Lāsma Lapiņa: Alerģija pret zemenēm – kad zemeņu lauks vairs nešķiet vilinošs
Tuvojoties zemeņu laikam, kad savā ēdienkartē cenšamies iekļaut pēc iespējas vairāk šīs organismam tik ļoti vērtīgās ogas, aktualizējas jautājumi, kas saistīti ar dažādām veselības problēmām, kuras biežāk skar ādu un gremošanas orgānu sistēmu. Vai tiešām veselības stāvokļa pasliktināšanās, kas rodas pēc zemeņu lietošanas uzturā, vienmēr ir saistīta ar alerģiju? Kā to noteikt, un kā rīkoties?
Kaut gan Eiropas valstīs, tostarp Latvijā, ik gadu novērojama alerģisko cilvēku skaita palielināšanās, alerģiskas reakcijas no zemenēm sastopamas reti. Jūs teiksiet: “Kā tad tā? Man, manam paziņam un kaimiņam taču vienu gadu vai bērnībā bija niezoši izsitumi pēc zemeņu ēšanas, tātad bija alerģiska reakcija!” Vai tiešām?
Ja runā par organisma hipersensitivitātes reakcijām pret zemenēm, izšķir neimunoloģiskas jeb nealerģiskas un imunoloģiskas jeb alerģiskas reakcijas. Alerģiskās reakcijas ir procentuāli mazākā hipersensitivitātes reakciju daļa un ir sastopamas relatīvi reti. To rašanos nosaka tikai un vienīgi imūnmehānismi. Pēc savas būtības alerģija ir pārmērīga vai neadekvāta imūnsistēmas reakcija pret citkārt nekaitīgu vielu, kuras dēļ tiek bojāti audi un rodas slimībai raksturīgie klīniskie simptomi. Alerģisko reakciju attīstīšanos var veicināt dažādi faktori, piemēram, iedzimtība, apkārtējās vides ietekme, organisma mikrobioma izmaiņas, vīrusu infekcijas. Šie faktori, stimulējot dažādu iekaisuma mediatoru atbrīvošanos, izraisa imūnās sistēmas darbības traucējumus un alerģisko slimību veidošanos. Atkarībā no imunoloģiskā mehānisma izšķir vairākus alerģisko reakciju tipus (I–IV). Alerģija pret zemenēm lielākoties norit pēc ātrā tipa reakciju mehānisma (I tipa jeb imūnglobulīna E mediētas reakcijas), kam raksturīga slimības simptomu rašanās dažu minūšu līdz dažu stundu laikā pēc ogu apēšanas vai saskares ar ādu.
Lai alerģiskā reakcija varētu rasties, nepieciešama organisma sensibilizācija jeb pirmreizēja saskare ar konkrēto alergēnu, kas nosaka alergēnspecifisko imūnglobulīnu E (sIgE) veidošanos. Šie imūnglobulīni fiksējas uz iekaisuma šūnu virsmas membrānas un šādi organismā var saglabāties ļoti ilgu laiku. Ja notiek atkārtota saskare ar konkrēto alergēnu, tas saistās ar sIgE, kas atrodas uz šūnu virsmas, un ierosina bioloģiski aktīvu vielu atbrīvošanos no šīm iekaisuma šūnām, kas savukārt nosaka alerģiskajām slimībām raksturīgo simptomu rašanos. Simptomi un alerģiskās slimības smagums atkarīgs gan no alergēna un tā koncentrācijas, gan kontakta veida, kādā tas nokļūst organismā, gan slimnieka vecuma un orgānu sistēmas, kas tiek skarta alerģiskās reakcijas ietekmē.
