Marina Arisova, Guna Bīlande: Uzturs menopauzē 1. daļa

Menopauze ir saistīta ne tikai ar pārmaiņām sievietes ķermenī, bet arī ar palielinātu aptaukošanās, metabolā sindroma, sirds un asinsvadu slimību un osteoporozes attīstības risku, bet šos riskus tiešā veidā var mazināt, mainot uztura paradumus.

Globāli dzīves ilgums visā pasaulē palielinās, likumsakarīgi pieaug arī sieviešu skaits menopauzes periodā. Lēsts, ka līdz 2030. gadam to skaits pasaulē sasniegs 1,2 miljardus. Par menopauzi sievietes dzīvē var runāt, kad menstruācijas vairs nav viena gada laikā pēc pēdējām mēnešreizēm un tam nav citu medicīnisku iemeslu. Lielākoties tas notiek vecumā no 45 līdz 55 gadiem. Menstruāciju neregularitāte, tostarp amenoreja, var ilgt pat vairākus gadus - šādu periodu sauc par perimenopauzi. Hormonālās pārmaiņas, kas izraisa gan somatiskas, gan psiholoģiskas izmaiņas, sākas vēl agrāk, un tas ir menopauzes pārmaiņu periods, kas saistīts ar auglības zudumu sievietēm pēc 40 gadu vecuma.

Sieviešu organismā estradiols ir hormons ar plašu metabolo iedarbību un izmaiņas tā producēšanā izraisa izmaiņas dzimumhormonu mērķa audos, tajā skaitā reproduktīvajā sistēmā. Estradiols ietekmē centrālo nervu sistēmu, apetīti un pamatvielmaiņu. Tas palielina glikoneoģenēzi aknās, un tam ir pretēja iedarbība nekā insulīnam. Estradiols palielina muskuļu šūnu jutību pret insulīnu un attiecīgi glikozes uzsūkšanos, kā arī uzlabo aizkuņģa dziedzera beta šūnu darbību, palielinot insulīna sekrēciju.

Sākoties menopauzei, estrogēnu trūkuma dēļ ievērojami samazinās sieviešu organisma pamata vielmaiņa. Samazinās arī izsalkumu nomācošā estrogēnu ietekme uz alfa receptoriem centrālajā nervu sistēmā, kā rezultātā palielinās kaloriju uzņemšana. Paralēli bazālā metabolisma samazinājumam mainās ķermeņa kompozīcija, jo palielinās ķermeņa masa, un, tai palielinoties, mainās tauku sadalījums - pieaug viscerālo tauku apjoms. Lieko tauku uzkrāšanās izraisa lielāku adipocītu veidošanos un viscerālo tauku audu pārbūvi. Izdala lokālus augšanas faktorus, kas izraisa adaptīvu angiogenezi, augstu metabolisma aktivitāti un skābekļa patēriņu, kā rezultātā rodas pārmērīga brīvo skābekļa radikāļu veidošanās. Reaģējot uz strukturāliem bojājumiem, imūnās šūnas piesaistās taukaudos.

Pastiprināta proiekaisuma signālmolekulu sekrēcija izraisa lokālu un zemas pakāpes sistēmisku iekaisumu, kam ir būtiska nozīme asinsvadu bojājumu paātrināšanā.

Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka dzīvesveida faktori, piemēram, uzturs, fiziskās aktivitātes, smēķēšana un alkohola lietošana, būtiski ietekmē veselību un menopauzes simptomus.

Perimenopauzes un menopauzes periodā hormonu līmeņa izmaiņu dēļ ievērojami samazinās sieviešu organisma pamatvielmaiņa līdz pat 250 - 300 kcal dienā. Nemainīga dzīvesveida gadījumā tas var izraisīt svara pieaugumu – aptuveni divus kilogramus gadā. Neatkarīgi no menopauzes, sievietes no 40 līdz 60 gadu vecumam vidēji pieņemas svarā par 10 kilogramiem.

Ķermeņa kompozīcija mainās paralēli pamatvielmaiņas palēninājumam, kas rada lieko svaru un izraisa aptaukošanos. Svara pieaugums lielākoties nozīmē viscerālās tauku masas palielināšanos. Turklāt hormonālo izmaiņu dēļ ir raksturīga beztauku masas un skeleta muskuļu masas samazināšanās, kas var izraisīt sarkopēniju. Abu divu patoloģisku ķermeņa kompozīcijas izmaiņu rezultātā var attīstīties sarkopēniskā aptaukošanās.

