Marta Celmiņa: Bērna mošanās naktī: biežāk uzdotie vecāku jautājumi

“Mans bērns neguļ jau kopš dzimšanas! Naktīs vairākas reizes mostas, turklāt ar raudienu. Es vairs tā nevaru. Šajā vecumā vajadzētu jau mācēt nogulēt visu nakti!”

Mošanās naktī ir viena no biežāk sastopamajām miega problēmām zīdaiņiem un pirmsskolas vecuma bērniem. Epilepsijas un miega medicīnas centra (Bērnu klīniskā universitātes slimnīca) organizētajā pētījumā piedalījās vairāk nekā 600 līdz trīs gadus vecu bērnu vecāki. Divas trešdaļas – 64 % – atzina, ka bērns agrāk vai arī šobrīd slikti guļ. Gandrīz ceturtdaļa no šiem vecākiem miega traucējumus atzina kā smagus. Biežākās bērna miega problēmas bija bērna nevēlēšanās gulēt savā gultiņā (64 %), bieža mošanās naktī, vecākam spējot nomierināt bērnu (63 %), kā arī problēmas aizmidzināt bērnu vakarā (39 %).

Kādēļ bērns naktī mostas?

Kādēļ daļa bērnu naktī mostas, bet citi – nē? Patiesībā mošanās naktī ir pavisam ikdienišķa – tas notiek pilnībā ar visiem cilvēkiem, visos vecumos. Atšķirība vien tāda, ka „labie gulētāji” pamostas, varbūt palūkojas apkārt, pagriežas uz otriem sāniem un guļ tik tālāk, kamēr „sliktie gulētāji” signalizē, ka nav kaut kas kārtībā.

Pirmā dzīves pusgada laikā bērns naktī ceļas, lai paēstu. Šajā vecumā kuņģis ir ļoti mazs un nevar uzkrāt tik lielu barības daudzumu, tādēļ arī nepieciešams bieži ēst, tajā skaitā naktī. Pēc sešu mēnešu vecuma bērniņš faktiski ir spējīgs nogulēt nakti bez ēšanas, bet tas nenozīmē, ka tā reāli arī būs – ir vēl ļoti daudz bērniņu, kuri naktī ēd.

Lai labāk saprastu, kādēļ cilvēki naktī vispār mostas, nepieciešams saprast, kā miegā strādā smadzenes. Miegs nav vienmērīgs process – naktī vairākkārt mainās gan dažādas miega fāzes, gan miega cikli. Izdala divas miega fāzes – ātro acu kustību fāzi REM (no angļu valodas - rapid eye movement, jo var redzēt, ka kustas acis) un ne-ātro acu kustību NREM (no angļu valodas -  non-rapid eye movement), kam ir trīs apakšfāzes. Nakts laikā šīs fāzes cikliski mainās. NREM1 ir pāreja starp nomodu un miegu, kad ir ļoti viegli pamosties no mazākā troksnīša vai kustības. To it īpaši labi var pamanīt mirklī, kad vecāki tikko aizmigušu bērniņu ieliek gultiņā – un viņš uzreiz pamostas. NREM2 ir jau dziļāka miega fāze, kuras laikā izzūd spēja sajust ārējos stimulus. NREM3 sauc arī par dziļo miegu. No tā ir ļoti grūti pamosties, jo smadzeņu darbība ir pilnīgi citādāka nekā nomodā. REM fāzes laikā smadzeņu aktivitāte ir līdzīga nomodam. Smadzenēm ir grūti līgani pāriet no REM fāzes atpakaļ dziļajā miegā, tādēļ cilvēks īslaicīgi uzmostas. Īslaicīgas pamošanās var būt arī citās fāzēs – piemēram, ja vajag pamainīt pozu.

Daži vecāki saka, ka pēc bērna celšanās var pilnībā regulēt pulksteni. Pieaugušajam miega cikla garums ir aptuveni 90 līdz 110 minūtes, bet bērniem pēc trīs - četru mēnešu vecuma – 30 līdz 40 minūtes. Tas nozīmē, ka viņi  arī daudz biežāk mostas. Bērnam augot, miega cikls pakāpeniski pagarinās.

Kāpēc bērns, naktī pamostoties, nespēj pats aizmigt? Kad beidzot iemācīsies nogulēt visu nakti bez mošanās?

