Ķirurgs klaida ceļos
Ķirurgs klaida ceļos – spilgti raibs un negaidītiem pavērsieniem pārpilns mūžs ir bijis pirmajam latviešu ķirurģijas profesoram Jānim Dzirnem. Reizē ar nopietniem zinātniskiem centieniem un vērā ņemamiem sasniegumiem, kas pienācīgi novērtēti arī ārpus Latvijas, profesoram piemita neremdināma kāre iepazīt pasauli, dēkaini mainot darbavietas un valstis, kālab tā īsti nav zināms pat viņa mūža gals. Reti kuram no mūsu mediķiem ir bijusi tik kolorīta dzīve – varbūt to varētu salīdzināt vienīgi ar pirmo varbūtējo latviešu ārstu Jāni Reiteru, kas 17. gadsimtā izklaiņoja visu Eiropu.
Raibajā juceklī daudz kas palicis nezināms, taču J. Dzirnes izcelsme un akadēmiskā darbība pamatvilcienos ir skaidra. Viņš cēlies no Vidzemē pazīstamas latviešu dzimtas, kuras tālākais zināmais sencis bijis 1766. gadā mirušais skolotājs hernhūtietis Jānis (vēl bez uzvārda) no Brežuciema, kura tiešie pēcteči un atvases ir daudzi pazīstami latviešu darbinieki no Valmieras apkaimes: zemnieku tiesību cīnītājs Tenis Dzirne (1735–1808), mācītājs un literāts Krišjānis Dzirne (1829–1896), mikrobiologs un epizootologs profesors Eižens Zemmers (1843–1906) un viņa brāļi veterinārārsts profesors Aleksandrs Zemmers (1846–1914) un kara ārsts, īstenais valsts padomnieks (ģenerālmajors) Georgs fon Zemmers (1849–1910), advokāts un sabiedriskais darbinieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924), gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), grāmatizdevējs Henrijs Visendorfs (1861–1916), mācītājs un literāts Jānis Ērmanis (1862–1932), dzejnieks Jānis Ruģēns (1817–1876), žurnālists Hermanis Asars (1882–1942) un literatūrkritiķis Jānis Asars (1877–1908), valodnieks akadēmiķis Jānis Endzelīns (1873–1961) un viņa brālis žurnālists un novadpētnieks Hermanis Endzeliņš (1867–1953), komponists profesors Jāzeps Vītols (1863–1948), skolotājs un vēsturnieks Valdemārs Dāvids Balodis (1848–1918), dzejnieks Rieteklis (Jūlijs Balodis, 1856–1940), arheologs profesors Francis Balodis (1882–1947) un citi.
Nākamais ķirurgs, kas ir Brežu Jāņa mazmazmazdēls un mācītāja Krišjāņa Dzirnes dēls, dzimis 1861. gada 11. janvārī (1860. gada 29. decembrī pēc vecā stila) Tērbatā, kur viņa tēvs kalpoja latviešu Jāņa draudzē. Jau bērnībā iepazinis pasauli, dzīvojot Samaras guberņā, Jelgavā un Raunā. Vidējo izglītību guvis Jelgavas ģimnāzijā un Bērzaines ģimnāzijā Cēsīs. No 1881. līdz 1888. gadam studējis Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē, pēc tam papildinājis zināšanas Pēterburgā, bijis Tērbatas Universitātes ginekoloģijas klīnikas asistents, strādājis Lellē un Torgelē Pērnavas apriņķī, kur atvēris aptieku, profesora Rūdolfa Koberta (1854–1924) vadībā sagatavojis un 1891. gada 3. decembrī Tērbatā aizstāvējis doktora disertāciju par slīkoņu nāvi Ein Beitrag zur Lehre vom Tod durch Ertrinken, kas pavēra turpmākās karjeras ceļu.
