Marina Sevastjanova: Kārļa Barona balvas ieguvēja
2021. gada 8.oktobrī svinīgā pasākumā Ķīpsalā saņēmu Kārļa Barona balvu par ieguldījumu praktiskajā zobārstniecībā, apmācībā un zinātnē. Šo balvu, kas dibināta 2015.gadā, akadēmiskās zobārstniecības Latvijā pamatlicēja un izaugsmes veicinātāja Kārļa Barona 150. jubilejā, man pasniedza viņa mazmazdēls.
1.,2. attēls. Saņemot Kārļa Barona balvu
Kārļa Barona balva mums ļoti daudz nozīmē. Ir gods turēt rokā apbalvojumu par savā specialitātē nostrādāto mūžu. Tas ir arī kā pagodinājums maniem vecvecākiem, vecākiem, skolotājiem, visiem darbabiedriem un pat bijušiem studentiem, cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāts.
Esmu dzimusi 1940. gada 17. jūnijā, Rīgā, pareizticīgo ģimenē vairākās paaudzēs. Tēvs - Pauls Jansons, māte - Natālija Jansone (dz. Vanaga). Mani vectēvi: Jānis Jansons, virspriesteris un arī Rīgas garnizona pareizticīgo garīdznieks, un Andrejs Vanags, Latvijas Armijas pulkvedis, - abi bija labi paziņas un sarunu biedri.
Tēvs, pēc profesijas veterinārs, atgriežoties no leģionāru izsūtījuma Komi ASSR, strādāja laukos. Tādēļ es pabeidzu Zaubes 7-gadīgo skolu, ko visu mūžu atceros ar pateicību. Skolā biju ļoti aktīva: visus gadus klases vecākā, teicamniece, spēlēju skolas volejbola komandā. Zaubē iemīlēju Latvijas dabu, kuru vēlāk atpazinu Vilhelma Purvīša gleznās.
Veterinārā klīnika - mājā “Liepas”, kur dzīvojām, kādreiz bijusi skolas ēka, kur savulaik mācījies un sācis zīmēt Purvītis (Jaunpils Luterāņu draudzes skola, vecākā skolas ēka Zaubes pagastā, no 19.gs. 30. gadiem līdz 1936.gadam).
Tālāk, no 1954. līdz 1958.gadam, mācījos Rīgas 3. vidusskolā. Katra skola tomēr atstāj savu īpašo zīmogu. Atklājās, ka vēlāk dzīvē sastaptie cilvēki, ar kuriem darbā veidojās lieliska savstarpēja sapratne - doc. B. Barkāne, prof. A Brinkmane un doc. A.Mindere, arī ir Rīgas 3. vidusskolas absolventi!
Rīgas 3. vidusskolas laikos daudz dziedājām Jēkaba Mediņa diriģētajā skolas korī, gatavojāmies skolu jaunatnes dziesmu svētkiem. Vidusskolā apmeklēju dzejas mīlētāju, deju un dabas zinību pulciņus. Dabas zinību stundas pie skolotājas Šķipsnas bija tās, kas pakāpeniski ievirzīja profesijas izvēlē.
Tolaik, lai pārliecinātos par aicinājumu, pirms studijām augstskolā ieteica divus gadus pastrādāt. Nolēmu vienu gadu nostrādāt par sanitāri slimnīcā. Vecmāmiņa pazina prof. Veltu Brambergu, kura savukārt mani iepazīstināja ar prof. Ēvaldu Ezerieti – viņš kūrēja Republikāniskās klīniskās slimnīcas 3.ķirurģisko nodaļu. Visi sanitāri un medmāsas bija ļoti saprotošas, pamācīja, man bija iesauka “mazais”. Es savukārt ļoti centos apgūt slimnieku aprūpi: sagatavot pirms operācijas, saklāt pēcoperāciju gultas, vakaros astoņus mēnešus apmeklēju medmāsu kursus, mācījos desmurģiju (mācība par pārsējiem un to uzlikšanu).
Te arī pārliecinājos, ka vispārējā ķirurģijā sievietei ir ļoti grūti strādāt. Tādēļ gāju uz Stomatoloģijas fakultāti ar domu kļūt par sejas-žokļu ķirurgu.
