Magnētiskā rezonanse
Latvijā un pasaulē medicīniskās tehnoloģijas uzņem apgriezienus, un tagad varam veikt tik daudz dažādu izmeklējumu, ka vienā brīdī var apjukt – uz kādu izmeklējumu beigu beigās ejam un kas tur notiks? Lai uzzinātu vairāk par magnētisko rezonansi, lūdzām padomu radiologam diagnostam Pēterim Līkumam.
Magnētiskā rezonanse ir viena no radioloģijas izmeklēšanas metodēm. Lai iegūtu magnētiskās rezonanses attēlu, tiek izmantots elektromagnētiskais lauks un radiofrekvences viļņu impulss, kas ar spoles palīdzību tiek raidīts uz audiem un uztverts no tiem, apstrādājot datorā, tiek iegūts attēls. Ar rentgena izmeklējumu biežāk izmeklē kaulu struktūras, ultrasonogrāfijā – mīkstos audus, taču magnētiskajā rezonansē tiek apskatīts viss – kaulu struktūras, saites, muskuļi un mīkstie audi. Izmeklējumu var veikt visām ķermeņa daļām – krūškurvim, galvai, locītavām, kauliem, vēdera dobumam, iegurnim un asinsvadiem. Magnētiskās rezonanses laikā tiek iegūti vairāki desmiti, dažkārt pat simti izmeklējamā apvidus šķērsgriezuma attēli dažādās plaknēs.
Šī izmeklējuma metode palīdz apskatīt ne tikai ķermeņa anatomisko attēlu, bet, mainot dažādus radiofrekvences viļņu starošanas un uztveršanas parametrus, tiek iegūti dažādi attēli, lai varētu atšķirt patoloģisko substrātu, var konstatēt, kādas struktūras vai pārmaiņas audos ir redzamas, un no attēla var izdarīt secinājumu – kāda patoloģija ir pacientam.
Pareiza darbību secība
Mums, radiologiem, vislabāk patīk, ja cilvēks atnāk ar konkrētām aizdomām par kādu patoloģiju. Būtu vēlams, lai viņš jau būtu bijis pie speciālista. Konkrētais speciālists būtu pacientu apskatījis, noteicis klīniskās izpausmes un pazīmes, noskaidrojis traumas mehānismu vai slimības iemeslu. Tad, protams, mums, radiologiem, izmeklējums ir daudz vienkāršāks, un mēs varam daudz mērķtiecīgāk šo pacientu izmeklēt.
Ja pacients atnāk ar sūdzībām, ka viņam sāp kāds ķermeņa apgabals, tad radiologam ir grūtāk saprast, kur meklēt īsto slimības vaininieku. Piemēram, ja sāp celis, bieži vien pie tā ir vainīga gūžas locītava, savukārt gūžas locītavas sāpēs vainojama var būt mugura. Plecs var sāpēt no spranda, savukārt elkonis var sāpēt no pleca, bet tikpat labi arī no spranda. Klīnicists, izmeklējot pacientu, diferencē, kur meklējams slimības pamats, un nosaka diagnozi. Mūsu darbs – ar izmeklējuma palīdzību apstiprināt vai noliegt šo diagnozi vai atrast pavisam citu patoloģiju.
Dažiem pacientiem ir tāda doma, ka veiks visus iespējamos izmeklējumus un tikai tad ies pie speciālista. Tomēr, lai veiksmīgāk noritētu diagnostika un ārstēšana, ir nepieciešama pacienta iepriekšēja izmeklēšana pie ārsta.
Tāpēc es vienmēr visiem saku – ir jāiet pie speciālista, un tikai tad jādomā par radioloģiskiem izmeklējumiem, kas būtu veicami, lai veiksmīgāk atrastu slimības cēloņus, veidotos uzticība ārstam un veiksmīgi noritētu ārstēšana.