Rēvelē (Tallinā) 1892. gadā J. Dzirne atvēra privātu ginekoloģijas klīniku ar 20 gultvietām, taču pasākums nesekmējās un pēc trim gadiem viņš aizbrauca uz jau bērnībā iepazīto Pievolgu, kur ar diviem pārtraukumiem palika līdz 1904. gadam. J. Dzirne bija Samaras guberņas zemstes slimnīcas ķirurgs ordinators, nodaļas vadītājs un visbeidzot galvenais ārsts un arī Samaras pasta un telegrāfa ārsts. Praktiskās un zinātniskās darbības pirmais plašākais veikums bija 1897. gadā izdotā Mazā ginekoloģijas rokasgrāmata zemstes ārstiem (Samarā, krievu valodā). Pirmajā pārtraukumā 1897. un 1898. gadā J. Dzirne pilnīgoja zināšanas Berlīnes, Heidelbergas un Bernes klīnikās, bet otrā pārtraukuma laikā viņš uzvilka mundieri un 1900. un 1901. gadā bija Krievijas Sarkanā Krusta vecākais ķirurgs uz sanitārā tvaikoņa Carica bokseru sacelšanās laikā Ķīnā.
Vēlreiz Ķīnā J. Dzirne atgriezās un atkal uzvilka mundieri Krievijas un Japānas karā 1904. un 1905. gadā, kad bija sanitārās vienības galvenais ārsts un īpaši izcēlās kaujās pie Mukdenas (kopā saņēma piecus apbalvojumus – vairāk nekā neviens cits ārsts!). Šajā laikā viņš bija guvis jau daudzsološa ķirurga reputāciju, ko apliecināja raksti specializētos žurnālos par ginekoloģijas, uroloģijas, abdominālās, torakālās, karalauka ķirurģijas un neiroķirurģijas jautājumiem, kas pavēra ceļu uz akadēmisko darbību augstskolā.
Papildinājis zināšanas pie pazīstamā vācu ķirurga Augusta Bīra (1861–1949) Bonnā, 1906. gadā J. Dzirne kļuva par ievērojamā krievu ķirurga Pjotra Djakonova (1855–1909) asistentu Maskavas universitātē, no 1907. gada arī par privātdocentu uroloģijā, bet 1909. gadā tika ievēlēts par ekstraordināro profesoru. 1907. gadā komandējuma laikā Vladivostokā J. Dzirne ierīkoja pilsētas slimnīcas ķirurģijas nodaļu, bet no 1909. līdz 1911. gadam līdztekus bija Tulas guberņas zemstes klīniskās slimnīcas vecākais ārsts.
Par Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātes ordināro profesoru un 1. Hospitālās ķirurģijas un uroloģijas klīnikas direktoru J. Dzirne tika ievēlēts 1911. gadā. Jāuzsver, ka viņš bija pirmais latviešu ķirurgs, kas sasniedza tik augstu un respektējamu akadēmisko stāvokli, kas nākamām ķirurgu paaudzēm vairs nav bijis pa spēkam. Laiks pirms Pirmā pasaules kara bija pats raženākais un mierīgākais posms profesora dzīvē, ja neskaita ikgadējos ārzemju braucienus. Tapa daudzi pētījumi, kas publicēti krievu, vācu un angļu medicīnas periodikā, krievu valodā iznāca viņa monogrāfija Urīnizvadceļu kanāla bojājumi un ķirurģiskās slimības (Maskavā, 1911. gadā), solīdā mācībgrāmata Cistoskopija (Sanktpēterburgā, 1909. gadā) un plašā oriģinālā rokasgrāmata Operatīvā uroloģija (Petrogradā, 1914. gadā; 508 lappuses un 566 daļēji krāsu zīmējumi). J. Dzirne bija kļuvis un arī vēlākā literatūrā tiek atzīts par vienu no visizcilākajiem šā laikmeta Krievijas impērijas urologiem. Viņš pievērsās arī androloģijai.
Izceļoties Pirmajam pasaules karam, J. Dzirne, kam bija apnikušas augstskolas profesoru pastāvīgās intrigas, atkal uzvilka mundieri un bija vairāku kara un evakuācijas hospitāļu galvenais ārsts Polijā un Mazāzijā. Viņš sasniedza valsts padomnieka titulu (pulkveža dienesta pakāpi), papildināja savu apbalvojumu kolekciju: Sv. Vladimira ordeņa 4. šķira ar šķēpiem, Sv. Annas ordeņa 2. šķira ar šķēpiem, Sv. Staņislava ordeņa 2. šķira un medaļas. 1916. gadā profesors atgriezās Maskavas Universitātē, bet jau 1917. gada martā pēc notikušām vēsturiskām pārmaiņām to pameta uz visiem laikiem.
