Lelde Reinberga, Ingmārs Mikažāns: Biežākās blakusslimības pacientam ar psoriāzi

Psoriāze ir kompleksa, hroniska, multifaktoriāla iekaisuma slimība, kam raksturīga epidermas keratinocītu hiperproliferācija, un tā pārsvarā skar ādu, locītavas un rodas. Slimības gaitā kombinējas ģenētiskie, imunoloģiskie un vides faktori. Hronisks iekaisums rodas ne tikai lokāli – ādā, bet sistēmiski visā organismā, tāpēc attīstās ar psoriāzi saistītas dažādas orgānu sistēmu patoloģijas. Ar psoriāzi pasaulē slimo vairāk nekā 125 miljoni iedzīvotāju. Eiropā pamatiedzīvotājiem psoriāzes prevalence ir 5–10%.

Psoriātiskais artrīts

Aptuveni 30% cilvēku ar psoriāzi attīstās iekaisīgas dabas seronegatīvs artrīts, kam raksturīgs locītavu un/vai saišu iekaisums, kas var radīt paliekošus locītavu bojājumus. Sākotnēji tas attīstās kā sinovīts un/vai entezīts. Patoģenētiski nozīme ir metaloproteināzēm, kuras skrimšļaudos un kaulaudos izraisa kolagēna destrukciju (tās citokīnu ietekmē izdala infiltrātā esošie neitrofilie leikocīti un makrofāgi).

Psoriātiskais artrīts biežāk attīstās pacientiem ar vidēji smagu un smagu psoriāzes gaitu (indeksi BSA > 10%, PASI > 10), taču psoriāzes smaguma pakāpei nav tieša sakara ar psoriātiskā artrīta smaguma pakāpi.

Psoriātiskais artrīts bieži attīstās pēc ādas izsitumu parādīšanās, taču var būt arī izolēts, kā pirmā slimības izpausme, apgrūtinot slimības diagnostiku.

Sirds un asinsvadu slimības un metabolais sindroms

Metabolais sindroms tiek definēts kā aptaukošanās, arteriāla hipertensija, insulīna rezistence un dislipidēmija. Visi šie simptomi individuāli un kombinācijā pacientiem ar psoriāzi ir biežāk sastopami nekā vidēji populācijā. Simptomu smagums tieši korelē ar psoriāzes smaguma pakāpi.

2006. gadā Lielbritānijā tika veikts kohortas pētījums, kurā tika noteikta saistība starp miokarda infarktu un psoriāzi, balstoties uz tradicionālajiem psoriāzes slimnieku kardiovaskulārajiem riska faktoriem, un tie ir: smēķēšana, palielināts ķermeņa masas indekss, arteriāla hipertensija, cukura diabēts un dislipidēmija. Tika secināts, ka psoriāze ir atsevišķs riska faktors, turklāt ārstēšanā izmantotie sistēmiskie medikamenti rada papildu risku.

Sirds un asinsvadu slimību patoģenēzē iesaistās humorālie un celulārie iekaisuma faktori, kas izraisa arteriosklerozi. Arteriosklerozei un sekojošai kardiovaskulārai slimībai patoģenēzē ir vairākas līdzības ar psoriāzi un citām hroniska iekaisuma slimībām: Th1 un Th17 šūnu iesaiste, monocītu un neitrofilo leikocītu modulācija, paaugstināts oksidatīvais stress, endotēlija šūnu disfunkcija, palielināts urīnskābes izdales daudzums un angioģenēze. Psoriāzes gadījumā iekaisuma process ir saistīts ar interleikīnu (IL) disbalansu, paaugstinātu TNF-a un C reaktīvo olbaltumu. Šīs papildu izmaiņas arī sekmē arteriosklerozes veidošanos.

Aknu slimības

Nealkohola izraisīta aknu taukainā slimība ir izplatīta industriālajās valstīs, un tiek uzskatīts, ka tā ir aknu atbildes reakcija uz metabolo sindromu, tāpēc psoriāzes slimniekiem ir lielāks risks tās attīstībai.

Aknu taukainā slimība sevī ietver aknu traucējumus no vieglas hepatosteatozes līdz nealkohola steatohepatītam. Papildu riska faktors ir hepatotoksiski medikamenti, kas tiek izmantoti terapijā (piemēram, metotreksāts). Aknu funkcionālie traucējumi ir kontrindikācija metotreksāta lietošanai, tādēļ svarīgi pirms terapijas uzsākšanas noteikt aknu funkcionālos rādītājus.

Iekaisīgās zarnu slimības

Saistība starp iekaisīgām zarnu slimībām un psoriāzi ir maz pētīta un kontroversāla, taču vairākos pētījumos ir aprakstīts polimorfisms gēnos, kas kodē IL-23 receptorus gan psoriāzes, gan iekaisīgu zarnu slimību – Krona slimības un čūlaina kolīta – gadījumā. Lielāka saistība ir atrasta starp psoriāzi un Krona slimību, nevis starp psoriāzi un čūlaino kolītu.

