Lāsma Lapiņa: Polinoze – ziedputekšņu alerģija
Pienākusi ilgi gaidītā augu plaukšanas un ziedēšanas sezona, kas lielākajai daļai cilvēku asociējas ar dabas atmošanos un sagādā prieku. Tomēr daudzi šo gada periodu sagaida ar nepatiku, jo viņu ikdienas gaitas apgrūtina ziedputekšņu alerģijas simptomi.
Ziedputekšņi ir viens no nozīmīgākajiem alergēniem dabā, kas provocē alerģisko slimību rašanos. Visbiežāk polinozi Latvijas populācijā ierosina: pavasarī - alkšņa, bērza, lazdas, dižskābarža, pieneņu, ziedputekšņi (ziedēšanas sezona, atkarībā no alergēna, - no februāra beigām, līdz maija sākumam), vasarā - timotiņa, kamolzāles, skarenes, rudzu, ceļmallapu ziedputekšņi (ziedēšanas sezona, atkarībā no alergēna, - no maija vidus, līdz jūlija vidum) un vasaras beigās - vībotnes, vērmeles un ambrozija ziedputekšņi (ziedēšanas sezona - no jūlija beigām, līdz septembrim).
Būtībā polinoze rodas tādu pašu iemeslu dēļ, kā citas alerģiskās reakcijas, un ir saistīta ar pārmērīgu vai neadekvātu imūnās sistēmas atbildes reakciju pret citādi nekaitīgiem antigēniem, šajā gadījumā ziedputekšņiem, kas ierosina iekaisuma reakciju un nosaka alerģisko slimību simptomu rašanos. Polinozes gadījumā visbiežāk alerģija izpaudīsies kā alerģisks rinīts (iesnas), konjunktivīts (acu konjunktīvas iekaisums), astma, reizēm nātrene.
Patoģenēze
Alerģisks rinīts ir deguna un tā blakusdobumu gļotādas iekaisums un tā ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām slimībām pasaulē un tā rašanos saista ar dažādiem faktoriem, piemēram, iedzimtību, izmainītu ādas un gļotādu mikrobiomu, hormonu statusu, atsevišķu medikamentu lietošanu un tā tālāk. Tomēr būtiskākais provocējošais faktors ir gaisa piesārņojums (rūpniecības un transporta radītais) un cigarešu dūmi (aktīvā un pasīvā smēķēšana, tajā skaitā elektronisko cigarešu, veipu lietošana), kas tieši bojā elpceļu gļotādas skropstiņas, pasliktinot gļotādas barjerfunkciju un veicina alerģisko slimību attīstībai nozīmīgu iekaisuma mediatoru atbrīvošanos, kas savukārt izraisa imūnās sistēmas darbības traucējumus un alerģisko slimību rašanos. Termins “sensibilizācija” raksturo sākotnēju imūnās sistēmas sastapšanos ar antigēnu, pastiprinātu IgE veidošanos un saistīšanos ar granulocītu (tuklās šūnas un bazofilie leikocīti) virsmas receptoriem. Sensibilizācijas posmā klīniskie simptomi vēl nav novērojami, bet atkārtotas alergēna ekspozīcijas gadījumā var būt sagaidāma alerģiskajai slimībai raksturīgo simptomu rašanās. Tādā gadījumā alergēns sasaistās ar alergēnspecifiskajām IgE antivielām uz granulocītu virsmas un ierosina šo šūnu aktivāciju, degranulāciju un iekaisuma mediatoru atbrīvošanos no tām un simptomu rašanos, piemēram, rinoreju, šķaudīšanu, deguna un/vai acu niezi, kas attīstās dažu minūšu līdz dažu stundu laikā pēc alergēna ekspozīcijas. Citokīni, kas atbrīvojas degranulācijas procesā, piesaista citas iekaisuma šūnas, kas ierosina alerģiskās reakcijas vēlīno fāzi, pastiprinot un paildzinot iekaisuma reakciju un alerģiskās slimības klīniskās izpausmes.
