Kristīne Kalniča-Dorošenko: Ekrāns un bērnu redze

Bērna redzes attīstība

Auglim 21.–22. grūtniecības dienā rodas pirmās acu attīstības pazīmes. Ceturtās grūtniecības nedēļas beigās parādās diferencētas pirmsākuma šūnas, no kurām veidojas acs ābols un tā struktūras, kā arī acs ārējie kustību muskuļi. Otrajā grūtniecības mēnesī irizveidojušās visas acs struktūras. Pēc otrā grūtniecības mēneša visas izveidotās acs struktūras turpina attīstīties un pilnveidoties.

Piedzimstot zīdaiņa acis kā orgāni ir izveidojušies, bet nav līdz galam attīstījušās to funkcijas. Pēc piedzimšanas bērnam redzes asums ir tikai aptuveni 3–5% no pieauguša cilvēka redzes asuma (sk. 1. att.). Zīdainis var saredzēt aptuveni 25 cm attālumā, turklāt attēls ir neskaidrs. Mazulis saredz tik tālu, lai saskatītu to, kas viņam tobrīd ir vissvarīgākais, – mammu un tēti, cilvēkus, kuri viņu tur uz rokām, mīļo, baro (jaundzimušais spēj saredzēt savu tuvo cilvēku tumšākās sejas vietas: acis, uzacis, lūpas). Miglainu redzi var uzskatīt par vienu no bērna aizsargmehānismiem, lai uzreiz pēc piedzimšanas viņš nesaņemtu pārāk daudz informācijas.

1. attēls. Zīdaiņa redze no dzimšanas līdz sešu mēnešu vecumam

Jaundzimušajam ir vāji izteiktas acu kustības, abas acis nav savstarpēji koordinētas, kas stabilizējas viena mēneša vecumā. Pakāpeniski veidojas motorisko nervu mielīna apvalks, kas arī uzlabo un izlīdzina acu kustību. Redzes fiksācija sākas viena mēneša vecumā un stabilizējas divu mēnešu vecumā. Stabils acu kontakts parādās divu mēnešu vecumā. Sīkus priekšmetus zīdainis sāk fiksēt trīs mēnešu vecumā. Četru mēnešu vecumā jau tiek novērota laba acu un roku koordinācija, bērna redzes sistēma mācās mainīt skatu no viena objekta uz otru, kas atrodas blakus viens otram, un starp tālāk un tuvāk novietotiem priekšmetiem, kur jābūt diezgan precīzai abu acu koordinācijai. Sešu mēnešu vecumā stereoredze atbilst pieauguša cilvēka stereoredzei. Sasniedzot 7–10 mēnešu vecumu, zīdainis prot atpazīt, atšķirt dažādus objektus, savukārt viena gada vecumā jau spēj atšķirt sev tuvus cilvēkus, labprāt aplūko attēlus, spēj ar dažādām skaņām tos atspoguļot.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna ar tehnoloģijām, un mūsu bērni to saprot labāk nekā mēs. Vecāki var izjust bērnu spiedienu, lai viņi bērnus jau agrīnā vecumā nodrošinātu ar TV skatīšanos, mobilo tālruni, planšeti u. tml., taču vecāki nav pārliecināti, ka bērni patiesībā ir gatavi iedziļināties digitālajā vidē. Galvenais jautājums, kas uztrauc vecākus, – kad drīkst pirmo reizi rādīt mazulim digitālas ierīces? Kas ir “labāks”, drošāks – telefons, dators vai televizors?

Televizors, mobilie tālruņi, datori un internets ir mūsu ikdienas sastāvdaļa. Digitālās tehnoloģijas krasi maina visu mūsu dzīvi, taču īpaši mazajiem tehnoloģiju lietotājiem – bērniem. Modernās ierīces sniedz bērniem daudz jaunu izklaides un radošuma iespēju, kā arī atvieglo saziņu ar mammu un tēti. Diemžēl 24/7 pieeja digitālajai pasaulei vēl vairāk apgrūtina bērnu audzināšanu, un daudzi pieaugušie uztraucas par pieaugošo informācijas saturu un daudzumu, lietojumprogrammām, kā arī veselības problēmām (piemēram, redzes veselību) un ergonomiku.