Zemeņu alerģijas gadījumā izšķir divas galvenās alergēnu molekulas: proteīnu Fra a 1 un Fra a 3. Fra a 1 rodas zemeņu nogatavošanās periodā un nosaka zemenēm raksturīgās sarkanās krāsas veidošanos, turklāt šis proteīns ir strukturāli līdzīgs bērza ziedputekšņu molekulām, tādējādi cilvēkiem ar primāru alerģiju pret bērza ziedputekšņiem var rasties alerģijas simptomi pēc zemeņu ēšanas. Tā saucamais orālās alerģijas sindroms izpaužas ar kņudināšanas vai niezes sajūtu rīklē, reizēm mēles, lūpu un aukslēju tūsku, ko var pavadīt deguna nieze un tecēšana, šķaudīšana, acu asarošana un nieze. Orālās alerģijas sindroms nav dzīvībai bīstams, tomēr var radīt īslaicīgu diskomforta sajūtu, kas parasti izzūd aptuveni 15–20 minūšu laikā. Savukārt, ja alerģiskā reakcija ir primāri tieši pret pašu Fra a 1 molekulu, simptomi var noritēt smagāk un ilgstošāk, kā arī tie būs atkarīgi no orgānu sistēmas, kura tiks iesaistīta reakcijā. Piemēram, ja alerģiskais iekaisums radīsies kuņģa un zarnu traktā, varētu novērot vienu vai vairākas no šādām pazīmēm: lūpu, mēles un smaganu tūsku, mutes un rīkles niezi, sliktu dūšu, vemšanu, vēdersāpes, šķidru vēdera izeju. Ja tiek skarta elpošanas orgānu sistēma, var rasties rinokonjunktivīts (deguna nieze, tecēšana, deguna gļotādas tūska un apgrūtināta elpošana caur degunu, papildus var būt acu nieze, apsārtums un asarošana), balsenes tūska, klepus, elpas trūkums, sēkšana, astma. Ja tiek skarta āda, var rasties akūta vai retos gadījumos hroniska nātrene, angioedēma (lūpu, sejas, plakstu, smaganu tūska), ādas apsārtums, nieze, atopiskā dermatīta paasinājums.
Interesants fakts par šo zemeņu proteīnu – tas ir termiski nestabils un pēc produkta uzkarsēšanas maina savu struktūru, tāpēc vairs nespēj ierosināt alerģisko imūnreakciju un radīt iepriekšminētos simptomus. Savukārt alerģiskās reakcijas, kas rodas pret Fra a 3 molekulu jeb zemeņu lipīdu transporta proteīnu, nosaka klīniski smagāku alerģisko reakciju rašanos un atsevišķos gadījumos var ierosināt pat ģeneralizētu reakciju, ko sauc par anafilaksi. Anafilakse ir dzīvībai bīstams stāvoklis, kam raksturīga vairāku orgānu sistēmu iesaiste alerģiskā iekaisuma procesā, un tā gadījumā nepieciešama tūlītēja ārstēšana – adrenalīna intramuskulāra ievadīšana un papildu terapija stacionārā. Alerģiskās reakcijas ierosinātā veselības stāvokļa pasliktināšanās zemeņu alerģijas gadījumā noritēs strauji – dažu minūšu līdz pāris stundu laikā.
Tomēr lielākā daļa hipersensitivitātes reakciju, kas rodas pēc zemeņu lietošanas uzturā, ir pseidoalerģiskas jeb neimunogēnās rekcijas. Par pseidoalerģiju tiek runāts, ja simptomu rašanos provocē biogēnie amīni, kas dabīgi sastopami zemenēs. Dažādu iemeslu dēļ, piemēram, ja tiek apēsts liels daudzums zemeņu vai zarnu gļotādā trūkst enzīmu, kas šos amīnus šķeļ, vai ir traucēta to darbība, ko var ierosināt virkne dažādu medikamentu un zarnu iekaisuma slimības, tie organismā var uzkrāties lielā daudzumā. Šīs vielas tieši ietekmē iekaisuma šūnas (tuklās šūnas un bazofilos leikocītus) un ierosina bioloģiski aktīvu vielu atbrīvošanos no tām, kas savukārt nosaka alerģijai līdzīgu simptomu rašanos, neierosinot specifisku imūnreakciju. Pseidoalerģiskās reakcijas parasti rodas pakāpeniski vairāku stundu vai 1–2 dienu laikā pēc zemeņu lietošanas uzturā. Lielākajai daļai cilvēku, kas savas dzīves laikā ir novērojuši niezošu izsitumu vai citu alerģiskām reakcijām līdzīgu pazīmju rašanos pēc zemeņu lietošanas (dažkārt pārmērīgas) uzturā, simptomu attīstību nosaka tieši pseidoalerģiskās reakcijas.
