Linda Rubene: Antidepresanti

Antidepresanti ir medikamenti, kurus lieto galvenokārt slimībām, kas saistītas ar garastāvokļa traucējumiem. To nosaukums veidojies vēsturiski, jo primāri šos medikamentus lieto depresijas ārstēšanai, lai gan tas nav vienīgais lietojuma veids. Tie ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli un attieksmi pret sevi – uzlabo garastāvokli, palielina darba spējas, mazina vainas apziņu un apātiju. Tomēr arī antidepresanti ir dažādi – atkarībā no uzbūves un darbības mehānisma tiem var būt dažāda ietekme, tāpēc arī efekts atšķirsies. Tieši šīs atšķirības ļauj izvēlēties piemērotāko medikamentu attiecīgajam pacientam un viņa vajadzībām.

Kā antidepresanti darbojas

Antidepresanti palielina viena vai vairāku neiromediatoru daudzumu organismā. Neiromediatori ir ķīmiskas vielas, kas nodrošina impulsu pārvadi starp nervu šūnām mūsu smadzenēs, – serotonīns, dopamīns un noradrenalīns. Pētījumos pierādīts, ka, palielinot šo vielu līmeni, ir iespējams uzlabot cilvēka garastāvokli. Tomēr jāsaprot, ka antidepresanti nedarbojas kā vispārīgi garastāvokli uzlabojoši līdzekļi visiem cilvēkiem – ja cilvēkam jau sākotnēji nav pārmaiņas neiromediatoru daudzumā smadzenēs, tad antidepresantu lietošana nedos nekādu efektu. Ja radušies traucējumi, antidepresanti cilvēkam var atjaunot tādu dzīves kvalitāti, kāda bijusi pirms traucējumu sākšanās, taču nepadarīs viņu enerģiskāku vai priecīgāku par vidējo līmeni. Pretstatā populāram uzskatam antidepresanti neizraisa atkarību vai pieradumu, tomēr tiem ir stingrs lietošanas režīms.

Vieni un tie paši medikamenti neradīs visiem cilvēkiem vienādu efektu. Tāpēc var nākties iziet cauri ilgstošam procesam, lai piemeklētu īstās zāles. Tas ir saistīts ar procesiem smadzenēs un pašas slimības rašanās mehānismu. Dažādi antidepresantu veidi ietekmē katrs citas norises cilvēku organismā un smadzenēs. Taču tas, kurš tieši process būtu jāietekmē, jo tā norise traucēta, ar mūsdienu metodēm ir teju vai neiespējami noskaidrot, nesākot ārstēšanu un neizmēģinot. Tāpēc arī var būt nepieciešama medikamentu nomaiņa, ja pirmais izvēlētais antidepresants pacientam nesniedz vēlamo efektu vai izraisa traucējošas blakusparādības.

Antidepresantu efektu nav iespējams just uzreiz pirmajā dienā pēc lietošanas. Lielākoties ir nepieciešams 2 nedēļu periods, lai pamanītu izmaiņas, lai gan dažiem jaunākās paaudzes medikamentiem efekts parādās jau pēc 7–10 dienām. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu antidepresantu darbību, to lietošana jāturpina vismaz 2 mēnešus un to nedrīkst pārtraukt tiklīdz cilvēks jūtas labāk, jo nekontrolēta pārtraukšana var izraisīt spēcīgāku slimības uzliesmojumu, kā arī to, ka, atkārtoti sākot lietot to pašu medikamentu, efekta vairs nebūs.

Antidepresantiem var būt arī nevēlami blakusefekti, piemēram, sausums mutē, pazemināts asinsspiediens, reiboņi un citi, jo jau minētie neiromediatori ietekmē ne tikai procesu smadzenēs, bet arī citur ķermenī. Ja cilvēkam parādās kāds no nevēlamajiem efektiem un tie ir traucējoši ikdienas dzīvē, tad jākonsultējas ar ārstu, lai mainītu medikamentu vai pielāgotu devu.

Kādos gadījumos lieto antidepresantus

Viszināmākais antidepresantu lietošanas veids ir depresijas ārstēšanai. Tomēr jāatceras, ka arī depresijai ir vairākas smaguma pakāpes. Vieglas depresijas sākotnējai ārstēšanai ārsts, visticamāk, antidepresantus neieteiks. Sākotnēji tiks izmantota psihoterapija, dzīvesveida maiņa, piemēram, normāla miega ritma ievērošana, samazinot stresu darbā vai mācībās, vairāk laika pavadot pie dabas, izmantojot tuvinieku atbalstu.

