Ko slēpj pārtikas produktu iepakojums

Savas veselības labā esam iemācījušies lasīt uzrakstus uz pārtikas produktu etiķetēm, lai atpazītu vielas, kuru klātbūtni pārtikā nevēlamies. Bet izrādās, nevēlamas vielas pārtikā var nokļūt arī no iepakojuma, kurā tās radušās ražošanas procesā vai pievienotas labākai iepakojuma kalpošanai, vai negribēti tur nokļūst no otrreizēji pārstrādātiem materiāliem. Likumi regulē, kādas vielas un kādā koncentrācijā drīkstētu pārtikas produktos nonākt no iepakojuma*, bet nepieprasa šīs vielas uzrādīt.

Patērētāju aizstāvji kritizē, ka daudzos gadījumos regulējums ir nepietiekams, piemēram, attiecībā uz otrreizēji pārstrādātiem produktiem, papīru, tintēm. Arī tad, ja kāda viela tiek regulēta, ne visi uzticas likumdevēja spējai pilnībā pasargāt, jo likumi bieži vien ir kompromiss starp ražotāju iespējām un patērētāju vajadzībām, turklāt atšķaidīts ar informācijas trūkumu.

Šoreiz par bisfenolu A un DEHP (dietilheksilftalātu), kas ir endokrīno sistēmu graujošas vielas un mūsu pārtikā nelielās devās var nokļūt no iepakojuma. Vai tās mūs apdraud, un ko varam darīt?

 *Šī iemesla dēļ ēdienu drīkst uzglabāt tikai ēdienam paredzētajos traukos. Ir redzēts ieteikums jauno māmiņu forumos atslaukto pieniņu uzglabāt urīna analīzēm domātos trauciņos vai citos nepārtikas iepakojuma veidos. To nekādā gadījumā nedrīkst darīt, jo no šādiem traukiem ēdienā var nokļūt vielas, kas pārtikā ir nevēlamas.

 

Kāpēc šīs vielas mums ir kaitīgas

Cilvēka endokrīnā jeb hormonālā sistēma ir mūsu organisma vadības sistēma, kas regulē dažādu orgānu darbību, nosūtot tiem pavēles – hormonus. Ķermeņa orgāni uztver šīs pavēles, nolasa tās un sāk pildīt noteiktos uzdevumus. Endokrīno sistēmu graujošās vielas iejaucas šajā sarežģītajā mehānismā, vai nu liekot dziedzeriem izstrādāt liekus hormonus, vai samazināt to ražošanu, vai arī, pateicoties savai līdzībai ar mūsu hormoniem, piemānīt mūsu orgānus, kas tos uztver un nolasa, un sāk rīkoties. Šīs vielas var ietekmēt cilvēka ķermeni jau ļoti nelielās devās, tāpēc daudzām vielām nemaz nevar noteikt drošo devu, kas garantētu, ka, to nepārsniedzot, organismam nekādas nelabvēlīgas ietekmes nebūs. Nereti tādas vielas var ietekmēt bērnu jau mātes miesās, un iedarbība var izpausties tikai krietni vēlāk, piemēram, kad pieaudzis cilvēks atklāj, ka viņš ir neauglīgs vai attīstās audzējs. Tieši mazās devas bez skaidra drošā sliekšņa un ilgtermiņa ietekme ievērojami sarežģī likumdevēja uzdevumu, liekot lavierēt starp ražotāja vēlmi iztikt bez nepamatotiem ierobežojumiem un patērētāju vēlmi nekļūt par eksperimentālajiem trusīšiem, uz kuriem pārbauda nevēlamās ietekmes (kas notika, piemēram, pesticīda DDT gadījumā). Diemžēl šādu sarežģīti pierādāmu kaitējumu gadījumā daudzi pilsoniskie aktīvisti norāda – tā kā pierādījumus un izvērtējumu nodrošina ar sabiedriskajiem līdzekļiem, iznāk, ka par to maksā visa sabiedrība, bet tikmēr peļņu gūst atsevišķas privātpersonas, kas ir netaisnīgi. Faktiski tam, kas pelna, vajadzētu arī nodrošināt izpēti. Brīdī, kad dzirdu argumentus, ka mums ir nepieciešams “ekonomiskais izrāviens” un tāpēc nevar ierobežot uzņēmējus, vēlos atgādināt, ka kaitējums, ko mūsu ķermenim nodara endokrīno sistēmu graujošās vielas, arī ir naudā izmērāms, aprēķinot slimības atvaļinājumu, medicīnisko izdevumu un pāragru nāvju radītos zaudējumus. Eiropā, pēc zinātnieku aplēsēm, endokrīno sistēmu graujošo vielu radītais kaitējums sasniedz 157 miljardus eiro gadā. Par vienu sesto daļu no tā (jeb 26 miljardiem eiro) atbildīgi ir tieši ftalāti un bisfenols A konservu kārbās un pārtikas plastmasā.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde pēc vairākkārtējiem izvērtējumiem ir atzinusi, ka atbilstoši pašreizējām normatīvajām prasībām un pārtikas patēriņa gan DEHP, gan bisfenola A daudzums, kas nonāk patērētāju organismā, nepārsniedz noteiktās drošās normas. Piemēram, iespējamā bisfenola A deva, ar ko ikdienā saskaras vidējais patērētājs, ir 3–5 reizes mazāka nekā pašlaik aprēķinātā maksimālā pieļaujamā deva (4 µg/kg). Atkarībā no ēšanas paradumiem nemaz nebūtu grūti pietuvoties maksimāli pieļaujamajai robežai. Jāatceras, ka ir arī citi bisfenola A piesārņojuma avoti – piemēram, termopapīra čeki, ar ko visvairāk saskaras pārdevējas. Vēl tuvu maksimālajai devai pietuvojas mazuļi, jo viņi patērē krietni vairāk ēdiena pret sava ķermeņa svaru, bet bērnu organismā endokrīno sistēmu grāvējvielas var atstāt ievērojami graujošāku ietekmi. Agrāk, kamēr nebija ierobežojumu bisfenola A saturam zīdaiņu pudelītēs, zīdaiņi, kurus baroja ar maisījumiem, uzņēma desmit reižu lielāku bisfenola A devu nekā ar krūti zīdošie. Tagad, pateicoties likumu ierobežojumiem, zīdaiņus pudelītes vairs tik ļoti neapdraud. Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" maija numurā.

Jana Simanovska, Dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs