Lutināšana kā vardarbība

Pēdējos pāris gados būtiski palielinājušās gaidīšanas rindas uz zobu labošanu vispārējā narkozē bērniem. Pašlaik rindā jāgaida deviņi mēneši, tāpēc bērniem nereti nākas labot pat desmit vai 14 zobus. “Vecāku radīti invalīdi,” – tā situāciju raksturo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zobu terapijas un mutes veselības katedras vadītāja asociētā profesore ANDA BRINKMANE un asociētā profesore EGITA SENAKOLA.

“Vērtējums ir skarbs, taču kā lai citādi pievērš vecāku uzmanību, ja viņi uzskata, ka piena zobi nav jāārstē! Pārmērīgs ogļhidrātu daudzums uzturā, saldināto dzērienu lietošana pakļauj bērnus ne vien aptaukošanās, diabēta un sirds un asinsvadu slimību, bet arī zobu bojāšanās un izraušanas riskam,” norāda profesore A. Brinkmane un turpina: “Jāgādā par daudzveidīgu uzturu un papildus tam jāpiedalās bērna zobu kopšanā līdz vismaz desmit gadu vecumam. Vecāki bieži vien nepievērš uzmanību tam, ka bērns nepareizi tīra zobus, un rezultātā mutes veselības stāvoklis pasliktinās. Ja izrauj priekšējos zobus – ārstē tos reti, jo infekcija ātri nonāk līdz saknēm, – tad pēc būtības bērns kļūst invalīds.”

Maksā par kļūdām

Zobu labošana bērniem vispārēja narkozē ir pieprasīta, jo nav citas iespējas salabot zobus 2–4 gadus veciem bērniem, ja bojāti ir vairāki zobi. Narkozes laikā bērns guļ un nejūt, ka viņam tiek plombēti vai izrauti zobi. Kā norāda speciālistes, šādas procedūras laikā optimāli būtu salabot četrus, maksimums – sešus zobus, tomēr realitātē zobārstiem nākas labot vidēji astoņus vai pat 14, daži ir sabojājušies tiktāl, ka tos nākas izraut. “Es negribu teikt, ka no tāda darba apjoma cieš kvalitāte, tomēr tas nav tas pats, kas salabot divus trīs zobus. Labošana narkozē ir tiešām grūts process, lai gan bērns nav jāmierina un jāpierunā,” atzīst profesore A. Brinkmane. Šādu pakalpojumu piedāvā RSU Stomatoloģijas institūts, mazākā apmērā arī atsevišķas privātklīnikas.

Daudzi vecāki apzinās, ka mēnešiem ilga gaidīšana līdz valsts apmaksāta pakalpojuma saņemšanai vēl vairāk pasliktinātu situāciju bērna mutē, tāpēc atver savus maciņus un maksā pat vairākus simtus eiro – atkarībā no bojāto zobu skaita – par savu iepriekšējo vieglprātīgo attieksmi pret bērna mutes veselību.

Ir vēl kāds aspekts – lai gan narkoze atzīta par drošu un tiek lietota visā pasaulē, tomēr pastāv risks no tās neatmosties, un vecāki pirms procedūras paraksta dokumentu, kur iekļauts šāds brīdinājums. Prof. A. Brinkmane uzskata, ka pieaugušie par to neaizdomājas, jo viņiem izdevīgāk bērnu vienreiz atvest un salabot visus pārdesmit caurumus. Tomēr pēc laika šie paši bērni atgriežas zobārsta krēslā, jo vecāki jau aiz zobārstniecības kabineta durvīm iedodot viņiem saldinātu dzērienu.

Abas profesores norāda, ka vēl viena būtiska problēma ir bērnu zobu traumas, kas gūtas sportojot, aktīvi atpūšoties. To skaits palielinās proporcionāli ekstrēmo sporta veidu skaitam. Profilakse šajā gadījumā ir sevis pasargāšana – zobu aizsargšinas ieteicams lietot, nodarbojoties ar jebkuru sporta veidu – ne tikai ar hokeju vai cīņas sporta veidiem. Ja trauma gūta un zobs, piemēram, nolauzts, jārēķinās ar ievērojamām labošanas izmaksām, ko valsts apmaksātā programma nespējot segt.