Taču smagākos gadījumos antidepresantu lietošana var uzlabot cilvēka stāvokli, tāpēc no to lietošanas nav jābaidās. Jāatceras, ka depresijas pacienta organismā notiek pārmaiņas, līdzīgi kā citu slimību gadījumos, tāpēc depresija nav tikai cilvēka iedomas vai slinkuma izpausme, bet gan slimība, kas jāārstē, lai vēl vairāk nepasliktinātos dzīves kvalitāte.

Antidepresantus plaši izmanto arī citu slimību gadījumos – trauksmes, veģetatīvās distonijas, obsesīvi kompulsīvo traucējumu ārstēšanai, kā arī lai atvieglotu pacienta stāvokli, ja ir kāda cita smaga blakusslimība, un hronisku sāpju ārstēšanai.

Kā izpaužas slimības, kuru gadījumā lieto antidepresantus

Depresijas gadījumā mainās cilvēka attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli. To raksturo skumjas un nomāktība, ko pavada vainas apziņa, sevis nosodīšana. Var pievienoties arī citi simptomi, kā palielināta vai samazināta ēstgriba, kam nereti seko svara izmaiņas. Cilvēki var izjust arī miega traucējumus, piemēram, nepieciešamību gulēt ilgāk nekā parasti, vai, tieši pretēji, – satraukumu, kas traucē iemigt. Depresijai ir iespējamas dažādas pakāpes. Viens no simptomiem, kam jāpievērš vislielākā uzmanība, un nedrīkst pieļaut šī simptoma attīstīšanos, ir pašnāvība vai tās mēģinājumi. Depresijas gadījumā ir svarīgs arī atbalsts no cilvēka tuviniekiem, jo vainas apziņas dēļ pacienti bieži nemeklē palīdzību, uzskatot, ka ciešanas ir pelnījuši, vai arī nespējot pareizi novērtēt savu stāvokli.

Trauksme – bažas, kas bieži vien ir šķietami nepamatotas un var rasties pat ierastās situācijās. Trauksme spēj negatīvi ietekmēt cilvēka dzīvi, liekot izvairīties no situācijām, kas izraisītu nepatīkamas sajūtas, – sociālā dzīve, atrašanās pūlī un citas. Tas var negatīvi ietekmēt cilvēka darbu un attiecības. Izteiktākos gadījumos iespējamas arī panikas lēkmes, kas izpaužas kā ātra sirdsdarbība, elpošanas traucējumi, smakšanas sajūta, tirpoņa, galvas reibšana, sajūta, ka tūlīt mirs, kas paralizē cilvēka aktivitātes un ļoti negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti.

Posttraumatiskā stresa sindroms – aizsācies ar notikuma cilvēka dzīvē, kas bijis saistīts ar reālām draudošām briesmām pašam cilvēkam vai kādam viņam blakus. Pēc traumatiskā notikuma persona atkārtoti to pārdzīvo, nespēj aizmirst, tas kā uzmācīgas domas traucē ikdienas situācijās un izraisa atkārtotu stresu.

Hroniskas sāpes – visbiežāk to gadījumā lieto tricikliskos antidepresantus, jo parastie pretsāpju līdzekļi var būt neefektīvi. Visbiežāk tos lieto nervu sāpju jeb neiropātisku sāpju gadījumā, kas rodas tādu slimību kā multiplā skleroze vai kompleksa reģionāla sāpju sindroma gadījumos. Šo slimību pamatā ir nervu bojājumi vai to darbības traucējumi. Antidepresantus iespējams lietot arī tādu sāpju gadījumā, kur pamatā nav nervu bojājums, taču pētījumi liecina, ka šādos gadījumos tie ir mazāk efektīvi.

Kad vērsties pie ārsta

Ja cilvēks izjūt kādus no iepriekš aprakstītajiem simptomiem un tie negatīvā veidā ietekmē viņa dzīvi, tad ir nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu, psihoterapeitu vai psihiatru. Ir svarīgi atrast ārstu, ar kuru pacientam veidojas laba sadarbība un uzticība, jo tas būtiski ietekmē terapijas efektivitāti – gan ārstam, gan pacientam ir vieglāk sadarboties un piemeklēt labāko ārstēšanas metodi.

Ir jāpievērš uzmanība arī sev tuvajiem cilvēkiem un jāsniedz nepieciešamais atbalsts, jo sabiedrībā pastāvošo uzskatu dēļ cilvēki bieži nevēršas pēc palīdzības vai arī vērtē savas ciešanas kā nenopietnas. Cilvēks savu sajūtu dēļ var justies izolēts un vientuļš, tāpēc tuvinieku atbalsts ir ļoti nepieciešams.

Sevis novērtēšanai var veikt arī pašnovērtējuma testu mājaslapā www.depresija.lv. Nepieciešamības gadījumā ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu, psihoterapeitu vai psihiatru.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada jūnija numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!