Maija Eglīte: Vibrācijas iedarbība uz cilvēka organismu

Vibrācija ir izplatīts vides fizikālais faktors, kas var iedarboties uz cilvēka organismu gan sadzīvē, gan darbā. Lielpilsētās celtnes, kas atrodas tuvu autoceļiem un dzelzceļiem, ir pakļautas palielinātai vibrācijai. Ēku konstrukcijās vibrācija tiek pārnesta uz tajās esošajiem cilvēkiem, izraisot diskomfortu. Vibrācija ir kaitīgs darba vides riska faktors nodarbinātajiem daudzās profesijās.

Vibrācija ir mehāniskās svārstības infraskaņas un daļēji dzirdamo skaņu frekvenču diapazonā. Par mehāniskām svārstībām sauc tādu kustību, kurā no stabila līdzsvara stāvokļa izvirzīts ķermenis periodiski tajā atgriežas. Svārstības raksturo vairāki pamatelementi. Laiku, kurā notiek pilna svārstība, sauc par svārstību periodu (T); to mērī sekundēs. Lielumu, kas ir apgriezti proporcionāls svārstību periodam, sauc par svārstību frekvenci (f); tas rāda svārstību skaitu sekundē, un to mērī hercos (Hz). Viena svārstība sekundē ir viens hercs. Cilvēks, saskaroties tieši ar vibrācijas svārstību avotu, uztver vibrāciju līdz 8000 Hz.

Mūsdienu ražošanas apstākļos vibrāciju rada daudzas un dažādas iekārtas un mašīnas. Vibrācijas slimību var izraisīt darbs ar vibrējošiem instrumentiem, ko lieto gandrīz visās rūpniecības nozarēs, kā arī nodarbinātā atbalsta laukuma (grīdas, transportlīdzekļa, celtniecības, lauksaimniecības mašīnas) vibrācija.

Pēc izplatīšanās veida vibrāciju iedala vietējā jeb plaukstas un roku un vispārējā vibrācijā.

Vietējo vibrāciju, kas tiek pārnesta caur strādājošā cilvēka rokām, rada dažādi mehanizētie ražošanas līdzekļi: slīpēšanas, pulēšanas mašīnas, skaldīšanas, kniedēšanas u.c. veida āmuri, skrūvgrieži, dažāda veida šķēres, motorzāģi u.c.

Vispārējā vibrācija tiek pārnesta caur stāvoša vai sēdoša cilvēka atbalsta virsmām un skar visu cilvēka ķermeni. Tās iedarbībai ir pakļauti:

• dažādu transportlīdzekļu un mehānismu vadītāji – traktoristi, šoferi, lidotāji, dzelzceļnieki, autoceltņu, buldozeru, kombainu, ekskavatoru, celtniecības mehānismu u.tml. vadītāji;
• cilvēki, kas strādā ar stacionāri novietotiem vibrējošiem mehānismiem, piemēram, betona un dzelzsbetona izgatavošanā lietojamām blietēšanas vibrējošām ierīcēm, presēm, elektromotoriem, metāla un kokapstrādes darbgaldiem.

Vibrācijas iedalījums vietējā un vispārējā vibrācija ir ļoti nosacīts, jo, cilvēkam strādājot ar vibrējošiem instrumentiem, vibrācija no rokām izplatās arī uz pārējām ķermeņa daļām. Nereti ražošanā vienlaikus ir gan vispārējās, gan vietējās vibrācijas iedarbība. Vibrācijas iedarbība uz cilvēka organismu ir atkarīga no vibrācijas fizikālajām īpašībām. Galvenā nozīme ir vibrācijas frekvencei.

Jāpiebilst, ka dažādu cilvēka ķermeņa daļu pašsvārstību frekvence atrodas zemfrekvenču un vidēju frekvenču diapazonā. Cilvēkam bīstamas ir šā diapazona vibrācijas. Rezonanses efekta dēļ palielinās cilvēka orgānu svārstību intensitāte, un rezultātā rodas patoloģiskas pārmaiņas šo orgānu darbībā.

Vibrācija ar frekvenci līdz 15 Hz tiek uztverta atsevišķu grūdienu veidā un izraisa iekšējo orgānu pārvietošanos, kā arī vestibulārā analizatora reakciju. Zemas frekvences svārstības (līdz 25 Hz) izraisa pārmaiņas galvenokārt kaulos, locītavās un muskuļos, bet augstākas frekvences svārstības (50–1000 Hz) – asinsvadu spazmas. Visnelabvēlīgāk organismu ietekmē vibrācija ar 100–200 Hz lielu frekvenci. Nozīme ir arī cilvēka individuālajam jutīgumam pret vibrāciju. Vibrācijas nelabvēlīgo ietekmi uz organismu pastiprina troksnis, zema gaisa temperatūra, indīgas vielas darba telpu gaisā, statisks muskuļu sasprindzinājums, ķermeņa piespiedu stāvoklis.

Vibrācijas slimība ir viena no visizplatītākajām arodslimībām, kuru var izraisīt gan vietējās, gan vispārējās vibrācijas iedarbība; ar to var saslimt visdažādāko profesiju pārstāvji.