No 3. nodaļas saņēmu brīnišķīgu raksturojumu.
No 1959. līdz 1964.gadam mācījos RMI Stomatoloģijas fakultātē. Pirmajos divos gados vispārējās medicīnas un stomatoloģijas studiju programmas neatšķīrās. Atmiņā palicis katrs labs, uzmundrinošs, atzinīgs vārds, kas ļoti palīdzēja: pasniedzēji D.Legante, V.Korzāns, J.Krēmers, E.Roba, Z.Belzēja.
Sākoties klīniskām disciplīnām, sākās arī aktivitātes ķirurģiskās stomatoloģijas pulciņā, kuru vadīja Dr. Sk.Stapāne.
Pie katedras vadītāja, prof. I.Bākuļa (toreiz strādāja pie doktora disertācijas) rakstījām tēzes un ar tām uzstājāmies studentu konferencē.
Fakultāti beidzot, ar profesora Dr. D.Kalveļa “svētību”, tomēr bija jābrauc strādāt uz Daugavpils rajonu. Sākumā Vaboles ambulancē, tad CRS poliklīnikā Ilūkstē. Tur nostrādāti deviņi gadi. Tomēr mēs, uz laukiem nosūtītie, jutāmies nepieciešami savai zemei. Daudz spēku ieguldījām- zobu sanācijā skolās - toreiz Latvijā obligātajās. Ziemā strādājām stomatoloģiskās iekārtas autobusā. Dienas kārtībā turējām onkostomatoloģijas modrību mūsu specialitātē: agrīna diagnostika, pacientu nepārsūtīšana. To veicām sadarbībā ar vietējiem speciālistiem: patanatomu Dzintaru Dambergu (iepriekš īpaši pievērsies šai tēmai), laboratorijas ārsti Aiju Kupaku (veda reaktīvus no Rīgas nestandarta analīzēm), brīnišķīgu rentgenologu Āriju Arāju. Natīvo preparātu stikliņus citoloģiskai izmeklēšanai personīgi vedu uz Rīgu, lūdzot speciālista Dr. E.Ķimeles konsultācijas, padomu.
Uz vietas centrālajā rajona slimnīcā centāmies nodrošināt palīdzību traumu-žokļa lūzumu, sakritīgu traumu gadījumos.
Strādājām kopā ar vispārējiem ķirurgiem, neirologu Dr. S.Veitu, arī dermatologu Dr. I.Indrikovu. Liels paldies par atbalsta vārdiem visu darba gadu garumā Daugavpils rajona galvenajam ārstam B. Nazarovam.
Sakari ar RMI Stomatoloģiskās fakultātes pasniedzējiem un RASP saglabājās. Rīgā, republikāniskās stomatologu sanāksmēs prof. I.Bākulis un prof. D.Kalvelis personīgi apjautājās par darbu laukos. Ļoti saprotoša par Veselības ministrijas prasībām un reālajām iespējām, bija doc. Irēna Jirģensone (piemēram, iznāca norāde par plašāku vienseansa pulpītu ārstēšanu, kad pulpas nekrozes klasifikācijā vēl nebija. Nododot gada atskaiti, paskaidroju par novērotām komplikācijām. Dr. I.Jirģensone saprata).
1973. gadā sāku strādāt RASP ķirurģijas nodaļā. Te īpaša pateicība Dr. M.Vasulei un Dr. V.Vigdorčikam, kuriem sākumā asistēju ambulatorās operācijās, tad viņi man asistēja, atzinīgi pieņemot darbu.
Pienākumos periodiski ietilpa darbs traumpunktā, uzņemšanā, dežūras stacionārā un sanitārās aviācijas dežūras. Mēs, vēl nepieredzējušie, dr. B Klučāne, J.Sokolovskis, J. Ozoliņš – ambulatorās ķirurģiskās nodaļas ārsti, strādājām plecu pie pleca.
Tajā laikā sāku strādāt arī par pasniedzēju RMJ SF ķirurģiskās stomatoloģijas katedrā. Nodarbībās biju kopā ar bijušiem skolotājiem: doc. Lināri, Dr. Stapāni, Dr. Ķimeli, Dr. Balodi, doc. Barkāni.