Sievietēm viscerālās aptaukošanās biežums palielinās līdz ar vecumu, un straujš pieaugums novērojams pusmūžā. Svara pieaugums ir menopauzes simptoms, ko izjūt 60 līdz 70 % vidēja vecuma (50 līdz 60 gadu) sieviešu, gadā pieņemoties aptuveni par 6,8 kilogramiem, neatkarīgi no sākotnējā ķermeņa izmēra, rases vai etniskās piederības. Menopauzes periodā hormonālo pārmaiņu radīto seku dēļ nepietiek ar ķermeņa masas indeksa (ĶMI) un vidukļa apkārtmēra mērījumiem, bet ir nepieciešams izmantot ķermeņa kompozīcijas analizatorus. Ar lieko svaru un aptaukošanos sievietēm saprot:

• ķermeņa tauku procentuālo daudzumu ≥ 30%;
• vēdera apkārtmēru ≥ 88 centimetrus (vēdera, viscerālā aptaukošanās);
• vidukļa un gurnu attiecība ≥ 0,8 (vēdera, viscerālā aptaukošanās);
• vidējais augšdelma apkārtmērs (MUAC) ≥ 32 centimetri, tad ĶMI ≥ 30 kg/m2 ;
• ĶMI ≥ 30 kg/m2.

Atkarībā no iegūtajiem rezultātiem, var noteikt dienas enerģijas patēriņu un nepieciešamo uzturvielu daudzumu un procentuālo attiecību.   

Uztura kvalitāte ir noteicošais faktors cilvēka veselībai jebkurā dzīves posmā. Veselīgs uzturs var palīdzēt mazināt un pat novērst perimenopauzes un menopauzes simptomus, kā arī mazināt daudzu hronisku, piemēram, sirds un asinsvadu slimību, diabēta un dažāda veida ļaundabīgo audzēju attīstības risku. Ir vairākas diētas, kurām ir pozitīva ietekme uz hroniskām neinfekciozām slimībām un kas palīdz samazināt lieko svaru un uzturēt to normas robežās, piemēram, Vidusjūras diēta un diēta ar samazinātu enerģijas daudzumu (1200 kcal dienā). Tomēr jāpiebilst, ka diētas, kas nodrošina mazāk nekā 1200 kcal dienā, var radīt makro - un mikroelementu deficītu, kas var negatīvi ietekmēt arī svara kontroles rezultātus. Cilvēkam ir grūti ilgtermiņā ievērot diētas ar zemu enerģētisko vērtību, un bieži to ievērošana tiek pārtraukta un svars atkal palielinās, kā arī  ir novērots, ka, pielietojot diētas ar izteikti samazinātu kaloriju daudzumu (<800 kcal/dienā), bieži sastopami žultsakmeņi. Diētas ar 800-1000 kcal nenodrošina ilgtermiņa dzīvesveida izmaiņas un ilgtspējīgu svara samazināšanos. Tāpēc mazkaloriju diētas nav ieteicamas vai tās ieteicams pielietot tikai uztura speciālista uzraudzībā, turklāt ierobežotā laikā periodā.

Savukārt Vidusjūras diētā iekļauti pārtikas produkti ar pretiekaisuma un antioksidatīvu iedarbību un ir pierādījumi, ka Vidusjūras diēta palīdz kontrolēt svaru, cukura līmeni asinīs, kā arī sirds un asinsvadu slimību gaitu, atvieglojot simptomātiku.

Tomēr vienmēr priekšrokā būs nevis noteiktai diētai, bet veselīgam, sabalansētam uzturam, kas raksturīgs noteiktam reģionam un to iespējams ievērot ilgtermiņā.

Aptaukošanās ārstēšanas laikā svarīgi nodrošināt negatīvu enerģijas bilanci. Ideāls svara samazināšanas ātrums ir puskilograms līdz kilograms ķermeņa masas nedēļā uz ķermeņa tauku masas rēķina, vienlaikus saglabājot muskuļu masu. Lai svars samazinātos, ja ir liekais svars vai aptaukošanas, iepriekš uzņemto kaloriju daudzumu būtu jāsamazina par 15 līdz 30% jeb 500 līdz1000 kcal. Tas aptuveni atbilst enerģijas patēriņam 25 kcal/kg dienā. Faktisko enerģijas patēriņu vienmēr aprēķina, pamatojoties uz tā brīža ķermeņa masu.

