Margarita Vasiļevska: Autisma agrīnas pazīmes un diagnostika
Autiskā spektra traucējumi (AST) ir neirobioloģisko traucējumu komplekss, kas izpaužas saskarsmē un komunikācijā, ierobežotās interesēs un bieži atkārtotās vienveidīgās uzvedības formās. Cilvēkiem ar AST var būt gan intelektuālas (kognitīvas) attīstības grūtības, gan pietiekami labi attīstīts intelekts.
AST diagnostika ir samērā sarežģīts process. Šobrīd nav neviena medicīniska testa, kas noteiktu AST bērniem vai pieaugušajiem. Šajā jautājumā nepalīdzēs arī asins analīzes un citi ārstnieciskie izmeklējumi. Lai noteiktu, vai bērnam ir AST, rūpīgi jānovēro viņa attīstība un uzvedība. Vecākiem var palīdzēt ārsti un klīniskie psihologi, kuri specializējas šajā jomā. AST pazīmes iespējams pamanīt jau pirmajā dzīves gadā. Bet vecāki visbiežāk pie speciālistiem vēršas, kad bērnam ir jau trīs vai vairāk gadu. Galvenā grūtība, par kuru sāk stāstīt vecāki, ir slikti attīstīta runa. Tomēr, jo ātrāk diagnosticēs AST, jo efektīvāka var būt terapija, - ar vecāku un speciālistu palīdzību bērns labāk spēs kompensēt trūkstošās prasmes un veiksmīgāk varēs pielāgoties apkārtējai videi. Pieredzējuši speciālisti AST var diagnosticēt jau gada vecumā. Vecākiem svarīgi uzmanīgi novērot bērna attīstību un laicīgi lūgt palīdzību.
Autisma diagnostiku apgrūtina arī tas, ka attīstības īpatnības katram bērnam ar AST var būt dažādas. Cilvēki ar AST var jūtami atšķirties viens no otra, taču katram jābūt noteiktiem traucējumiem komunikācijā un sociālajā interakcijā. Obligāti jābūt stereotipiskām un vienveidīgam uzvedības formām.
Viena no biežākām sākotnējām AST pazīmēm ir izvairīšanās no sociāli koordinēta acu kontakta. Bērns vispār neskatās acīs, vai to dara neatbilstoši sociālajai situācijai. Piemēram, kad lūdz kādu priekšmetu (rotaļlietu, citu mantu vai ēdienu), viņš neskatās acīs cilvēkam, kam to lūdz. Iespējams arī pretēji, proti, cilvēki ar AST skatās acīs pārlieku intensīvi vai uzmācīgi.
Svarīgi pievērst uzmanību tam, vai bērns atsaucas savam vārdam. Jau deviņu mēnešu vecumā bērnam jāreaģē, kad vecāki viņu sauc (bērnam jāpagriež galva tā cilvēka virzienā, kurš viņu sauc). Tomēr daudzi bērni ar AST labi reaģē uz savu vārdu, tāpēc tas nav vienīgais diagnosticēšanas kritērijs.
Vecākiem ir vērts uztraukties, ja bērns deviņu mēnešu vecumā skaidri nepauž savas emocijas ar mīmiku. Svarīgi, lai viņš ne vien, piemēram, pats priecājas, bet arī savā priekā dalās ar citiem.
Līdz 12 mēnešiem normatipiskie bērni jau iemācās iesaistīties vienkāršās kopīgās spēlēs ar pieaugušiem. Piemēram, “ku-ku”, “vāram, vāram putriņu” vai citās spēlēs. Aptuveni gada vecumā bērni jau aktīvi izmanto žestus, uz vēlamajiem objektiem rāda ar pirkstiem.
15 mēnešu vecumā bērni savās interesēs un sajūtās prot dalīties ar citiem cilvēkiem. Piemēram, parādot rotaļlietas saviem vecākiem, aizrautīgi norādot uz pāri lidojošu lidmašīnu, pūkainu kaķi vai lielu traktoru.
