Linda Rubene: Atmiņa-svarīga mūsu personības daļa

Atmiņa ir nozīmīga cilvēka personības sastāvdaļa – bez tās mēs nevarētu mācīties, attīstīt prasmes un valodu, veidot attiecības vai savu personību. Mēs dzīvotu konkrētajā mirklī, bez iespējas aptvert notiekošo pilnībā.

Kaut ko līdzīgu 1985. gadā piedzīvoja arī Klaivs Vērings, muzikologs, diriģents un pianists, kad pēc pārdzīvota encefalīta – centrālās nervu sistēmas iekaisuma – viņš vairs nebija spējīgs veidot jaunas atmiņas un zaudēja spēju atcerēties vecās. Savu turpmāko dzīvi viņš pavadīja, kā pamostoties no miega ik pēc 20–30 sekundēm un piedzīvojot notiekošo bez spējas atcerēties iepriekšējo. Vienīgais cilvēks, kas netika izdzēsts no Klaiva atmiņas, bija viņa sieva, ko katru reizi ieraugot viņš sveica kā pēc ilgas prombūtnes, pat tad, ja bija pagājušas vien dažas minūtes. Klaiva gadījumā slimība bija radījusi bojājumu nozīmīgā smadzeņu daļā, kas atbildīga par atmiņas veidošanu un kas latīņu valodā tiek saukta par hippocampus (‘jūraszirdziņš’), un tas neļāva viņam veidot jaunas prasmes un atcerēties pieredzēto, iesprostojot viņu paša neapzinātā mūžīgas atkārtošanās aplī, kurā viņš dzīvo vēl pašlaik.

Klaiva Vēringa stāsts ir par to, cik nozīmīga ir atmiņa, lai cilvēks spētu dzīvot pilnvērtīgi, un tas sniedz mums ieskatu tajā, kā darbojas mūsu smadzenes un atmiņas veidošana kopumā. Tas, ko piedzīvo Klaivs, ir hroniska anterogrāda un retrogrāda amnēzija – nespēja atcerēties un nespēja iegaumēt jaunu informāciju. Klaivam ir saglabāta muskuļu atmiņa – viņš spēj spēlēt klavieres, kā arī spēj sarunāties, komunicēt ar citiem, taču zudusi ir cita atmiņas sastāvdaļa, kas lielākā vai mazākā mērā apzināta. Lai izprastu šo situāciju, nepieciešams labāk izprast atmiņu kopumā.

Kas ir atmiņa

Atmiņa ir centrālās nervu sistēmas process, kas nodrošina informācijas saglabāšanu jeb kodēšanu, uzglabāšanu, kā arī reproducēšanu jeb atcerēšanos. Šie procesi sniedz mums iespēju veidot savu personību, uzkrāt pieredzi, mācīties un attīstīties. Lai gan pats atmiņas veidošanās process joprojām nav līdz galam izpētīts, mums ir pieejams ieskats tajā, kā tas notiek un ko varam darīt, lai to varētu labāk izmantot savā labā.

Īstermiņa un ilgtermiņa atmiņa

Atmiņu ir iespējams iedalīt dažādos veidos, taču pazīstamākais ir īstermiņa vai īslaicīgā atmiņa un ilgtermiņa atmiņa, dažreiz atsevišķi izdala arī operatīvo atmiņu, kuras laikā tiek izmantotas abas jau iepriekš minētās atmiņas daļas. Par īstermiņa atmiņu uzskatām to, kurā informācija saglabājas dažas sekundes vai minūtes un tad attiecīgi tiek vai nu iesaistīta ilgtermiņa atmiņā, vai arī aizmirsta. Šādi varam atcerēties tikko nosauktu skaitļu kombināciju vai cilvēka vārdu, taču bez atkārtošanas šī informācija pēc kāda laika mums ir zudusi. Īstermiņa atmiņas ietilpība ir ierobežota – tajā nevaram glabāt vairāk par dažām domām vienlaikus, un, lai saņemtu un uzkrātu jaunu informāciju, kaut kam no vecā ir jāpazūd. Ja vēlamies informāciju saglabāt, mums ir jāizmanto dažādas metodes, lai to iekļautu mūsu ilgtermiņa atmiņā, lai saglabātu, iespējams, arī visu atlikušo mūžu. To mēs panākam, veidojot spēcīgākas saiknes starp nervu šūnām smadzenēs. Dažreiz, lai atcerētos informāciju, mums nav jāpieliek papildu pūles – piemēram, pieliekot roku pie karstas plīts, mēs visu atlikušo mūžu būsim ar to uzmanīgi, jo vienā mirklī jau būs izveidojusies asociācija ‘plīts-karsts-sāpes’, un nevēlēšanās just sāpes mums veido ļoti spēcīgu motivāciju atcerēties, ka šādu darbību atkārtot nevajag. Taču citreiz pieredzes uzkrāšana prasa piepūli un liek kļūt radošiem, lai iegaumētu nepieciešamo, piemēram, gatavojoties eksāmenam skolā. Tādos gadījumos varam izmantot asociāciju veidošanu, informācijas sadalīšanu mazākos gabalos, ilgstošu atkārtošanu, lai veicinātu atmiņu saglabāšanu.