Televizors

Viens no populārākajiem mītiem ir, ka, pārāk ilgi skatoties televizoru vai arī tuvu pie tā sēžot, var sabojāt redzi. Fakts ir tāds, ka nav pierādījumu, kas liecinātu, ka pārāk ilga televizora skatīšanās vai pārāk tuva sēdēšana var sabojāt redzi. Mazi bērni bieži sēž pie televizora ekrāna, jo viņiem ir lielāka spēja fokusēties uz objektiem, kas atrodas tuvāk acīm, nekā tas ir pieaugušiem. Tādēļ bērni arī lasāmvielu tur tuvu acīm. Tomēr pieaugot šie ieradumi parasti mainās. Ja ne, tā var būt tuvredzības (miopijas) pazīme.

Lai atklātu iespējamās acu problēmas, bērniem regulāri jāveic redzes pārbaude. Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumu Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” (17.12.2013.) 1. pielikumā “Profilaktiskās apskates un izmeklējumi” rakstīts, ka obligātās redzes pārbaudes bērniem ir jāveic 13–24 mēnešu vecumā (redzes spēju orientējoša pārbaude, šķielēšanas leņķis ar aizklāšanas un prizmas testu, acs ābolu kustības, skiaskopija pēc īsas cikloplēģijas, acs dibena apskate, paplašinot acu zīlītes), trīs gadu vecumā (salīdzinoša redzes asuma pārbaude pēc “E” burtu tabulas vai zīmējumu tabulas, šķielēšanas leņķis ar aizklāšanas un prizmas testu, acs ābolu kustības, skiaskopija pēc īsas cikloplēģijas, acs dibena apskate, paplašinot acu zīlītes) un pirms skolas 6–7 gadu vecumā (redzes asums tuvumā un tālumā, stereoredzes un binokulārās redzes pārbaude, acu kustību pārbaude, konverģences pārbaude, šķielēšanas leņķis ar aizklāšanas un prizmas testu, acs ābolu kustības, skiaskopija pēc īsas cikloplēģijas, acs dibena apskate, paplašinot acu zīlītes), ja bērnam redzes funkcijas atbilst normai. Līdz viena gada vecumam bērna veselību izvērtē ģimenes ārsts, pediatrs, rajona acu ārsts, neonatologs (sarkanā refleksa tests uzreiz pēc dzimšanas). Vai pēc septiņu gadu vecuma bērns jāved pie redzes speciālista (oftalmologa, optometrista) vai redzes pārbaude tālumā jāveic pie skolas medmāsas, sporta dispanserā? Tas atkarīgs no vecāku iniciatīvas, skolotāju novērojuma un bērna pašsajūtas.

2018. gada Oguego un kolēģu pētījumā par acu veselības mītiem un faktiem piedalījās 404 puiši (48,5%) un 429 meitenes (51,5%) vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Vecāko klašu skolēni iepriekš bija noklausījušies lekcijas par acu veselību, taču tik un tā visizplatītākie uzskati bija, ka “uzturēšanās tuvu televizoram bojā redzi” – 782 atbildes (93,9%) un “lasīšana vājā apgaismojumā bojā redzi” – 758 atbildes (90,8%). Visizplatītākais nepareizais uzskats bija, ka “bērniem nav vajadzīgas regulāras acu pārbaudes” – 119 atbildes (14,3%). Vislielākās šaubas bija par apgalvojumiem “tuvredzība ir sliktāka nekā tālredzība” – 421 atbilde (51%) un “bērniem nevar koriģēt šķielēšanu” – 383 atbildes (46%). Pētījumā tika secināts, ka lielākajai daļai bērnu nav informācijas par acu veselību, tāpēc gan bērniem, gan bērnu vecākiem ir jāsniedz atbilstoša informācija par acu veselību.