Našķi rada sāpīgas sekas

Daudzu bērnu mutēs novērojama īpatnēja zobu destrukcija, kam dots apzīmējums pudeļu kariess. Tas rodas tiem bērniem, kam starp ēdienreizēm vai gulētiešanas laikā tiek dota pudele ar saldinātu dzērienu; tāpat arī, ja bērns saņem cukurā, medū vai sīrupā mērcētus māneklīšus. Šo slimību viegli atpazīt, jo zobi izteikti bojājas augšžoklī.

“Mazu bērnu pudelē vajadzētu atrasties tikai ūdenim, nevis cukuru saturošiem dzērieniem. Taču vecāki pievieno diezgan daudz cukura, un bērns tos dzer arī pēc gada vecuma, arī naktī pamostoties,” skaidro profesore E. Senakola.

“Bērna barošana ar našķiem un cukuru saturošiem dzērieniem, nepieskatīšana, lai regulāri un pareizi tiktu tīrīti zobi, un tam sekojošā zobu labošana vai izraušana ir vardarbība no vecāku puses. Sešus mēnešus vecs mazulis pats nespēj paņemt zobu birsti un tīrīt savus pirmos zobus; arī dzīves pirmajos gados bērns, visticamāk, zobus netīra pietiekami labi, tāpēc pieaugušajiem tie būtu jāpārtīra. Mazais cilvēks arī nespēj pats izvēlēties, ko ēst, ko neēst, lai zobi nebojātos. Ja našķi mājās ir, bērns uzskata, ka tie jāēd. Un šo iemeslu dēļ viņam nākas izjust sāpīgas sekas,” saka profesore A. Brinkmane. Rezultātā rodas situācija, kad, no vienas puses, ir bērns ar bojātu zobu, no otras – zobārsts, kuram jārod līdzsaucējs starp vecāku prasībām, bērna bailēm un nepakļaušanos, kā arī likumu, kas nosaka, ka neko nedrīkst darīt ar varu. Profesore A. Brinkmane uzsver, ka vairākums bērnu esot veiksmīgi pierunājami sēdēt krēslā paklausīgi un ļaut salabot zobus, un vislabākie panākumi esot tiem speciālistiem, kuri pārzina bērnu psiholoģiju, lai spētu pierunāt sadarboties.

Jāprot nenobaidīt

Kā sagatavot bērnu zobārsta apmeklējumam? “Galvenokārt vecākiem vajadzētu izvairīties bērnu klātbūtnē šausmināties par saviem zobārstu vai higiēnistu apmeklējumiem. Ļoti bieži vecāki netieši iedveš bailes, sakot, ka sāpes būs paciešamas un tamlīdzīgi, un ir likumsakarīgi, ka bērns uztraucas.

Taču viņam jāsaprot, ka, ja zobs ir labojams, tad pie ārsta jāiet. Ļoti bieži vecāki iepriekš piesola, ka nekas nesāpēs, tādējādi pierunājot bērnu uzvesties labi. Taču zobārsts jau darīs to, kas jādara, un nav izslēgts, ka būs nepatīkamas emocijas. Arī pati anestēzija ir nedaudz sāpīga, bet, ja injekciju pasniedzam kā zobiņa iemidzināšanu, tad bērnu var psiholoģiski nenobaidīt,” iesaka prof. A. Brinkmane: “Ja pirmā vizīte notiek tad, kad nav caurumu un sāpju, kad iesēdina krēslā, pavizina uz augšu un uz leju, parāda, kā strādā ierīces, tad vienkārši apskata zobus un pieraksta to stāvokli, tad tā nekļūs par traumatisku pieredzi.” Prof. E. Senakola atzīmē, ka bailes no zobārsta netiek pārmantotas no iepriekšējām dzīvēm, bet gan tiek iegūtas šajā.

