Izmantoju katru iespēju kaut kur aizbraukt, palūkoties, kā ir citur… Ne ar domu tur palikt, bet mācīties, gūt pieredzi. Bez miega pieredzes braucieniem izmantoju iespēju arī doties studentu apmaiņas programmās. Izvēlējos mazāk “populāras” valstis – Armēniju, Rumāniju, Panamu. Lielākoties citi rāvās uz “nopietnajām” valstīm – piemēram, Vāciju, Austriju – vai arī uz zināmām “ballīšu” valstīm, – piemēram, Itāliju, Spāniju, Grieķiju. Mani vairāk interesēja kaut kas neparastāks, mazāk redzēts. Kad braucu mācīties Erasmusā, baidījos, ka man tik ļoti iepatiksies, ka gribēšu tur palikt. Par laimi, tā nebija.
Rezidentūras laikā man, kā jau daudziem kolēģiem, bija darba piedāvājumi Lielbritānijā – viņi periodiski zvana un mēģina iekārdināt pārvākties uz turieni. Arī mana draudzene, kura tur jau strādā, vairākkārt teica – aizbrauc uz Skotijas salām! Tur trūkst ārstu. Pastrādā gadu, sapelni naudu… Māsas draudzene vāciete, kura medicīnu mācījās Latvijā, bet tagad ir neiroloģe Vācijā, vairākkārt patiesā neizpratnē brīnās – vai tiešām man viss kārtībā ar galvu? Kādēļ gribu palikt šeit, nevis braukt, piemēram, uz Vāciju? Tur taču ir labākas iespējas. Lielākas algas.
Tur jau tā lieta – ārzemēs esmu bijusi pietiekami daudz, lai saprastu, ka tā nav nekāda zelta bedre. Jo vairāk laika pavadu kādā klīnikā, jo skaidrāk redzu, ka viņiem ir tieši tādas pašas problēmas: garas rindas, nepietiek līdzekļu, personīgo ambīciju sadursmes, dažādi raksturi un jā, arī algas nereti ir par zemu. Dažās konferencēs katras valsts pārstāvis iepazīstina ar konkrētās nozares veiksmēm un izaicinājumiem savā valstī. Kad pirmo reizi uzzināju, ka, piemēram, Zviedrijā un Īrijā ir ļoti švaki ar miega medicīnu (katastrofāls personāla trūkums), bet Vācijā samazina līdzekļus miega izmeklējumu veikšanai, man bija pamatīgs kultūršoks. Mans pamatdarbs ir Epilepsijas un miega medicīnas centrā. Nevar vārdos izteikt, cik man ir paveicies ar komandu. Tas kombinācijā ar (man) pareizo nozari nodrošina to, ka (gandrīz) katru rītu uz darbu eju ar prieku.
Tiesa gan – man ļoti, ļoti pietrūkst piedzīvojumu. Apmaiņas programmu laikā bija iespēja daudz labāk iepazīties ar valsts kultūru, nekā, piemēram, aizbraucot vienkārši ekskursijā. Tā man pietrūkst visvairāk. Rezidentūras laikā biju plānojusi paņemt brīvu gadu, lai ar mugursomu paceļoju pa Āziju, strādājot šādus tādus darbiņus. Nodoms bija pavisam reāls – jau sāku izpētīt iespējas. Tas bija mirklis, kad man piedāvāja darboties miega medicīnā. Izvēlējos to, bet vēl joprojām man ik pa brīdim uznāk tālienes ilgas un domāju – kur mani ceļi būtu aizveduši otrā gadījumā?
Kā pašai ar miegu?
Skolas un studiju laikā ar miegu man bija kā pa kalniem un lejām. Kā jau tipisks pusaudzis, nevarēju iemigt līdz pulksten trijiem, četriem naktī, no rīta bija grūti pamosties, bet pusdienlaikā gulēju vairākas stundas. Tagad, to atceroties un analizējot iemeslus, – tipisks mācību grāmatas gadījums! Šādus pusaudžus redzu katrā poliklīnikā. Medicīnas studiju laikā, kad sākās daudz lielāka slodze, bija pat ilgstošs periods (šķiet, gandrīz viss mācību gads), kad katru dienu dzēru pa vienam litram enerģijas dzēriena. Bija izveidojies sava veida apburtais loks – no rīta bija grūti pamosties, jo biju pārāk maz gulējusi. Iedzēru enerģijas dzērienu. Pēcpusdienā pārgurumā nogulēju dažas stundas, pēc kurām bija grūti sākt mācīties, tādēļ atvēru nākamo bundžiņu. Toreiz mani pašu tas īpaši netraucēja, bet tagad miegu novērtēju ļoti augstu. Tiesa gan – savā entuziasmā mēdzu tik ļoti iegrimt darbos, ka ik pa brīdim atkal attopos miega trūkumā, bet katru reizi saņemos un nostādu sevi uz pareizā ceļa. Nepalīdz arī tas, ka kopumā esmu pamatīga pūce – visas labākās idejas un produktivitāte rodas tieši vakarā, bet diemžēl sabiedrība ir iekārtota cīruļiem draudzīgākā ritmā. Tomēr esmu dzīvs pierādījums tam, ka ar miegam draudzīgu paradumu izstrādāšanu un ievērošanu ir gana, lai būtu pietiekams miegs!
Foto: pexels.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada septembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