Sīma un kolēģi 2011. gadā veica pētījumu par dažādu ar TV skatīšanos saistītu faktoru ietekmi uz redzi skolēniem vecumā no 6 līdz 15 gadiem. Rezultāti parādīja, ka no 1265 dalībniekiem 93 skolēni nelieto televizoru (TV) vispār. No atlikušajiem 1172 redzes traucējumi bija 161 skolēnam (13,7%) . No 109 skolēniem (9,3%), kuri skatījās TV tumsā, 24 (22%) bija redzes traucējumi. Slikta redze bija ievērojami saistīta ar TV skatīšanos tumsā (p < 0,01). Tika novērots, ka TV skatīšanās no attāluma, kas bija mazāks par 1,5 m, bija ievērojami saistīta ar redzes traucējumiem (p < 0,05). Šajā pētījumā tika novērots, ka redzes traucējumi pārsvarā tiek novēroti gadījumos, ja bērns TV skatās ilgstoši, taču saistība ar ilgstošu TV skatīšanos un redzes traucējumiem netika atzīta par nozīmīgu.

Otrs populārākais mīts ir, ka skatīšanās ekrānā un lasīšana tumsā bojā redzi. Fakts: lasīšana vājā apgaismojumā var izraisīt acu saspringumu, nogurumu, iespējams diskomforts (acis var grauzt, kļūt apsarkušas, migloties attēls, kā arī rasties apžilbuma sajūta), taču tas nekaitē acīm. Tāpēc ir ieteicams lasīt un skatīties ekrānā, ja telpā, kurā tas atrodas, ir fona gaisma (nav spožāka par pašu ekrānu), jo tumsā palielinās acu zīlīte, vairāk gaismas nonāk uz tīklenes, acīm vairāk jāsaspringst, turklāt abām acīm grūtāk sadarboties. Ja lietojam ierīces dabīgā apgaismojumā, tad ekrāns var būt spožs, bet, ja skatāmies uz ekrānu mākslīgā apgaismojumā, vajadzētu lietot nakts režīmu vai zilās gaismas filtru.

Bērna nespēja skatīties televizoru pareizajā attālumā faktiski var būt sliktas redzes (nevis otrādi) rezultāts, un tam var būt nepieciešama smalkāka acu pārbaude. Turklāt mazus bērnus mēdz piesaistīt spilgtā ekrāna gaisma un krāsas, tāpēc viņi var vēlēties pienākt tam tuvāk. Līdz ar informācijas tehnoloģiju parādīšanos un arvien biežāku televizoru, videospēļu, datoru un citu vizuālā displeja lietojumu bērnu vidē ir jāsniedz atbilstoša informācija par veselību saistībā ar skatīšanās paradumiem, lai kliedētu vispārpieņemtos uzskatus: “Televizors sagrauj sajūtas galvā! Tas nogalina iztēli! Tas aizsprosto un sabojā prātu! Tas padara bērnu tik blāvu un aklu. Viņš vairs nevar saprast fantāziju pasaku pasauli! Viņa smadzenes kļūst tik mīkstas kā siers! Viņa domāšanas spējas sarūs un sasalst!” (Roalds Dāls, “Čārlijs un šokolādes fabrika”, 1964)

Dators

Kad pirmo reizi parādījās datori, tos izmantoja lielākoties tikai pieaugušie. Mūsdienās lielākais bērnu skaits arvien vairāk izmanto šīs ierīces gan izglītībai, gan atpūtai (gan mājās, gan skolā). Patiesībā bērni ir pirmā datorlietotāju paaudze. Datoru programmatūras izglītības programmu un datoru ģenerētu spēļu izmantošana ir kļuvusi par ierastu lietu. Izmantojot datorprogrammas saprātīgi un kā papildu rīkus, tām var būt labvēlīga ietekme uz bērna agrīno izglītību.

Datora izraisītas redzes problēmas parasti ietilpst vienā no trim jomām:

1) simptomi, kas saistīti ar redzes miglošanos;

2) simptomi, kas saistīti ar acs struktūras izmaiņām (piemēram, sausa acs);

3) simptomi, kas saistīti ar skeleta un muskuļu sistēmas sasprindzinājumu, ko rada darba (mācību) vietas nepareiza ergonomika.

