Krūts vēzis
“Krūts vēzis ir biežākā onkoloģiskā slimība sievietēm. Katru gadu tiek atklāts aptuveni 1200 jaunu gadījumu. Vīrieši salīdzinoši reti saslimst ar krūts vēzi, Latvijā tie ir ne vairāk kā 10 gadījumi gada laikā. Latvijā ir četri centri, kuros ārstē krūts vēzi, vislielākā iestāde ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrs. Pie mums ar krūts vēža diagnozi nonāk vidēji 600 jaunas pacientes gadā. Otra lielākā iestāde ir P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, ārpus Rīgas centri, kur efektīvi ārstē šo slimību, ir Liepājā un Daugavpilī,” stāsta Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas onkoloģijas ķirurgs ANDREJS SREBNIJS.
Krūts vēža ārstēšanā nepieciešama multidisciplināra pieeja – speciālistu komandā ietilpst ne tikai ķirurgs, bet arī ķīmijterapeits un staru terapeits. Ar katru gadu svarīgāka kļūst arī radiologa diagnosta un patologa loma, jo mūsdienīga krūts vēža ārstēšana bez procesa izplatības noteikšanas un detalizētas patoloģiskās atbildes, bez skaidri definētas audzēja klasifikācijas un stadijas noteikšanas nav iespējama.
Andrejs Srebnijs krūts ķirurģijā strādā gandrīz 30 gadus. Viņš uzsver, ka šo gadu laikā ir ievērojami mainījusies ārstu un sabiedrības nostāja, runājot par krūts vēzi. “Kad es sāku strādāt, vēža diagnoze bija kā tabu tēma. Tajā laikā nebija pieņemts pacientam atklāt diagnozi. Parasti to zināja kāds no tuvākajiem radiniekiem un arī ne visu. Pacientes, kas zināja savu diagnozi, to, ka viņām ir krūts vēzis, baidījās par to runāt. Tagad situācija ir ievērojami mainījusies, domāšana ir tuvāka Rietumu paraugam, kur onkoloģiskas slimības neuzskata par kaut kādām īpašām slimībām. Es pacientēm saku, ka tā ir tāda pati hroniska slimība kā, piemēram, hroniska sirds mazspēja, hroniska nieru slimība vai aknu ciroze. Vēl var pastrīdēties, kas ir sliktāk, – krūts vēzis vai aknu ciroze. Krūts vēzis, salīdzinot ar citām onkoloģiskām slimībām, ir ar labu prognozi, labi ārstējams. Protams, kā visām hroniskām slimībām, arī krūts vēzim var būt raksturīgi paasinājumi vai slimības atkārtošanās pēc šķietamas izveseļošanās. Tomēr, lai gan Latvijā krūts vēža ārstēšanas rezultātu statistika nav labākā pasaulē, ja ņem visus pacientus kopā neatkarīgi no audzēja stadijas, piecu gadu dzīvildze ir tuvu pie 70%. Tas nozīmē, ka katrs pacients, kam diagnosticēts krūts vēzis, ar 70% varbūtību nodzīvos ilgāk par pieciem gadiem. Mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka izārstēsim cilvēku pilnībā. Ir gadījumi, kad audzējs atgriežas pat 20 gadus pēc ārstēšanas sākuma. Taču ar katru gadu šī varbūtība samazinās. Ja piecu gadu laikā nenotiek audzēja atgriešanās vai neveidojas metastāzes jeb audzēja šūnas, kas no audzēja rašanās vietas var aizceļot uz citām ķermeņa daļām, tad varbūtība, ka pacients vairs neatgriezīsies pie onkologa ar šo problēmu, ir diezgan liela,” skaidro ārsts. Var būt gadījumi, kad pacients pat ar metastāzēm, saņemot atbilstošu terapiju, nodzīvo desmit, piecpadsmit gadus. Tas nozīmē, ka slimība ir kontrolēta. “Pašreiz ir teorija, ka audzēja šūnas organismā var atrasties tādās kā nišās guļošā stāvoklī, paslēptas no imūnās sistēmas šūnu iedarbības. Taču, tiklīdz organismā notiek izmaiņas, kad imunitāte pavājinās, šīs šūnas iziet no nišām un sāk vairoties. Bet audzēja šūnas šādā snaudošā stāvoklī var palikt arī visu cilvēka mūžu.”
Ģenētika vai nezināms iemesls
“Ir divas pacientu grupas, kam attīstās krūts audzējs. Vieni ir pacienti, kam tas ir ģenētiski predisponēts, kam ir zināma iedzimtība. Šī ir mazākā grupa. Tie ir aptuveni 10% no visiem krūts vēžiem. Parasti šiem pacientiem vairākiem ģimenes locekļiem ir bijis vēzis vai ir ģenētiska mutācija. BRCA1, BRCA2 ir galvenie gēni, kuru mutācija ievērojami palielina krūts vēža attīstības risku. Visi zina Andželīnas Džolijas piemēru, kura bija spiesta veikt profilaktisku operāciju, jo atrastās mutācijas gadījumā risks attīstīties krūts vēzim dzīves laikā ir līdz 80%. Krūts noņemšana būtiski samazina šo risku, bet ne pilnībā, jo pilnīga krūts noņemšana nav tehniski iespējama, ja mastektomijas laikā tiek saglabāta āda. Krūts uzbūve ir tāda, ka to audiem nav skaidri nošķirama robeža no zemādas taukiem. Grieziena laikā kādas šūnas tomēr paliek pie zemādas. Tieši tāpēc pacientiem ar lieliem audzējiem vai vairākiem sīkiem audzēja perēklīšiem, pat pilnībā noņemot krūti, mēdz starot pēcoperācijas brūci, lai samazinātu lokāla recidīva risku.” Var būt arī situācijas, kad mutācijas nav atrastas, tomēr vairākās paaudzēs ir bijuši krūts vēža gadījumi.
“Par pārējiem 90% gadījumu nav zināms, kādēļ attīstās vēzis. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar aptaukošanos un nepareizu uzturu, ar hormonālām problēmām vai lietojot hormonālos preparātus, ir nedaudz palielināts risks krūts audzēja attīstībai. Ja ņemam visu populāciju kopā, varbūtība sievietei Latvijā saslimt ar krūts vēzi ir diezgan liela – ap 10%. Tas nozīmē, ka katra desmitā sieviete dzīves laikā var saslimt ar krūts vēzi. ASV – katra astotā.” Ar gēnu mutāciju noteikšanu nodarbojas P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Pārmantotā vēža konsultatīvais kabinets un diagnostiskā laboratorija GenEra. Vienkāršāko analīzi var uztaisīt pat no siekalu parauga.
Raksta turpinājumu ar onkoloģijas ķirurgu Dr. Andreju Srebniju lasiet žurnāla "ārsts.lv" oktobra numurā!