Bieži vien vecāki vakarā palīdz bērnam aizmigt, viņu šūpojot, turot rokās, barojot un tā tālāk, bet pēc tam pārceļ viņu savā gultiņā. Naktī pamostoties (kas ir pilnīgi normāli), bērns saprot, ka neatrodas tur, kur aizmiga. Lai atkal aizmigtu, nepieciešami tādi paši (vai līdzīgi) apstākļi kā vakarā. Šo procesu sauc par aizmigšanas asociāciju („sleep onset association”). Lielai daļai bērnu aizmigšanai nepieciešama vecāku klātbūtne. Iespējams, - kādam bērnam vajadzīga, piemēram, sava mīļākā sedziņa vai rotaļlieta. Arī tā ir aizmigšanas asociācija, bet šādas pamošanās vecāki lielākoties nemaz nemana. Asociācijas veidošanās ir dabīgs process. Tā nav ne slikta, ne laba. Tas ir tas, kā līdz šim bērnam veidojies priekšstats par jebkādu norisi.

Dažkārt vecāki satraucas, ka bērns mostas “ar raudienu”, bet šajā gadījumā vissvarīgākais ir noskaidrot, vai ir jebkāds veids, kā bērnu nomierināt. Ja to izdodas ātri izdarīt, tad tas tik tiešām liecina par aizmigšanas asociāciju. Šajā gadījumā gan pēdējā lieta, ko bērns atceras, ir tas, ka viņš aizmiga vecāku gultā vai ēšanas laikā, bet nu atrodas pavisam svešā vidē. Tas rada apjukumu, turklāt iemigt viņš māk tikai noteiktā veidā, tādēļ sāk raudāt. Ja vecāks nodrošina tādus pašus vai līdzīgus apstākļus kā vakarā, tad bērns itin drīz nomierinās un ir gatavs gulēt tālāk. Ja tomēr bērns turpina raudāt vai izrāda diskomforta pazīmes, tam jāmeklē iemesls. Iespējams, bērnam traucē kolikas, zobu šķilšanās vai arī atopiskais dermatīts.

Ar laiku arī „sliktie” gulētāji iemācās iemigt patstāvīgi. Tas var notikt 10 mēnešu, pusotra gada vecumā, citkārt – tikai pēc četriem vai pieciem gadiem. Tas atkarīgs no bērniņa paša, ģimenes, citām slimībām.

Vai var (un vispār vajag) kaut ko darīt lietas labā?

Vai iespējams ko darīt lietas labā? Jā! Ja šīs patiesi ir ar aizmigšanas asociāciju saistītas pamošanās, tad viss, kas nepieciešams, ir bērniņam izveidot jaunu asociāciju. Iemācīt, ka aizmigšana notiek patstāvīgi savā gultiņā, nevis iespējama tikai pie krūts, vecākam uz rokām, sēžot dīvānā pie TV vai citos veidos. Bērns naktī joprojām modīsies (jo tā strādā cilvēka smadzenes), bet nakts vidū ieraudzīs, ka atrodas turpat, kur aizmigšanas mirklī, un, ja nekas netraucēs, mierīgi aizmigs pats. To var sasniegt, sakārtojot dienas ritmu, izveidojot miegam draudzīgu gulētiešanas rutīnu un nepieciešamības gadījumā, izmainot aizmigšanas asociāciju. Jāņem vērā, ka gadījumi ir atšķirīgi, tādēļ miega problēmu risināšanā ir individuāla pieeja. Kas der vienam, neder citam!