Divu gadu vecumā bērni iemācās atšķirt citu cilvēku emocijas, sāk pievērst uzmanību vienaudžiem, mēģina atkārtot vecāku darbības.
Trīs gadu vecumā normatipisks bērns runā teikumos, cenšas uzturēt dialogu, izrāda interesi par citiem cilvēkiem. Bērni sāk aktīvi iesaistīties kopīgās spēles. Lēnām attīstās iztēle un reizē ar to bērni sāk veidot iztēlošanas un sižetiskas spēles.
Cilvēkiem ar AST, tajā skaitā bērniem, bieži ir īpašas, šauras intereses. Piemēram, patīk spēlēties tikai ar ceļa zīmēm vai tikai ar vadiem. Spēles var būt vienveidīgas (stereotipiskas). Piemēram, bērni nereti saliek priekšmetus rindās vai no tiem būvē torņus. Mēdz būt arī tā, ka bērni precīzi izspēlē vienu un to pašu scenāriju, ko iepriekš redzēja multfilmās vai citur.
Stereotipiskas uzvedības formas sastopamas arī bērna runā (ja tāda ir). Piemēram, nereti iespējams novērot eholālijas, kad bērns atkārto dzirdētos vārdus, nesaprotot to nozīmi. Sarežģītāka eholāliju forma ir aizkavēta eholālija. Bērns vai pieaugušais var atbildēt uz jautājumu ar noteiktu iegaumētu frāzi. Dažreiz šāda atbilde var būt pat piemērota, bet dažreiz atbildes izklausās neatbilstošas sarunas kontekstam. Piemēram, uz jautājumu “Cik tev gadu?” bērns atbild: “Kaķene Mollija dzīvo kopā ar mums jau trīs gadus.”
Cilvēkiem ar AST nereti ir stereotipiskas ķermeņa kustības. Piemēram, kad bērns priecājas, viņš var vicināt rokas, lēkāt, monotoni griezties ap savu asi vai skriet pa apli, staigāt uz pirkstgaliem. Sastopamas arī citas kustības. Tomēr, ja bērns griežas mūzikas pavadījumā, paceļas pirkstgalos, lai paraudzītos uz augšu, vai arī viņam ir paaugstināts kāju muskuļu tonuss, šīs kustības var nebūt stereotipiskas.
Cilvēkiem ar AST nereti ir izmainīta sensora uztvere. Maņu orgāni (redze, dzirde, garša, tauste, oža, ķermeņa līdzsvars) var būt pārlieku jutīgi vai otrādi, jutīgums var būt samazināts. Tad bērns vai pieaugušais var aizsegt ausis ar rokām, pat ja trokšņi vai skaņas nav pārlieku skaļas. Viņi var pārmērīgi bieži likt priekšmetus mutē, novietot tos tuvu acīm, cītīgi pētīt virsmas vai vērot priekšmetus, kas griežas (automašīnu riteņi, veļas mazgājamās mašīnas bungas un citus). Tieši maņu orgānu attīstības īpatnību dēļ bērniem var būt grūti ilgāku laiku noturēt sevi vertikāli un viņi apguļas uz grīdas. Dažreiz bērns var izskatīties neveikli.
Bērniem ar AST nereti grūti pārslēgties no vienas darbības uz citu, mainīt un apmeklēt jaunas telpas un vietas. Var būt neelastīgi. Piemēram, bērnam var būt svarīgi iet pa noteiktu, pazīstamu maršrutu, un ja to maina, bērns ar AST to var ļoti pārdzīvot, kliegt un uzvesties agresīvi.