Klīniskās izpausmes
Alerģisks rinīts klīniski izpaužas ar vienu vai vairākiem simptomiem: aizliktu degunu, rinoreju (deguna tecēšanu), aizdegunes tecēšanu, deguna niezi un šķaudīšanu. Nereti (līdz pat 60% polinozes pacientu) var novērot arī acu simptomus, piemēram, apsārtumu, niezi un asarošanu (nav raksturīga strutu izdalīšanās, bet, ja alerģiskajam konjunktivītam pievienojas sekundāra bakteriāla infekcija, var novērot strutainu izdalījumu rašanos), plakstiņu tūskainību, var būt izteiktas līnijas jeb krokas zem apakšējiem plakstiem. Ziedputekšņu ierosinātām alerģiskām iesnām vairāk raksturīgs “tekošs deguns”– ūdeņaini izdalījumi no deguna, kņudēšanas sajūta un/vai nieze degunā, šķaudīšana, kā arī diennakts ritms, kas izpaužas ar simptomu pasliktināšanos dienas laikā, bet uzlabošanos naktī. Nereti novērojama arī apakšējo plakstiņu tūskainība un tumšāka to nokrāsa, kas rodas zemādas vēnu paplašināšanās dēļ. Ja polinozes simptomi ir izteikti traucējoši, tas var būtiski ietekmēt cilvēku dzīves kvalitāti – var būt pazeminātas koncentrēšanās spējas, izmaiņas uzvedībā, bērniem var pasliktināties sekmes mācībās, var rasties grūtības iedziļināties mācību stundās notiekošajā. Pieaugušajiem polinoze var ietekmēt darba kvalitāti, garastāvokli, radīt libido pazemināšanos, atsevišķos gadījumos pat depresīvus traucējumus un nevēlēšanos iet ārā no mājas. Neārstēts alerģisks rinīts var būt par cēloni dažādām sekundārām deguna un tā blakusdobumu, vidusauss, balssaišu un dziļo elpceļu iekaisuma slimībām, kā arī šiem pacientiem ir paaugstināts astmas un eozinofilā ezofagīta attīstības risks.
Cilvēkiem ar alerģiju pret ziedputekšņiem var novērot krustotu alerģisku reakciju pret noteiktiem pārtikas produktiem (augļiem, dārzeņiem, riekstiem vai garšvielām), jo šo antigēnu molekulārā struktūra ir līdzīga. Piemēram, ja ir alerģija pret bērza ziedputekšņiem, nereti novēro krustoto alerģiju ar āboliem, bumbieriem, kauliņaugļiem (ķirši, nektarīni, persiki), burkāniem, riekstiem un citiem produktiem (ne visiem polinozes pacientiem, kā arī vienlaikus var nebūt reakcija pret visiem nosauktajiem, bet tikai atsevišķiem produktiem). Lielākoties šīs krustotās reakcijas ierosina orālās alerģijas sindromu - tās izpaužas ar mutes gļotādas niezi vai viegli dzeļošu sajūtu mutē, lūpu un/vai mēles tūsku. Orālās alerģijas sindroma simptomi vairumā gadījumu ir vieglas norises un īslaicīgi (izzūd 15 minūšu laikā), kā arī visbiežāk nav dzīvībai bīstami.
Diagnostika
Polinozes diagnostika balstās uz pacienta sniegto situācijas aprakstu un pozitīviem ādas testiem un/vai alergēnspecifisko IgE noteikšanu asins serumā. Visbiežāk diagnozes apstiprināšanai izmanto ādas dūriena testu. Ja veiktais ādas tests nav viennozīmīgs vai noteiktu apstākļu dēļ nav iespējams to veikt, piemēram, pacients pirms testa veikšanas lietojis medikamentus, kas var ietekmēt testu rezultātus (antihistamīna preparātu lietošana, ja vien tas iespējams, jāpārtrauc vismaz piecas līdz septiņas dienas pirms vizītes pie alergologa. Tāpat arī ilgstoša iekšķīga kortikosteroīdu lietošana, vai lokālo kortikosteroīdu lietošana testa veikšanas zonā un tā tālāk) vai pacientam ir plašas tetovējumu vai dermatīta skartās zonas, dūriena testa rezultāti nesaskan ar anamnēzes datiem, nav pieejams konkrētā alergēna šķīdums, tad iespējams veikt seroloģisko diagnostiku – noteikt alergēnspecifisko imūnglobulīnu E koncentrāciju asinīs. Minēto testu rezultātus izvērtē, ņemot vērā pacienta sniegto informāciju par slimības norisi - pozitīvs tests, ja tas nesaskan ar sūdzībām, liecina par sensibilizāciju, nevis patiesu alerģisku reakciju. Aizvien biežāk pielieto alergēnu molekulāro