Vai nepieciešams kaut ko darīt lietas labā? Jā un nē. Tas atkarīgs no ģimenes. Ja bērniņš naktī bieži mostas, bet viņu itin viegli var nomierināt (piemēram, iedodot pudelīti), tad tā patiesībā ir laba zīme. Tas nozīmē, ka bērnam nekas nekaiš un nesāp, un šī ir normāla viņa attīstības fāze. Dažiem vecākiem pietiek, uzzinot, ka mošanās naktī ir dabīgs notikums un bērns no tās kaut kad izaugs. Lai gan noguruši, vecāki tomēr novērtē šo laiku, kad bērnam viņi nepieciešami, lai nomierinātos. Ir arī vecāki, kuri bērna miega traucējumu dēļ jūtas pilnībā izdeguši un nespēj normāli funkcionēt. Tas var pasliktināt gan vecāka – bērna, gan visas ģimenes savstarpējās attiecības. Ja vecāks nesaņem pietiekami daudz miega, tad neapzināti var gan pieļaut dažādas kļūdas, gan arī būt neuzmanīgs. Tas savukārt rada traumu risku. Pētījumi pierāda, ka, uzlabojot bērna gulēšanas paradumus, uzlabojas attiecības ģimenē, kā arī samazinās depresīvo simptomu risks vecākiem. Gadījumā, ja bērna aizmigšanas asociācijas rada negatīvu ietekmi uz ģimeni, tad tie jau kļūst par aizmigšanas asociācijas traucējumiem.

Protams, visas mošanās naktī nedrīkst norakstīt uz aizmigšanas asociācijām vai arī tautā iemīļoto zobu šķilšanos. Bērniem mošanos var izraisīt vai arī pastiprināt arī dažādas ar veselību saistītas problēmas, piemēram, atopiskais dermatīts, gremošanas sistēmas problēmas (kolikas, govs piena olbaltumvielu alerģija, gastroezofageālais atvilnis), akūtas vai hroniskas slimības, alerģijas. Papildus uzmanība jāpievērš dažādām citām ar miegu saistītām problēmām, piemēram, obstruktīvai miega apnojai un īpaši nemierīgo kāju sindromam, kas ir biežs, bet ne pietiekami atpazīts miega problēmu iemesls vai pastiprinošais faktors. Par tiem vairāk varat izlasīt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā www.veselapasaule.lv.

Vērsieties pie ārsta, ja jums ir aizdomas, ka bērnam gulēt traucē kāda veselības problēma un ja bērns naktī daudz raud, un ir grūti nomierināms!

Kas ir gulētiešanas rutīna?

Gulētiešanas rutīna māca veselīgus miega paradumus, lai aizmigšana būtu viegls un patīkams process gan bērnam, gan vecākiem. Tā ir patīkamas, mierīgas nodarbes pirms gulētiešanas, kas atkārtojas katru vakaru vienā un tajā pašā laikā un secībā. Pavisam maziem bērniņiem nodarbes ir vienkāršas, piemēram, nomazgāšanās, paēšana, iesmērēšana ar krēmu un viegla masāža, ielikšana gultiņā, dziesmiņa. Bērnam augot, var rasties arī citas darbības, piemēram, mierīga paspēlēšanās, kopīga saruna par dienā notikušo, pasaciņas lasīšana. Lai izvairītos no iespējamām miega problēmām (bērniņš naktī bieži ceļas, bet ir nomierināms tikai noteiktos apstākļos, piemēram, pie krūts), miega rutīnai vajadzētu beigties ar labas nakts novēlēšanu, gaismas izslēgšanu un vecāka došanos prom, lai bērns jau no agra vecuma patstāvīgu iemigšanu uztvertu kā pilnībā normālu faktu, nevis domātu, ka aizmigšana ir iespējama tikai pie krūts. Aizmidziniet bērniņu tā, lai naktī pamostoties, nebūtu satraukuma, ka mainījusies vide, jo pilnībā visi cilvēki naktī vairākkārt mostas. Tas nebūt nenozīmē, ka bērns pamests viens pats – dienas laikā vecāki bērniņam velta nedalītu uzmanību!

Jebkuram bērnam nepieciešams noteikts un stabils režīms – tas palīdz ar jaunu informāciju un emocijām pārsātinātā pasaulē iegūt stabilitātes sajūtu. Pētījumi pierāda – jo ātrāk izveidots stabils gulētiešanas režīms, jo mazāk problēmu ar miegu lielākā vecumā, tajā skaitā pusaudžu gados. Rutīna palīdz ne tikai sagatavoties miegam, bet arī nomierina bērnu, veicina labas bērna un vecāku vai aprūpētāju attiecības. Šādu rutīnu vislabāk un visvieglāk izveidot, sākot ar trīs – četru mēnešu vecumu. Pirmo dzīves mēnešu laikā bērnam vēl nav izstrādājusies “diena” un “nakts”, turklāt bērniņš var gulēt vai būt nomodā gan dažas minūtes, gan dažas stundas.

