Māris Taube: Stokholmas sindroms jeb emocionālā atkarība no pāridarītāja

Ir 1973. gada 23. augusts, un Zviedrijas kredītbankā (Sveriges Kreditbanken) ienāk Jans Ēriks Olsons (Jan-Erik Olsson), kam jakā paslēpts ierocis, un skaļi nokliedz angļu valodā: “Tagad tikai sāksies ballīte!” Viņš saņem par ķīlniekiem četrus bankas darbiniekus un pieprasa 700 000 dolāru, automašīnu, ar ko doties prom, kā arī no cietuma atbrīvot viņa draugu, kurš ir notiesāts par policista slepkavību. No šī brīža sākas sešas dienas ilga ķīlnieku krīze, kurai seko pasaules ziņu dienesti, notiek pārrunas ar ķīlnieku sagrābēju. Policija atsakās izpildīt visas ķīlnieku sagrābēja prasības un krīzi atrisina, ieņemot ēku ar asaru gāzes palīdzību.

Šīs ķīlnieku krīzes norises vietas – Stokholmas – vārds ir ieguvis plašu atpazīstamību un tiek nereti piesaukts tādēļ, ka sešu ķīlnieku krīzes dienu laikā veidojas līdz galam neizprotama emocionāla saikne starp ķīlnieku sagrābēju un ķīlniekiem.

Jau ķīlnieku krīzes laikā un arī pēc tās gūstā turētie izjūt pozitīvas jūtas pret savu brīvības laupītāju. Viņi vairāk baidās no policijas uzbrukuma, krīzes laikā telefonsarunā ar tā laika Zviedrijas premjerministru Ūlofu Palmi (Olof Palme) ķīlnieki norāda uz draudiem no policijas, atsakās iziet no ēkas atsevišķi bez Olsona, jo baidās, ka viņu nogalinās. Arī pēc krīzes atrisināšanās bijušie ķīlnieki raud, apmeklē viņu cietumā, lūdz saudzēt noziedznieku. Ķīlnieki atzīmē Olsona labvēlīgo attieksmi pret viņiem krīzes laikā – viņš mierina ķīlniekus, iedod jaku, kad kādai no sagūstītajām kļūst auksti, iedrošina, kad neizdodas sazvanīt tuviniekus, ļauj iziet nelielā pastaigā pagalmā. Arī krīzes saspīlējumā, kad varas iestādes nepilda viņa nosacījumus, draud, ka par biedinājumu policijai iešaus “tikai” kājā ķīlniekam, nevis nogalinās viņu.

Kaut arī medicīnas zinātnieki izsakās skeptiski par šāda atsevišķā “Stokholmas sindroma” esamību, kas galvenokārt saistīta ar nepietiekamiem pētījumiem un pierādījumiem, tomēr ir iespējams apvienot sindromam kopīgās pazīmes. Kopīgais ir tas, ka ķīlnieki izjūt pozitīvu attieksmi pret sagūstītāju, kaut gan iepriekš nav bijuši pazīstami ar viņu, ķīlnieki faktiski atsakās no sadarbības ar policiju, drīzāk nostājas noziedznieka pusē, viņi tic agresora humānismam, rod kopīgas vērtības. Stokholmas sindroma attīstību sekmē tas, ka ķīlnieki saprot, ka viņu izdzīvošana ir ķīlnieku sagrābēja rokās, ķīlnieki izjūt nelielu pozitīvu attieksmi pret sevi, piemēram, saņem ēdienu, netiek fiziski iespaidoti, viņi faktiski atrodas izolācijā kopā ar sagrābēju un saprot, ka nespēj izbēgt no situācijas.

Nav vienota skaidrojuma Stokholmas sindroma izcelsmei. Psihoanalītiskais skaidrojums varētu būt tāds, ka ķīlnieku izdzīvošanas instinkts ir spēcīgāks par iespējamo naidu vai bailēm. Evolūcijas teorija šādu ķīlnieku uzvedību skaidro ar to, ka šāda uzvedība, atbalstot spēcīgāko un situāciju nosakošo, ļauj izdzīvot un gūt zināmas priekšrocības. Šāda uzvedība ir novērota arī primitīvās ciltīs, dzīvnieku pasaulē. Atsevišķs aspekts un skaidrojums varētu būt sieviešu bailes no vīriešu agresijas.

Kā jau minēts iepriekš, nav viennozīmīgas attieksmes pret Stokholmas sindromu. Ir virkne plaši presē aprakstītu ķīlnieku sagrābšanas gadījumu, kas izpelnās preses uzmanību un tiek pieskaitīti Stokholmas sindromam. Piemēram, Patija Hersta (Patty Hearst), bagāta izdevēja meita, kuru nolaupīja ASV radikāli noskaņotas organizācijas biedri, tika fiziski un morāli ietekmēta, kā rezultātā viņa pievienojās radikāļiem un piedalījās bruņotās laupīšanās. Drīzāk šis gadījums atbilstu “smadzeņu skalošanai” (angl. brainwashing), kas ir raksturīga cilvēku ietekmēšanas metode autoritatīvās valstīs, radikālās teroristu organizācijās, vardarbīgi ietekmējot un mainot cilvēka domas un pārliecību.

Nesen plašu publicitāti guva Natašas Kampušas (Natacha Kampusch) gadījums. Nataša no 10 gadu vecuma tika turēta Volfganga Priklopila (Wolfgang Priklopil) gūstā un saņēma no viņa gan vardarbīgu, gan pozitīvu attieksmi. Jau pēc atbrīvošanas viņa glabāja pāridarītāja foto, pārdzīvoja, kad uzzināja par viņa nāvi. Kampuša noliedza Stokholmas sindroma klātesamību, apgalvojot, ka tā bija tikai izdzīvošanas stratēģija. Šis gadījums, manuprāt, drīzāk būtu vērtējams kā pēctraumatiskā jeb posttraumatiskā stresa sindroma variants, kam pastāv līdzība ar Stokholmas sindromu. Posttraumatiskā stresa sindroma gadījumā katastrofiska, dzīvību apdraudoša situācija (karš, teroristu uzbrukumi, zemestrīces u. c.) izmaina cilvēka uzvedību un psihisko stāvokli.

Kas tad īsti ir šis Stokholmas sindroms, un ko mums praktiski var palīdzēt zināšanas par to? Visdrīzāk, tas ir psiholoģisks fenomens, neapzināta cilvēka izdzīvošanas stratēģija dzīvībai bīstamā situācijā. Pētot cilvēkus, kuri bijuši iesaistīti, liela nozīme varētu būt viņu personībai, dzīves pieredzei, audzināšanai ģimenē. Ne visās ķīlnieku krīzes situācijās tiek novērotas Stokholmas sindroma pazīmes, nereti ķīlnieki pretojas nolaupītājam.

Mūsdienās praktiski lietderīga izpratne par Stokholmas sindromu šķiet gadījumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, prostitūciju, ļaujot labāk izprast iesaistīto domāšanu, rīcības vai bezpalīdzības motīvus, saprast, nevis nosodīt.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!