Visi bijām arī dienesta kuratori Latvijas rajonos.
RASP katram ārstam kā pienākumu uzticēja kādā jomā strādāt padziļinātāk. Dr. Vigdorčikam aizejot pensijā, savos darba pienākumos mantoju temporomandikulārās locītavas jomu.
1979. gadā sāku asistenta darbu RSU SF Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedrā, kuru toreiz vadīja prof. A. Skaģers, vienlaicīgi kūrējot darbu stacionārā. Prof. A. Skaģera laikā darbs stacionārā tika sakārtots, kontrolēts. Rīta sanāksmēs uzklausīja detalizētas atskaites par naktsdežūrām, plānoto operāciju izklāstu, jautājot par iespējamiem variantiem operācijas laikā.
Profesora zinātniskā tēma bija traumatoloģija, reparatīvā reģenerācija. Sejas traumu bija daudz, tāpat arī žokļa lūzumu dzīšanas komplikāciju. Tā, viņa vadībā tapa mans pētījums par kompresijas-distrakcijas principa pielietojuma iespējām apakšžokļa lūzumu dzīšanas komplikāciju ārstēšanā.
Šajā prof. A.Skaģera periodā sākās arī mūsu klīniskā sadarbība ar Latvijas Onkoloģiskā centra galvas-kakla ķirurģisko nodaļu. Arī man dažus gadus nācās tur strādāt, satiekot brīnišķīgus kolēģus – Dr. J.Tāru, anesteziologu Džumanalijevu - no viņiem darbā vienmēr saņēmu, ja tā var teikt, palīdzīgu roku.
Tur uzsākts arī stomatoloģijas studentu programmā iekļautais cikls onkoloģijā.
1992. gadā aizstāvēju promocijas darbu “Atlieku dislokācijas pēc apakšžokļa ķermeņa lūzumu slēgtas ārstēšanas” Latvijas Medicīnas Akadēmija, Doktora diploms CD Nr.000297, Rīga, Latvija, darba vadītājs prof. A.Skaģers.
Pats darba vadītājs, Dr.habil.med. profesors, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis A.Skaģers, šodien par darbā aplūkoto problēmu, raksta šādi:
Izstrādāts un aizstāvēts promocijas darbs "”Atlieku dislokācijas pēc apakšžokļa ķermeņa lūzumu slēgtas ārstēšanas", galvenokārt, balstīts uz klīnisku un rentgenoloģisku pētījumu, meklējot jaunu, mazāk traumatisku, slēgtu žokļu lūzumu ārstēšanas metodi, kas būtu mazāk traumatiska par metaloosteosintēzi ar titāna plāksni, plaši atsedzot lūzuma vietu, radot papildus traumu mīkstajos audos un kaulaudu dzīšanas traucējumus. Darbs sākas ar pasaules zinātnisko publikāciju analīzi 175 krievu un 171 angļu valodā .
Padomju traumatoloģijas vadonis Dmitrijs Čaklins kā ceļa maizi jaunajiem speciālistiem rakstīja (1964 ): Ķirurgs, ķeras pie operācijas, apsvēris indikācijas un kontrindikācijas, situāciju un iekārtas slimnīcā, un arī paša personīgās iespējas operatīvo iespēju laukā. Jaunu ķirurģisku metožu meklējumi ir apsveicami, bet drosme nedrīkst pārsniegt prasmi un dažreiz no operācijas ir jāatsakās par labu slimniekam. "Primum noli nocere" - "vispirms nekaitē " - šādi vārdi bijuši Kārļa Barona uzrakstīti uz operācijas zāles sienas Latvijas Universitātes Zobārstniecības institūtā Stabu ielā 9 - un arī līdz mūsu dienām manā prātā paturēti.
Izrādās, ka saudzējošu žokļu lūzumu fiksēšanu ar ģipša pārsēju jau 1857.gadā licis, Rīgā dzimušais, Jūlijs Šimanovskis, kurš atzīts par modernās plastiskās ķirurģijas pamatlicēju.