Ļoti svarīgs ir laiks, kad gulētiešanas rutīnu uzsāk. Aptuveni pusstundu pirms tam jāsāk gatavoties – jāpieklusina gaismas, jāizslēdz TV vai dators, jāsarunājas klusāk un jāuzvedas mierīgāk. Jebkuram būtu grūti ātri pārslēgties no aktīvas spēlēšanās vai trakošanas uz gulētiešanu. Rutīna jāuzsāk īsu mirkli pirms bērna miegainības pazīmju rašanās. To var novērot, izmantojot miega dienasgrāmatu. Katram bērnam miegainības pazīmes var būt atšķirīgas, piemēram, acu berzēšana, žāvāšanās, uzmanības vai intereses zaudēšana. Ja šo mirkli nokavē un bērns ir pārguris, tad gulētiešana var pārvērsties par neiespējamo misiju, jo, atšķirībā no pusaudžiem un pieaugušajiem, mazi bērni šādā mirklī nav miegaini. Tieši otrādi – viņi kļūst kašķīgi un neapmierināti. Tad, lai cik lieliska būtu gulētiešanas rutīna, tā nesasniegs mērķi, bet gan pārvērtīsies par cīņu starp vecāku un bērnu, kas var turpināties vairāku stundu garumā.

Ja bērniņš ir lielāks, tad kopā varat pagatavot kartītes ar attēliem, kas palīdzēs saprast notikumu gaitu. Dažiem bērniem varētu patikt pēc katras paveiktās darbības attiecīgo kartīti pielikt pie speciālas tāfeles, bet citiem – kartīti noņemt un iedot mammai. Šāda pieeja it īpaši noderīga bērniem, kuriem gulētiešana sagādā problēmas un kuriem ir autiska spektra traucējumi.

Labas gulētiešanas rutīnas ieteikumi

1. Regularitāte. Gulētiešanas rutīnu vajadzētu ievērot katru vakaru (vai – cik vien bieži iespējams).
2. Ilgums. Gulētiešanas rutīnai nevajadzētu būt ilgākai par 30 minūtēm, izņemot reizes, kad tajā ietilpst arī mazgāšanās. Ilgākas rutīnas varētu būt nogurdinošas un sagādāt problēmas, ja kādu reizi ir tam mazāk laika.
3. Dienas nozīme. Pietiekamas un piemērotas fiziskās aktivitātes palīdz justies miegainākam vakarā, bet dienasgaisma dienas laikā – izveidot dienas un nakts ritmu. Robežu un noteikumu ievērošana dienas laikā palīdz veidot arī gulētiešanas rutīnu, jo maz ticams, ka bērns klausīs vecākus vakarā, ja viņš to nedara dienā.
4. Nodarbes. Izvēlieties patīkamas, nomierinošas nodarbes. Piemēram, ja bērnam patīk vanna, bet tā viņu aktivizē, nevis nomierina, tad būtu vērts vannoties agrāk, lai uzbudinājums netraucētu atslābināties un aizmigt.
5. Guļamistaba. Tai vajadzētu būt tumšai, nedaudz vēsākai un klusai. Ja bērnam bail no tumsas, tad var izmantot nelielu, maigu gaismiņu. Ja apkārtējā vide ir trokšņaina (piemēram, gar māju brauc mašīnas), var izmantot balto troksni.
6. Pakāpeniskas pārmaiņas. Ja vēlaties ko mainīt, to labāk darīt soli pa solim: centieties vienlaikus neieviest rutīnā vairāk par vienu jaunu lietu. Ja bērna dzīvē notiek kādas pārmaiņas (piemēram, pārvākšanās vai dārziņa gaitu uzsākšana),  izmaiņas var kādu laiciņu pagaidīt.