Bērni, tāpat kā pieaugušie, var izjust daudzus no šiem simptomiem, kas saistīti ar datoru lietošanu. Amerikas Optometristu asociācija definējusi datora redzes sindromu kā “acu un redzes problēmu kompleksu, kas saistīts ar tuvu darbu un parādās vai ir saistīts ar datora lietošanu”.

Valčeva ar kolēģiem savā pētījumā 2016. gadā mēģināja noteikt redzes traucējumus, galvenos simptomus un attiecības starp tiem bērniem vecumā no trīs līdz sešiem gadiem, kuri pavada laiku pie datora. Kopumā tika pārbaudīti 2332 bērni (1174 meitenes un 1158 zēni), no kuriem 303 bērniem atrada subjektīvas sūdzības, 163 bija neskaidra redze un 18 traucēta konverģence. Tika secināts, ka 159 bērni pavadīja trīs stundas dienā pie video displeja, 1228 bērni pavadīja apmēram vienu stundu dienā pie datora un 945 bērni nespēlēja datoru vispār. No pētījuma secinājumiem izriet, ka bērni pavada pārmērīgi ilgu laiku pie datora, kas neatbilst vecuma normām. Šī iemesla dēļ viņi ir pakļauti lielam diskomforta, noguruma, neskaidras redzes un galvassāpju riskam. Dažas pazīmes padara bērnus uzņēmīgākus pret datoru acu sindroma rašanos, proti:

• bērniem ir zema paškontrole – stundām ilgas datorspēles rada adaptīvu spriedzi ar vai bez simptomiem. Spriedze var rasties daudz agrāk un netikt pamanīta;
• bērniem ir labas adaptācijas spējas, bieži vien viņi nevar saprast, ka viņiem ir pasliktinājusies redze, jo viņi domā, ka ir normāli tā redzēt, vai arī baidās, ka viņu vecāki aizliegs spēlēt datorspēles, tāpēc viņi nestāsta vecākiem par savām problēmām;
• datoru ergonomika neatbilst mazu bērnu augumam, tāpēc izraisa viņiem pārmērīgu slodzi;
• bērni reti rūpējas par savu darba (mācību) vietu un bieži strādā sliktā apgaismojumā, jo viņu mezopiskā redze ir labāka nekā pieaugušajiem.

Diemžēl ir jāatzīmē, ka iedzīvotāju zināšanas par veselību ir ļoti sliktas. Vecāki nezina, ka bērniem redze jāpārbauda profilaktiski pie redzes speciālista. Turklāt vecāki reti pamana bērniem redzes problēmu pazīmes.

Lai bērnu redze attīstītos normāli, jāpanāk, ka dators tiek lietots produktīvi, nekaitējot veselībai, turklāt jāiedziļinās ergonomikas jautājumos:

• krēsla dizainam jābūt pareizam (pielāgojiet krēslu atbilstoši ķermenim, turiet muguru atbalstītu, abas pēdas novietojiet stabili uz grīdas);
• pievērsiet uzmanību monitora ekrāna atrašanās vietai (ekrāna augšdaļai jāatrodas acu augstumā vai nedaudz zemāk, acīm jāatrodas no 45 līdz 75 cm no ekrāna);
• pievērsiet uzmanību datora tastatūras un peles novietojumam (lai samazinātu roku muskuļu slodzi, uz darba galda jāparedz vieta, kur atbalstīt plaukstas un apakšdelmus; tastatūru novieto atbilstoši bērna elkoņa līmenim (roka elkoņa locītavā ir saliekta 90 grādu leņķī); plecu josla nedrīkst būt pacelta uz augšu);
• jāievēro pārtraukumi (ik pēc 15 minūtēm jāpieceļas un jādodas prom no datora);
• jābūt pareizam istabas apgaismojumam (pārliecinieties, ka uz ekrāna nav atspulgu; gaisma nedrīkst spīdēt tieši monitorā vai bērna acīs).

