Ko stāsta Rīgas zobārstu skolas 1910. gada izlaiduma fotogrāfija
Labi zināms, ka zobārstu ar augstāko izglītību sagatavošana Latvijā sākās ar Kārļa Barona (1865–1944) 1920. gadā izveidoto Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības institūtu, bet sliktāk zināms, kas noticis pirms tam un agrāk.
Krievijas impērijā, kuras sastāvā līdz 1918. gadam ietilpa tagadējās Latvijas teritorija, profesijas nosaukums dentists tika ieviests 1838. gadā, un par to varēja kļūt ikviens pretendents, kas vien spēja pierādīt, ka trīs gadus mācījies pie kāda cita kaut cik ievērojama dentista, kā arī jānoliek eksāmens. Noteikts vispārīgās izglītības cenzs nepastāvēja, tālab starp dentistiem gadījās cilvēki, kas prata tekoši lasīt, bet rakstīja ar grūtībām, ko gan nevarēja teikt par viņu praktiskajām iemaņām, jo zobus rāva izcili.
Pārmaiņas līdz ar zobārstniecības izglītības reformu Krievijā iezīmējās 1881. gadā, kad sākās sistemātiska zobārstu gatavošana pēc noteiktas mācību programmas, un šajā gadā atvēra impērijā pirmo zobārstu skolu valsts metropolē Sanktpēterburgā. Savukārt 1891. gadā noteica, ka mācību ilgums zobārstniecības apgūšanai ir pieci semestri jeb divarpus gadi un reflektantam nepieciešama ģimnāzijas sešu klašu izglītība. Visas zobārstu skolas bija privātas, un tajās gatavoja šauras ievirzes praktiķus. Skolas vadītājam (īpašniekam) bija jābūt ārstam ar universitātes izglītību un kristietim. Profesijas nosaukumā 1898. gadā dentista vietā stājās zobārsts.
Pirmie latviešu zobārsti izglītību bija guvuši Sanktpēterburgā vai Maskavā: Jānis Vaivariņš (1865–1937), Pauls Dauge (1869–1946), Fricis Mierkalns (1873–1955), Eduards Hibšmanis (1874–1943), Kārlis Janaus (1874–1963), pirmā zobārste Late Veibele (1877–1949) u.c.
Ieskatu zobārstniecības stāvoklī Latvijā sniedz Krievijas Iekšlietu ministrijas Medicīnas departamenta oficiāls saraksts, kurā 1900. gadā iekļauti 18 zobārsti (14 Rīgā un pa vienam Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Jelgavā un Majoros), kā arī 72 dentisti (44 Rīgā, deviņi Liepājā, pieci Jelgavā, trīs Ventspilī, pa diviem Bauskā, Cēsīs un Daugavpilī, pa vienam Dubultos, Jēkabpilī, Kuldīgā, Rēzeknē un Tukumā).
Bija pienācis laiks dibināt zobārstu skolu Rīgā. Noteikumi paredzēja, ka zobārstu skolas drīkst atvērt tikai universitātes pilsētās, jo pēc beigšanas gala eksāmens bija jāliek Medicīnas fakultātē. Izņēmuma kārtā zobārstu skolu atļāva atvērt arī Rīgā, kurā universitātes vēl nebija, nosakot, ka gala eksāmens jākārto Tērbatas Universitātē (tālab Rīgas skolas absolventiem bija Tērbatas diploms).