Sliktas gulētiešanas rutīnas pazīmes

1. Nokavēta rutīna. Ja gulētiešanas rutīnu nepiemēro bērna miegainības pazīmēm, bērns pārguruma dēļ var palikt nīgrs. Tas traucēs iemigt.
2. Ekrāni pirms miega. Aizmigt traucēs gan zilā gaisma, gan smadzenes aktivizējošais saturs.
3. Trakošana vakarā. Bērnam vajadzētu būt iespējai izskraidīties un būt enerģiskam dienas laikā, jo trakošana vakarā neļauj sagatavoties miegam. Vismaz pusstundu pirms gulētiešanas rutīnas sākšanas pieklusiniet gaismas, izslēdziet ekrānus un arī paši uzvedieties mierīgāk.
4. Ēdiens pirms miega. Uzkodām pirms gulētiešanas vajadzētu būt vieglām un veselīgām. Saldumi bērniem var dot enerģijas lādiņu, kas vakarā it nemaz nav vajadzīgs (turklāt arī bojā zobus!), bet šokolādē ir kofeīns, kas ir stimulants.
5. Pasaciņas pirms miega. Izvairieties no biedējošu vai pārāk iespaidiem bagātu stāstu stāstīšanas pirms gulētiešanas! Tie var gan uzmundrināt, traucējot iemigt, gan arī naktī radīt murgus.
6. “Izgulēšanās” brīvdienās. Lai gan zaudētā miega izgulēšana brīvdienās šķiet ļoti kārdinoša, gulētiešanas un celšanās laikam nevajadzētu atšķirties vairāk par vienu stundu, citādi dārziņa vai skolas dienās būs grūti aizmigt.

Gulētiešanas rutīna var palīdzēt arī pārvirzīt gulētiešanas laiku, kad tiek mainīts vasaras vai ziemas laiks. Lai bērns pielāgotos jaunajam pulksteņlaikam, vairākas dienas pirms tam rutīnu varat sākt 10 līdz 15 minūtes agrāk (vai attiecīgi vēlāk). Ja to dara pakāpeniski, laika novirzes problēmas nesagādā.

Ko nozīmē “jaunas asociācijas izveidošana”?

Jaunas asociācijas izveidošana palīdz bērnam iemācīties aizmigt patstāvīgi savā gultiņā tādā gadījumā, ja viņš to līdz šim darījis kaut kādos noteiktos apstākļos.

Ir vecāki, kuri, lai gan noguruši, izbauda šo laiku, bet ir vecāki, kuri ir tik izpumpēti, ka vairs nespēj izturēt. Galu galā – arī viņiem, lai normāli funkcionētu, nepieciešams kvalitatīvs miegs. Pierādīts, ka bērna miega problēmas saistītas ar depresiju mammām. Jau minētajā Epilepsijas un miega medicīnas centra veiktajā pētījumā gandrīz 60% vecāku atklāti depresīvie simptomi. Dati ievākti “COVID -19” pandēmijas laikā, tādēļ tas it nemaz nav pārsteidzoši. Bet!!! „Slikto gulētāju” vecākiem depresīvie simptomi bija biežāk. No visiem vecākiem, kuru bērnam ir miega problēmas, gandrīz 70% bija depresijas simptomi, bet no tiem, kuru bērns guļ labi, nedaudz mazāk nekā pusei. Pētījumos pierādīts, ka, uzlabojot bērna miegu, manāmi mazinās depresīvie simptomi un uzlabojas mammas dzīves kvalitāte. Tas nozīmē arī to, ka kopējā vide ģimenē kļūst labāka, kā arī mammai ar bērnu ir siltākas un tuvākas attiecības un samazinās traumu risks neuzmanības dēļ.

Jaunu aizmigšanas asociāciju izveidošana faktiski ir tas pats miega treniņš (sleep training), par kuru sabiedrībā lauž šķēpus. Ņemot vērā, ka internets ir pateicīga vide savas nostājas izteikšanai, var atrast daudz viedokļu un apgalvojumu, kas savukārt rada dezinformāciju un aizspriedumus. Lielu daļu nesaprašanas rada nevienādā terminoloģija. Ar „miega treniņu” daži saprot situāciju, kad bērnu atstāj vienu pašu raudam istabā, kamēr vecāks aiziet prom, bet citi – dažādas metodes, kas palīdz bērnam iemācīties aizmigt bez ārējiem stimuliem. Šajā rakstā “miega treniņš”  izmantots ar otro nozīmi. Šī raksta mērķis ir sniegt plašu un uzticamu informāciju par miega treniņa mērķiem un metodēm, kliedēt mītus, lai vecāki paši varētu izdarīt informētu izvēli par to, vai miega treniņš nepieciešamības gadījumā derēs kādai no iemigšanas atvieglošanas metodēm.

