Kristīne Ducena: Mīliet savu vairogdziedzeri!
Vairogdziedzeris ir mazs orgāns, kam ir ļoti nozīmīga loma cilvēka ķermenī – tas nodrošina enerģijas, vielmaiņas un citu svarīgu organisma funkciju regulāciju. Diemžēl mūsdienās vairogdziedzera slimības ir izplatītas un ar tām slimo teju katra otrā sieviete, kā arī vīrieši un pat bērni. “Vairogdziedzera slimību simptomi ir daudzveidīgi, tāpēc nav jāzīlē kafijas biezumos, lai noskaidrotu, kā strādā vairogdziedzeris, bet ir jāveic pareiza izmeklēšana,” norāda ārste. Ko darīt un kā rīkoties gadījumā, ja vairogdziedzera funkcijas izrādās traucētas vai izmeklēšanā ir konstatētas tā strukturālas izmaiņas, skaidro endokrinoloģe KRISTĪNE DUCENA.
Kā atpazīt vairogdziedzera slimības
Endokrinoloģe Kristīne Ducena skaidro, ka bieži vairogdziedzera slimību simptomi līdzinās veģetatīvās nervu sistēmas traucējumu izpausmēm. Gandrīz ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis tādus simptomus kā nogurums, pastiprināta svīšana, sirdsklauves, garastāvokļa maiņas utt., tāpēc nereti vairogdziedzera un veģetatīvās nervu sistēmas slimības tiek jauktas. “Jebkuru no vairogdziedzera nepareizas darbības simptomiem patiesībā sev varētu piedēvēt ikviens no mums, tādēļ, lai saprastu, vai šīs izjūtas ir tiešām saistītas ar nepareizu vairogdziedzera darbību, ir jāveic pārbaudes,” skaidro endokrinoloģe.
Ja vairogdziedzeris strādā pastiprināti, ir sajūta, ka visi organisma procesi skrien. Šādā gadījumā simptomi parasti ir iekšējs nemiers, pastiprināta svīšana, sirdsklauves, neizskaidrojams svara zudums, roku trīce, nogurums.
Ja vairogdziedzeris strādā lēnāk, sajūtas nav tik brīdinošas – nogurums, kas var iestāties pakāpeniski, miegainība, sausāka āda, dažreiz arī svara pieaugums.
Kā tomēr atpazīt, kurā gadījumā streikotājs ir vairogdziedzeris, bet kurā – nervu sistēma? Ārste skaidro: “Ja ikdienā cilvēks izjūt jau pieminēto trauksmi, svīšanu vai nemieru, gadījumā, ja tas nebūs saistīts ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, šie simptomi pazudīs vai ievērojami samazināsies brīvdienu un atpūtas laikā – kad mazināsies ikdienišķās stresa situācijas. Par vairogdziedzera novirzēm jāsāk bažīties tad, kad sūdzības nepāriet arī tad, kad cilvēks jūtas atpūties un nav kaut kādu ārēju faktoru, kas varētu ietekmēt pašsajūtu. Ja pašsajūta nemainās un simptomi neizzūd, primāri jāveic asins analīzes, kurās jānosaka TSH hormona rādītājs.”
Vairogdziedzera funkcijas traucējumus un simptomus nepareizas tā darbības gadījumos teicami atpazīst gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti. Endokrinoloģe uzsver, ka bieži vien īpaši rūpīgu izmeklēšanu veic ginekologi un dzemdību speciālisti, jo patiešām – tieši grūtniecības laikā pareizai vairogdziedzera darbībai ir milzīga loma. “Ir svarīgi, ka laikā, kad sieviete gaida bērniņu, vairogdziedzeris vajadzīgos hormonus izdalītu pietiekamā daudzumā, jo brīdī, kad iestājas grūtniecība, ar tiem ir jādalās – lai pietiek gan topošajai māmiņai pašai, gan augošajam bērniņam,” stāsta endokrinoloģe. “Ņemot vērā, ka bērniņa attīstībā visnozīmīgākais ir pirmais trimestris, kad notiek visu svarīgāko orgānu attīstība, ir ļoti būtiski vairogdziedzera funkciju pārbaudīt jau laikus, vēlams – pat pirms grūtniecības plānošanas. Obligātā kārtā tas jādara tām sievietēm, kurām agrāk ir bijušas konstatētas kādas novirzes vairogdziedzera funkcijā ultrasonogrāfijā vai asins analīzēs, un vēlams arī tām, kurām līdz grūtniecības laikam vairogdziedzeris ir strādājis pareizi.”
