Lizete Puga: Kā organizēt ēdināšanu skolā bērniem ar dažādiem ēšanas traucējumiem

Pēdējos gados ēst atšķirīgi ir pašsaprotami, taču tas prasa zināšanas, laiku un profesionālu komandu, lai to, kā drīkst, salāgotu ar to, ko vajag. Ēdināšanu izglītības iestādēs ietekmē vairāki faktori: Ministru kabineta noteikumi Nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”, budžets, kā arī vecāku pieaugošā interese un izpratne par veselīgu uzturu, tieši tāpēc šis jautājums bieži vien ir tik aktuāls un sarežģīts.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 172 

“Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”

Šie noteikumi stājās spēkā pirms deviņiem gadiem, un tajos ir noteikts, cik daudz uzturvielu jāsaņem konkrēta vecuma cilvēkam, cik procentuāli lielas ir ēdienreizes, kā arī ir noteiktas normas, cik daudz konkrētu produktu, piemēram, piena, dārzeņu, kartupeļu, jāuzņem nedēļas laikā. Tāpat arī šajos noteikumos tiek uzskaitīti nevēlamie produkti, piemēram, zemas kvalitātes gaļas izstrādājumi, dažādas industriāli sagatavotas mērces ar augstu cukura un sāls daudzumu. Ir noteikts arī dienā maksimālais sāls un cukura daudzums, ko var izmantot ēdiena gatavošanas procesā.

Šo gadu laikā Ministru kabineta noteikumi ir vairākkārt rediģēti – nu jāfokusējas uz kopējo kilokaloriju un uzturvielu daudzumu dienas laikā, ne tik ļoti uz katru ēdienreizi, produktu nevēlamās sastāvdaļas ir skaidri norādītas– kas var būt un kas ne, cik gramiem sāls jābūt uz 100 g produkta, kādas pārtikas piedevas nedrīkst lietot un cik procentuāliem gaļas vai zivs jāatrodas to pārstrādes produktos. Mainījušās ir arī diētas – nu ēdienkarte var būt gan veģetāra, gan bez glutēna, piena, olām u.c. sastāvdaļām.

Jāuzsver, ka Ministru kabineta noteikumi šo pārmaiņu gaitā noteikti nav kļuvuši sliktāki.

Kopumā šo noteikumu izstrādātāju mērķis nebija apgrūtināt ēdinātājus, bet gan dot iespēju bērnus ēdināt ar kvalitatīvu pārtiku. Protams, ir jautājumi, kas vēl joprojām sagādā grūtības, – konkrēts produktu, piemēram, kartupeļu un piena, daudzums, kas obligāti jāiekļauj nedēļas ēdienkartē. It īpaši situācijā, kad ēdinātājam ir iespēja piedāvāt plašāku produktu klāstu. Mūžīgā kaloriju, olbaltumvielu un ogļhidrātu skaitļošana, no vienas puses, it kā palīdz aprēķināt pārtikas apjomu, bet, no otras puses, prasa daudz laika, zināšanu un enerģijas. Regulāro pārbaužu laikā nedalīta uzmanība tiek pievērsta tieši produktu daudzumam un skaitļiem, bet mazāk to daudzveidībai un pavāru radošumam, kas ēdināšanas jomā ir diezgan būtiski.

Naudas jautājums izglītības iestādēs ir atšķirīgs – atkarībā no pašvaldības un saimniekošanas veida. Tagad ir iespēja sniegt priekšroku labas kvalitātes produktiem, turklāt to klāsts ir kļuvis daudzreiz plašāks, tādējādi, no vienas puses, paplašinot ēdiena pagatavošanas iespējas, bet, no otras puses, ierobežojot un apgrūtinot ēdinātāju.

Ēšanas ierobežojumi jeb diētas

Celiakija, laktozes intolerance, piena olbaltumvielu nepanesība, pārtikas alerģijas, cukura diabēts, veģetārisms, bērnu ēšanas īpatnības, kā arī katra bērna un vecāku redzējums par to, kas ir veselīgs uzturs – tā ir ēdinātāju ikdiena. Diēta ir ārsta rekomendēti ēšanas ierobežojumi. Ja kādu produktu grupu vecāki izslēdz no bērna ikdienas uztura, tad tie ir jāaizstāj ar citu. Tas prasa gan zināšanas par produktu klāstu un gatavošanas metodēm, gan arī virtuves darbinieku laiku. Nav iespējams nodrošināt katram bērnam individuāli pagatavotu ēdienu. Vienam bez tomātiem, otram bez piena, trešajam bez glutēna un ceturtajam nesajauktu. Tāpēc vecākiem ir jācenšas būt saprotošiem un sava bērna ēdienkarti ierobežot vienīgi tad, ja patiešām tam ir kāds pamatojums un to ir akceptējis ārstējošais ārsts, un tikai tad vērsties pie ēdinātāja.