Zobārstu skolas dibinātājs bija Leo Dolins. Par viņu kā svarīgu, bet līdz šim mazāk zināmu personu Latvijas zobārstniecības vēsturē jānorāda daži biogrāfiski dati. Dzimis 1864. gada 17. novembrī Bauskā amatnieka ģimenē, beidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju un no 1886. līdz 1892. gadam studējis Tērbatas Universitātē. Pēc ārsta diploma iegūšanas strādājis Liepājā, pēc tam 1897. un 1898. gadā Rēvelē (Tallinā) un no 1899. līdz 1901. gadam Tērbatā. Šajā laikā, 1898. gadā, Hallē viņš publicēja kādu darbu par veneriskām slimībām ar savu dzimto vārdu Leiba Tanhums Judelovičs, bet, lai atvērtu skolu, viņam bija nepieciešams kristīties, vienlaikus mainot vārdu un kļūstot par Leo Dolinu. Skolu viņš sekmīgi vadīja līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā, kad kā rezerves ārsts tika mobilizēts armijā. Miris 1917. gada 20. jūlijā Tērbatā.
Rīgas zobārstu skolu, kuras īpašnieks bija L. Dolins, atklāja 1901. gada 6. septembrī Elizabetes ielā 59 (nams celts 1889. gadā pēc K. Felsko projekta), izsludinot abu dzimumu personu uzņemšanu no 17 gadu vecuma ar vismaz 6 klašu ģimnāzijas izglītību un nosakot mācību laiku divarpus gadus un maksu 100 rubļus pusgadā. Darbībai paplašinoties, skola tika pārcelta uz namu Suvorova (tagad K. Barona) ielā 4 (celts 1881. gadā pēc J. F. Baumaņa projekta un tāpat kā iepriekš minētais saglabājies līdz mūsu dienām).
Liecība par skolas darbību rodama Krievijas Iekšlietu ministrijas Medicīnas departamenta ikgadējos pārskatos un 1910. gada impērijas civilo medicīnas skolu sarakstā. 1903. gadā skolā bija 43 audzēkņi un strādāja divi skolotāji; absolventu skaits: 1904. gadā – 33, 1905. – 28, 1906. – 34, 1907. – 13, 1908. – 19, 1909. gadā – 18 personas; šajā laikā jau strādāja deviņi skolotāji. Par skolas darbību liecina arī astotā izlaiduma 1910. gadā kvalitatīvs lielformāta fotoattēls (no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma), kur kopā likts 41 portrets: direktors, deviņi skolotāji un 31 absolvents, kā arī trīs skati: skolas ēka, mācību telpa ar sešiem zobārsta krēsliem un Rīgas panorāma.
Skolotāji galvenokārt bija Rīgas kara hospitāļa ordinatori, kas acīmredzot docēja katrs savā specialitātē: Aleksandrs Cviņevs, Konstantīns Finne, Fjodors Gaģackis, Pjotrs Kolčins, Pēteris Sniķers (1875–1944), kā arī dzelzceļa ārsts Kārlis Barons, privāti praktizējošs zobārsts Frīdrihs Freibergs un divi virsskolotāji Leonīds Ņevzorovs un Pjotrs Pavļinovs vispārīgu mācībpriekšmetu docēšanai. Starp skolotājiem bija divi vēlākie Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesori K. Barons un dermatovenerologs P. Sniķers, kas ir labi pazīstami. No citiem skolotājiem vairāk zināms par A. Cviņevu, kas bija Rīgas Krievu ārstu biedrības priekšnieks un vasarās sezonas ārsts Rīgas jūrmalā, bet par K. Finni nedaudz vairāk. Zobārstu skolā dominēja krievu speciālisti, jo arī K. Barons un P. Sniķers bija Rīgas Krievu ārstu biedrības biedri (tā apvienoja Krievijas augstskolu absolventus neatkarīgi no tautības), savukārt augsti kvalificēto Rīgas vācbaltiešu mediķu nebija.
Konstantīns Finne līdz šim Latvijas medicīnas vēsturē uzmanību nav izpelnījies. Viņš dzimis 1878. gada 15. janvārī Dmitrovskas muižā Orlas guberņā kāda krievvācieša, galma padomnieka ģimenē. Mācījies Kurskas ģimnāzijā, beidzis Sanktpēterburgas 6. ģimnāziju 1898. gadā un Kara medicīnas akadēmiju 1903. gadā. Atstāts zinību pilnveidošanai akadēmijā, viņš sagatavoja un 1907. gadā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par tolaik jaunu tēmu: Par leikēmijas ārstēšanu ar X-stariem, kas bija viens no pirmajiem darbiem rentgenterapijā Krievijā. Turpmāk līdz Pirmajam pasaules karam viņš dienēja Rīgā kājnieku pulkā un vietējā kara hospitālī.