Piena zobi jāsaudzē

“Mēs, zobārsti un pedagogi, nevaram ieaudzināt bērniem, ka zobi jātīra no rīta un vakarā. Laba mutes veselība ir tikai vecāku, vecvecāku atbildība. Savukārt profesionāla izglītošana un motivēšana ir higiēnistu darba lauks, un pozitīvi ir tas, ka aizvien vairāk bērnu tiek vesti pie higiēnista,” saka prof. A. Brinkmane.

Profesore E. Senakola atklāj, ka izveidota izglītojoša programma bērnudārzu audzinātājiem, tajā iekļautas arī bērniem paredzētas pamācošas rotaļas. Savukārt vecākiem izveidots buklets, kurā var atzīmēt to, ka bērns tīrījis zobus no rīta un vakarā, un par to tiek piešķirts sertifikāts. “Uzraudzītā zobu tīrīšana pirmsskolas izglītības iestādēs notiek jau 30 gadus. Minētā programma jau darbojas Rīgas pašvaldības teritorijā, un tagad ar Veselības ministrijas palīdzību jāpanāk, lai šī programma tiktu īstenota arī pārējā Latvijas teritorijā. Esam analizējuši citu valstu pieredzi, un, piemēram, Īrijā un Skotijā darbojas ārkārtīgi labas programmas, saistībā ar tām skolās un bērnudārzos tiek izsniegtas zobu pastas un birstes. Aprēķināts, ka šie ieguldījumi atmaksājas, turklāt lieli līdzekļi tiek ietaupīti uz tā rēķina, ka daudz mazākam bērnu skaitam nākas apmaksāt zobu labošanu.” E. Senakola atzīmē, ka arī Latvijā bērni ir zinoši uztura, zobu tīrīšanas jautājumos, tomēr prakse atšķiroties no teorijas.

Kā situāciju uzlabot? Vecākiem jāparāda bērniem, kā pareizi tīrīt zobus un ļaut viņiem to darīt pašiem, taču līdz astoņu vai pat desmit gadu vecumam bērnu zobi būtu jāpārtīra, uzsver profesore A. Brinkmane. Jāraugās, lai zobu pasta netiktu norīta, savukārt līdz sešu gadu vecumam bērniem nevajadzētu lietot mutes skalojamos līdzekļus.

Bērni, kas vecāki par sešiem gadiem, var lietot mutes skalojamos līdzekļus, kas satur fluorīdus, ksilitolu un nesatur spirtu. Piemēram, Oralflux Junior. Tie stiprina zobu emalju, aizkavē kariesa veidošanos un uztur svaigu elpu. Skalojamos līdzekļus var lietot divas reizes dienā pēc zobu tīrīšanas.

E. Senakola uzsver, ka, regulāri kontrolējot bērna zobu tīrību, vecāki agrīni pamanītu melnos punktus, kas varētu liecināt par zoba bojāšanos: “Tad nenāktos vest bērnu pie zobārsta, kad slimība jau skārusi zoba sakni.”

Tā kā Latvijā dzeramajā ūdenī fluorīda sastāvs ir zemāks par normu, obligāta prasība ir fluorīdu saturošas zobu pastas lietošana bērniem jau no sešu mēnešu vecuma, kad parādījies pirmais zobs. Fluorīdus saturošas tabletes jālieto tikai augsta riska grupas bērniem. Jo īpaši šīs tabletes vajadzīgas bērniem, kam bieži veidojas jauni zobu caurumi, kam ir ortodontiskas anomālijas, kas uzturā lieto daudz ogļhidrātu, kā arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Taču fluorīdus saturošas tabletes nespēj pasargāt zobus, ja tiem ir nepārtraukti cukura uzbrukumi un netiek tīrīti zobiņi.