Jāņem vērā, ka stingri ierobežojumi un kontrole var veicināt bērnam ēšanas traucējumus. Uzmanība jāpievērš arī komunikācijai. Nereti vecāki pieņem savu pieredzi kā pašreizējo situāciju, nemaz neapzinoties, kā ir patiesībā. Man negaršoja – tātad manam bērnam arī negaršo. Bieži vien bērni šo situāciju diezgan labi izmanto, prasot vecākiem kabatas naudu vai pusdienu kārbiņu, kurā atrodami viņam vēlamie produkti. Arī jautājumu – kas ir tas, ko bērns var nest uz skolu un ēst – būtu vērts aktualizēt un izrunāt. Vai pusdienu kārbiņās jāatrodas pīrādziņiem, saldai sulai un konfektei? Vai patiešām to apēd tikai mans bērns?

Daži ieteikumi, kā risināt bērnu ēdināšanas jautājumus

1. Ēdiens jāgatavo pēc iespējas vienkāršāks, jo tad tas bērnam ir saprotams un viegli pielāgojams dažādo diētu gadījumā. Bērniem patīk redzēt, ko viņi ēd, tāpēc viņi labprātāk izvēlas tieši svaigu gurķi, nevis gurķu salātus. Līdzīgi ir ar gaļu – priekšroku viņi dos gaļas kotletei, nevis sacepumam vai sautējumam ar gaļu. Bērni ļoti pievērš uzmanību ēdiena vizuālajam izskatam, un tas ir pilnīgi normāli, ja bērns izvairās ēst sarežģītāku ēdienu, piemēram, dārzeņu sautējumu, kurā atrodas vairāki viņam nezināmi dārzeņi. Problēma gan šajā ziņā ne vienmēr ir saistīta ar ēdienu, bet gan tā izskatu. Turklāt nezināms ēdiens visbiežāk tiks noraidīts. Lai tas tā nenotiktu, jāizvēlas viens no diviem variantiem. Pirmais variants – ēdienam pēc formas un izskata jābūt viegli uztveramam, piemēram, jābūt atsevišķi gaļai, dārzeņiem un kartupeļiem. Otrais variants – kāda no produktu grupām ēdienā ir viegli paslēpta, nepazaudējot produkta sākotnējo formu un garšu. Piemēram, kēksiņā paslēpts kāds dārzenis. Bērnam šī ēdiena forma patīk, jo kēksiņš ir viegli un ātri satverams un gards.

2. Ēšanas ierobežojumi ir un būs, taču tāpēc ēdināšanas uzņēmumam skolā nav jāgatavo 10 dažādi ēdieni, bet gan pāris, kur problemātiskās sastāvdaļas, piemēram, piens, glutēns, olas, tiek aizvietotas vai netiek pievienotas.

Piemēram, jāgatavo atsevišķi gaļa, savukārt gaļas mērces jāgatavo bez miltiem. Tādējādi gaļa būs ēdama visiem – gan bērniem ar celiakiju, kviešu alerģiju, gan bērniem ar cukura diabētu, turklāt būs vieglāk aprēķināt ēdienreizē esošo ogļhidrātu daudzumu. Tēju vai kādu citu dzērienu vajadzētu piedāvāt bez cukura, kartupeļus vai makaronus – bez piena piedevām. Jāpadomā arī par veģetāriešiem – skolā pusdienās vienam no ēdieniem jābūt veģetāram.

Svarīgi ir arī apzināties, cik daudz ir šo problemātisko produktu, kam, ikdienā plānojot ēdienkarti, ir jāpievērš uzmanība. Piemēram, vai tas ir kāds no pārtikas alergēniem?

Šos problemātiskos produktus var arī kombinēt. Piemēram, gatavojot launagā plātsmaizi, vienai mīklu veido kā standarta plātsmaizi ar sviestu, olām un kviešu miltiem, savukārt otrai – ar bezglutēna miltiem, briedinātām linsēklām olu vietā un eļļu vai sviestu. Abas plātsmaizes pēc izskata būs vienādas, taču vienu no tām varēs ēst gan bērni ar celiakiju, gan bērni, kuriem veselības problēmas rada piens vai olas.