Hroniska nieru slimība

Komorbiditātes pētījumos starp psoriāzi un nieru slimību ir atklāta neliela, tomēr saistība. Smagas psoriāzes gadījumā, īpaši, ja terapijā lietoti nefrotoksiski medikamenti, pastāv 2–4 reizes lielāks risks hroniskas nieru slimības un terminālas nieru mazspējas attīstībai.

Uveīts

Psoriātiskais uveīts ir nopietna komplikācija, parasti tas ir hronisks un bilaterāls. Dati par psoriāzes un uveīta saistību ir limitēti, šī slimība skar 7–20% pacientu. Uveīta incidence ir augstāka pacientiem, kas slimo ar psoriātisko artrītu. Patoģenēzē ir iesaistītas Th1 un Th17 iekaisuma šūnas, kā arī nozīme ir TNF- α, IL-17, IL-23 un IL-6 iedarbībai. Nediagnosticēts un neārstēts uveīts var radīt nopietnus redzes traucējumus un pat redzes zudumu.

Onkoloģiskās slimības

Pacientiem ar psoriāzi ir par 41% augstāks ādas T-šūnu limfomas un citu audzēju attīstības risks, salīdzinot ar veselo populāciju.

Psoriāzes loma audzēju attīstībā kā neatkarīgs riska faktors ir neskaidra un nav viennozīmīga. Tā varētu būt saistīta gan ar slimības patofizioloģiju, gan ar slimības ārstēšanu, gan kaitīgiem ieradumiem, gan citiem riska faktoriem (alkohola lietošanu, smēķēšanu, radiāciju u. c.), kas pētījumos netiek izdalīti, bet ir būtiski kanceroģenēzē. Pacienti ar vidēji smagu un smagu psoriāzi bieži tiek ārstēti sistēmiski ar metotreksātu vai ciklosporīnu A, kam ir potenciāli augsts onkogenitātes risks.

PUVA (psoralēna UV-A fototerapija) un ciklosporīna A terapija, kas tiek izmantota psoriāzes ārstēšanā, tiek saistīta ar nemelanomas ādas audzēju, īpaši plakanšūnu karcinomas, riska attīstību.

Infekcijas slimības

Psoriāze ir saistīta ar paaugstinātu nopietnu infekciju risku (īpaši respiratoro infekciju), kuru dēļ nepieciešama hospitalizācija. Infekcijas ir otrs biežākais nāves cēlonis pacientiem ar smagu psoriāzi, kuri saņem sistēmisku terapiju. Pacientiem ar smagu psoriāzi ir par 65% lielāks letāla iznākuma risks nekā pacientiem bez psoriāzes. Streptokoku izraisīts faringīts var būt kā palaidējfaktors pilienveida psoriāzei – to saista ar molekulāro mimikriju starp streptokoku M peptīdiem un cilvēka keratīnu.

Psihiskā stāvokļa izmaiņas

Paaugstinātais iekaisuma citokīnu līmenis psoriāzes gadījumā ir cieši saistāms ar garastāvokļa izmaiņām, miega traucējumiem, trauksmi un depresijas attīstību.

Jāpiemin, ka pacienta psihoemocionālais stāvoklis bieži nav proporcionāls slimības smaguma pakāpei. Neatkarīgi no etiopatoģenētiskajiem faktoriem pacienti mēdz saskarties ar sociālām problēmām psoriāzes skartās ādas vizuālo izmaiņu dēļ. Tādējādi slimība negatīvi ietekmē pacienta pašvērtējumu, emocionālo stabilitāti un dzīves kvalitāti un vienlaikus ar stigmatizāciju var veicināt distresa un depresijas attīstību. Ilgstošā ārstēšanās, slimības hroniskais raksturs vai terapijas neefektivitāte var kalpot kā papildu negatīvs faktors. Pacienta vispārējais stāvoklis un blakusslimību pievienošanās ir pacienta dzīvi negatīvi ietekmējoši faktori.

Kaitīgie ieradumi

Ir novērota sakarība, ka pacienti ar psoriāzi biežāk sirgst ar atkarībām – biežāk smēķē un lieto alkoholu, ir ar noslieci uz alkoholismu, kas vēl vairāk pastiprina visu iepriekšminēto blakusslimību attīstības risku.

Nikotīns veicina iekaisuma faktoru izdali, līdz ar to arī imūnsistēmas mediētas slimības: psoriāzi, reimatoīdo artrītu, iekaisīgas zarnu slimības.

Izmantotā literatūra:

1. Dauden, E. et al. (2013). Clinical practice guideline for an integrated approach to comorbidity in patients with psoriasis. JEADV. l 27, 1387–1404.
2. Definīcija – komorbiditāte. Iegūts no: https://lv.basicdefinitions.org/246-comorbidity. [sk. 25.11.2019.]
3. Takeshita, J. et al. (2017). Psoriasis and comorbid diseases implications for manegement. J Am Acad Dermatol. 393–399.
4. Takeshita, J. et al.  (2017). Psoriasis and comorbid diseases epidemiology. J Am Acad Dermatol. 377–385.
5. Dauden, E. et al. (2018). Position statement for the manegement of comorbidities in psoriasis. JEADV. 32, 2058–2013.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!