Lāsma Kalnbērza: Autiņu dermatīts – joprojām aktuāls

Terminu autiņu dermatīts lieto gadījumos, kad ādas kairinājums un iekaisums ir autiņu jeb pamperu rajonā. Tā ir viena no biežākajām ādas problēmām zīdaiņu vecumā. Vidēji 7–35% zīdaiņu ar to saskaras vieglākā vai smagākā formā. Visbiežākais vecums ir 9–12 mēneši, bet šāds iekaisums var izveidoties jebkura vecuma bērnam, kuram tiek vilkti autiņi. Autiņu dermatīts un tā iemesli joprojām ir aktīvi apspriesta tēma dermatologu vidū, un autiņu dermatīta parādīšanās nebūt nenozīmē, ka vienmēr vainojama vecāku nepietiekama rūpēšanās par bērnu.

Izsitumus autiņu rajonā var iedalīt trīs kategorijās:

1. Izsitumi, kas tieši saistīti ar autiņu lietošanu – autiņi tos izraisa vai pastiprina:

* kairinājuma kontakta dermatīts (iekaisums, kas rodas no ādas kairinājuma);

* infekcijas izraisīts dermatīts (iekaisums, ko mitrā un kairinātā ādā izraisa mikrobi);

* alerģisks dermatīts (iekaisums sakarā ar pastiprinātu ādas jutību).

2. Izsitumi, kas ir citur uz ādas, bet autiņi provocē to veidošanos arī šajā rajonā – atopiskais dermatīts, seborejiskais dermatīts, psoriāze.

3. Izsitumi, kas ir autiņu rajonā neatkarīgi no pašiem autiņiem – bullozais impetigo, Langerhansa šūnu histiocitoze, iedzimtais sifiliss, kašķis un citi.

Šoreiz vairāk par pirmās kategorijas izsitumiem. Atbilstoši definīcijai tie ir īsti autiņu dermatīta piemēri, jo ir saistīti ar autiņu lietošanu un var tikt izārstēti, vienīgi mainot ar autiņiem saistītās darbības zīdaiņa kopšanā.

Autiņu dermatīta etioloģijā ir iesaistīti vairāki faktori: siltums, mitrums, berze, urīns un fēces, kā arī mikroorganismu klātbūtne. Anatomiski autiņu rajonā ādā ir vairākas krokas un rievas, kas apgrūtina efektīvu tā attīrīšanu un mikrovides kontrolēšanu. Ādai bieži ir saskare gan ar urīnu, gan fēcēm un, lai gan autiņi daļēji uzsūc mitrumu, tomēr zem tiem veidojas mitra vide. Ilgstoši mitrā ādā rodas kairinājums – ādas virsējā šūnu slāņa (epidermas) raga kārtiņas macerācija un bojājums. Tiek bojāta epidermas barjera – starpšūnu lipīdu (tauku) aizsargslānis. Sākumā ir apsārtums ar vai bez zvīņošanās, vēlāk parādās virsmas ar atslāņojušos ādas virskārtu (erozijas). (1. attēls.)

Iekaisums var būt viegls ar atsevišķiem sārtiem ādas laukumiņiem vai izteiktāks – ar pietūkumu, karstuma sajūtu taustot, kad skarti ir plaši ādas laukumi.

Autiņu dermatīta veidošanās saistīta arī ar ādas īpatnībām zīdaiņa vecumā. Kā zināms, epidermas aizsargfunkcijas nodrošināšanai ļoti svarīgs ir skābs pH uz ādas virsmas. Mazulim piedzimstot, ādas virsmas pH ir neitrāls. Tāpēc ir kavēts atjaunošanās process epidermas barjeras bojājuma gadījumā. Nepietiekams raga slāņa skābums un sārmaina vide no urīnā esošajiem amonija sāļiem aktivizē fēcēs esošos enzīmus – tripsīnu un lipāzi, tādā veidā turpinot kairināt ādu un izraisot tās barjeras bojājumu. Īpaši aktuāli tas ir bērniem ar paātrinātu vēdera izeju. Tāpēc autiņu dermatītu bieži novēro bērniem, kuriem iepriekšējās 48 stundas bijusi caureja. Iekaisumu var izprovocēt arī jauna pārtika, kas ietekmē zarnu darbību. Īpaši tas novērojams, uzturā sākot lietot cietu barību vai bērnam mēģinot jaunus produktus. Jebkurš jauns produkts uzturā maina fēču sastāvu. Jauna pārtika var arī ietekmēt zarnu darbību un vēdera izejas biežumu. Zīdaiņiem, kas saņem tikai mātes pienu, ievērojami retāk ir ādas iekaisumi. Tomēr jāņem vērā, ka šiem bērniem ādas stāvokli ietekmē mātes uzturs un no kāda specifiska produkta arī var rasties izsitumi.