3. Produktu aizvietošana

Produktu aizvietošana bieži vien izmaksā dārgāk, tāpēc ēdinātāji ne vienmēr tos var piedāvāt. Lai šo jautājumu risinātu, nereti vecāki ir ļoti pretimnākoši un piedāvā alternatīvus produktus.

Celiakijas/kviešu alerģijas gadījumā tie ir bezglutēna graudaugu izstrādājumi: kukurūzas, bezglutēna auzu, rīsu, griķu pārslas, makaroni un milti, lai bērnam būtu iespēja ēst putru, pankūkas un makaronus tāpat kā pārējiem.

Piena olbaltumvielu nepanesības gadījumā var lietot dažādu augu pienu. Priekšroka dodama graudaugu, piemēram, auzu un rīsu, pienam. Rīsu piens satur salīdzinoši mazāk olbaltumvielu nekā govs piens, taču to būs iespējams lietot arī situācijā, ja nepieciešams izvairīties no glutēna. Riekstu, piemēram, mandeļu, lazdu un Indijas riekstu, pienu var izvēlēties, taču arī rieksti bieži izraisa alerģiju, tāpēc jāsaprot, cik bieži šo pienu lietosiet. Vēl iespējams ēdienkarti daudzveidot ar augu krējumu, kuru pievieno mērcei, tādējādi aizvietojot miltus.

Olas var aizvietot ar briedinātām linsēklām, tās pievienojot tieši tikpat daudz kā parasto olu, un banānu, piemēram, gatavojot biezpiena sacepumu, un pupiņu vai zirņu miltiem.

4. Veselīgāku produktu izvēle

Saldi dzērieni, miltu mērces, cepumi, baltmaizes šķēles – tā ir pārtika, kuru vajadzētu lietot minimāli. Visa veselīgā pamatā ir mērenība, Lai sasniegtu dienā nepieciešamo ogļhidrātu daudzumu, ir iespējas izmantot arī cita veida ogļhidrātus, kā dažāda veida dārzeņus, augļus un pilngraudu produktus. Tomēr dažkārt netiek mainīta tik ļoti ierastā ēdienkarte, atrunājoties, ka bērniem taču garšo salds, trekns un sāļš ēdiens. Bērni patiešām dod priekšroku šāda veida ēdienam, jo izdzīvošanas pamatā ir ātri iegūta enerģija, taču tas nav ceļš uz veselīgu dzīvesveidu un labu pašsajūtu. Jo vairāk pielāgosimies bērnu ēšanas īpatnībām, jo vairāk viņi to izmantos. Taču garšas sajūtas un paradumus var mainīt.

Jāņem vērā arī fakts, ka bērni Latvijā kļūst arvien apaļīgāki. Aptuveni 1/4 daļa bērnu vecumā no 7 līdz 9 gadiem ir problēmas ar lieko svaru. Tāpēc gadiem ilgi lietotās ēdienu receptes vajadzētu aizstāt ar kaut ko jaunu. Piemēram, dzērienus pasniegt bez cukura, sulas aizstāt ar parastu ūdeni vai ūdeni, kam pievienots kāds auglis. Brokastīs laiku pa laikam auzas pagatavot nevis kā biezputru, bet gan kā auzu smūtiju ar svaigām ogām, savukārt pankūkas vai maizītes gatavot no pilngraudu miltiem. Pusdienās ierasto sāli labāk aizvietot ar svaigiem garšaugiem, kas piešķirs cita veida garšas nianses, un launagā pagatavot saldo ēdienu, daļu cukura aizvietojot ar augļiem, tādējādi paaugstinot ēdiena kvalitāti.

Jāpiebilst, ka mūsu bērnu ēšanas paradumus neveido tikai skola, tos ietekmējam arī mēs, vecāki. Tāpēc ir svarīga bērnu, skolotāju, vecāku, veselības aprūpes darbinieku un pārtikas ražotāju savstarpējā komunikācija.

Ja ir jautājumi saistībā ar kādu no diētām, sazinieties ar ārstējošo ārstu un uztura speciālistu. Mēs neviens nekad nezinām visu, taču, strādājot kopā, mēs varam vairāk!

Izmantotā literatūra:

1. Lieliski ēdienkaršu paraugi, ēdienu receptes, to izmaksas, tehnoloģiskās kartes gan vispārējās diētas, gan dažādu diētu gadījumā pieejamas:

https://www.spkc.gov.lv/lv/edienkartes-izglitibas-iestadem

2. Bērnu antropometrisko rādītāju un skolu vides pētījuma rezultāti pieejami: http://www.vm.gov.lv/lv/aktualitates/preses_relizes/6141_specialisti_iepazistinaja_ar_bernu_antropometrisko_parametru

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!