Sagatavošanās izmeklējumam
Medicīnas apakšnozare, kurā strādāju, ir ortopēdija – locītavas, arī mugurkaulājs. Šādiem izmeklējumiem īpaša pacienta sagatavošanās nav nepieciešama. Taču jāatceras, ka ir noteiktas kontrindikācijas, kad magnētiskās rezonanses izmeklējumu tomēr nevar veikt.
Tās ir – sirds vai citi stimulatori, metāla implanti, kas nav fiksēti, tādi, kas atrodas mīkstajos audos. Bīstamas ir metāla šķembas, piemēram, palikušas pēc kara vai dienesta, jo tās ir no metāla un izmeklējuma laikā var izkustēties.
Medicīniskie implanti, kas ir ieskrūvēti kaulos, izkustēties nevar, tie izgatavoti no paramagnētiskiem metāliem. Magnētiskā laukā šie implanti nedaudz uzsilst, ko pacients var sajust. Ja jāskenē locītava, kurā ir ievietots implants, – tas var radīt attēla izkropļojumu jeb artefaktu, un attēlu nebūs iespējams interpretēt – spriest par locītavas stāvokli. Tomēr, ja metāla implants ir kādā citā locītavā, piemēram, plecā, un tiek izmeklēts celis vai gūža – tas artefaktus attēlā neradīs.
Artefaktus rada arī tetovējumi, jo krāsviela satur smagos metālus – jo krāšņāks un piesātinātāks tetovējums, jo izteiktāki artefakti.
Mēs neveicam izmeklējumu, ja implants ir ielikts relatīvi nesen (pirms mēneša), jo iespējams, ka tas vēl nav ieaudzis un implanta uzsilšana var radīt komplikācijas, radīt iekaisumu. Ja implants ir ilgstoši – vairākus mēnešus vai pat gadus, tad magnētisko rezonansi var veikt, un tas nekādas komplikācijas neradīs.
Pašlaik metāli, kurus implantē locītavās, vairs nav magnētiski, tie tiek gatavoti no paramagnētiska jeb magnētisko lauku neietekmējoša materiāla. Arī asinsvadu ķirurģijā vairs neizmanto metālus, bet gan aizvieto tos ar polimēra materiāliem, un magnētiskais lauks uz tiem neiedarbojas.
Izmeklējumu nav ieteicams veikt grūtniecēm līdz 12. nedēļai. Ja izmeklējums tomēr nepieciešams grūtniecei līdz 12. nedēļai, lai arī magnētiskā rezonanse ir nekaitīga, tomēr būtu jākonsultējas ar ārstu par to, vai ir vitālas indikācijas, lai veiktu izmeklējumu, vai arī var nogaidīt.
Pirms izmeklējuma jānoņem visas rotaslietas, kuras varētu saturēt metālu. Sievietēm ieteicams notīrīt skropstu tušu un acu ēnas, jo nereti šie kosmētiskie produkti satur sīkas metāla daļiņas, jānoņem krūšturis ar metāla stīpām.
Galvenais – atcerēties, ja ir sirds stimulators, dzirdes aparāts, citi stimulatori vai sūkņi – tādi, kas ir implantēti organismā un nav noņemami uz izmeklējuma laiku, – tā gan ir kontrindikācija izmeklējumam.
Kā notiek izmeklējums
Izmeklējuma laikā pacients tiek noguldīts uz magnētiskās rezonanses iekārtas galda, un tad, galdiņam slīdot, pacients, tā teikt, iebrauc magnētiskā lauka tunelī. Vienīgais, kas var radīt bailes izmeklējuma laikā, ir šis tunelis. Bailes var būt klaustrofobiskiem (klaustrofobija – bailes no šaurām slēgtām telpām) pacientiem. Tādi pacienti ir ļoti reti. Tomēr personāls, kas veic izmeklējumu, parasti parāda un pastāsta, kas notiks, ka tas nav sāpīgi, pasaka kādu labu vārdu, un tas pacientus nomierina, un parasti baiļu izjūta pāriet.