Autiņu dermatīts var parādīties antibiotiku lietošanas laikā vai pēc tam. Tas attiecas arī uz mātēm, kas zīdīšanas laikā saņem antibakteriālu terapiju. Kā zināms, antibiotikas ietekmē un maina dabisko mikrofloru, rezultātā var aktivizēties raugveida sēnītes un izraisīt ādas iekaisumu. Antibiotikas nereti izraisa arī caureju, kas arī var būt iemesls ādas kairinājumam ar sekojošu iekaisumu.

Ādas pH līmeni var mainīt arī dažādi mazgāšanās līdzekļi – sārmainas ziepes uz ādas atstāj sārmaināku pH, kas vēl vairāk samazina ādas spēju kontrolēt mikrofloru.

Kairinājuma dermatīts ir tieši virsmās, kas kontaktē ar urīnu un fēcēm – uz dibena, augšstilbu iekšējām virsmām, kaunuma kaula rajonā un uz sēkliniekiem, bet ādas rievas parasti ir mazāk skartas.

Siltā, mitrā vide un palielinātais epidermas pH līmenis autiņu rajonā zīdaiņiem palielina iespēju attīstīties dažādām bakteriālām un sēnīšu infekcijām – veidojas sekundāras infekcijas izraisīts iekaisums. Apmēram 40–75% autiņa dermatīta gadījumu, kas ilgst vairāk nekā trīs dienas, novēro Candida albicans savairošanos. Tieši Candida albicans sēnītes, kā arī Staphylococcus un Streptococcus baktērijas, ir galvenie mikroorganismi, kas savairojas un pastiprina ādas bojājumu autiņu dermatīta gadījumā. Bakteriālam iekaisumam raksturīgs apsārtums, pietūkums, novērojami sīki 1–2 mm pūšļveida un strutaini izsitumi, kuriem plīstot uz ādas paliek sīkas erozīvas virsmas. Candida sugas sēnīšu izraisītam iekaisumam raksturīgi koši sārti iekaisuma laukumi ar atsevišķiem 2–4 mm lieliem pavadošiem (satelīta) iekaisuma perēklīšiem pie lielāko ādas bojājumu malām. Infekcijas izraisītāju parasti var noteikt pēc šīm raksturīgajām pazīmēm (2. un 3. attēls).

Attiecībā uz mitrās vides nepieļaušanu labāk būtu izvēlēties vienreiz lietojamos autiņus ar augstu uzsūkšanas spēju, tomēr jāņem vērā, ka šādi autiņi parasti satur sintētiskus balinātājus un nereti arī sintētiskas aromātvielas, kas var kairināt jutīgo zīdaiņa ādu un vēl vairāk pastiprināt iekaisumu.

Alerģisks dermatīts ir salīdzinoši retāk, tomēr kopumā arī bieža parādība. To parasti izraisa dažādi alergēni, piemēram, jau pieminētās smaržvielas autiņos vai mitrajās salvetēs, kas tiek izmantotas ādas notīrīšanai.

Alerģisks dermatīts var būt arī kā reakcija uz veļas pulveri, ar ko tiek mazgāti auduma autiņi. Šajā gadījumā iekaisuma laukumi visbiežāk ir asi norobežoti ar apsārtumu un virspusējiem pūslīšiem un atslāņojušās ādas virsējās kārtas laukumiem.

Autiņu dermatīta diagnoze parasti tiek noteikta pēc raksturīgajām izpausmēm uz ādas un vecāku stāstītā par izsitumu rašanās gaitu. Jāpievērš uzmanība:

* izsitumu sākumam, ilgumam un to izmaiņām;

* izsitumiem citur uz ādas;

* vai iekaisušais rajons ir sakasīts;

* iepriekš pārslimotām slimībām, caurejai, antibiotiku lietošanai;

* autiņu rajona kopšanas veidam – autiņu maiņas biežumam, autiņu veidam, ādas nomazgāšanai, kāda krēma vai ziedes lietošanai;

* vai nav paaugstināta ķermeņa temperatūra, kas var būt pie sekundāras bakteriālas infekcijas;

* ģimenes vēsturei attiecībā uz ādas un citām slimībām.