Zobārstiem bieži nākoties uzklausīt jautājumu, vai vērts rūpēties par piena zobiem un labot tos, ja tie tik un tā izkritīs. Profesore A. Brinkmane saka, ka pret piena zobiem jāattiecas tāpat kā pret pastāvīgajiem: “Piena zobi, pirmkārt, saglabā vietu pastāvīgajiem zobiem. Otrkārt, ja piena zobi ir bojāti, tad arī pastāvīgo zobu aizmetņi var veidoties tādi. Treškārt, piena zobi palīdz veidot skaņas, pareizi paēst un sakošļāt barību, un, ceturtkārt, piena zobi ir veselīga izskata sastāvdaļa. Turklāt bērni pievērš uzmanību savam izskatam no psiholoģiskā aspekta. Ir pietiekami daudz argumentu, lai piena zobus labotu, tāpēc to izraušana nav risinājums. Vēl vairāk – izraušanas gadījumā ir liels ortodontisko anomāliju risks, kam parasti seko dārga ārstēšana. Jo katram zobam paredzēta sava vieta, un, ja piena zobs normāli izkrīt ārā – plombēts vai neplombēts –, tad saknītes labi uzsūcas un vieta nāk balts veselīgs zobs. ”

Par to, ka piena zobu kopšanai netiek piešķirta pienācīga uzmanība un tos vajadzējis izraut, liecina arī lielais ortodontisko anomāliju skaits. Profesore A. Brinkmane atklāj, ka zobu taisnošana esot ļoti izplatīta, un tomēr esot bērnu kategorija, kam nākas samierināties ar šķībiem zobiem un nepareizu sakodienu, jo viņu vecāki nespēj atļauties zobu taisnošanu – tas ir maksas pakalpojums.

Bez maksas uz pieaugušo rēķina

Nevienlīdzīgas iespējas pastāv arī mutes veselības pakalpojumu pieejamības ziņā – valsts centrā un reģionos dzīvojošie bērni neesot vienlīdzīgās pozīcijās. Pirms gada likvidēti mutes veselības centri, kur bērni varēja saņemt higiēnista pakalpojumus, daudzviet vairs nav arī zobārsta. Saistībā ar programmu skolas apbraukāja mobilie zobārstniecības kabineti, taču tagad bērnu mutes dobuma veselība atkarīga tikai no vecāku uzņēmības un rūpēm. Kā norāda prof. A. Brinkmane, skolas, kurās ir zobārstniecības kabineti, saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, jo šāds pakalpojums tiek piedāvāts pēc pašvaldības un mācību iestādes iniciatīvas.

Jau ilgstoši valsts maksātā summa par bērnu zobu ārstēšanas pakalpojumiem ir zem pašizmaksas. A. Brinkmane gan uzsver, ka darba un materiāla kvalitāte no tā necieš, taču bērnu zobi tiek laboti uz pieaugušo pacientu rēķina.

Tomēr ir vairākas pozitīvas tendences: uzlabojas zobārstu darba materiālu kvalitāte, iedzīvotājiem ir pieejami tikpat kvalitatīvi zobu kopšanas līdzekļi kā citur Eiropā. Pēc prof. A. Brinkmanes novērojumiem, jaunie zobārsti ir ieinteresēti profilaksē, un ilgtermiņā tas varētu dot acīmredzamus rezultātus: “Nereti dzirdēts – kāpēc ar to nodarboties? Zobārstiem taču nebūs darba! Bet mūsu zobārstiem darba ir pilnas rokas un pietiks vairākām paaudzēm.” Savukārt profesore E. Senakola min statistiku – deviņdesmito gadu sākumā divpadsmitgadīgam bērnam bija vidēji seši kariesa skarti zobi, taču pašlaik vidējais rādītājs pasaulē ir trīs, bet attīstītajās valstīs – ap vienu. Uzlabojumus gan diktē ārstniecības iespēju pieejamība, nevis saldumu lietošanas samazināšanās vai rūpīgāka zobu kopšana. Savukārt dati pieaugušo vidū gadu gaitā nemainās. Latvijas iedzīvotājiem pēc 65 gadu vecuma ir vidēji 20 izrauti zobi.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2015. gada decembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!