Dienā uzņemtas enerģijas samazinājumu var nodrošināt, galvenokārt izlaižot uzkodas starp pamata ēdienreizēm, samazinot porciju lielumu, kā arī izvairoties no cukuru saturošiem šķidrumiem un alkoholiskajiem dzērieniem.

Lai saglabātu un palielinātu ķermeņa muskuļu masu, ikdienā jāuzņem pietiekami olbaltumvielu - 1 līdz 1,2 grami uz kilogramu ķermeņa svara (20 % no enerģijas), regulāri jāvingro (ar apsmagojumu vai, veicot spēka/pretestības vingrinājumus). Klīniski nepieciešamo svara zudumu ieteicams sasniegt vairāk nekā viena cikla laikā (viens cikls nozīmē noteiktu svara zudumu un uzturēšanu). Klīniski nozīmīgais svara zudums ir aptuveni 5 līdz 10 % no ķermeņa svara.

Arī menopauzes laikā ļoti svarīgi uzņemt pietiekamu šķidruma daudzumu, jo optimālā hidratācija ir nozīmīgākais faktors šūnu vielmaiņai un hemostāzei, kā arī siltuma līdzsvara regulēšanā, detoksikācijā, kuņģa un zarnu trakta pareizai darbībai un gļotādu mitrināšanai, ādas turgora uzturēšanai, barības vielu un skābekļa transportēšanā, kā arī skeleta sistēmas veselības veicināšanā. Estrogēns un progesterons būtiski ietekmē šķidruma un elektrolītu līdzsvaru. Menopauzes laikā hormonālās pārmaiņas ietekmē arī slāpes, tās samazinot, var ievērojami samazināties šķidruma uzņemšana. Individualizētam nepieciešamā šķidruma daudzuma aprēķinam jāņem vērā, ka ieteicamā šķidruma uzņemšanas norma ir 33 mililitri uz kilogramu ķermeņa masas dienā, ko ieteicams vienmērīgi sadalīt dienas laikā.

Uztura ietekme hronisku slimību profilaksē menopauzes laikā

Menopauzes laikā, samazinoties estrogēnu līmenim, palielinās vairāku hronisku slimību risks un biežums: sirds un asinsvadu slimības, audzēji (īpaši hormonu jutīgs krūts vēzis), insulīna rezistence, 2. tipa diabēts un osteoporoze, kuru risku var samazināt, mainot dzīvesveidu.

Lipīdu vielmaiņas traucējumi menopauzes laikā

Perimenopauzes un menopauzes laikā, samazinoties estrogēnu līmenim, palielinās sirds un asinsvadu slimību attīstības risks. Estrogēnu klātbūtnē lipīdu profils ir labāks: kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu līmenis arī ir zemāks. Sākoties menopauzei, lipīdu līmeņi mēdz strauji pasliktināties, samazinās asinsvadu elastība un pasliktinās orgānu apgāde ar asinīm. Viena no galvenajām fizioloģiskajām izmaiņām, kas saistīta ar menopauzi, ir strauja E2 samazināšanās, kas veicina lipīdu vielmaiņas traucējumus. Jāpiebilst, ka sievietēm pēc menopauzes estrogēnu deficīta un lipīdu vielmaiņas izmaiņu dēļ biežāk attīstās sirds un asinsvadu slimības. Iemesls saistīts ar E2 unikālo lomu, kas tiek sintezēts, izmantojot olnīcās esošo zema blīvuma lipoproteīnu holesterīnu (ZBL-C). Tāpēc E2 sintēzes samazināšanās menopauzes dēļ nozīmē, ka LDL-C vairs neizmanto E2 sintēzei, tāpēc tas paliek sistēmiskajā cirkulācijā. Ņemot vērā, ka sievietēm pēc menopauzes ir augsts ZBL-C līmenis, palielinās metaboliskā sindroma simptomu, tostarp centrālās aptaukošanās, insulīna rezistences, dislipidēmijas, hipertensijas un sirds un asinsvadu slimību risks.

