Linda Rubene: Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pieaugušajiem

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT) (angļu valodā: attention deficit hyperactivity disorder (ADHD)) ir neirālās sistēmas attīstības traucējumi, kam raksturīga vecumam neatbilstoša neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte. Kopējā pieaugušo UDHS izplatība ir aptuveni 2,5% līdz 5% visā pasaulē, lai gan rādītājs atšķiras atkarībā no populācijas un izmantotajiem diagnostikas kritērijiem. Aptuveni viena trešdaļa bērnu, kuriem diagnosticēts UDHS, pieaugušā vecumā turpina atbilst diagnostikas kritērijiem. Daži pētījumi liecina, ka līdz pat 60% bērnības UDHS gadījumu var saglabāt zināmu simptomu līmeni pieaugušā vecumā, pat ja tie neatbilst visiem kritērijiem.

UDHS attīstības pamats

Galvenie neirotransmiteri, kas iesaistīti UDHS, ir dopamīns un norepinefrīns. Šīs vielas ietekmē uzmanību, motivāciju un impulsu kontroli. Pētījumi ar smadzeņu attēldiagnostikas metodēm liecina, ka cilvēkiem ar UDHS dažās smadzeņu zonās, īpaši prefrontālajā garozā un bazālajos ganglijos, ir samazināta aktivitāte. Šīs struktūras ir atbildīgas par izpildfunkcijām – spēju plānot, organizēt un kontrolēt savu uzvedību. Ir arī zināms, ka UDHS ir spēcīgi saistīts ar ģenētiku. Pētījumi rāda, ka iedzimtības faktors var sasniegt pat 70 līdz 80%. Tas nozīmē, ka, ja kādam ģimenē ir UDHS, pastāv liela iespējamība, ka līdzīgas grūtības var būt arī citiem radiniekiem.

Simptomu attīstībā un smagumā nozīme ir arī videi. Piemēram, UDHS attīstības risku var palielināt priekšlaicīgas dzemdības, zems dzimšanas svars, smēķēšana vai alkohola lietošana grūtniecības laikā. Svarīgi ir arī agrīnie dzīves apstākļi, tostarp hronisks stress vai nepietiekami strukturēta vide bērnībā, kas, lai gan UDHS paši par sevi neizraisa, jebkurā gadījumā var ietekmēt tā izpausmi un ikdienas funkcionēšanu. UDHS izraisītās grūtības var ievērojami samazināt atbalstoša ģimene un strukturēta darba vide, kamēr haotisks vai prasīgs darba režīms var tās pastiprināt.

Arī psiholoģiskie faktori būtiski ietekmē UDHS izpausmes un to, cik veiksmīgi cilvēks spēj ar tām sadzīvot. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir pašregulācijas spējas, kas ietver emociju vadību, spēju pārvarēt impulsus un noturēt uzmanību pat sarežģītos apstākļos. Bieži cilvēkiem ar UDHS ir zems pašvērtējums, īpaši, ja bērnībā piedzīvota kritika vai negatīva atgriezeniskā saite par viņu uzvedību vai sasniegumiem. Nozīmīgs ir arī veids, kā indivīds interpretē grūtības un neveiksmes –  trauksmi un depresiju var pastiprināt negatīva pašvērtējuma veidošanās. Savukārt emocionāla noturība un veiksmīgas stresa pārvarēšanas stratēģijas var būt aizsargājoši faktori, kas palīdz veiksmīgāk pielāgoties dzīvei ar UDHS.

Kāpēc ir svarīgi diagnosticēt un ārstēt UDHS pieaugušajiem?