Drošas un pareizas pārbaudes – asins analīzes un ultrasonogrāfija
“Kā vairogdziedzeris darbojas, nav jāzīlē kafijas biezumos,” norāda ārste. “Nodot asinsanalīzes var jebkurā laboratorijā. Pirmais hormons, kas vienmēr ir izmainīts jebkuru vairogdziedzera darbības noviržu gadījumos, ir TSH jeb tireoīdstimulējošais hormons. Ja šis rādītājs ir normas robežās, citas analīzes nav jānosaka – pēc šādām vadlīnijām strādā speciālisti gan Latvijā, gan ārzemēs.”
Otra pārbaude, kas bieži vien tiek veikta vienlaikus ar asins analīzi, ir ultrasonogrāfija. Endokrinoloģe skaidro: “TSH hormona rādītājs parāda, kā vairogdziedzeris funkcionē, tad ultrasonogrāfija – paša vairogdziedzera struktūru – kāds ir tā izmērs, vai nav kādi mezgli vai cistas, varbūt ir novērojamas autoimūna iekaisuma pazīmes. Tātad atkarībā no asins analīžu rādītājiem un ultrasonogrāfijas slēdziena speciālists var noteikt pareizo diagnozi – vai vairogdziedzera darbībā un struktūrā ir kādas novirzes.”
Ārste stāsta, ka dažkārt uz konsultācijām ierodas pacienti, kam nav nekādu sūdzību, tomēr viņu ģimenes locekļi, kolēģi vai draugi norādot, ka “tev tas vairogdziedzeris izskatās tāds palielināts, noteikti aizej to pārbaudi”. “To, vai tas patiešām ir palielināts un vai tam ir kādas novirzes no normas, kā jau minēju, var noteikt tikai un vienīgi pēc analīzēm un ultrasonogrāfijas slēdziena. Daļai cilvēku vairogdziedzeris anatomiski lokalizējas nedaudz tuvāk kakla ārējai sienai, arī grūtniecības laikā tas pavirzās uz ārpusi un tāpēc izskatās palielināts. Taču tas nav objektīvs novērojums, un, cik liels ir tā patiesais izmērs, var noteikt, tikai izmērot ultrasonogrāfiski,” uzsver endokrinoloģe Kristīne Ducena.
Kāpēc rodas novirzes no normas
Endokrinoloģe stāsta, ka nav iespējams nekļūdīgi noteikt vairogdziedzera slimību ierosinātāju, bet lielākoties novirzes no normas rodas organisma imūnsistēmas pārmaiņu dēļ. “Vienam šīs nobīdes sākas pēc smagi pārslimota vīrusa, kādam citam – hroniska stresa dēļ, bet vēl kādai – pēc grūtniecības,” stāsta ārste. “Jāņem vērā, ka mūsdienās ir salīdzinoši viegli noteikt vairogdziedzera slimības, iespējams, arī tāpēc šķiet, ka bezmaz katrs otrais slimo ar šādu kaiti. Agrāk tādu iespēju nebija, un bija pacienti, kas visu mūžu nodzīvoja ar mezgliem vairogdziedzerī un nezināja par savu slimību. Mūsdienās, kad ultrasonogrāfijas izmeklēšanā uzreiz vizuāli var diagnosticēt kādas struktūras izmaiņas vairogdziedzerī, pacienti bieži vien iedomājas vissliktāko variantu. Ja ultrasonogrāfijas izrakstā minēts, ka kāds no konstatētajiem mezgliem ir aizdomīgs, pacientu var nosūtīt veikt biopsiju, lai izslēgtu iespēju, ka atrastais mezgliņš ir ļaundabīgs. Ārsta uzdevums šādā brīdī ir palīdzēt saprast cilvēkam, cik šīs novirzes ir nopietnas un vai pietiek tikai ar to, ka turpmāk vairogdziedzeris tiks regulāri izmeklēts, būs jādzer zāles vai tomēr – jāveic nopietnāka ārstēšana.”
