Liekā svara psihosomatiskie aspekti

Daudz ir rakstīts par to, ka liekais svars ir nozīmīgs riska faktors virknei slimību, kā arī par tā izplatības pieaugumu visā pasaulē, arī Latvijā. Bieži cilvēki ar lieko svaru jūtas apkārtējo nesaprasti, saskaras ar attieksmi – “vajag ēst mazāk, bet kustēties vairāk”. Par to, kāpēc tas var būt tik grūti realizējams, vairāk šajā rakstā.

Liekā svara fenomenam ir vairāku līmeņu saknes: bioloģiskās, sociālās un psihoemocionālās. Pie bioloģiskajām pieder: temperaments, vielmaiņas un gremošanas īpatnības, apēsto un ikdienā patērēto kaloriju attiecība, uzņemtās pārtikas uzturvērtība (t.s. tukšās kalorijas, kas nesatur organismam nepieciešamas vielas). Jāpatur prātā, ka laika posms, kurā ir brīvi pieejama pārtika, ir relatīvi īss, bet ģenētiskā atmiņa, ka jāēd un jākrāj rezerves nebaltai dienai, noturīga. Turklāt – šo tendenci nevilšus stiprina periodiska striktu diētu mija ar ēšanu bez robežām, rezultātā tas svars, ko zaudē ar diētām, ar uzviju atgriežas, jo šūnas, baidoties, ka atkal būs bads, grābj visu, ko vien var paņemt.

Sociālo faktoru kopums, kas saistīts ar lieko svaru, ir vienkārši dzīve: cik apmierināts/ neapmierināts cilvēks jūtas savā ikdienā, vai apkārt ir cilvēki, kurus izjūt kā labus/ sliktus, vai jūtas apmierināts ar darbu, tā vidi un nopelnīto, vai ir attiecības, kuru dēļ cieš, vai – tieši pretēji – cieš, jo nav attiecību, vai spēj sadzīvot ar konkrēto dzīves posmu, gūt atbalstu un risināt konfliktus utt.

Psihoemocionālie faktori, kas saistīti ar lieko svaru, ir: attieksme pret sevi, savu ķermeni un apkārtējiem, gaidas no sevis un citiem, attiecību veidošanas stils, ikdienā dominējošās emocijas, tipiskākās emocionālās reakcijas un problēmu risināšanas veidi.

Iekšēji cilvēki ar lieko svaru parasti ir ilgstošā apzinātā vai neapzinātā diskomfortā, jūtas neapmierināti ar kādu no savas dzīves aspektiem, bet, nespējot vai negribot to atrisināt, meklē mierinājumu ēdienā. Ja ēšana ir ierastākais problēmu risināšanas veids, tad agri vai vēlu tas novedīs pie liekā svara vai citiem ēšanas traucējumiem.

Ēšana ir psihoemocionāls fenomens. Ēšanas procesā satiekas fizioloģija (vajadzība ēst, lai dzīvotu), emocijas (noskaņojums ēšanas brīdī) un attiecību rituāls (kopābūšana). Ēšana un ar to saistītās emocijas ir saistītas ar agrīno dzīves posmu, kad zīdainis pasauli iepazīst, to izgaršojot (ēdiens, īkšķis, mantiņas, vēlme iekost u.c.) un izjūtot (turēšana rokās, aijāšana, samīļošana). Agrīnā barošanas pieredze liek pamatus tam, kā cilvēks vēlāk dzīvē uztvers pasauli (pasaule man apkārt ir laba, atbalstoša) un sevi (pašcieņa, sāta izjūta). Ēdot vienlīdz svarīgs ir ēdiens un izjūta, ka cilvēks ir mīlēts un pasargāts. Liekā svara gadījumā vienmēr būs iesaistītas iekšējās/ ārējās attiecības ar citiem cilvēkiem, neapmierinātība ar sevi/ citiem.

Cilvēkiem ar lieko svaru kādu iemeslu dēļ raksturīga vēlme atgriezties agrīnajā attīstības fāzē, nevis stāties pretim ikdienas grūtībām, tā saglabājot ēdiena kā emociju regulatora funkciju: jūtos nedroši – jāēd, tad būs mierīgāk; jūtu nomāktību – jāēd, kļūs labāk; jūtos vientuļi, atstumts – vismaz ēdiens mani nepamet/ jāuzēd kopā ar citiem; jūtos dusmīgi – jāuzēd, uz īsu brīdi būs labāk. Iemesls var būt traucēta agrīnā attīstība (agrīna šķiršanās, slimošana, negatīvās pieredzes pārsvars pār labo) vai, tieši pretēji, tā ir kā zaudētā paradīze un vēlme tajā atgriezties saglabājas mūža garumā. Ēdiens ir kā simbols ilgām pēc laika, kad viss diskomforts tika novērsts pats no sevis (vecāku rūpes nodrošina bērna fizisku un emocionālu labsajūtu), pašam paliekot pasīva saņēmēja lomā un neiespringstot. Rezultātā cilvēka spēja risināt sarežģītas situācijas, būt aktīvam savas dzīves veidotājam paliek neattīstīta. Ēdiens, nevis pats cilvēks regulē emocijas (protams, ka īslaicīgi), bet cilvēks saglabā pasīvo pozīciju, nespēj uzrotīt piedurknes, uzņemties atbildību un novērst savas nelabsajūtas cēloni. Kļūst par profesionālu sportistu, neizkāpjot no dīvāna – skatās sporta pārraides ar čipsu paku rokā, bet pats nekustas. Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" jūnija numurā.

Inta Zīle, psihoterapeite, psihosomatiskās medicīnas speciāliste