Linda Brīdiņa: Urīnceļu infekcijas – to atpazīšana un ārstēšanas pamatprincipi
Urīnceļu infekcijas ir vienas no izplatītākajām infekcijas slimībām pasaulē, kā arī biežs iemesls, kādēļ pacients apmeklē ģimenes ārstu. Biežākais mikroorganismu nonākšanas veids urīnceļos ir virzoties augšup uz urīnpūsli, nierēm no apakšējām urīnizvadceļu daļām. Tas īpaši attiecas uz zarnu mikrofloru, un visbiežākais ierosinātājs ir baktērija Escherichia coli.
Baktēriju nokļūšanu urīnceļos veicina vairāki faktori – gan pašu baktēriju īpaši virulences faktori, piemēram, viciņas, ar kuru palīdzību baktērijai ir vieglāk piestiprināties pie urīnceļu sieniņas un pārvietoties uz augšu līdz urīnpūslim vai retāk – nierēm, kā arī traucēti pacienta dabiskie aizsargmehānismi, piemēram, urīnpūšļa katetrizācija vai nierakmeņi var veicināt urīnceļu infekciju (UCI) attīstību, šādos gadījumos pietiek ar mazāku skaitu baktēriju, lai ierosinātu UCI. Veicinošs faktors ir arī sieviešu dzimums, jo urīnvads sievietēm ir īsāks nekā vīriešiem un baktērijām vieglāk nokļūt urīnceļos un izraisīt iekaisumu. Jādomā, ka katrai sievietei vismaz reizi dzīvē ir bijusi akūta urīnceļu infekcija!
Biežākais urīnceļu infekciju ierosinātājs ir zarnu mikrofloras baktērija Escherichia coli.
Urīnceļu infekcijas var klasificēt šādi:
- akūtas, nekomplicētas urīnceļu infekcijas – pie tām pieder akūts cistīts un akūts nekomplicēts pielonefrīts jeb nieru bļodiņas iekaisums;
- komplicētas urīnceļu infekcijas un urosepse;
- asimptomātiska bakteriūrija;
- atkārtota urīnceļu infekcija;
- urīnceļu infekcija grūtniecēm.
Klīniskās pazīmes, diagnostika un ārstēšanas principi dažādu urīnceļu infekciju gadījumos:
Akūts cistīts jeb urīnpūšļa iekaisums
Aptuveni 90% gadījumu ierosinošais mikroorganisms ir Escherichia coli baktērija.
Akūts cistīts ir visbiežākā diagnoze sievietēm, kas vēršas pie ģimenes ārsta ar akūtu urīnceļu infekciju sūdzībām.
Klīniskās pazīmes – dizūrija jeb sāpīga urinācija, bieža urinēšana, sāpes urīnpūšļa rajonā.
Diagnostika – urīna analīze ar teststrēmeli. Urīna uzsējums ir nepieciešams tikai gadījumos, ja ir aizdomas par akūtu pielonefrītu (nieru iekaisumu), ja simptomi nepāriet vai atkārtojas 2–4 nedēļas pēc ārstēšanas.
Ārstēšana – antibakteriāla terapija. Pirmās izvēles preparāti ir nitrofurantoīns 50 mg x 4 septiņas dienas, furagīns (Furamag) 50–100 mg x 3 5–7 dienas vai makrokristāliskais nitrofurantoīns 100 mg x 2 (5–7 dienas).
Akūts nekomplicēts pielonefrīts
Klīniskās pazīmes – drudzis, drebuļi, sāpes sānos, iespējama slikta dūša, vemšana. Parasti nav cistīta simptomu kā sāpīga urinācija, sāpes urīnpūslī. Kā arī iepriekš dzīves laikā nav diagnosticēta kāda uroloģiska patoloģija, piemēram, urīnakmeņi, urīnvada sašaurinājumi u.c.
Ārstēšana – kā pirmās izvēles antibakteriālie preparāti ir fluorhinolonu grupas preparāti, ciprofloksacīns 500–700 mg x 2, 7–10 dienas. Iespējama arī alternatīva antibakteriālā terapija.
Komplicēta urīnceļu infekcija
Komplicētu urīnceļu infekciju var izraisīt plašs baktēriju klāsts – krietni plašāks nekā nekomplicētu urīnceļu infekciju gadījumā, un baktērijas daudz biežāk ir rezistentas jeb nejutīgas pret antibakteriālajiem līdzekļiem.
Klīniskās pazīmes – izpaužas ar dažādiem klīniskajiem simptomiem, piemēram, sāpīgu urināciju, biežu urināciju, drudzi, sāpēm sānos, sāpēm urīnpūslī, drebuļiem u.c. Nereti pacientiem ar komplicētu UCI ir arī blakusslimības, kā cukura diabēts vai nieru mazspēja.
Diagnostika – klīnika, urīna analīze ar teststrēmeli, jābūt arī pozitīvam urīna uzsējumam un vismaz vienam no šiem kritērijiem:
- ilgkatetrs urīnpūslī;
- periodiska urīnpūšļa katetrizācija;
- atlieku urīns vairāk par 100 ml urīnpūslī pēc urinēšanas;
- jebkādas izcelsmes urīnceļu nosprostojums, piemēram, nierakmeņi, audzējs;
- neirogēns urīnpūslis;
- nieru mazspēja;
- transplantācija;
- cukura diabēts;
- imūndeficīts.
Ārstēšana – fluorhinolonu grupas preparāti 10–14 dienas. Smagākos gadījumos ir nepieciešams pacientus hospitalizēt, un antibiotikas ir jāievada intravenozi.