Vibrācijas slimībai raksturīgas patoloģiskas pārmaiņas nervu, asinsrites, muskuļu un skeleta sistēmās, kā arī iekšējos orgānos. Vietējās vibrācijas iedarbības sākumstadijās vispirms cieš venozā asinsrite. Novēro audu barošanās traucējumus, kas savukārt veicina perifērās asinsrites traucējumus, attīstās tā sauktais balto pirkstu sindroms (“mirušo pirkstu” sindroms), kam ir raksturīga roku pirkstu nobālēšana, rokām vai visam organismam atdziestot. Ļoti jutīga pret vibrācijas iedarbību ir perifēriskā nervu sistēma, tās traucējumi izpaužas ar smeldzošām sāpēm plaukstās un apakšdelmos. Pazeminās vibrācijas, sāpju un temperatūras jušana. Plaukstas un it īpaši pirkstu gali ir pietūkuši, bāli vai zilgani, ādas temperatūra ir pazemināta. Samazinās plaukstu veiklība un tvēriena spēks, rodas pirkstu koordinācijas traucējumi. Strādājot ar vibrējošiem instrumentiem, ir jāsasprindzina muskulatūra, lai pretotos atgriezeniskā sitiena – atsitiena spēkam. Ilgstoša statiska sasprindzinājuma dēļ pārkaulojas locītavu tuvumā esošās cīpslas un kaula plēve – periosts, samazinās locītavu skrimšļu elastība, kaulos un skrimšļos rodas destruktīvas pārmaiņas.

Visbiežāk pārmaiņas skar labās rokas elkoņa un pleca locītavu. Smagos gadījumos var attīstīties plaukstas sīko muskuļu, retāk – augšdelma un apakšdelma muskuļu atrofija, kā arī asinsrites traucējumi smadzenēs. Rodas centrālās nervu sistēmas, sirdsdarbības un vielmaiņas traucējumi, kas rada stabilas un neārstējamas pārmaiņas visā organismā. Asinsvadu spazmas ir arī kājās, ādas jutība un pēdu asinsvadu pulsācija pavājinās, sāp ikru muskuļi; raksturīgas galvassāpes, reibonis un sāpes krūtīs.

Vispārējās vibrācijas gadījumā konstatē pārmaiņas centrālajā nervu sistēmā, kā arī kāju asins apgādes un inervācijas traucējumus. Slimnieki sūdzas par galvassāpēm, parasti darba dienas beigās, īslaicīgiem reiboņiem, troksni ausīs, lielu nogurumu, nervozitāti, sliktu miegu. Nereti ir arī sūdzības par sāpēm krustos un ikru muskuļos, tirpšanu pēdās. Slimības sākumstadijā pārmaiņām centrālajā nervu sistēmā ir funkcionāls raksturs – attīstās nespecifiskais neirastēniskais vai astenoveģetatīvais sindroms. Pārmaiņas perifērajā nervu sistēmā izpaužas ar jušanas traucējumiem – hipalgēzijām pēdās un apakšstilbos un vibrācijas sajūtas samazināšanos pēdās. Vēlākajās stadijās sensorās un veģetatīvi sensorās polineiropātijas sindromam pievienojas poliradikulāri traucējumi – poliradikuloneiropātijas sindroms. Tam pamatā ir deģeneratīvi distrofiskas pārmaiņas mugurkaula jostas un krustu daļā, kur attīstās deformējoša spondiloze.

Smagās slimības stadijās raksturīgas arī organiskas pārmaiņas centrālajā nervu sistēmā – discirkulatorā encefalopātija un diencefāliskā patoloģija. Šajā stadijā var būt arī emocionāla labilitāte, rakstura pārmaiņas, depresija, tiek konstatēti koronārās asinsrites traucējumi, kā arī pārmaiņas iekšējos orgānos, kuņģī un zarnās – gastrīts, spastiskais kolīts. Aprakstīti arī reproduktīvās funkcijas traucējumi: vīriešiem – impotence, sievietēm – menstruālā cikla traucējumi, spontāni aborti. Vispārējā vibrācija izraisa perifēro vēnu patoloģiju.

Vibrācijas slimību ir jāsāk ārstēt pēc iespējas ātrāk. Ārstēšanai ir jābūt etioloģiskai, patoģenētiskai un simptomātiskai. Darbs, kas saistīts ar vibrāciju, jāpārtrauc vismaz uz kādu laiku vai vispār jāmaina uz citu nodarbošanos, kā arī jānovērš tādi nelabvēlīgi faktori kā atdzišana un liela fiziskā slodze.

Ārstēšanai ir jābūt kompleksai. Medikamentozo terapiju veic vienlaikus ar fizikālām procedūrām un reflektorām ārstēšanas metodēm. Lai novērstu vibrācijas kaitīgo ietekmi, jāveic preventīvi pasākumi, kas samazina plaukstas, rokas vai visa ķermeņa vibrāciju. Tos iedala organizatoriski tehniskajos, higiēniskajos, ārstnieciski preventīvajos. Pareizi jāorganizē darba un atpūtas režīms. Darba pārtraukumos jāorganizē vingrošana un jāveic roku pašmasāža.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!