Linda Rubene: Paškaitēšana
Gandrīz katrs pieaugušais varētu teikt, ka viņa pusaudžu gadi bijuši pilni dažnedažādu emociju un atgādinājuši karuseli, kur dusmas, prieks un skumjas mainās dažu sekunžu ātrumā. Tomēr dažos gadījumos pārāk spēcīgas emocijas noved pie darbībām, kas nav pašiem labvēlīgas. Arvien biežāk un arvien jaunākiem bērniem tiek pamanītas rētas, kuras viņi paši sev radījuši. Kāpēc? Un ko teikt, to ieraugot? Kā šādos gadījumos runāt ar savu draugu vai tuvinieku? Kā palīdzēt?
Paškaitēšana (angļu valodā self-harm vai self-injury) ir mērķtiecīga, tieša un apzināta sevis ievainošana bez nodoma izdarīt pašnāvību. Tā visbiežāk skar jaunus cilvēkus, parasti sākas 14–24 gadu vecumā, tomēr mēdz būt arī jaunākiem bērniem. Tā ir bieži sastopama – skar apmēram 15% bērnu un pusaudžu. Visbiežākā metode ir sava ķermeņa savainošana, griežot ar kādu asu priekšmetu, taču citos gadījumos tā var būt arī brūču radīšana dedzinot, kasot vai sitot. Arī tāda uzvedība kā dermatilomānija (pastiprināta ādas knaibīšana), trihotilomānija (matu raušana), dažādu toksisku vielu lietošana (ieskaitot narkotiku un alkohola) un iejaukšanās normālā brūču dzīšanas procesā varētu tikt pieskaitītas pie paškaitējošām darbībām, tomēr tās pašas par sevi ne vienmēr ietilpst self-harm definīcijā.
Lai gan pašnāvība nav šādu paškaitējošu darbību mērķis, tā var būt netīšs rezultāts. Kopumā šo cilvēku pašnāvības risks ir augstāks, bet tas nenozīmē, ka katrs, kas veic šādas darbības, vēlas izdarīt pašnāvību. Dažādām psihiskām slimībām – depresijai, trauksmei, posttraumatiskā stresa sindromam, šizofrēnijai, ēšanas traucējumiem un citām – šādas darbības var būt kā slimības izpausme. Arī augsti funkcionējošiem indivīdiem šis var būt kā simptoms kādai slēptai psihiskai slimībai. Bieži paškaitēšanu saista ar pagātnē iegūtu traumu, ieskaitot pārciestu emocionālu vai seksuālu vardarbību.
Motivācija paškaitējošām darbībām katram cilvēkam atšķiras. Daži to lieto, lai sevi sodītu. Citreiz to izmanto kā pašaizsardzības mehānismu, lai sagādātu sev atvieglojumu no spēcīgām emocijām, piemēram, vainas sajūtas, stresa, vientulības, skumjām, dusmām, zema pašvērtējuma vai kopēja kontroles trūkuma pār savu dzīvi. Ir zināms, ka emocionālas sāpes smadzenēs aktivē tos pašus centrus, ko fiziskas sāpes. Tāpēc emocionāls stress dažiem cilvēkiem var izraisīt grūti paciešamu stāvokli, un fizisku sāpju izraisīšana var radīt šo emocionālo sāpju atvieglojumu. Tomēr, kāpēc cilvēkam rodas vēlme izmantot tieši šādu atvieglojuma mehānismu, vēl nav īsti skaidrs, bet ir atrasta saikne, ka šādas darbības līdzinās atkarībai.
Paškaitēšanu pavada arī dažādi citi simptomi – uzvedības izmaiņas, nosedzošāka apģērba valkāšana arī karstā laikā, pasliktinātas sekmes skolā, saspīlētas attiecības ar vienaudžiem vai vecākiem, viegla aizkaitinātība. Tomēr, kā jau minēts iepriekš, paškaitēšana kā tāda ir kā simptoms citām psihiskām slimībām vai spēcīgam, negatīvam emocionālam stresam. Tāpēc jāievēro šo slimību emocionālās izpausmes, kas var būt, piemēram, nomāktība vai raudulība, zema motivācija, zems pašvērtējums, sevis vainošana, alkohola vai narkotiku lietošana, neparasti ēšanas paradumi, svara pieaugums vai zudums, kā arī norobežošanās un vēlme pavadīt daudz laika vienatnē.
