Liene Vītola, Agnese Ūdre, Ņikita Bezborodovs: Disleksija
Kas ir disleksija
Disleksija ir viens no mācīšanās iemaņu attīstības traucējumu veidiem, kas specifiski skar lasītprasmes attīstību un izpaužas ar grūtībām precīzi un ātri izlasīt vārdus. Disleksijas pamatā ir iedzimtas smadzeņu attīstības īpatnības, tāpēc to pieskaita pie plašākas neirālās attīstības (angl. neurodevelopmental) traucējumu grupas, taču būtiska loma disleksijas attīstībā ir arī sociāliem faktoriem un videi, kurā bērns aug.
Mūsu smadzenēs ir noteikts mehānisms, kā notiek lasīšana. Vispirms pakauša daivas garoza saņem redzes stimulu, to impulsa veidā nosūta uz deniņu daivu, lai veiktu redzētā vārda analīzi (savieno burtus, lai veidotos vārds), sekojoši informācija nonāk Broka laukā, kur tā tiek analizēta un nodota tālākai saglabāšanai īstermiņa atmiņā. Disleksijas gadījumā nenotiek pakauša un deniņu daivas savstarpēja aktivācija, tāpēc izlasītā analizēšanu nepilnīgi veic tikai Broka lauks. Šīs dažādu smadzeņu daļu “nesadarbošanās” rezultātā bērnam rodas grūtības ar fonemātisko prasmju attīstību, piemērām, teikuma dalīšana vārdos, atskaņu veidošana (piemēram, brālis-cālis), vārdu dalīšanu zilbēs (mā-ja); vārdu dalīšanu skaņās (m-ā-j-a); manipulāciju ar skaņām jeb fonēmām, kā rezultātā mainās vārds (piemēram, māja-āja; māja-kāja).
Kas nav disleksija
Ja bērnam ir lasīšanas grūtības, vienmēr jāapsver iespēja, ka viņam vienkārši nav bijusi pietiekami kvalitatīva apmācība. Iesākumā lasīšanas prasmes būtu jātrenē, jāpielāgo vide, un tikai tad, ja ar to nepietiek, lai kompensētu bērna grūtības, jāuzsāk disleksijas diagnostika.
Visiem bērniem ar lasīšanas grūtībām nepieciešams konsultēties ar oftalmologu – jāizslēdz redzes, tostarp funkcionāli, traucējumi, kas var radīt disleksijai līdzīgu simptomātiku.
Ja lasīšanas grūtības sākas pēkšņi, ir jāizslēdz strukturāla galvas smadzeņu patoloģija – cerebrāls infarkts, trauma, jo lasīšanas grūtības var attīstīties, ja tiek bojātas lasīšanai nozīmīgās smadzeņu daļas.
Cik izplatīta ir šī problēma
Izmantojot specifiskus testus, pētījumos ir pierādīts, ka ap 7% skolēnu sastop mērenus lasītprasmes traucējumus, savukārt 2% – izteiktus lasīšanas traucējumus. Disleksija ir viens no visbiežāk sastopamiem neirālās attīstības traucējumu veidiem bērnībā, kas nozīmīgai pacientu daļai var saglabāties arī pusaudžu un pieaugušā vecumā.
Pieaugušo vecumā cilvēkiem ar disleksiju ir sūdzības par lēnu lasīšanas tempu, grūtībām izteikties rakstiski, biežām pareizrakstības kļūdām. Ņemot vērā slodzi, ko sagādā lasīšanas traucējumi, pieaugušajiem, kuriem ir disleksija, bieži ir problēmas ar darba atmiņu un organizāciju, uzmanības noturību. Šo prasmju trūkuma dēļ indivīdiem nereti ir izteiktas mācīšanās grūtības, bezdarbs un pazemināta dzīves kvalitāte.
Kā pamanīt disleksiju
Pirmās aizdomas par disleksiju varētu rasties bērnudārza posmā – brīdī, kad tiek mācīti burti un asociatīvie vārdi. Šajā brīdī iezīmējas riska grupa ar bērniem, kuriem varētu būt dažādas valodas attīstības grūtības. Vēlāk – pirmsskolas apmācības laikā – tiek novērots, ka bērns lasa lēnāk, jauc burtus vietām, izlasa citus vārdus nekā uzrakstīts. Skolas vecumā šīm problēmām pievienojas arī grūtības uztvert un atpazīt gramatikas konceptus, var būt grūtības rakstīt, turklāt tiek novērots šaurāks vārdu krājums.
Kāpēc vajadzētu atpazīt šīs grūtības
Savlaicīgi atpazīstot un diagnosticējot disleksiju, var pēc iespējas ātrāk uzsākt mērķtiecīgu rehabilitāciju, tādējādi uzlabojot bērnu dzīves kvalitāti, spēju adaptēties izglītības sistēmā un mazinot potenciāli gaidāmās grūtības. Attīstot traucētās fonemātiskās prasmes un pielāgojot mācību vidi bērna vajadzībām, ir iespējams uzlabot bērna sniegumu skolā, veicināt vispusīgu zināšanu iegūšanu un augstāka izglītības līmeņa sasniegšanu. Tādējādi tiek uzlabots bērna pašvērtējums, mazināti garastāvokļa un trauksmes spektra traucējumi, kā arī uzvedības un sociālās komunikācijas grūtību attīstības risks.
Kā var palīdzēt
Disleksijas gadījumā nepieciešamās intervences ir iedalāmas divās lielās grupās.
- Pirmā grupa ir deficitāro jeb apgrūtināto fonemātisko prasmju mērķtiecīga attīstīšana un trenēšana. Ar speciālistu (audiologopēda un/vai speciālā pedagoga) palīdzību būtu nepieciešams izveidot strukturētu programmu lasīšanas prasmju uzlabošanai, kurā sistemātiski un regulāri atbilstoši bērna vajadzībām tiktu trenētas viņa lasīšanas spējas, vērtējot izmaiņas dinamikā. Iesākumā bērnam jāveic vieglāki vingrinājumi, atkārtojot dažādas skaņas un burtu izruna, pēc tam atsevišķus burtus jāsavieno kopā zilbēs un ar laiku aktīvāk jāstrādā tieši pie lasīšanas tempa un precizitātes. Jāņem vērā, ka šāda veida intervencei jābūt ilgstošai un jāpalīdz bērnam dažādos prasmju trenēšanas līmeņos. Ar mērķtiecīgu lasītprasmes trenēšanu to ir iespējams uzlabot konkrētam indivīdam bioloģiski noteiktajās robežās.
- Otrā intervenču grupa ir saistīta ar apkārtējās vides (īpaši mācību vides) pielāgošanu bērna individuālām spējām un vajadzībām. Bērniem un jauniešiem ar disleksiju mācību iestādes vidē var būt nepieciešams, piemēram, nodrošināt papildu laiku ar lasīšanu un rakstīšanu saistīto uzdevumu veikšanai, papildu pārtraukumus mācību procesā, iespēju rakstisko informāciju saņemt un nodot arī audio formātā, iespēju izmantot atgādnes un palīgmateriālus (piemēram, vārdnīcas) u. c. atbalsta pasākumus.
Vairāk informācijas:
Foto: Shutterstock
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2020. gada oktobra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
Liene Vītola
Agnese Ūdre