Ičhpujani ar kolēģiem 2019. gada pētījumā mēģināja novērtēt digitālo ierīču lietošanu, lasīšanas paradumus un acu sasprindzināšanas izplatību Indijas skolās bērniem vecumā no 11 līdz 17 gadiem. Pētījumā tika iekļauti 576 pusaudži, kas apmeklēja pilsētas skolas un tika aptaujāti par viņu elektronisko ierīču lietošanu. No 576 skolēniem 18% (103) dienas laikā pēc darba ar digitālajām ierīcēm sajuta acu nogurumu. Tika novērota nozīmīga saistība starp skolēniem, kuri labprāt izmantoja ierīces guļus stāvoklī, un tiem, kas novēroja acu nogurumu (nedaudz vairāk par ceturto daļu skolēnu (27%)).

Pusaudži arvien vairāk izmanto digitālās ierīces, tas rada jaunu izaicinājumu -– digitālo acu uztveršanu agrīnā vecumā. Pētījumā ir aprakstīti skolas bērnu elektronisko ierīču lietošanas modeļi, novērtēti faktori, kas saistīti ar acu sasprindzināšanu, un uzsvērta vajadzība turpināt šo jautājumu izpēti. Starp dažādām elektroniskām ierīcēm 58,3% (336 skolēni) izmantoja viedtālruni, 37,3% (215) – planšetdatoru/iPad, 35,8% (206) – klēpjdatoru, 23,8% (137) – galda datoru, savukārt 9% (52) lasīšanai izmantoja eBook Reader ierīci. Izmantotās digitālās ierīces mērķis: 66,7% skolēnu (384) to izmantoja mācību iestādes projektos, 43,6% (251) – spēļu vajadzībām, 35,6% (205) – sociālajiem tīkliem, 30,4% (175) – elektronisko grāmatu lasīšanai un 29,5% (170) – filmu un video skatīšanai. Vairāk nekā 50% skolēnu (322; 55,9%) savas grāmatas/elektroniskās ierīces turēja 25–40 cm attālumā, 27,4% (158) lasīšanas laikā to turēja izstieptas rokas attālumā, savukārt 16,7% (96) turēja savas grāmatas attālumā, kas mazāks par 25 cm. Starp skolēnu vecumu un grāmatas attālumu lasīšanas laikā nebija statistiski būtiskas sakarības. Novērtējot lasīšanas pozīciju, tika secināts, ka lielākā daļa skolēnu lasīšanas laikā labprāt sēdēja uz krēsla (77,3%; 445) un tikai 21,4% (123) gulēja gultā, savukārt 1,4% (8) lasīšanas laikā sēdēja vai gulēja gultā (abi varianti).

Novērtējot pavadīto laiku grāmatas/drukāta teksta lasīšanai, tika secināts, ka no 576 skolēniem 47,4% (273) šai nodarbei veltīja 2–4 stundas dienā, 34,4% (198) mazāk nekā divas stundas dienā pavadīja lasot vai rakstot, 13% (75) šai nodarbei veltīja 4–6 stundas dienā, savukārt tikai 5,2% (30) vairāk nekā sešas stundas dienā pavadīja, lasot drukātu grāmatu vai rakstot papildus skolas laikam. Pieaugot skolēnu vecumam, statistiski nozīmīgi palielinājās laiks, ko viņi pavadīja, lasot vai rakstot no drukātas grāmatas.

Pētījumā tika arī secināts, ka 38,9% (224 skolēnu) digitālās ierīces izmantoja mazāk nekā divas stundas dienā, 43,6% (251) – 2–4 stundas, 14,2% (82) – 4–6 stundas, savukārt 3,3% (19) – ilgāk nekā sešas stundas. Pieaugot vecumam, statistiski nozīmīgi palielinājās laiks, kas pavadīts, izmantojot digitālās ierīces.