Nav vienas konkrētas ārstēšanas metodes, ar ko novērst šīs darbības. Ir jāārstē cēlonis – jānovērš psihiskas slimības, jāizvairās no situācijām un emocionāla stresa, kas izraisa vēlmi paškaitēt. Iespējams arī izvēlēties alternatīvas darbības paškaitēšanai – aizstāt ar tām brīžus, kad rodas vēlme nodarīt sev pāri. Tāpēc ir svarīgi jau iepriekš izstrādāt konkrētu plānu, lai saprastu, ko pašam cilvēkam darīt situācijā, kad viņš izjūt vēlmi nodarīt sev pāri. Noteikti palīdzību var sagādāt arī ārsta psihiatra vai psihoterapeita iesaistīšana, lai noskaidrotu patieso cēloni un palīdzētu.
Sarunās ar cilvēku, kas piekopj paškaitēšanu, jāatceras, ka viņam/-ai var būt grūti izteikt savas emocijas vārdos, viņš var just kaunu vai vainas sajūtu. Jāatceras, ka, runājot ar šo cilvēku, jābūt mierīgam, atvērtam un godīgam.
Daži padomi:
- Ievērojiet vispārējos saskarsmes principus – radiet drošības izjūtu, izrādiet cieņu, sapratni.
- Visvieglāk sarunu uzsākt ar to, kā paši jūtaties, piemēram, sakot “Esmu noraizējies par tevi!” – un tad pārejot pie jautājumiem par to, kā jūtas otrs cilvēks.
- Jāizvairās nosodīt, izrādīt šoku vai šausmas, tāpat arī uztvert viņu rīcību kā personisku apvainojumu – jācenšas izprast situāciju no otra cilvēka skatapunkta. Izrādiet atbalstu un ļaujiet izpaust emocijas, radot drošu vidi.
- Sniedziet palīdzību, lai radītu plānu tiem brīžiem, kad cilvēks izjūt vēlmi darīt sev pāri – tas sniegs iespēju izjust kontroli pār paša darbībām un situāciju. Pārrunājiet, kādas ir situācijas, kad jūsu draugs vai tuvinieks izjūt šo vēlmi sev darīt pāri un ko ir iespējams darīt, lai to novērstu.
- Tāpat arī jāiedrošina cilvēku vērsties pēc palīdzības pie speciālista – ģimenes ārsta, psihoterapeita vai psihiatra. Var piedāvāt arī iespēju šim cilvēkam doties pie speciālista kopā ar jums, ja viņš pats jūtas nobijies vai neērti.
- Uzmanīgi izvēlieties, kam vēl stāstīt par šo problēmu, un vispirms pārrunājiet to ar savu draugu vai tuvinieku, lai saglabātu jūsu attiecībās savstarpēju uzticību.
- Ja atgadās situācija, kad paškaitētājs ir nopietni sevi savainojis, ir nekavējoties jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības. Kā jau minēts iepriekš, tad lielākajā daļā gadījumu pašnāvība nav šo darbību mērķis, tomēr brūces var būt pārāk dziļas un radīt dzīvībai bīstamas situācijas. Var būt nepieciešamas šuves, lai nodrošinātu labāku brūces dzīšanu. Jānovērš arī radušās brūces iekaisums.
Ja izvēlaties runāt par redzēto, tad jābūt gatavam, ka draugs vai tuvinieks var reaģēt ar dusmām par to, ka vispār esat sācis sarunu par viņa rētām vai brūcēm. Jāatceras, ka šādu reakciju, visticamāk, izraisa viņa paša kauna izjūta vai raizes par to, ko par viņu padomās. Vērsties pēc palīdzības šādā situācijā ir grūti. Šīs dusmas nevajadzētu uztvert personiski vai sadusmoties pašam. Procesā neaizmirstiet padomāt arī par sevi – palīdzēšana kādam, kas piekopj paškaitējošas darbības, var būt emocionāli nogurdinoša un nomācoša, tāpēc neaizmirstiet parūpēties arī paši par savu fizisko un emocionālo stāvokli.