Aparāts, veicot izmeklējumu, rada diezgan lielu troksni, tāpēc pacientam, lai būtu komfortablāka sajūta, tiek uzliktas austiņas. Lai aparāts varētu darboties, tam ir nepieciešama noteikta temperatūra, kas nav ne karsta, ne auksta. Tāpēc aparātā tiek uzturēta komfortabla temperatūra, lai arī pacients justos labi.
Izmeklējuma ilgums ir atkarīgs no tā, kas tiek izmeklēts. Ja tiek izmeklētas vairākas ķermeņa daļas vai veikts visa ķermeņa magnētiskās rezonanses izmeklējums, tad izmeklējums var aizņemt ilgāku liku. Pārsvarā tiek veiktas vienas daļas izmeklējums, piemēram, locītavas vai muguras, tas aizņem apmēram 20 minūtes.
Aparātā, protams, ir jāguļ nekustīgi un jādomā labas domas, jo, ja pacients kustas, tad arī bildes, kas veidojas, ir ar kustību artefaktiem, nav kvalitatīvas un, iespējams, ka nevarēs saskatīt esošo patoloģiju.
Pats arī esmu gulējis aparātā, varētu teikt, ka ļoti omulīgi tas nav, tomēr varu apgalvot, ka tā noteikti nav nepatīkamākā procedūra.
Ja tomēr bailēm lielas acis...
Pacientiem ar klaustrofobiju ir pieejams īpašs izmeklējums – atvērtās telpas magnētiskā rezonanse. Tomēr, lai attēls būtu kvalitatīvs un labs, magnētiskajam laukam ir jābūt pietiekami stipram. Pašlaik pie mums un arī citur Latvijā ir pieejami aparāti ar 3 teslu stiprumu, kas attēlam nodrošina ļoti augstu izšķirtspēju. Atvērtās telpas magnētiskajā rezonansē šo magnētisko lauku nevar nodrošināt pietiekami spēcīgu, tāpēc attēls veidojas daudz vājāk izteikts. Tunelis nodrošina, lai magnētiskais lauks būtu vienmērīgs un būtu vienādi spēcīgs. Ja lauks kādā vietā ir stiprāks un citā vietā vājāks, cieš attēla kvalitāte. Bet, protams, tā ir izvēle pacientiem, kuriem ir nepārvarama klaustrofobija, un ja izmeklējums ir jāveic – tad tas ir vienīgais iespējamais variants.
Tomēr, ja pirms izmeklējuma ar pacientu mierīgi aprunājās, visu var izdarīt – ja ne ar pirmo vai otro reizi, tad ar trešo gan. Ar pacientu ir jārunā un viņš jānomierina, tad arī izmeklējums ir veiksmīgāks. Ja nekādi neizdodas sarunāt, vienmēr ir iespēja izmeklējumu veikt narkozē – izmantojot smieklu gāzi vai arī kādu nomierinošu līdzekli, lai pacients justos mierīgi un nebūtu diskomforta. Pilno narkozi šādos gadījumos veic ļoti reti. Protams, tas ir iespējams, bet tad jābūt atbilstošai aparatūrai, ar kuru izmeklējuma laikā var monitorēt vitālos dzīvības rādītājus un veikt elpināšanu, ja tas nepieciešams.
Magnētiskās rezonanses ietekme uz organismu
Šī izmeklēšanas metode ir pilnīgi nesāpīga un nekaitē pacienta organismam. Izmeklējumam netiek izmantots rentgena starojums, kas kaitē cilvēka veselībai, magnētiskajā rezonansē tiek izmantots magnētiskais lauks. Daudziem pacientiem tiek novērota pat uzlabošanās no magnētiskā lauka ietekmes. Fizikālajā terapijā ir pieejama magnētterapija, kurā izmanto magnētisko lauku tūskas, kā arī sāpju mazināšanai.