Ņemot vērā, ka cilvēkiem ar AST sensora sfēra attīstās citādi un viņiem bieži ir grūti pielāgoties pārmaiņām, viņi kļūst izvēlīgi pārtikā. Cilvēki var ēst noteiktus produktus (grūti pārslēgties no viena tipa pārtikas uz otru). Piemēram, pietiekami liels bērns joprojām var ēst tika sasmalcinātus produktus. Vai bērns/pieaugušais izvēlas pārtiku pēc noteiktas krāsas vai formas. Citiem var būt svarīga ēdiena tekstūra un garša. Vēl citiem patīk ēdieni ar izteiktu garšu, vai pretēji - patīk ēdieni ar neitrālu garšu.
AST galvenokārt ir komunikācijas traucējumi. Maziem bērniem nereti ir grūti izteikt savas vēlmes un vajadzības sociāli pieņemamā veidā. Tas var radīt uzvedības problēmas. Bērni bieži kliedz, var būt nepaklausīgi un agresīvi reaģēt uz sensoriem stimuliem. Savukārt sabiedrības pārstāvji var asi reaģēt uz šādu bērna uzvedību, nosodīt vecākus, jo histēriju cēloņi no malas var būt nemanāmi (skaņa, smarža, bērna trauksme jaunā vietā, ierastā maršruta maiņa, jauna telpa, piemēram, ārsta kabinets, bada vai slāpju sajūta un citi). Svarīgi saprast, ka nerunājošam vai slikti runājošam bērnam kliegšana var būt gandrīz vienīgais līdzeklis saziņai ar apkārtējo vidi. Audzināšana nekādi nevar izraisīt AST. Bet pareiza, strukturēta pieeja komunikācijā ar bērnu var sniegt pozitīvus rezultātus. Šī iemesla dēļ svarīgi pēc iespējas ātrāk atpazīt AST pazīmes, un vecākiem izzināt īpaša bērna audzināšanas īpatnības. Apkārtējiem vajadzētu atturēties no bērna nopelšanas, jo nevēlama uzvedība visticamāk nav saistīta ar audzināšanas metodēm.
Pat ja jūs savam bērnam novērojat dažas no iepriekš minētajām īpatnībām, vēl nevarat spriest par AST esamību. Lai saprastu, ir cilvēkam AST vai nē, nepieciešams veikt diagnostiku.
Pasaulē autisma diagnostikas “zelta standarts” ir divu standartizētu metožu izmantošana. Tā ir daļēji strukturēta intervija ar vecākiem ADI-R (Autism Diagnosis Interview, Revised) un strukturēts novērojums ADOS-2 (Autism Diagnostic Observation Schedule). Šo diagnostiku Latvijā galvenokārt veic speciāli apmācīti klīniskie psihologi.
Pirmajā tikšanās reizē, kas notiek bez bērna līdzdalības, tikai ar vecākiem (mammu, tēti vai citiem aizbildņiem), speciālists intervijā uzdod jautājumus par bērna agrīno attīstību. Šī informācija ir ļoti svarīga korektas diagnozes noteikšanai.
Otrajā tikšanās reizē speciālists novēro bērna uzvedību, izmantojot ADOS-2. Šī metode veidota no četriem moduļiem un moduļa tā sauktā silītes vecuma bērniem (Toddler). Diagnostiku var veikt, sākot no 12 mēnešu vecuma. Ir svarīgi, lai šajā brīdī bērns jau staigātu. Izvēloties moduli, speciālistam iepriekš jānosaka bērna runas attīstības līmenis. Moduli silītes vecuma bērniem izmanto, lai diagnosticētu AST bērniem vecumā no 12 līdz 30 mēnešiem, neatkarīgi no runas attīstības. Pirmo moduli piemēro bērniem no 2,5 gadu vecuma un bērniem, kuri vispār nerunā vai izmanto tikai īsas frāzes. Ja bērns runā īsos teikumos, runa ir labi attīstīta, un viņa vecums ir aptuveni četri līdz pieci gadi, lielākoties izmanto otro moduli. Trešais modulis paredzēts skolas vecuma bērniem un agrīnajiem pusaudžiem. Sākot no 16 gadu vecuma, ieteicams izmantot ceturto moduli. Bet, ja jaunietim ir runas vai vispārējās attīstības aizture, var izmantot arī citus moduļus. To izvēle ir tikai speciālista kompetencē, jo nepieciešamas īpašas prasmes un zināšanas. Dažkārt vienā izpētē jāizmanto dažādu moduļu uzdevumus un materiālus. Piemēram, ja diagnostika nepieciešama neverbālam jaunietim, var izmantot materiālus no trešā vai pat otrā moduļa. Vai otrādāk, - labi attīstītam četrgadniekam var pielietot materiālus no trešā moduļa. Svarīgi piebilst, ka silītes vecumā, kā arī pirmā un otrā moduļa procesā vecāku vai citu aizbildņu klātbūtne ir obligāta, jo tas iekļauts diagnostikas procesā - speciālistam ir svarīgi novērot, kā notiek mijiedarbība starp vecākiem/aizbildņiem un bērnu. Arī, ja bērns nerunā vai runā tikai īsās frāzēs, diagnostikas laikā vecāku klātbūtne ir obligāta.