Jaunu aizmigšanas asociāciju izstrāde raksturojas ar to, ka pēc veselīgas miega higiēnas principu ievērošanas un gulētiešanas rutīnas bērniņu gultā ieliek apmierinātu, miegainu, bet vēl nomodā. Daudzi iebildīs – bet bērns taču tūdaļ sāk raudāt un ceļas augšā!!! Jā, jo jūs mēģināt kaut ko izmainīt kārtībā, ko viņš pazinis visu dzīvi un kas viņu itin labi apmierina. Tas ir pilnīgi normāli – bērnam ir tiesības protestēt pret ko tādu, kas viņam nepatīk. Jūs darītu tieši tāpat, ja, piemēram, visu laiku uz darbu ērti brauktu ar mašīnu, bet tad vienā mirklī komforts būtu jāiemaina pret pārpildītu autobusu. Jārēķinās, ka lielāka vai mazāka raudāšana varētu būt neizbēgama. Pieaugušie savas sajūtas prot izteikt vārdos, bet bērni var komunicēt raudot. Tas ne vienmēr nozīmē, ka viņiem kaut kas sāp vai viņi jūtas vientuļi, bet šādā veidā bērni izrāda nepatiku pret pārmaiņām (un tā ir pilnībā normāla emocija).

Ir dažādas miega treniņa metodes: vienās ir vairāk raudāšanas, citās – mazāk. Dažās vecāka klātbūtne ir neliela, bet citās vecāks ir klāt visu laiku. Citas darbojas ātrāk, citas – lēnāk. Nav vienas pareizas vai nepareizas metodes. Jāņem vērā, ka tas, kas būs pieņemams vienai ģimenei, citai var galīgi nederēt. Vissvarīgākais ir izvēlēties saviem apstākļiem un vēlmēm vispiemērotāko metodi un to ievērot! Šīs ir dažas miega treniņa metodes, bet pastāv vēl daudz modifikāciju un piemērojumu. Iespējams, ka varat sev piemērotākajai metodei veikt nelielus pielāgojumus, lai tā labāk iederētos tiešu jūsu ģimenei. Jebkurā gadījumā jauna asociācija tiek veidota tikai gulētiešanas mirklī, bet naktī, bērniņam pamostoties, dariet to, kas darbojas vislabāk un ērtāk!

Pieredze liecina, ka Latvijas vecākiem vispieņemamākā ir pakāpeniskā “krēslu metode”. Soli pa solim samazina kontaktu ar bērnu (ik pēc vienas – trim dienām). Ja, piemēram, līdz šim iemigšana ir pie krūts, tad pirmais solis varētu būt nolikšana gultiņā. Tas, protams, tiks sagaidīts ar protestu, bet vecāks stāv līdzās un mēģina bērnu nomierināt. Rēķinieties, ka raudāšana var būt samērā ilga! Lielākoties nākamajā dienā protestu vairs nav. Kad jau pierasts, ka tomēr var aizmigt arī savā gultiņā, kamēr vecāks atrodas līdzās, tad var nedaudz samazināt savu klātbūtni – pastāvēt vai pasēdēt mazliet tālāk no gultiņas. Katru vakaru pirms gulētiešanas ar bērnu īsi aprunājas un pasaka, ka laiks doties gulēt, kā arī novēl saldu miegu. Metodes ilgums un soļi atkarīgi no vecāku apņemšanās un spējām. Tādā veidā, soli pa solim mazinot savu klātesamību, bērns iemācās patstāvīgas iemigšanas spēju. Sīkāk par dažādām metodēm lasiet Bērnu klīniskās universitātes mājaslapā www.veselapasaule.lv Lasītavas Miega sadaļā!