Lai atšķirtu, vai zemeņu hipersensitivitātes reakcija ir patiesa alerģija vai pseidoalerģiska reakcija, ieteicams vērsties pie alergologa, kurš nozīmēs atbilstošus diagnostisko testus, lai precizētu diagnozi. Visbiežāk pielietotais ir ādas dūriena tests – uz apakšdelma ādas tiek novietotas pilītes ar rūpnieciski sagatavotiem alergēnu šķīdumiem, un tajās ar lanceti tiek veikts neliels dūriens ādā. Ādas dūriena testu izvērtē pēc 15 minūtēm, un tas tiek uzskatīts par pozitīvu, ja ir izveidojusies pāpula, kas ir par 3 mm lielāka nekā negatīvā kontrole un sakrīt ar anamnēzes datiem. Līdzīgi tiek izpildīts ādas dūriena-dūriena tests, tikai tā veikšanai netiek izmantoti rūpnieciski sagatavoti alergēnu šķīdumi, bet gan pacienta atnestās zemenes. Ādas testi ir ļoti precīzi, tomēr, ja nav iespējams tos veikt, ārsts var nozīmēt laboratoros izmeklējumus – alergēnspecifisko imūnglobulīnu E (sIgE) noteikšanu asinīs. Jāuzsver, ka IgG4 noteikšana alerģiju diagnostikā netiek rekomendēta, jo tā nesniedz informāciju par patiesu alerģijas vai cita veida hipersensitivitātes reakciju esamību. Mūsdienās aizvien lielāku popularitāti alergologu aprindās gūst molekulārā epitopu diagnostika, kas precīzi norāda alergēnu molekulas, pret kurām pacients ir alerģisks, kas savukārt ir nozīmīgs faktors alerģisko reakciju un bīstamo alerģisko reakciju prognozēšanā un individuāla rekomendāciju plāna izveidošanā. Retos gadījumos, ja minētie testi nav viennozīmīgi vai tie ir negatīvi pozitīvu klīnisko simptomu gadījumā, tiek veikts provokācijas tests – dienas stacionāra apstākļos konkrētais produkts (šajā gadījumā zemenes) tiek dots pacientam dozēti, pakāpeniski palielinot tā daudzumu, un tiek izvērtēta simptomu rašanās.
Ja pēc zemeņu lietošanas uzturā tiek novēroti kādi no iepriekšminētajiem simptomiem, to mazināšanai var lietot aptiekās nopērkamus antihistamīna (pretalerģijas) medikamentus. Tomēr, pat ja sūdzības mazinās un izzūd, ieteicams vērsties pie alergologa un neeksperimentēt ar provokācijas testu veikšanu mājas apstākļos, jo, kā jau tika minēts, retos gadījumos alerģiskās reakcijas var būt dzīvībai bīstamas.
Jāņem vērā, ka reizēm zemeņu alergēni var tikt pārnesti arī ar siekalām, piemēram, ja cilvēks ar alerģiju pret zemenēm lieto galda piederumus, ar kuriem tikko ir ēstas šīs ogas, un pat nevainīgs skūpsts var ierosināt alerģiskas un dažkārt dzīvībai bīstamas reakcijas, jo alergēni mutes dobumā var saglabāties līdz pat vienu stundu ilgi. Pēc diagnostisko testu veikšanas un diagnozes precizēšanas ārsts sniegs rekomendācijas un apmācīs, kā rīkoties atkārtotas alerģiskās reakcijas gadījumā.
Noslēgumā jāpiebilst, ka zemenes ir vērtīgas, ar uzturvielām bagātas ogas, tomēr uzturā lietojamas ar mēru. Dažādu alerģiskām reakcijām raksturīgu simptomu rašanās pēc zemeņu ēšanas populācijā sastopama samērā bieži, tomēr patiesas alerģiskas reakcijas pret zemenēm novērojamas reti. Ja pēc zemeņu ēšanas pasliktinās veselības stāvoklis, ieteicams vērsties pie alergologa, jo ar mūsdienīgu testēšanas metožu palīdzību ir iespējams piemērot personalizētu rīcības plānu. Pirms vizītes pie ārsta, ja iespējams, 5–7 dienas iepriekš jāpārtrauc pretalerģijas medikamentu lietošana un līdzi jāņem viena zemene, lai varētu veikt nepieciešamos ādas testus.