Tomēr jāņem vērā, ka iedzīvotāju iedalījums vecuma grupās nebija vienāds. Nedaudz mazāk nekā puse (278, 48,3%) skolēnu katru dienu izmantoja digitālās ierīces, 24% (138) – 3–4 reizes nedēļā, 15,1% (87) – 1–2 reizes nedēļā, savukārt 12,7% ( 73) – 5–6 reizes nedēļā. Pieaugot vecumam, bija statistiski nozīmīga saistība ar palielinātu digitālo ierīču lietošanu nedēļā (p < 0,001). Palielinoties vecumam, palielinās arī šo ierīču ikdienas lietošana: tikai 20% skolēnu 11 gadu vecumā tās lietoja katru dienu, savukārt 17 gadu vecumā jau 50% skolēnu tās lietoja katru dienu.

Novērtējot acu nogurumu un atkarību no viedierīcēm, no 576 skolēniem 17,9% (103) dienas beigās pēc darba ar digitālajām ierīcēm juta nogurumu. Lai arī 36,1% skolēnu (208) valkāja brilles, tikai 13,9% (80) paziņoja par izmaiņām briļļu receptē pēc šo elektronisko ierīču lietošanas. Tomēr statistiski ticami palielinājās to pacientu biežums, kas saskaras ar acu sasprindzinājumu pēc drukātas grāmatas ilgstošas lasīšanas, jo gandrīz ceturtā daļa dalībnieku (23,3%) cieta no acu sāpēm pēc lasīšanas ilgāk par sešām stundām. Pētījumā nevar skaidri noteikt atšķirību, kad skolēniem vairāk nogurst acis – lasot drukātu vai digitālu grāmatu, jo skolēni, kas lasīja drukātu grāmatas, arī digitālās ierīces izmantoja spēļu spēlēšanai, sērfošanai internetā vai sociālajos medijos. Līdz ar to digitālo ierīču kā potenciālu neskaidru faktoru izmantošanas ietekmi nevarēja pilnībā noliegt.

Telefons

Viedtālruņi un planšetdatori ir kļuvuši nozīmīgi ikdienas dzīvē, jo tie ir ērti un mobili līdzekļi, lai informāciju meklētu, tai piekļūtu vai dalītos tajā. Bērni ir dedzīgi jaunu lietotņu patērētāji, bieži instalē jaunas programmas un regulāri atjaunina esošās. 1985. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija aptuveni 200 000 mobilo tālruņu abonentu. Mūsdienās ir vairāk nekā 286 miljoni abonentu, un gandrīz deviņiem no desmit (87%) amerikāņiem ir mobilais tālrunis. 2004. gadā 45% bērnu bija mobilais tālrunis, savukārt 2009. gadā – jau 75% (sk. 2. att.).

2. attēls. Mobilo tālruņu skaits bērniem vecumā no 4 līdz 17 gadiem

Viedtālruņa un rokas digitālo ierīču lietošanas ilgtermiņa ietekme uz acīm nav zināma. Tomēr, lietojot viedtālruņus un planšetdatorus, tiek ziņots par virkni īstermiņa acu diskomforta, redzes diskomforta simptomiem un astenopiskām sūdzībām. Acu diskomforts ir saistīts ar sūdzībām par acu sāpēm, sausuma, graušanas un dedzināšanas sajūtu, niezi un kairinājumu. Redzes diskomforts un astenopiskie simptomi ir neskaidra redze, grūtības fokusēties, mainot skatīšanās attālumu, galvassāpes, acu sasprindzinājums un dubultošanās. Šie simptomi ir līdzīgi tiem, kas rodas datora redzes sindroma gadījumā. Cēloņsakarība starp šiem simptomiem un binokulārās redzes izmaiņām, mirkšķināšanu un/vai asaru funkciju vēl nav noskaidrota, un, lai šīs attiecības izpētītu, ir ierobežota literatūra.