Ārsta sadaļa
Skatoties attēlos, dažkārt mēs redzam kaut ko vairāk, citreiz kaut ko mazāk. Iekārtas kļūst arvien labākas, pilnveidojas attēlu apstrādes programmas, ir augstāka izšķirtspēja. Protams, ļoti daudz ir atkarīgs no aparatūras, ar ko tiek veikts izmeklējums. Ja pacientam ir jāveic magnētiskās rezonanses izmeklējums, vēlams to veikt neilgu laiku pēc traumas. Šajā gadījumā radiologam noteikt diagnozi palīdz tiešie simptomi un bojājumi – kas notiek ar anatomiskajām struktūrām, un netiešie simptomi, – kas parāda, kāds ir bijis traumas mehānisms. Mēs redzam vietu, kas ir bijusi sasista, jo tur ir tūska. Ja kaut kas locītavā ir mainījies, mēs redzam vairāk biomehāniku.
Diemžēl situācija valstī ir tāda, ka pacients reāli tiek pie izmeklējuma tikai pēc pāris mēnešiem, šādos gadījumos strādāt ir daudz grūtāk, jo ir redzami tikai anatomiskie bojājumi. Tādā laika periodā izzūd pavadošie simptomi, kas palīdz ārstam strādāt. Principā pēc traumas vajadzētu pēc iespējas ātrāk doties pie speciālista, lai iegūtu nosūtījumu uz magnētisko rezonansi. Tai nav jābūt dienai vai divām, tā var būt arī nedēļa vai divas. Noteikti visi šie simptomi būs pazuduši, ja pacienti atnāks pēc diviem mēnešiem. No pavadošajiem simptomiem visilgāk magnētiskajā rezonansē ir redzama kaulu smadzeņu tūska, tā pazūd divu mēnešu laikā pēc traumas. Ja veic izmeklējumu vairāk nekā pēc diviem mēnešiem, mēs neredzēsim visu kopainu un būs daudz grūtāk izvērtēt redzamās struktūras. Protams, ka tas nav pārmetums pacientam, ja viņš atnāk pēc ilgāka laika posma, bet ir vērts atcerēties, ka, jo ātrāk tiek veikts izmeklējums, jo precīzāka būs diagnoze.
Rentgena izmeklējumiem ir tieši pretēji – dažkārt pirmajās dienās nemaz nevar redzēt, kur ir bijusi trauma vai lūzums, tikai pēc 7–10 dienām var labāk ieraudzīt bojātās struktūras.
Gadījumos, kad pēc akūtas traumas ir izveidojusies masīva tūska, labāk ir dažas dienas nogaidīt, lai tūska mazinās, jo tā var traucēt vizualizēt bojājumus.
Pacienta un ārsta attiecības, uzticība
Daudziem pacientiem ir niķis, saņemot magnētiskās rezonanses vai kāda cita izmeklējuma atbildi, ierakstīt googlē un tad pārbīties no tā, ko tur var atrast. Jāatceras, ka ārsti savas diagnozes raksta citiem ārstiem, un tas, kas tiek atrasts googlē, ar ļoti lielu iespēju pat nav patiesība. Tāpēc nevajag pašiem meklēt un domāt, kas tad kaiš. Visu par to, kāda ir slimība un ko tas nozīmē, un kā to ārstē, vislabāk var izskaidrot speciālists. Svarīgi, lai pacients uzticas ārstam un nenotiek skraidīšana no viena ārsta pie otra, meklējot kaut ko labāku vai cerot, ka otrs ārsts pateiks kaut ko citu vai apgāzīs iepriekšējā ārsta teoriju. Jāuzticas ārstiem un jāzina, ka ārstu mērķis ir ārstēt un nekaitēt. Uzticoties ārstam, veidojas daudz labāka sadarbība starp ārstu un pacientu, savukārt tas uzlabo gan izmeklējuma rezultātus, gan ārstēšanu.
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada marta numurā!