diagnostiku. Ar šī testa palīdzību asinīs nosaka alergēnspecifisko imūnglobulīnu E koncentrāciju pret konkrētām alergēnu molekulām, kas savukārt sniedz svarīgu informāciju, plānojot imūnterapiju, kā arī palīdz izvērtēt krustotās reakcijas polisensibilizētiem pacientiem (80 līdz 85% pacientu ir sensibilizēti pret vairākiem alergēniem) un noteikt “galveno” slimību ierosinošo alergēnu. Nazālās provokācijas testu veic pacientiem ar pamatotām aizdomām par alerģiju pret kādu konkrētu alergēnu un ādas testu vai, ja seroloģiskās izmeklēšanas rezultāti ir apšaubāmi, vai negatīvi (standarttesti neapstiprina diagnozi), kā arī, lai objektīvi izvērtētu alergēnspecifiskās imūnterapijas efektivitāti. Savukārt bronhu dilatācijas un/vai nespecifiskās bronhu reaktivitātes (bronhoprovokācijas) testu veic pacientiem, kuriem ir aizdomas par astmas attīstību. Aizvien izmanto eozinofilo leikocītu noteikšanu deguna dobuma iztriepē - to veic, ja ir šaubas par alerģiskā rinīta diagnozi vai, ja ādas vai seroloģiskajos testos nav gūti pārliecinoši rezultāti, kas apstiprinātu diagnozi.
Ja gadījums nav viennozīmīgs un ir aizdomas, ka sūdzības ierosina kāda cita slimība, alergologs var nosūtīt pacientu arī pie citiem speciālistiem, piemēram, otorinolaringologa, oftalmologa, pulmonologa, gastroenterologa.
Ārstēšana
Pēdējos gados ir mainījusies pieeja alerģisko slimību ārstēšanā, tomēr aizvien vairumā gadījumu ārstēšanas pamatā ir vainīgā alergēna, ja vien tas iespējams, eliminācija (izslēgšana) vai tā koncentrācijas mazināšana apkārtējā vidē. Protams, ka ziedputekšņu gadījumā tas nav iespējams, tomēr ir virkne pasākumu, kas veicami, lai samazinātu vidē esošo ziedputekšņu ietekmi uz organismu.
|
Pasākumi, kas jāievēro ziedputekšņu ekspozīcijas mazināšanai:
|
Medikamentozās terapijas izvēle atkarīga no slimības smaguma pakāpes un simptomiem, kādi novērojami katram pacientam individuāli. Jāņem vērā, ka smēķētājiem smēķēšanas atmešanai būs ļoti liela nozīme iekaisuma mazināšanā un slimības simptomu kontroles sasniegšanā. Ļoti lietderīga un lielākajai daļai polinozes pacientu ieteicama deguna skalošana ar izotoniskiem sālsūdens šķīdumiem, kas cilvēku ērtībai jau sagatavotā veidā iegādājami aptiekās, jo tie mehāniski no deguna gļotādas noskalo alergēnus.
Viegla alerģiska rinīta gadījumā simptomi būtiski neietekmēs pacienta ikdienas aktivitātes, tādēļ bieži vien pacienti “pašārstēsies” ar aptiekās nopērkamajiem, farmaceitu ieteiktajiem antihistamīna medikamentiem un pēc palīdzības pie ārsta nevērsīsies vai vērsīsies ļoti reti. Bet vidēji smagas un smagas slimības gaitas gadījumā, ja simptomi ir traucējoši, pacients var vērsties pēc palīdzības pie ģimenes ārsta un/vai speciālista, kurš medikamentozo terapiju pielāgos individuāli, atbilstoši sezonālās alerģijas izpausmēm.
Alerģisko iesnu gadījumā var nozīmēt specifiskus deguna aerosolus, kas satur kortikosteroīdus un/vai antihistamīna medikamentus, iekšķīgi lietojamus otrās paaudzes antihistamīna medikamentus. Ja rinīta gaita ir smaga un iepriekš minētie medikamenti nepalīdz, tos kombinē ar papildus terapiju, piemēram, dekongestantiem, ipratropium, kromoniem, leikotriēnu antagonistiem un citiem. Ļoti smagas un grūti kontrolējamas polinozes gadījumā var noteikt īsu iekšķīgi lietojamo kortikosteroīdu kursu, bet jāteic, ka šāda terapija tiek izvēlēta ļoti reti. Gadījumā, ja ir sūdzības par acu simptomiem (acu nieze un asarošana), papildus lietojami acu pilieni, kas satur antihistamīna medikamentus, kromonus, atsevišķos gadījumos arī kortikosteroīdus. Astmas ārstēšanai lielākoties izmanto inhalējamus kortikosteroīdus un bronhodilatatorus saturošus medikamentus.