Asimptomātiska bakteriūrija
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka urīna analīžu rezultāti uzrāda baktēriju klātbūtni urīnā, bet pašai pacientei nav nekādu sūdzību, kas varētu liecināt par urīnceļu infekciju. Tā var skart gan apakšējos urīnceļus, kā urīnpūsli, gan arī augšējos urīnceļus – nieres. Bet pacientam nav nekādu sūdzību. Nereti tā ir gadījuma atrade, kad, veicot standarta profilaktisko urīna analīzi, pacientam urīna analīžu rezultāti uzrāda baktērijas urīnā un/vai ir pozitīvs nitrītu tests.
Standarta gadījumā asimptomātiska bakteriūrija citādi veselai sievietei ar antibakteriāliem līdzekļiem nav jāārstē. Ar antibakteriāliem preparātiem jāārstē tikai grūtnieces un pacienti, kam plānota uroloģiska operācija. Pirmās izvēles antibakteriālie medikamenti ir tādi paši kā akūta cistīta gadījumā.
Atkārtota (recidivējoša) urīnceļu infekcija
Ja sievietei bieži rodas atkārtotas urīnceļu infekcijas un ir pierādīts, ka nav cita iemesla, kas varētu veicināt šo infekciju rašanos, tad rekomendē veikt urīna uzsējumu, lai noskaidrotu ierosinošo mikroorganismu un tā jutību pret antibakteriālajiem preparātiem.
Profilaktiski antibakteriālos līdzekļus var lietot vai nu pastāvīgi (1 x dienā, nelielā devā), vai vienreizējā devā pēc dzimumakta.
Urīnceļu infekcija grūtniecēm
Grūtniecības laikā nereti rodas urīnceļu infekcijas un asimptomātiska bakteriūrija. Grūtniecēm asimptomātisku bakteriūriju diagnosticē, ja divos secīgos urīna paraugos baktērijas ir ≥ 105 kolonijveidojošās vienības (KVV)/ml, bet grūtniecēm ar UCI simptomiem nozīmīga bakteriūrija ir, ja urīna paraugā konstatē ≥ 103 KVV/ml. Terapijā ieteicamie antibakteriālie preparāti ir: amoksicilīns 500 mg x 3 3–5 dienas; nitrofurantoīns 100 mg x 2 3–5 dienas vai amoksicilīns/klavulanāts; cefaleksīns. Komplicētas urīnceļu infekcijas gadījumos nepieciešama hospitalizācija, papildu izmeklēšana.
Urīnpūšļa akmeņi
Akmeņi ir cieta minerālvielu masa, kas izveidojas, kristalizējoties minerālvielām urīnā urīnpūslī. Biežāk tas notiek gadījumos, ja pacients kādu iemeslu dēļ nespēj pilnībā iztukšot urīnpūsli un urīnpūslī paliek tā sauktais atlieku urīns. Biežākie iemesli – labdabīga prostatas hiperplāzija, urīnpūšļa iekaisums (cistīts), ko rada urīnceļu infekcijas, traucēta urīnpūšļa inervācija, kas var rasties pārciesta insulta vai muguras smadzeņu traumas, vai citu iemeslu dēļ, kā arī tad, ja ir svešķermeņu urīnpūslī – katetri, kontracepcijas ierīces, stenti.
Simptomi var būt dažādi – kā stipras sāpes vēdera lejasdaļā, asins piejaukums urīnam, biežāka urinācija, apgrūtināta urinēšana, dedzināšanas sajūta urinācijas laikā, duļķains vai tumšs urīns, vai arī asimptomātiski.
Diagnostika – blakusslimību noteikšana, urīna analīzes, urīnceļu ultrasonogrāfija, lai noteiktu, vai urīnpūslī nav atlieku urīna. Un citas specifiskākas metodes.
Ārstēšanas principi:
- pastiprināta šķidruma uzņemšana, kas varētu palīdzēt, lai izskalotu no urīnpūšļa sīkus akmentiņus;
- akmeņu skaldīšana – skaldīšanai var izmantot lāzeru, ultraskaņu vai mehāniskas ierīces.
Nierakmeņi
Tāpat kā urīnpūšļa akmeņi, arī nierakmeņi veidojas no kristāliem, kas atdalās no urīna. Liela daļa sīkāku akmeņu tiek izvadīti no organisma urinēšanas laikā bez jebkādiem simptomiem, un cilvēks to nemaz nezina. Taču jāmin, ka aptuveni katram desmitajam cilvēkam dzīves laikā izveidojas kāds akmens. Biežākais vecums, kad sastopami akmeņi, ir 30–50 gadi. Pie riska faktoriem var minēt nepietiekamu šķidruma uzņemšanu, iedzimtus anatomiskus urīnceļu defektus (sašaurinājumi, atvilnis u.c.), arī parathormona pārmērīgu veidošanos epitēlijķermenīšos vai kādu zarnu daļu rezekciju (izgriešanu) un citus.
Ārstēšanas taktika:
- var būt nogaidoša taktika ar regulārām kontroles vizītēm pie ārsta, lai sekotu līdzi simptomiem un akmeņu lielumam;
- medikamentoza ārstēšana, kad, izmantojot specifiskus medikamentus, akmeņi tiek izšķīdināti un izvadīti ar urīnu;
specifisku metožu izmantošana akmeņu izņemšanai: šoka viļņu litotripsija (SWL), ureteroskopija (URS) un perkutānā nefrolitotomija (PNL)
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada marta numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!