Viscerālās aptaukošanās risks sievietēm menopauzes periodā ir piecas reizes lielāks nekā pirms menopauzes. Sievietēm menopauzē visbiežāk sastopamie sirds un asinsvadu saslimšanu riska faktori ir viscerālā aptaukošanās, dislipidēmija, glikozes tolerances traucējumi un hipertensija. Estrogēnu aizsargājošais efekts pirms menopauzes izpaužas šādi: estradiols, iedarbojoties uz estrogēnu alfa receptoriem, palielina vazoaktīvo savienojumu, kas veicina vazodilatāciju, slāpekļa oksīda un prostaciklīna izdalīšanos un novirza renīna-angiotenzīna asi uz angiotenzīna 1-7 ražošanu. Estradiolam ir nozīme arī asinsvadu sistēmas darbības regulācijā ar lokālu pretiekaisuma iedarbību un epigenētiski modificējošu iedarbību. Līdz ar to, samazinoties estrogēnu līmenim, ievērojami palielinās kardiovaskulāro saslimšanu attīstības risks. Attiecībā uz sirds un asinsvadu saslimšanu attīstības riska mazināšanu uztura modificēšanas mērķim jābūt palīdzēt uzturēt un sasniegt normālu ķermeņa svaru un novērst makro - un mikrouzturvielu deficītus, samazināt sāls patēriņu, lai palīdzēt normalizēt paaugstinātu asinsspiedienu, kā arī koriģēt uzturu tā, lai veicināt lipīdu profila līmeņu saglabāšanu normas robežās un iespējas robežās novērst tā nelabvēlīgas izmaiņas. Stingra veselīga uztura ievērošana var samazināt nāves risku no sirds un asinsvadu saslimšanām par 14 līdz 28 %.

Taukskābju sastāvs (kvalitāte) uzturā ir svarīgāks nekā to kopējais daudzums. Piesātināto taukskābju uzņemšana nedrīkst pārsniegt 10% no kopējā uzņemtā enerģijas daudzuma. To ieteicams sasniegt, aizstājot produktus, kas satur piesātinātas taukskābes ar produktiem, kas ir bagāti ar nepiesātinātajām taukskābēm, tostarp polinepiesātinātajām taukskābēm (PUFA). Ļoti svarīgs ir eikozapentaēnskābes (EPS) un dokozaheksaēnskābes (DHS) jeb Omega-3 taukskābes patēriņš.

Papildus tam ar pārtikas produktiem ieteicams uzņemt 30 līdz 45 gramus šķiedrvielu dienā, galvenokārt, lietojot pilngraudu produktus, augļus un dārzeņus. Rafinētus graudaugus jāaizstāj ar pilngraudiem. Vismaz dažas reizes nedēļā uzturā jāiekļauj pākšaugi, rieksti un sēklas, kā arī vismaz divas porcijas zivju. Tropu eļļas (kokosriekstu, palmu un palmu kodolu), dzīvnieku tauku (sviesta un speķa) un daļēji hidrogenētu tauku vietā ieteicams lietot šķidras augu eļļas (olīveļļa). Piesātinātos un trans taukus (dzīvnieku, piena un daļēji hidroģenētus taukus) vajadzētu aizstāt ar augu eļļām, kas nav tropu eļļas. Jāierobežo rafinēto produktu, konditorejas izstrādājumu, rūpnieciski ražotu produktu, alkohola un sāls patēriņš, kas arī veicinās paaugstinātā asinsspiediena normalizēšanu.

Ogļhidrātu vielmaiņas traucējumi menopauzes laikā

Metaboliskās izmaiņas menopauzes pārejas laikā ietver taukaudu īpatsvara palielināšanos, viscerālo tauku palielināšanos un enerģijas patēriņa samazināšanos. Menopauzes laikā ogļhidrātu vielmaiņu ietekmē šādas izmaiņas:

• ja nav estrogēnu, aizkuņģa dziedzera beta šūnu insulīna sekrēcija samazinās;
• samazināta jutība pret insulīnu muskuļos izraisa glikozes uzņemšanas samazināšanos; pasliktinoties aknu jutīgumam pret insulīnu, palielinās glikoneoģenēze un lipogēze, palielinās triglicerīdu uzkrāšanās, kā arī palielinās ļoti zema blīvuma lipoproteīnu veidošanās un samazinās insulīna klīrenss;
• samazinoties insulīna iedarbībai uz taukaudiem, palielinās lipolīze, palielinās tauku šūnu izmērs un uzkrājas iekaisuma mediatori;
• rezultātā radušās vielmaiņas izmaiņas izraisa metaboliskā sindroma attīstību.