Sakarā ar divsimt gadu jubileju, kopš krievu karaspēks ieņēmis Rīgu, K. Finne 1910. gadā Sanktpēterburgā izdotajā kara medicīnas žurnālā publicēja nopietnu un visai plašu pētījumu par Rīgas kara hospitāļa vēsturi, kurā norādīja (un pierādīja), ka tas pilsētas pievārtē pie Brasas uzcelts 1754. gadā (kur stāv līdz šim laikam). Taču tā pusgadsimtu vēlāk nedomāja Rīgas kara hospitāļa virsnieku grupa, kas Rīgas ieņemšanas 250. gadadienu gatavojās svinēt 1960. gadā. Bet pat padomju laikā Rīgas ieņemšanas svinības raisīja neērtības sajūtu un atļauja netika saņemta, taču iniciatori nerimās un tādā gadījumā nolēma svinēt 250 gadus krievu armijas kara hospitālim. Tam bija nepieciešams vēsturisks pamatojums, ko K. Finnes darbā atrast neizdevās un tāpat arī nekur citur līdz tam publicētajā literatūrā. Nācās izdomāt un pierādīt pašiem, un pie darba ķērās hospitāļa priekšnieks Aleksejs Haldins (1905–1982) kopā ar Vladimiru Remorovu (1918–1985). Jā, atrada Pētera I ukazus par Maskavas, Sanktpēterburgas un Kronštates hospitāļu dibināšanu šajā laikā, bet par Rīgu ne vārda, izņemot gan, ka cara papīros bijusi vēstule par pāris vezumu ar zālēm nosūtīšanu uz Rīgu karaspēkam. Tiesa gan, atrada, ka Rīgā 1710. gadā bijis hospitālis, bet tas piederējis zviedru, nevis krievu armijai un pēc kapitulācijas aizvākts no pilsētas. Tad atcerējās, ka karaspēka sastāvā jābūt pārvietojamām lauka lazaretēm, un argumentu jubilejai pietika. Nemaz tik slikti jau nebija – telpas izremontēja, uz galvenās ēkas (celta 1830. gadā) fasādes parādījās vēl tagad skatāmais teksts Основан в 1710 г., hospitāļa virsnieki saņēma apbalvojumus, jaunas dienesta pakāpes, priekšnieks un daži citi – LPSR Nopelniem bagātā ārsta goda nosaukumu.
Bet, atgriežoties atpakaļ, K. Finne Pirmā pasaules kara laikā dienēja kara aviācijā, kas tolaik tikai tapa, un vadīja medicīnas dienestu bumbvedēju vienībā, kuru veidoja Igora Sikorska (1889–1972) konstruētie smagie četrmotoru bumbvedēji Iļja Muromietis. Pilsoņu kara laikā K. Finne pieslējās baltgvardu kustībai un emigrēja, 1929. gadā Belgradā publicēja tagad bieži citētu grāmatu I. Sikorska krievu debesu varoņi. Materiāli krievu aviācijas vēsturei. Publicējis arī pāris darbu par medicīnas vēsturi. Pēc 2. pasaules kara K. Finne pārcēlās uz ASV (kurp bija devies arī emigrējušais I. Sikorskis); miris 1956. gada 28. decembrī Ņujorkā.
Rīgas zobārstu skolas 1910. gada izlaiduma fotomontāžā, no kuras aizgūts K. Finnes jaunības portrets, skatāmi arī absolventi (30 dāmas un viens kungs), kas, spriežot pēc uzvārdiem, lielākoties bijuši ebreji, jo šī tautība zobārstniecībā tolaik stipri dominēja. Nedaudz lielāks ir viens portrets, domājams, kursa vecākajai.