Dažos gadījumos diagnostika nav iespējama. Piemēram, ADOS-2 nav piemērots AST diagnosticēšanai bērniem un pieaugušajiem ar elektīvu mutismu, neredzīgiem un nedzirdīgiem bērniem. Izpētē iegūtus rezultātus nevar interpretēt, ja bērns visu laiku atrodas vecākiem klēpī vai raud.
Kā notiek diagnostika ar ADOS-2? Katram modulim ir savs noteikts uzdevumu komplekts un noteikti materiāli (kopā 10 līdz 14 uzdevumi). Speciālists, spēlējoties, it kā provocē bērnu uz noteiktu uzvedību. Tad novēro, ko tieši bērns dara šajā laikā, kā viņš reaģē uz spēlēm un citām aktivitātēm, kas viņu interesē, kur un kā viņš skatās. Citreiz, ja bērns nevēlas iesaistīties aktivitātē kopā ar psihologu, lūdz vecākus veikt šo uzdevumu un novēro bērna/pusaudžu uzvedību. Diagnostika ilgst no 40 līdz 60 minūtēm. Pēc tam speciālists kodē savus novērojumus saskaņā ar noteiktu protokolu, aprēķina punktus un skatās, vai iegūtie rezultāti sasniedz AST diagnozes noteikšanas kritēriju.
Saskarsmes un komunikācijas prasmes ir iedzimtas. Tāpēc, ja bērnam nav AST, ja ir slikts garastāvoklis un viņš nesadarbojas izpētes laikā, tik un tā nepieciešamas sociālas reakcijas un psihologs vārēs novērot noteiktus uzvedības algoritmus. Un otrādi, - ja bērnam ir AST un viņš ir iepriekš sagatavots izpētei, vajadzīgās uzvedības formas būs grūti konstatēt. Tādejādi, nav nepieciešams bērnu iepriekš sagatavot diagnostikai un mēģināt izpildīt visus uzdevumus, jo tie nav akadēmiski, ir neatkarīgi no bērna pieredzes un prasmēm.
Pēc diagnostikas psihologs sagatavo rakstisko atzinumu par izpētes rezultātiem un nodod to vecākiem. Pamatojoties uz šo atzinumu, ārsts var noteikt diagnozi.
Ne vienmēr nepieciešams veikt pilnu AST diagnostiku. Dažreiz, lai noteiktu diagnozi, pietiekams var būt ārsta novērojums.
Ja jums ir aizdomas par iespējamu AST jūsu bērnam, ieteicams nekavējoties konsultēties ar ārstu psihiatru vai neirologu. Agrīna iejaukšanās un terapija var dot labus rezultātus bērna attīstībā. Cilvēks var iemācīties jaunas prasmes un veiksmīgāk adaptēties apkārtējai videi.
Foto: kopā ar ADOS-2 līdzautori Ph.D Somer L. Bishop Kalifornijas universitātes klīnikā San Francisko
Foto: Autores personīgais arhīvs
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