Risks saslimt ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem saistīts ar dzimumhormonu (menopauzes) klātbūtni vai neesamību. Lielā Ķīnas pētījumā atklājās sakarība starp menopauzes vecumu un diabēta attīstības risku. Risks saslimt ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem bija viszemākais, ja menopauze iestājās 45 līdz 49 gadu vecumā. Menopauze gan jaunākā, gan vecākā vecumā bija saistīta ar palielinātu diabēta risku. Diabēta attīstības risku palielināja svara pieaugums un nelabvēlīgas ķermeņa kompozīcijas izmaiņas (adipozitāte). Pamatojoties uz to, var teikt, ka menopauze ir saistīta ar palielinātu T2DM risku. Dzīvesveida iejaukšanās, tostarp diēta un fiziskās aktivitātes, ir diabēta profilakses un ārstēšanas stūrakmens. Uztura terapija ir ekonomiski izdevīgāka, veiksmīgāka un būtiskāka prediabēta un aptaukošanās gadījumā, arī novēršot 2. tipa diabēta progresēšanu. Ārstēšanas pamats ir dzīvesveida iejaukšanās, tostarp diētas izmaiņas un regulāras fiziskās aktivitātes, kuru mērķis ir mērens svara zudums (5%). Perimenopauzes un menopauzes laikā, ja nav traucēta glikēmija tukšā dūšā (IFG), glikozes tolerance (IGT) vai T2DM, ir svarīgi sasniegt un uzturēt svaru normas robežās un nepieciešamo ķermeņa kompozīciju, kā arī nodrošināt enerģijas, uzturvielu un šķidruma vajadzības, atbilstoši vecumam, uztura stāvoklim, fiziskajai aktivitātei un slimībām. Lieka svara/aptaukošanās ārstēšana ir īpaši svarīga pirmsdiabēta un diabēta gadījumā. Tās novēršana/samazināšana samazina pirmsdiabēta stāvokļa pāreju uz diabētu, samazina insulīna rezistenci, uzlabo glikēmijas kontroli, samazina jau esoša diabēta gadījumā lietojamo cukura līmeni asinīs pazeminošo zāļu devu, kā arī samazina sirds un asinsvadu slimību attīstības risku.

Svara samazināšanas gadījumā diennakts uzņemamai enerģijai jābūt 500 līdz 700 kcal mazākai par vajadzīgo, bet tā nedrīkst būt mazāka par pamatvielmaiņai nepieciešamam enerģijas daudzumam. Dienas ieteicamajam ogļhidrātu daudzumam uzturā jābūt ap 120 gramiem, kas ir bagāts ar augu šķiedrvielām, vitamīniem un minerālvielām, satur tikai nepieciešamo pievienotā cukura daudzumu, tajā ir maz tauku un sāls. PVO direktīvā noteikts, ka ieteicamais pievienotā cukura daudzums nedrīkst pārsniegt 10% (~50 gramus) no diennakts uzņemta enerģijas daudzuma, bet veselīga dzīvesveida sasniegšanai papildu ieguvumus sniegtu pievienota cukura patēriņš mazāks nekā 5% (~25 gramiem) no diennakts uzņemtā enerģijas daudzuma. Jāņem vērā, - ja svara samazināšanas nolūkos dienas uzņemto enerģijas daudzumu samazina, piemēram, par 20%, arī pievienotā cukura pieļaujamajai normai jāsamazinās, atbilstoši līdz 40 un 20 gramiem. Ogļhidrātu ar zemu glikēmisko indeksu un bagātu ar šķiedrvielām patēriņam ir veselību aizsargājošs efekts. Attiecībā uz ogļhidrātu avotiem priekšroka jādod dārzeņiem, pilngraudu pārtikai, augļiem un piena produktiem bez pievienotā cukura. Šķiedrvielu satura palielināšana ir lietderīga, jo tās palēnina ogļhidrātu uzsūkšanos. Turklāt šķiedrvielas uzturā uzlabo sāta sajūtu un zarnu darbību. Dienā jāuzņem 35 gramus šķiedrvielu. Pierādīts, ka uzturs ar augstu šķiedrvielu saturu samazina aptaukošanās risku un aizsargā pret dažādām slimībām, piemēram, koronārajām sirds slimībām, zarnu ļaundabīgajiem audzējiem un 2. tipa diabētu.