Interesanti, ka biežāk no nepareizas vairogdziedzera funkcijas cieš sievietes. Ārste skaidro: “Hormonālo atšķirību dēļ sievietēm ir gandrīz divas reizes augtāks vairogdziedzera vēža risks. Vairogdziedzera vēzis izdala estrogēnu receptorus, un estrogēniem ir proliferatīva ietekme uz vairogdziedzera vēža šūnām. Dzimumhormonu svārstības menstruālā cikla laikā un grūtniecības periodā ir viens no vairogdziedzera mezglu un audzēju hipotētiskiem iemesliem. Sievietes arī biežāk apmeklē ārstus, piemēram, ginekologu, kas, pamanot kādas izmaiņas, nosūta pacienti izmeklēties pie endokrinologa. Vīriešu kārtas pārstāvji diemžēl profilaktiskas darbības saistībā ar savu veselību veic ievērojami retāk.” Endokrinoloģe norāda, ka sievietēm vairogdziedzera hormoni var būt izmainīti arī pirmajā gadā pēc grūtniecības, to dēvē par pēcdzemdību tireodītu. Dažkārt tomēr gadās, ka pēc grūtniecības vairogdziedzeris darbojas izmainīti un tas tā saglabājas visu sievietes mūžu.
“Kopumā vairogdziedzeru slimības tiek konstatētas salīdzinoši bieži, un faktori ir vairāki – iedzimtība, gan dzīves laikā izraisītas izmaiņas. Jaundzimušajiem jau dzemdību nodaļā pirmajā asinsainā tiek veikta TSH hormona pārbaude, bet vecākiem šī informācija tiek nodota vien tajos gadījumos, kad rādītājs ir ārpus normas robežām,” stāsta ārste. “Ar vairogdziedzera slimībām slimo gan bērni, gan pusaudži. Ja vecākiem šķiet, ka viņu bērnam ir hronisks nogurums, viņš jūtas kā aizmidzis, skolā ir grūtības koncentrēties, mainās uzvedība – no depresijas līdz agresijai, par šīm izmaiņām noteikti jāinformē ģimenes ārsts, kam vajadzētu pacientu nosūtīt uz asins analīzēm un, ja tajās tiek konstatētas kaut mazākās izmaiņas, – arī pie bērnu endokrinologa.”
Terapijas veidi un to blaknes
“Ja tiek konstatētas izmaiņas vairogdziedzera darbībā, tiek nozīmēta ārstēšana. Ja tā darbība ir pārāk lēna, pacientam tiek nozīmēts medikaments levotiroksīns – kā preparāti zināmi L-thyroxin vai Euthyrox. Savukārt, ja vairogdziedzeris darbojas pastiprināti (paātrināta darbība), tiek nozīmēts antitireoīdais medikaments Thyrozol un, sākot tā lietošanu, noteikti jākontrolē asinsaina.