Izrādās, ka, mainot attālumu starp ekrāniem ar akomodācijas palīdzību, izmantojot viedtālruņus un planšetdatorus, samazinās amplitūda un palielinās akomodācijas atpalikšana. Līdzīgi notiek, lietojot datoru. Toties pierādījumi par ietekmi uz akomodācijas vieglumu un pielāgošanos nav pārliecinoši. Rezultāti par rokas digitālo ierīču ietekmi uz mirkšķināšanas ātrumu nav pārliecinoši, iespējams, uzdevuma grūtību dēļ. Lietojot planšetdatoru, var parādīties retāka mirkšķināšana, taču viedtālruņu ietekme uz mirkšķināšanas amplitūdu vēl nav pētīta. Rokas digitālo ierīču un arī datora izmantošana var nelabvēlīgi ietekmēt asaru stabilitāti. Citi acu virsmas un asaru funkcijas marķieri vēl nav izpētīti, izmantojot viedtālruni vai planšetdatoru.

Cik tad ilgi ir ieteicams bērnam atrasties pie ekrāna? Amerikas Pediatrijas akadēmija (AAP) izdevusi vadlīnijas par ieteicamo laiku, ko pavadīt pie ekrāna:

• zīdaiņiem un mazuļiem līdz 24 mēnešiem ekrāna laika nav vispār, izņemot video sarunas ar ģimeni un draugiem;
• pirmsskolas vecuma bērniem ne ilgāk par vienu stundu dienā (multfilmas vai mācību programmas nolūkos);
• bērniem un pusaudžiem no 6–7 līdz 18 gadu vecumam vidēji 1–3 stundas dienā. Vecākiem ir jāierobežo laiks, ko bērns pavada pie ekrāna, ieskaitot TV, sociālos medijus un videospēles.

Audzināsim sevi. Būsim bērniem piemērs. Ja paši lietosim viedierīces un stāstīsim, ka tā darīt nedrīkst, vai bērni klausīsies? Nav vienas “labākas” ierīces. Galvenokārt svarīgi ir tas, ko tieši bērni skatās, kāda veida informāciju viņi iegūst. Vairāk pavadiet laiku ar bērniem, māciet viņiem patiesi dzīvot reālajā, nevis virtuālajā pasaulē!

Kopsavilkums

1. Jāievēro pareizs attālums līdz viedierīces ekrānam.
2. Darba (mācību) vietai jābūt pareizi apgaismotai.
3. Darba (mācību) vietai jābūt ergonomiskai.
4. Jāievēro 20/20/20 princips – katras 20 minūtes jāpaņem 20 sekunžu pārtraukums un jāraugās sešu metru tālumā.
5. Ekrānu lietošana nebojā redzi, toties to bojā digitālo viedierīču (telefona, datora, planšetes, televizora) neadekvāti ilga lietošana bez pārtraukuma, atpūtas un fiziskas slodzes.
6. Bērniem līdz divu gadu vecumam nav ieteicams rādīt ekrānu.
7. Bērniem jāveic regulāras redzes pārbaudes.

Izmantotā literatūra:

Oguego N., Okoye, O. I., Okoye, O., et al. (2018). Eye health myths, misconceptions and facts: results of a cross-sectional survey among Nigerian school children. Family Medicine & Primary Care Review, 20(2), 144–148.

Seema, S., Minakshi, K., & Manish, G. (2011). Effect of television watching on vision of school children in rural haryana. The Internet Journal of Preventive Medicine, Volume 2, Number 1.

Valcheva, K. P., Krivoshiiska-Valcheva, E. K., Stateva, D. S., Statev, K. N. (2016). Computer eye syndrome in children aged 3 to 6 years. Journal of IMAB, Volume 22, isseu 1.

Godnig, E. C. (2002). Children and computer use: the impact on learning and visual development. Journal of Behavioral Optometry, 13(5), 115–119.

Ichhpujani, P., Singh, R. B., Foulsham, W., Thakur, S., & Lamba, A. S. (2019). Visual implications of digital device usage in school children: a cross-sectional study. BMC Ophthmol, 19, 76.

Jaswail, S. et al. (2019). Ocular and visual discomfort associated with smartphones, tablets and computers: what we do and do not know. Clin Ex Optom, 102, 463–477.

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!