Atmiņas veidošanās process

Atmiņas veidošanās notiek katru reizi, kad saņemam stimulu jeb informāciju. Pirmajā mirklī informācija tiek uzglabāta īstermiņa atmiņā. Tālāk seko šīs informācijas apstrāde – iegaumēšana jeb kodēšana. Šajā daļā tiek veidota jauna atmiņa – notikušais prasa mūsu uzmanību, notikums liek nervu impulsiem pārvadīties biežāk, tā veidojot pieredzi intensīvāku un to nostiprinot. Emocijas un citas izjūtas var iegaumēšanu padarīt efektīvāku. Pēc tam seko atmiņu konsolidācija, veidojot spēcīgāku kontaktu starp nervu šūnām, tā nodrošinot to, ka impulsu pārvade būs ātrāka un spēcīgāka – līdz ar to mums vieglāk īstenojama. Konsolidācijas process darbojas arī kā filtrs, kas neļauj milzīgajam informācijas daudzumam, ar ko saskaramies katru dienu, pārplūdināt mūsu atmiņu. Pēc tam notiek atmiņu uzglabāšana. Tas ir lielākā vai mazākā mērā pasīvs darbs, kura laikā tiek nodrošināts, ka informāciju varēsim izmantot arī nākotnē. Mūsu galvā informācija netiek glabāta kā bibliotēkā, kur viss ir skaisti salikts pa plauktiem noteiktā secībā. Atmiņas glabājas drīzāk kā tīklā, kur nervu šūnas saistās savā starpā, veidojot jaunus savienojumus un nostiprinot vecos. Kā pēdējā procesa sastāvdaļa jāmin atcerēšanās, kuras laikā bijušās domas un notikumus atkal atsaucam apziņā. Atcerēšanās laikā smadzenēs vēlreiz iziet cauri nervu šūnu saistībai, līdzīgi kā atskaņojot ierakstu. Tikai katra no šīm atskaņošanas reizēm nav gluži kā oriģināls, citādi mēs nespētu noteikt atšķirību starp īstu pieredzi un atmiņu. Atcerēšanās laikā pievienojas arī apziņa par šā brīža situāciju, tāpēc jauno informāciju var iekļaut vecajās atmiņās, tās mainot un pielāgojot. Šajā procesā informācija no ilglaicīgās atkal nonāk īstermiņa atmiņā, kur tā var tikt atkārtoti apstrādāta, un tad atgriežas atpakaļ uzglabāšanas daļā. Atmiņas veidošanās process ir sarežģīts, un šajā sadaļā atspoguļota tikai daļa no tā, ko esam jau izpratuši. Nākotnē vēl ir jāatbild uz daudziem jautājumiem, lai izprastu mūsos notiekošo.

Padomi informācijas saglabāšanai

Eksistē vairāki veidi, kā padarīt informācijas uzkrāšanu efektīvāku. Viens no tiem ir asociāciju veidošana – jo jocīgākas asociācijas, jo mūsu prātam tās vieglāk atcerēties, jo esam iedrošināti atcerēties lietas, kas izceļas un ir neparastas. Vēl ir iespējams veidot asociācijas ar jau pazīstamām lietām, tā piesaistot jauno informāciju jau esošai un stabilai atmiņai. Tādējādi, atceroties veco informāciju, mums būs izveidojusies saistība ar jauno. Šādi darbojas arī bieži pieminētās atmiņu pilis, kur informācija tiek piesaistīta pazīstamai videi un priekšmetiem, veidojot asociāciju, ko vieglāk atsaukt atmiņā. Lai iegaumētu rakstītu informāciju, to var iekrāsot vai rakstīt dažādās krāsās, saistot krāsu ar domām. Tādā pašā veidā iespējams izmantot arī garšas un smaržas – ēdot noteiktus ēdienus, piesaistīt tos atmiņām – tāpat kā mandarīnu un piparkūku smarža cilvēkiem atgādinās par Ziemassvētkiem. Lieliski strādā arī informācijas sadalīšana mazākos gabalos un to atkārtošana ar lielākiem laika intervāliem – ar katru nākamo atkārtošanas reizi informācija tiek spēcīgāk nostiprināta atmiņā, impulsu pārvade nervu šūnās kļūst efektīvāka, un informāciju ir vieglāk atsaukt apziņā. Arī pietiekami laba atpūta un fiziskas aktivitātes uzlabo atmiņu kopumā, jo ietekmē mūsu veselību, – jo labāk ir apmierinātas organisma pamatvajadzības, jo vairāk enerģijas var veltīt iegaumēšanai un atcerēšanās procesam.

Atmiņu ietekmējošie faktori

Mūsu vispārējais stāvoklis ietekmē atmiņas procesus. Tādi faktori kā miegs, stress, uzturs lielā mērā nosaka mūsu uzmanību, emocijas un dzīves ritmu, atstājot iespaidu arī uz mūsu atmiņu. Svarīga loma ir arī hormoniem, procesiem mūsu ķermenī un videi, kas rada ārējos stimulus. Atmiņu var ietekmēt arī dažādas slimības un ģenētika. Tāpēc vajadzētu atcerēties, ka atmiņa nav kaut kas viendimensionāls un neatkarīgs no visa pārējā. Tikai nedaudz samazinot ikdienas stresu vien, atmiņa pilnībā neuzlabosies un mūsu uzmanība nebūs ievērojami lielāka. Ja vēlamies būt veselāki, produktīvāki un dzīvot laimīgāk, atceroties savu pagātni un domājot par nākotni, tad jāņem vērā, ka mūsu organisms ir vienots un atmiņa saistīta ar to. Rūpējoties par savu ķermeni, mēs rūpējamies arī par savām smadzenēm un nervu sistēmu – vietu, kur uzglabājas mūsu atmiņas, mūsu personība un identitāte – viss, kas padara mūs par cilvēkiem, kādi vēlamies būt.