Grūtāk ārstēt ir pastiprinātu vairogdziedzera darbību, jo slimība norit individuāli, turklāt tas notiek gan ar izteiktiem uzlabojumiem, gan paasinājumiem, tāpēc pareizo zāļu devu nosaka pēc regulāri veikto asins analīžu rādītājiem un pacienta sūdzībām. Turklāt Thyrozol galvenā blakne ir leikocītu skaita pazemināšanās asinīs, kas pacientam var noritēt salīdzinoši smagi – var asiņot smaganas, var būt angīnai līdzīgas sāpes kaklā u.c. Ja terapija ir jāsāk lielā devā, vidēji pēc pirmajām divām trim dienām pacientam ir jānodod asins analīzes – jānosaka pilna asinsaina, lai pārliecinātos, kā uz ārstēšanu reaģē leikocīti. Ja to skaits strauji samazinās, ir jādomā par terapijas alternatīvām,” skaidro endokrinoloģe. “Savukārt levotiroksīna terapijai nav izteiktu negatīvu blakņu, vien jārēķinās – ja organisms reiz dabiskā veidā pārstājis ražot šo hormonu, medikamenti cilvēkam jālieto visu mūžu.”
Ja jāizšķiras par operāciju
Tomēr ir reizes, kad vienīgā iespēja, kā palīdzēt pacientam, ir ķirurģiska operācija. “Vienmēr uzsveru, ka septiņreiz jānomēra, pirms vienreiz nogriež! Uzskatu, ja runa ir par autoimūnu vairogdziedzera slimību ar pastiprinātu vairogdziedzera darbību (tireotoksikozi), vienmēr ir jāsāk ar medikamentozo ārstēšanu un tikai tad, ja ar to nekādi nespējam kontrolēt slimību vai tā izpaužas agresīvi, jāapsver operācija vai ārstēšana ar radioaktīvo jodu. Protams, katrs gadījums ir jāizskata individuāli, ņemot vērā pacienta vecumu, blakusslimības un citus faktorus. Piemēram, arī tad, ja ultrasonogrāfijā konstatē mezglus, tas uzreiz nenozīmē, ka pacientam draud operācija. Pirms 20–30 gadiem vairogdziedzerus operēja biežāk, jo bija grūtāk precizēt, kāda veida ir atrastie mezgli – vai to šūnas ir ļaundabīgas vai ne. Savukārt mūsdienās gandrīz jebkurā ārstniecības iestādē ir pieejama ultrasonogrāfiskā izmeklēšana – ja atrastais mezgls ir aizdomīgs, pacients jānosūta uz vairogdziedzera punkcijas biopsiju, kur šūnas izmeklē citoloģiski.”
Ārste uzsver, ka kopumā vairogdziedzeris ir salīdzinoši labdabīgs orgāns. “Ja, piemēram, salīdzinām vairogdziedzeri kā orgānu ar plaušām, krūtīm, prostatu, olnīcām, tad no onkoloģijas viedokļa risks ir zems. Protams, ir izņēmumi, taču salīdzinoši reti.
“Ja tomēr biopsijā tiek konstatētas ļaundabīgas šūnas, pacients tiek nosūtīts uz operāciju,” stāsta endokrinoloģe. “Vienmēr jāpatur prātā, ka operācija nav vienkārša: tās laikā var tikt traumētas balss saites, kā rezultātā cilvēks visu atlikušo mūžu runā kā aizsmacis, kas, protams, dzīves kvalitāti ļoti maina. Nemaz nerunājot par tiem, kuru profesija ir dziedātāji vai aktieri. Otrs lielākais risks saistīts ar epitēlijķermenīšiem, kas atrodas blakus vairogdziedzerim, un to funkcija ir kalcija regulēšana cilvēka organismā. Ja operācijas laikā kopā ar vairogdziedzeri nejauši tiek izņemti arī epitēlijķermenīši, pacientam dramatiski kritīsies kalcija līmenis asinīs un visu atlikušo mūžu viņš izjutīs gan tirpšanas sajūtu rokās, gan krampjus, gan jušanas traucējumus. Tāpēc vienmēr uzsveru – ja reiz pacients tiek sūtīts uz operāciju, tātad citas izvēles nav bijis. Turklāt cilvēkiem ir jāzina savas tiesības – ja viņu nosūta uz operāciju, nav jākautrējas aiziet pie vēl kāda speciālista un pajautāt otru viedokli.”
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada aprīļa numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