Ja slimības norise ir smaga, ieteicama alergēnspecifiskā imūnterapija. Ņemot vērā, ka imūnterapijas veikšana ir relatīvi dārga un tai nepieciešams ilgs laiks (trīs līdz pieci gadi), šim lēmumam jābūt pārdomātam gan no speciālista, attiecībā par alergēnu šķīduma izvēli, gan pacienta puses. Latvijā un lielākajā daļā Eiropas valstu alergēnspecifiskā imūnterapija ir maksas pakalpojums, un to iesaka tikai smagu un slikti kontrolējamu AR gadījumā. Tomēr, ņemot vērā tās imūnmodulējošās īpašības, atkarībā no pacienta vēlmēm un finansiālajām iespējām, tā piedāvājama arī vidēji smaga rinīta pacientiem, kuriem standarta medikamentozā terapija ir efektīva. Izšķir divus alergēnspecifiskās imūnterapijas veidus – subkutānu imūnterapiju un sublingvālu imūnterapiju. Abas metodes veic ar specializētām vienu vai dažus alergēnus saturošām vakcīnām, atbilstoši noteiktiem ievadīšanas režīmiem, pakāpeniski sasniedzot alergēna koncentrāciju, kas nodrošina imūntolerances veidošanos un noturību. Veicot subkutāno imūnterapiju, alergēnu injekciju veidā ievada zemādā. Izvēloties sublingvālo imūnterapiju, alergēnu aplicē (pilienu, aerosola vai tablešu veidā) zem mēles. Ilgstoša, veiksmīga imūnterapija ierosina polinozes simptomu mazināšanos un imūntolerances veidošanos pret konkrēto alergēnu. Atšķirībā no tā, kāds alergēnu šķīdums nepieciešams, ārsts pacientam var noteikt pirmssezonas (presezonālo), kad imūnterapiju veic četrus līdz sešus mēnešus pirms ziedēšanas sezonas, vai pastāvīgo (perineālo) alergēnu imūnterapiju, kad imūnterapiju veic bez pārtraukumiem. Alergēnspecifiskās terapijas ilgums lielākoties ir trīs līdz pieci gadi, bet, neraugoties uz to, pacienti šo terapijas veidu izvēlas labprāt, jo tā jau dažu mēnešu laikā var ievērojami samazināt alerģijas simptomus, kā arī nepieciešamību pēc citiem pretalerģijas medikamentiem. Būtiski minēt, ka alergēnspecifiskā imūnterapija ir vienīgais pieejamais alerģisko slimību etioloģiskās ārstēšanas veids un vairumā gadījumu ne vien mazina plinozes simptomus, bet arī novērš alerģiskās slimības progresēšanu, astmas rašanos, kā arī sensibilizāciju pret citiem alergēniem.
Noslēgumā:
- polinoze ir bieži sastopama, sezonāla, alerģiska slimība, kas visbiežāk izpaudīsies kā alerģisks rinīts, konjunktivīts un astma;
- smagos slimības gaitas gadījumos tās izpausmes būtiski pasliktina skarto cilvēku dzīves kvalitāti;
- pacientiem ar aizdomām par polinozi svarīgi precīzi noskaidrot slimības ierosinātāju, kā arī sniegt atbilstošus ieteikumus, lai nodrošinātu visefektīvāko ārstēšanu;
- alergēnspecifiskā imūnterapija ir vienīgais pieejamais alerģisko slimību etioloģiskās ārstēšanas veids un tā ir lieliska terapijas izvēle polinozes pacientiem ar smagu slimības gaitu, kā arī tiem pacientiem, kuri vēlas mazināt alerģisko iesnu simptomus un pretalerģijas medikamentu lietošanu ilgtermiņā;
- plānojot vizīti pie alergologa, jāpatur prātā, ka, ja vien iespējams, nedēļu pirms konsultācijas jāpārtrauc lietot iekšķīgi uzņemamos pretalerģijas medikamentus.
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada maija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