Tā ir vēlāk labi zināmā sabiedriskā darbiniece Klāra Kalniņa (dzim. Veilande, 1874–1964), kas zobārsta tiesības (atbilstoši oficiāliem datiem) ieguvusi Tērbatā 1910. gadā. Te jāatgādina, ka Rīgas zobārstu skolas beidzējiem gala eksāmens bija jāliek Tērbatas Universitātē. Viņa bija zobārste Rīgā un Jūrmalā, Latvijas Republikas Satversmes Sapulces deputāte, pēc 2. pasaules kara dzīvoja Zviedrijā. K. Kalniņa bija Latvijas Republikas proklamēšanas akta dalībniece 1918. gada 18. novembrī kopā ar savu vīru un dēlu, kas bija ievērojami sociāldemokrāti un Latvijas valstsvīri. Ārsts Pauls Kalniņš (1872–1945) bija Satversmes Sapulces un četru Saeimu deputāts un trīs Saeimu priekšsēdētājs, Brūno Kalniņš (1899–1990) arī bija Saeimu deputāts, sociāldemokrātiskās jaunatnes un sporta organizāciju vadītājs, 1940. gadā padomju ģenerālis, bet emigrācijā mūža beigās Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs. Klāras Kalniņas memuāri Liesmainie gadi publicēti 1964. gadā Stokholmā; tajos stāstīts par revolūciju un valsts dibināšanu, bet ne zobārstniecību.
Kāda cita Rīgas zobārstu skolas 1910. gada absolvente bija Magdalēna Kilbloka (1887–1978), kas savu garo mūžu lielākoties nostrādāja Rīgā, gūstot plašu atzinību publikā, turklāt bijusi pietiekami iespaidīga sabiedrības dāma. Pēc 2. pasaules kara 1951. gadā viņa nodibināja un vadīja Rīgas bērnu stomatoloģijas poliklīniku (tagad Veselības nama 5 zobārstniecības struktūrvienība). Ar laiku M. Kilbloka kļuvusi leģendāra, par ko divas liecības.
Nācies dzirdēt nostāstu, ka 1918. gadā, kad Maskavā arestēts latviešu strēlnieku varonis pulkvedis Frīdrihs Briedis (1888–1918), M. Kilbloka, uzdodamās par viņa līgavu, ieradusies pie čekas priekšnieka vietnieka Jēkaba Petersa (1886–1938) un kā latvietim pieprasījusi F. Briedi atbrīvot. Kad J. Peterss atteicies, drosmīgā zobārste dusmās no rakstāmgalda paķērusi tintnīcu un triekusi čekistam sejā. J. Peterss centies notraukt traipus no apģērba un prasītāju kaut cik pieklājīgi izvadījis ārā, taču viņai tas būtu varējis beigties arī krietni sliktāk.
Cita, arī pietiekami ticama leģenda ir par M. Kilbloku kā prezidenta Kārļa Ulmaņa zobārsti. Zobu sāpes ir briesmīgas un pacientus nešķiro, tāpēc zobārsti viņus mēdz mierināt, uzrunā (kā bērniem) lietojot deminutīvus. Prezidents pats apmeklējis M. Kilblokas kabinetu Brīvības ielā 12 (tagad 46), ko viņa vēlāk sarunās ar kolēģiem nevilšus saukusi par Ulmanīti, domājams, ieraduma pēc (“Neuztraucies, Ulmanīt, nesāpēs!”).
Kad pienāca laiks meklēt K. Ulmaņa pīšļus Turkmenistānā pārvešanai dzimtenē, galvaskausa identifikācijai ļoti svarīga būtu zobu formula. Tā noteikti bija ierakstīta M. Kilblokas pacientu uzskaites žurnālā, taču zobārste jau bija mirusi un žurnāls pazudis vai arī, visticamāk, aiz piesardzības iznīcināts.