Padomi veiksmīgai jaunas aizmigšanas asociācijas izstrādei

• Sāciet piemērotā vecumā! Spēju nomierināties bērni sāk apgūt četru līdz sešu mēnešu vecumā. Drošākais vecums, kad var uzsākt patstāvīgu aizmigtapmācību, ir seši mēneši, bet katrs vecāks jūt pareizo laiku. Mēģiniet to nedarīt tad, kad bērns apgūst jaunas prasmes (piemēram, staigāšanu), jo tas bieži vien ir saistīts ar miega problēmām. Daži vecāki vēlēsies miega treniņu uzsākt pēc iespējas ātrāk, bet citi nogaidīs. Nav nepareizas versijas – šis lēmums atkarīgs tikai un vienīgi no ģimenes.
• Sadarbojieties ar bērna iekšējo pulksteni! Tas ir labākais palīgs mierīgākiem vakariem. Pavērojiet, kurā mirklī bērnam ir miegainības pazīmes (piemēram, žāvāšanās, acu berzēšana). Ja gulētiešanas rutīnu sāksiet šajā brīdī, tas jau būs par vēlu, jo rutīnas beigās bērns būs jau pārguris un niķīgs. Vislabākais laiks, kad sākt gulētiešanas rutīnu, ir 15 līdz 30 minūtes pirms miegainības sākuma. Šādā veidā, nonākot gultiņā, ir lielākas iespējas mierīgi iemigt.
• Nenovērtējiet par zemu citus iemeslus, piemēram, obstruktīvu miega apnoju, stresu, nemierīgo kāju sindromu, bailes, sāpes, atopisko dermatītu, gremošanas trakta slimības. Ņemiet vērā, ka medicīniskie iemesli neizslēdz aizmigšanas asociācijas traucējumus! Ļoti bieži miega problēmās vainojams vairāk nekā viens iemesls.
• Esiet pastāvīgi! Šis bieži vien ir lielākais klupšanas akmens. Ja esat pieņēmuši lēmumu uzsākt miega treniņu, tad izvēlieties metodi, kas šķiet pieņemamākā, un to ievērojiet. Pilnībā saprotams, ka pārgurums dara savu, bet pieņemiet kā pašsaprotamu faktu, ka pirmajā(s) dienā(s) būs grūtāk. Pēc tam kļūs labāk! Ja vecāki dzīvo atsevišķi, tad vienojieties par vienādu pieeju. Ja katrs vecāks dara pēc saviem ieskatiem, bērns apjuks, bet vienota metode sniedz stabilitātes sajūtu.
• Pielāgojiet vidi! Nereti nemierīgais gulētājs guļ vienā istabā ar brāli vai māsu, un, lai pasargātu viņu miegu, vecāki izvairās no miega treniņa (jo tas tomēr vairāk vai mazāk var ietvert raudāšanu). Ja esat nolēmuši apgūt patstāvīgu aizmigtapmācību, iespējams, brālis vai māsa var dažas naktis pagulēt citā istabā vai, piemēram, pie vecvecākiem.
• Nezaudējiet drosmi! Dažas pirmās dienas ir visgrūtākās – lielākoties, pirms miegs uzlabojas, paliek tikai sliktāk. Visbiežāk tas raksturīgs izzušanas metodēm. Galvenais ir pārvarēt pirmo „bedri” – tālāk jau būs vieglāk! Lielākoties raudāšana raksturīga pirmajai vienai vai divām naktīm.