Pirms 30 gadiem arī bija jaunievedumi žokļu lūzumu ārstēšanā. Tāds bija V. Donskoja ieteiktais ekstrafokālās fiksācijas veids ar Kiršnera stiepli kā papildinājums žokļu lūzumu ārstēšanā ar starpžzokļu šinēšanu. Šo metodi pielietojām arī savā pētījumā. Atsaucāmies arī uz Gavrilu Ilizarovu, pasaules pionieri kompresijas distrakcijas osteosintēzē, izgudrojot un pielietojot kompresijas distrakcijas konstrukciju, to modernizējot ar atsperi un distrakcijas skrūvi, tā padarot fiksāciju elastīgu un regulējamu. Šādu konstrukciju“lielajā” traumatoloģijā ieviesa prof. Eduards Žeidurs Rīgas 2. slimnīcas Traumatoloģijas klīnikā. Disertante detalizēti izpētījusi sakodiena parametrus - morfoloģiskos, biomehāniskos, klīniskos un rentgenoloģiskos, - iekļaujot arī kompjuterizmaiņas žokļa locītavā apakšžokļa lūzuma gadījumos pēc ārstēšanas ar dažādām metodēm.
Noteicām zobu loka transversālās un sagitālās deformācijas dažādos apakšžokļa korpusa lūzumu gadījumos, ko atainojām grafiku veidā un matemātiskos mērījumos. Tika veidoti un mērīti arī žokļu ģipša modeļi.
Pētījuma rezultāti deva iespēju izveidot apakšžokļa korpusa pēctraumātisku defektu klasifikāciju un rekomendēt atbilstošu ķirurģiskas ārstēšanas taktiku un metodes. Pie lieliem defektiem, par galveno iesakot autokaula pārstādīšanu.
1994. gadā Lietuvā notika Baltijas sejas-žokļa ķirurgu kongress. Noslēgumā dzirdējām kritisku piezīmi par mūsu pētījumu metodi – ne nejaušinātu, ne kontrolētu, kā prasīts klīniskos pētījumos. Mājās atbraukusi ļoti raudāju.
Pētnieciskā darba aktivitāti turpināju prof. H.Jansona grupā ar A.Tatarinovu un M.Apini.
Projekts: “Deniņu-apakšžokļa locītavas traucējumu saistība ar zobu-žokļu sistēmas biomehāniku”. Pētījumos uzaicinājām piedalīties arī SF studentus: A.Ivanovu un A.Butkeviču.
2005. gadā biju Austrālijā, Sidnejā - 4.Starptautiskajā konferencē par orofaciālām sāpēm un temporomadibulāriem traucējumiem. Te arī iestājos Starptautiskajā Sāpju izpētes Asociācijā (2005.gads) (IASP), vienlaicīgi Latvijas Sāpju izpētes biedrībā. Sākās sadarbība ar prof. I. Loginu, dalība pēcdiploma apmācības kursos, konsultatīva sadarbība ar algologiem Dr. M.Āronu, Dr. E.Vasiļevski, ar attēlu diagnostikas metožu pieredzējušiem speciālistiem – 3DKT – Dr. U.Raitu, KMR – Dr. S.Dzelzīti, scintigrāfijā – Dr. E.Reinholdu. Sāku aktīvi piedalīties Starptautiskās Sāpju izpētes Asociācijas konferencēs ar klīnisko gadījumu ziņojumiem, kas neiekļaujas nejaušinātu, kontrolētu pētījumu secinājumos. Un tad medicīnas literatūrā radās vārds – personalizēts.
Mūsu specialitāti skar arī pēdējo 10 gadu laikā pētīto hronisku pēcoperācijas sāpju problēma, ko šodien saista ar nepieciešamību vērtēt arī pirms un intraoperatīvas sāpes. Joprojām aktuāla sejas sāpju rūpīga diferenciāldiagnoze.
Par nopelniem Latvijas valsts labā 2011.gada 16. martā esmu saņēmusi Valsts Atzinības krusta V šķiras ordeni.
Noslēgumā vēl gribētu novēlēt jaunajiem kolēģiem divas lietas:
- vienmēr būt informētiem par jaunāko slimību klasifikāciju un diagnostiskajiem kritērijiem, analizēt, krāt pieredzi;
- specialitātes dzīvē aktīvi piedalīties ar novēroto klīnisko gadījumu tēžu prezentāciju.
Foto: Personīgais arhīvs
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2022. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