Jau esošu ogļhidrātu vielmaiņas traucējumu gadījumā uzturs balstās uz enerģijas un uzturvielu uzņemšanu, kas nepieciešami, lai sasniegtu vai uzturētu normālu ķermeņa svaru, un uz noteiktu uzņemto ogļhidrātu daudzumu un izmainītu sastāvu. Tas ietver arī ēdienreižu biežuma un laika noteikšanu. Individualizēta diēta veicina veselības saglabāšanu pēc iespējas pilnīgāk, īpaši ņemot vērā individuālo mērķu sasniegšanu un uzturēšanu saistībā ar uztura stāvokli, individuālo glikēmijas mērķa vērtību un komplikāciju novēršanu vai aizkavēšanu. Svarīgs kritērijs ir ikdienas ēšanas grafika izveide. Vairākās daļās dienā sadalīts uzturs ar noteiktu ogļhidrātu saturu palīdz ierobežot ēdienreižu ietekmi uz cukura līmeņa paaugstināšanos asinīs. Jācenšas no uztura izslēgt pievienotos cukurus. Jau attīstītas T2DM gadījumā, atbilstoša uztura terapija ir neatņemama ārstēšanas procesa sastāvdaļa. Uztura terapijas pielietošana uztura speciālista vadībā var nodrošināt HbA1c samazinājumu par 0,5 līdz 2,0 % T2DM un par 0,3 līdz 1,0 % 1. tipa diabēta gadījumā.

Lielākajai daļai cilvēku ar 2. tipa diabētu ir liekais svars. Šajā gadījumā uztura terapijas mērķis ir ne tikai makroelementu iekļaušana pareizās proporcijas, bet arī uzņemto kaloriju daudzuma korekcija. Svara samazināšana var veicināt asinsspiediena un tauku līmeņa regulēšanu asinīs. Visās 2. tipa diabēta stadijās ir būtiski svarīgi apzināties pārtikas produktu enerģētisko vērtību, ievērot un aprēķināt uzņemto ogļhidrātu daudzumu. Attiecībā uz ogļhidrātu avotiem, priekšroka ir dārzeņiem, pilngraudu produktiem, augļiem un piena produktiem, savukārt jāizvairās no pārtikas produktiem un dzērieniem, kas satur pievienotos taukus, cukuru vai sāli. Diētisko šķiedrvielu daudzumam diabēta slimniekiem jābūt vismaz tādam pašam, kāds ieteicams pacientiem, kas neslimo ar cukura diabētu. Ikdienas ogļhidrātu devā ieteicams iekļaut 30 līdz 50 gramus šķiedrvielu.

Lielāks šķiedrvielu patēriņš samazina risku metabolā sindroma attīstībai. Šķiedrvielu uzņemšanas pieaugums par 10 gramiem uz 1000 kcal samazina metabolā sindroma attīstības risku par 0,1 vienību. Palielinot šķiedrvielu uzņemšanu, mainās zarnu floras sastāvs. Šīm pārmaiņām ir pozitīva ietekme uz vielmaiņu, jutību pret insulīnu un insulīna sekrēciju. Baktērijas ar beta-glukuronidāzes aktivitāti var palielināt bioloģiski aktīvo estrogēnu līmeni organismā, tādējādi palēninot estrogēnu deficīta attīstību un mazinot menopauzi pavadošos simptomus. Pamatojoties uz iepriekš veiktajiem pētījumiem, zarnu baktēriju ar beta glukuronidāzes aktivitāti darbība papildus diētai, kas bagāta ar šķiedrvielām, nerada paaugstinātu krūts vēža risku. Veidojot šķiedrvielām bagātu diētu, svarīgi ievērot pakāpeniskumu, lai organisms varētu pielāgoties izmainītajam uzturam. Pārmērīga šķiedrvielu uzņemšana, patērējot vairāk nekā 50 gramus šķiedrvielu dienā, var radīt negatīvu ietekmi, jo var izraisīt vēdera pūšanos, ietekmēt mikroelementu un minerālvielu uzsūkšanos, kā arī izraisīt caureju vai aizcietējumu. Katrā gadījumā ieteicams individuāli noteikt tauku attiecību uzturā un taukus saturošu pārtikas produktu sastāvu, ņemot vērā sirds un asinsvadu slimību attīstības risku. Diabēta gadījumā, kas komplicējas ar dislipidēmiju, var būt lietderīgi dienā uzņemt 1,6 līdz 3,0 gramus augu stanolu un sterīnu. Augos esošie steroli samazina ar uzturu uzņemtā holesterīna uzsūkšanos, saistoties ar to receptoriem. Tāpēc ar fitosterīniem bagātinātu pārtikas produktu lietošana ir labvēlīga, jo samazina kopējo un ZBL holesterīna līmeni serumā. Priekšroka jādod dabīgām sastāvdaļām, nevis pārtikai un dzērieniem, kas satur pievienoto cukuru. Nepieciešamības gadījumā pievienotā cukura vietā var izmantot bezenerģijas un mazenerģijas saldinātājus, jo tie var samazināt ogļhidrātu un enerģijas dienas devu.

Raksta turpinājums 2025. gada aprīļa numurā!

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!