Mīti par aizmigšanas asociāciju nomaiņu/miega treniņu

1. Mīts: miega treniņš nozīmē, ka bērnu pamet vienu pašu raudam. Fakts: lielākā ažiotāža ir ap izraudāšanās (cry it out – angļu valodā) metodi. Tai ir gan atbalstītāji, gan milzīgs noliedzēju pulks, tādēļ tā arī ieguvusi visskaļāko slavu. Patiesībā miega treniņa metožu ir samērā daudz, un tās ir ļoti dažādas. Ja vecāki ir ļoti noguruši un izlēmuši, ka vēlas iemācīt bērniņu aizmigt patstāvīgi, tad noteikti varēs rast sev ko piemērotu.
2. Mīts: miega treniņš nozīmē, ka bērnu vakarā pirms gulētiešanas vairs nedrīkstēs barot ar krūti vai aijāt. Fakts: miega treniņš nebūt nenozīmē, ka jums jāpārtrauc visas nodarbes, pie kā esat pieraduši! Tās ir ļoti nozīmīgas gan vecākiem, gan bērnam. Jums NAV jāatsakās no krūts barošanas, bērna aijāšanas vai šūpošanas pirms miega. Miega treniņš nozīmē, ka to visu varat iekļaut savā ikvakara rutīnā, vienīgi – ne tajā mirklī, kad bērns aizmieg. Ja bērns saprot, ka acu aizvēršana un iemigšana notiek savā gultiņā bez ārējiem pamudinājumiem (piemēram, vecāku klātbūtnes), tad viņš to pieņem kā pašsaprotamu, un, pamostoties naktī (kas ir pilnīgi dabīgs notikums), vairs neizjūt stresu, ka neatrodas tur, kur bija pirms aizmigšanas. Bērnam nepieciešamo tuvību, mīlestību un uzmanību, iespējams sniegt gan visas dienas laikā, gan vakarā pirms gulētiešanas. Miega treniņš to neliedz.
3. Mīts: miega treniņš nozīmē, ka bērnam jāguļ atsevišķā istabā. Fakts: veselības aprūpes organizāciju speciālisti iesaka vismaz pirmos sešus mēnešus bērnu guldīt vecāku istabā atsevišķā gultiņā. Bieži vien gulēšana vienā istabā atvieglo barošanu naktī, kā arī vecākiem nodrošina mieru, ka bērnam viss kārtībā. Miega treniņa metodes nozīmē, ka bērns apgūst jaunu spēju – iemigt bez ārējiem pamudinājumiem (piemēram, vecāka klātbūtnes), bet tas nebūt nenosaka, kurā istabā bērnam vajadzētu gulēt.
4. Mīts: miega treniņš paredzēts tikai tam, lai vecāki izgulētos, bet neko nedod bērnam (vai pat kaitē). Fakts: jā, labāks miegs vecākiem ir visātrāk pamanāmais miega treniņa rezultāts. Pētījumi pierāda, ka bērna miega problēmas ir tieši saistītas ar mātes depresiju, bet bērna miega problēmu risināšana depresijas līmeni mazina. Tāpat pētījumi pierāda, ka mātes depresija saistīta ar nelabvēlīgāku vidi ģimenē, mazāk iejūtīgu attieksmi pret bērnu, mazāk siltām mātes un bērna attiecībām, kā arī depresijas risku bērnam pat pusaudžu gados.

Turklāt – iedomājieties, kā jūs paši justos, ja, pamostoties naktī (ko dara visi cilvēki), jums vajadzētu raudāt, lai kāds pienāktu klāt un palīdzētu aizmigt? Jā, naktī raudot un saņemot vecāka uzmanību, bērniņš zina, ka nav viens. Bet vai nebūtu labāk, ja uzmanību un mīlestību saņemtu nomodā, savukārt, pamostoties naktī, varētu vienkārši aizvērt acis un aizmigt bez stresa?

5. Mīts: miega treniņam ir paliekošas sekas (vai nu labas, vai sliktas). Fakts: vairāku gadu pētījumi pierāda, ka starp bērniem, kuriem pielietota kāda no miega treniņa metodēm, un tādiem, kuriem šīs metodes nav pielietotas, nav atšķirību ne psihosociālajā uzvedībā, ne emocionālajā piesaistē mammai, ne hroniska stresa izpausmēs, ne miega problēmās, ne arī emocionālajā vai uzvedības traucējumu ziņā. Kas izmainās? To bērnu mammām, kuras pielieto miega treniņu, īstermiņā samazinās depresija!
6. Mīts: pēc miega treniņa mans bērns gulēs visu nakti bez pamošanās. Fakts: neviens cilvēks visu nakti bez pamošanās nemaz nevar nogulēt. Atšķirība starp „labiem gulētājiem” un „sliktiem gulētājiem” ir tāda – pirmie pēc pamošanās māk aizmigt paši, un vecāki, iespējams, par šo pamošanos nemaz nezina. „Sliktie gulētāji” ir iemācījušies aizmigt kaut kādā noteiktā veidā, piemēram, pie krūts, un pēc aizmigšanas vecāks bērnu ieliek gultiņā. Kad bērns naktī pamostas, tad redz, ka neatrodas tur, kur bija pirms aizmigšanas, un, lai atkal aizmigtu, ir nepieciešami tādi paši (vai līdzīgi) apstākļi. Tos sauc par aizmigšanas asociācijas traucējumiem. Miega treniņš bērnu māca, ka aizmigt iespējams arī savā gultiņā bez ārējiem pamudinājumiem (piemēram, krūts). Pēc tam, naktī pamostoties, bērnam nav uztraukumu, ka neatrodas tur, kur bija, kad aizmiga.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!