Sākās klejojumu gadi. J. Dzirne devās uz Krimu, pēc tam uz Kaukāzu, tālāk nokļuva un pusotru gadu strādāja Konstantinopolē, tad bija sanatorijas galvenais ārsts Varnā, aptuveni gadu strādāja Sofijā un vēl vienu gadu veica zinātniskos pētījumus Berlīnē. Te viņš saņēma aicinājumu no nesen atklātās Vītauta Dižā Kauņas universitātes, par kuras ordināro profesoru un pirmo Propedeitiskās un operatīvās ķirurģijas katedras vadītāju tika ievēlēts 1922. gadā. Lai gan Kauņā J. Dzirne nostrādāja tikai gadu, tomēr atstāja kādas pēdas arī Lietuvas medicīnas vēsturē, jo starp viņa asistentiem, piemēram, bija vēlāk izcilais lietuviešu ķirurgs akadēmiķis Vlads Kuzma (1892–1942).
Nākamā vasarā J. Dzirne devās divmēnešu komandējumā uz Berlīni, Hamburgu, Parīzi un Ženēvu, ko pēc laika pagarināja līdz četriem mēnešiem un Kauņā vairs neatgriezās. Tas tāpēc, ka Kauņā bija izveidojies konflikts starp kara un civilo resoru, bet J. Dzirnes klīnika bija kara hospitālī. Militāristi uzskatīja, ka universitātes klīnika paredzēta trūcīgiem cilvēkiem un profesori tajā eksperimentējot ar pacientiem, toties hospitālī ārstējoties virsnieki, dzimtenes aizstāvji (konkrēti runa bija par lidotājiem), bet ne izmēģinājuma trusīši. Komisija gan noliedza šādas aizdomas, tomēr J. Dzirne jau bija izlēmis.
Profesors atkal nejuta mieru un, saņēmis izdevīgu un pagodinošu priekšlikumu, devās tālā ceļā. No 1923. līdz 1924. gadam viņš bija Abesīnijas (Etiopijas) medicīnas ģenerālinspektors, imperatores Zauditu un troņmantnieka Rasa Tafari Makonnena ārsts. Taču Āfrikas augstkalnu klimats kaitēja profesora veselībai, viņš devās uz Parīzi, lai tur beidzot rastu ceļu uz dzimto pusi.
J. Dzirne 1925. gadā apmetās nevis Rīgā, bet Liepājā, kur pusotru gadu bija pilsētas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītājs. Interesanti piebilst, ka tieši šajā laikā, 1925. gada septembrī, Liepājas pilsētas valde rosināja Izglītības ministriju pārcelt LU Medicīnas fakultātes piekto kursu uz Liepājas slimnīcu, kur būtu labāki apstākļi, jo Rīgā neveicās ar fakultātes klīniku iekārtošanu. Domājams, tā bijusi J. Dzirnes iniciatīva, taču Rīgā tika nolemts, ka “fakultāti dalīt nevar”.
Kad pēc profesora Jāņa Jankovska (1876–1925) nāves bija palikusi vakanta LU Hospitālās ķirurģijas katedra, J. Dzirne pieteicās konkursā un guva divu balsu pārsvaru pār otru konkursantu profesoru Vladimiru Mincu (1872–1945). Hospitālās ķirurģijas katedra un klīnika bija izvietota Sarkanā Krusta slimnīcā, un J. Dzirne to vadīja no 1926. līdz 1929. gadam. Šā laika ievērojamākais viņa devums ir pirmā ķirurģijas mācībgrāmata latviešu valodā, kas izdota 1928. gadā un studentiem un ārstiem kalpoja vēl kādus divdesmit gadus. Grāmata ir visai apjomīga (403 lpp.), labi ilustrēta (324 attēli) un sava laika līmenim atbilstoša, jo profesors labi pārzināja Eiropas ķirurģijas literatūru. Aplūkotas ķirurģijas pamatnozares, izņemot uroloģiju, kas iecerēta atsevišķā (neizdotā) grāmatā. Turklāt grāmata tapusi strauji un īsā laika posmā, kas liecina par autora pieredzi, erudīciju un darba mīlestību. Jāpiemin, ka teksts ir skaidrā un labskanīgā latviešu valodā, ar interesantiem latviskiem terminu darinājumiem, aizstājot ierastos latīnismus un no citvalodām aizgūto ārstu žargonu. Te gan vislielākie nopelni pienākas J. Dzirnes asistentam Jānim Šulcam (1885–1979), kas rediģēja tekstu, jo pats profesors ilgajos prombūtnes gados latviešu valodu pa daļai bija aizmirsis, nerunājot par literāro valodu, ko skolā viņam, protams, tolaik vēl nemācīja.