Galvenās diferenciāldiagnozes – slimības, kas var līdzināties autiņu dermatītam:

atopiskais dermatīts – bieži pašam vai ģimenes anamnēzē ir alerģisks rinīts, astma. Parasti iekaisums ir arī uz vaigiem, elkoņu un ceļgalu ieloku virsmās, izsitumi ir niezoši, sakasīti. Akūta iekaisuma perēkļi ir ar izplūdušām robežām, parasti zvīņojas un bieži klāti ar krevelēm. (4. attēls.) Ilgstošam iekaisumam raksturīgs ādas sabiezējums, pastiprināta pigmentācija.

Seborejiskais dermatīts – autiņu rajonā iekaisums ir izteikti ādas krokās un visbiežāk raksturīgie izsitumi ar taukainām dzeltenīgām zvīņām ir arī uz galvas ādas (piena krevele) (5. attēls), uz sejas, aiz ausīm, padušu un krūšu kaula rajonā.

Psoriāze – bieži šī slimība noteikta vēl kādam ģimenē, izsitumi nereti ir arī galvas ādā, kā arī var būt nagu bojājums. Raksturīgi koši sārti, asi norobežoti iekaisuma perēkļi (6. attēls), kas autiņu rajonā atšķirībā no ādas citur uz ķermeņa nav klāti ar sudrabainām zvīņām macerācijas – palielinātā mitruma līmeņa – dēļ. Šie iekaisuma perēkļi nereaģē uz aizsargkrēmiem un pretsēnīšu līdzekļiem.

Kašķis – raksturīgs pēkšņs sākums, izteikti sīki, virs ādas līmeņa pacelti un pūšļveida, niezoši izsitumi ne tikai autiņu rajonā, bet arī bieži uz plaukstām un pēdām. Līdzīgi izsitumi nereti arī citām kontakta personām.

Ieteikumi ārstēšanā un profilaksē

* Bieži – ik pēc dažām stundām – mainīt autiņus, lai āda ir tīra un sausa.

* Katras autiņu mainīšanas laikā kārtīgi nomazgāt ādu ar saudzīgu mazgāšanas līdzekli, kas piemērots jutīgai zīdaiņa ādai.

* Neizmantot spirtu un sintētiskas smaržvielas saturošas mitrās salvetes un mazgāšanas līdzekļus, kas var kairināt ādu.

* Pēc mazgāšanas ādai ļaut nožūt vai viegli to nosusināt, neberžot ar dvieli.

* Pēc katras autiņu mainīšanas ieziest ādu ar ziedi vai pastu, kas ādu nomierina un pasargā no mitruma iedarbības. Parasti šādi līdzekļi satur cinka oksīdu, kas ir ar mitrumu uzsūcošu, pretiekaisuma un dziedējošu iedarbību.

*Uzmanīgi ar pūderu lietošanu, jo tie var nejauši nokļūt zīdaiņa plaušās.

* Jaunu autiņu vilkt tikai uz sausas ādas.

* Uzmanīt, lai autiņš nav cieši piegulošs, labāk, lai tas ir izmēru lielāks un ļauj gaisam cirkulēt.

* Pēc iespējas biežāk ļaut ādai atpūsties no autiņa.

* Ja pievienojusies infekcija, tad attiecīgi kursa veidā lietot pretsēnīšu vai antibakteriālus krēmus.

*Antibiotiku lietošanas laikā un pēc tam lietot probiotikas (baktēriju preparāti, kas normalizē zarnu mikrofloru).

* Alerģiskas reakcijas gadījumā, pārtraukt alergēna iedarbību – lietot dabīga materiāla autiņus, kas nav balināti, nesatur sintētiskas smaržvielas un krāsvielas un to mazgāšanai lietot hipoalerģiskas ziepes.

Spēcīga iekaisuma gadījumā varētu būt nepieciešami hormonus saturoši krēmi, kas ātri iedarbojas un likvidē simptomus. Jāņem vērā, ka ilgstošai lietošanai tie nav piemēroti, jo var padarīt jau tā maigo zīdaiņa ādu vēl plānāku un jutīgāku. Galvenais autiņu dermatīta gadījumā ir saprast tā izraisītājus un veicinātājus un izmainīt ikdienas zīdaiņa aprūpēšanas paradumus.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada decembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!