Daudzi pieaugušie gadiem ilgi dzīvo ar neatpazītu UDHS, kas var radīt virkni sarežģījumu. Neārstēts UDHS ir saistīts ar paaugstinātu depresijas, trauksmes, atkarību un citu traucējumu risku. Cilvēkiem ar neārstētu UDHS ir lielāka iespēja saskarties ar finansiālām problēmām, nestabilām attiecībām un grūtībām darbā. Pētījumi liecina arī, ka cilvēkiem ar neārstētu UDHS ir augstāks mirstības risks. Tas saistīts ar impulsīvāku uzvedību, lielāku risku iesaistīties bīstamās situācijās, piemēram, ceļu satiksmes negadījumos, nepietiekamu citu traucējumu ārstēšanu un dažādiem citiem faktoriem. Savlaicīga diagnostika un atbilstoša ārstēšana var būtiski uzlabot dzīves kvalitāti. Daudzi pieaugušie, kuri saņēmuši palīdzību, apraksta sajūtu, it kā viņu dzīve būtu sadalīta divās daļās – “pirms” un “pēc” diagnozes un ārstēšanas.

Simptomi pieaugušajiem

Lai noteiktu diagnozi, simptomiem jābūt klātesošiem jau kopš bērnības un tiem ir jāietekmē vairākas dzīves jomas – piemēram, darbs, attiecības, ikdienas pienākumi. Tajā pašā laikā simptomus nevar izskaidrot ar kādu citu traucējumu vai saslimšanu. Piemēram, arī pēc traumatiskiem smadzeņu bojājumiem, cilvēkam var attīstīties tālāk  minētie simptomi, taču šādā gadījumā nebūs iespējams diagnosticēt UDHS, jo simptomu cēlonis meklējams citur.

Pieaugušajiem UDHS simptomi var izpausties citādāk nekā bērnībā. Diagnostika Latvijā balstās uz izstrādātiem diagnostiskajiem kritērijiem, kas iekļauti Starptautiskā slimību klasifikatora (SSK) 10. un 11. versijā. Galvenie simptomi pieaugušajiem ir:

• neuzmanība: grūtības koncentrēties, ātra uzmanības novēršanās, grūtības sekot līdzi sarunām vai ievērot instrukcijas;
• impulsivitāte: pārsteidzīgi lēmumi bez rūpīgas pārdomāšanas, grūtības kontrolēt emocijas, nepacietība;
• hiperaktivitāte: neizpaužas vairs kā aktīva skraidīšana apkārt nevietā, kā tas varētu būt bērnībā, bet drīzāk kā iekšējs nemiers, nepieciešamība pastāvīgi kustināt kājas vai pirkstus vai nespēja ilgstoši sēdēt mierīgi.

Pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas arī dažādas kompensācijas stratēģijas un maskējoša uzvedība, kas attīstīta ar mērķi pielāgoties sabiedrības prasībām un ikdienas dzīves izaicinājumiem. Šīs stratēģijas var ietvert pastiprinātu strukturēšanu un organizēšanu, pārmērīgu piepūli, lai saglabātu uzmanību, vai sociālo situāciju rūpīgu imitēšanu, lai mazinātu impulsivitātes vai uzmanības grūtību ietekmi. Daudzi pieaugušie ar UDHS izmanto ārējos atgādinājumus, sarakstus, pulksteņus un citas metodes, lai kompensētu izpildfunkciju traucējumus. Citi var attīstīt paaugstinātu paškritiku un perfekcionismu kā veidu, kā maskēt savas grūtības.

Lai gan šīs stratēģijas var palīdzēt īstermiņā, tās bieži vien ir nogurdinošas un rada papildu stresu, kas var veicināt emocionālu izdegšanu un paaugstinātu trauksmi. Turklāt kompensācijas stratēģijas var apgrūtināt UDHS atpazīšanu un diagnozes noteikšanu, jo cilvēks ārēji var izskatīties “funkcionējošs”, bet iekšēji piedzīvo ievērojamas grūtības. Maskēšana var izraisīt arī to, ka indivīds pats neapzinās savas patiesās vajadzības un nemeklē atbalstu, uzskatot, ka viņa grūtības ir tikai personiska neveiksme, nevis traucējuma izpausme.

Kā diagnosticēt?

Ja cilvēks atpazīst UDHS simptomus, pirmais solis ir vērsties pie speciālista – psihiatra, kurš var veikt padziļinātu izvērtēšanu. Diagnostikas procesā bieži  izmanto:

• sarunu ar speciālistu par simptomiem un ikdienas grūtībām. Saruna diagnostikas procesā ir svarīgākais instruments, lai izvērtētu ne vien sūdzības, kas varētu būt saistītas ar UDHS, bet arī pārrunātu citus iespējamos simptomu cēloņus;
• standartizētus testus un anketas, ko diagnostiskajā procesā var izmantot kā papildus rīkus;
• informāciju no bērnības (ja iespējams, sarunu ar vecākiem vai skolas dokumentu pārskatīšanu);
• izmeklējumus vispārējā veselības stāvokļa izvērtēšanai, gan lai novērtētu iespējamus traucējumus vispārējā veselībā, gan izvērtētu iespējamus šķēršļus ārstēšanai.

Pieaugušajiem ar UDHS bieži (līdz pat 80% cilvēku dzīves laikā) ir arī citi psihiskās veselības traucējumi. Šī komorbiditāte (divu un vairāku slimību līdzās pastāvēšana) var padarīt diagnozi sarežģītāku, tāpēc svarīgi saņemt profesionālu izvērtējumu.

Ārstēšanas iespējas

Ārstēšana pieaugušajiem ar UDHS ir daudzpusīgs process, kas pielāgojas individuālajām vajadzībām un simptomu smagumam. Lai gan UDHS nav iespējams "izārstēt", efektīva ārstēšana var ievērojami uzlabot ikdienas funkcionēšanu, mazinot uzmanības grūtības, impulsivitāti un ar tām saistīto stresu. Terapijas pieejas bieži ietver medikamentus, psihoterapiju un dzīvesveida pielāgojumus, kas kopā palīdz veidot strukturētāku un līdzsvarotāku dzīvi. Agrīna diagnostika un pareiza ārstēšana ne tikai uzlabo pašsajūtu, bet arī samazina ar UDHS saistītos riskus, piemēram, emocionālo izdegšanu, darba un attiecību problēmas, kā arī trauksmes un depresijas attīstību. UDHS ārstēšana visbiežāk ietver vairākus pieejas veidus:

• medikamentoza terapija, kas UDHS ārstēšanas gadījumā ir viena no visefektīvākajām metodēm:
• stimulantu grupas medikamenti (piemēram, lisdeksamfetamīns, metilfenidāts);
• nestimulantu grupas medikamenti (atomoksetīns, bupropions, guanfacīns un citi) var palīdzēt uzlabot uzmanību un impulsu kontroli;
• medikamenti, kas ārstē blakussaslimšanas, kuru attīstību vai gaitu varētu būt veicinājis UDHS;
• psihoterapija, piemēram, kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) palīdz attīstīt ikdienas strukturēšanas prasmes un pārvaldīt impulsivitāti;
• dzīvesveida pielāgošana, kā regulārs miegs, fiziskās aktivitātes, strukturēta dienas kārtība, darba, studiju un/vai mājas vides pielāgošana.

Cerība un iespējas

Lai gan UDHS var radīt izaicinājumus, tas sniedz arī iespējas. Daudziem cilvēkiem ar UDHS piemīt radošums, spēja ātri domāt un atrisināt problēmas, augsta enerģija un aizrautība. Pareizi pielāgojot savu dzīvi un saņemot atbilstošu atbalstu, iespējams ne tikai pārvaldīt grūtības, bet arī pilnvērtīgi realizēt savus talantus un spējas. Svarīgākais atcerēties – UDHS nav sods vai nepilnvērtība, bet gan atšķirīgs smadzeņu darbības veids, kas ar pareizu pieeju nav šķērslis pilnvērtīgai dzīvei un labbūtībai.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2025. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!