Tomēr arī Rīgā profesors neatrada mieru, turklāt bija spiests izjust dažu tolaik jaunāku kolēģu, piemēram, profesora Jēkaba Alkšņa (1870–1957), nenovīdību, kam līdzi nāca konflikts jau no Krievijas un Japānas kara laika, kad vecākais jaunāko bija norājis, bet tagad jaunākais bija pie varas un centās atdarīt. Kur mūsu tautai tik nelāgi tikumi!
Vasarās profesors J. Dzirne brauca uz ārzemēm, bet 1929. gadā izlūdzās ilgstošāku atvaļinājumu podagras ārstēšanai. Pēc pāris mēnešiem universitātes vadība saņēma J. Dzirnes vēstuli no Ēģiptes, ka viņš nu esot izveseļojies, bet atvaļinājumu gribot turpināt. Pēc laika sekoja telegramma no Sidnejas Austrālijā, ka profesors vēloties atgriezties Rīgā, tikai lai izsūtot ceļanaudu. Universitātes vadības pacietības mērs nu bija pilns, un tā nolēma klaidoni atbrīvot no darba. Liekas, ka profesors bija centies apceļot zemeslodi, taču bijis spiests griezties atpakaļ, jo pēdējā viņa LU adresētā vēstule datēta ar 1931. gada 29. aprīlī un sūtīta no Bagdādes. Kopš tā laika J. Dzirnes, kuram jau bija septiņdesmit gadu, pēdas pagaisušas.
Par profesora nāves gadu līdz šim enciklopēdiskā literatūrā tika pieņemts atzīmēt 1931 ar jautājumzīmi. Taču, izrādās, kļūdaini! Pasaules klaidonim nebija miera, un Amerikā viņš tomēr nonāca! Pētot krievu baltgvardu algotņu gaitas Paragvajas armijā Čako kara laikā pret Bolīviju par naftas atradnēm no 1932. līdz 1935. gadam, vēsturnieks Timofejs Ševjakovs viņu rindās atrada arī Ivanu Hristianoviču Dzirni! Paragvajā viņš ieradies kopā ar vairākiem krievu ārstiem 1933. gadā un faktiski no nulles izveidojis valsts kara medicīnas dienestu, jo šādas pieredzes viņam netrūka. Neraugoties uz grūtajiem un sarežģītajiem apstākļiem, sirmais profesors operējis kaujas laukā un pat veicis pētījumus, jo acīmredzot spara viņam vēl bija pietiekami. Pēc kara J. Dzirne palicis Asunsjonā un, ar pateicību atzīmējot viņa nopelnus valsts labā, 1938. gadā iecelts par Paragvajas goda ģenerālkonsulu Tuvajos Austrumos ar rezidenci Beirutā. Nesteigsimies te pielikt punktu viņa dzīvei un pagaidīsim, varbūt pienāks kāda ziņa arī no Beirutas. Laikam ne velti 1939. gadā izdotajā latviešu biogrāfiskajā vārdnīcā Es viņu pazīstu par Jāni Dzirni teikts (148. lpp.), ka “tagad studiju nolūkos – ārzemēs”.
Kā novērtēt J. Dzirnes mūža ritumu? Darbs dažādās klīnikās, protams, paplašināja viņa redzesloku, un viņa profesionālā darbība visumā bija veiksmīga. Taču vieglums, ar kādu viņš kaleidoskopiski mainīja darbavietas, liek domāt par noturības trūkumu. Nav nepieciešams visu mūžu nosēdēt vienā vietā, taču pārlieka klaiņošana vēl mazāk vajadzīga. Un tomēr – pirmais latviešu ķirurģijas profesors Jānis Dzirne jāpiemin kā neapšaubāmi apdāvināts, talantīgs un spējīgs zinātnieks, kas atstājis savas pēdas ne tik daudz Latvijas, cik vairāku citu valstu ķirurģijas un uroloģijas vēsturē.
Izmantots papildināts teksts:
- Vīksna A. Latvijas ķirurģijas profesori. R., 2010, 7.–11. lpp.
- Шевяков Т. Своя чужая война. Русские герои далекого Парагвая. https: // lenta.ru/articles/2015/06/28/chako/
Rakstu variet lasīt arī žurnāla "ārsts.lv" novembra numurā!